Par Daces Rukšānes stāstu krājumu "Mīlasstāsti", apgāds "Zvaigzne ABC", 2015
Daces Rukšānes "Mīlasstāsti" ir mānīga grāmatiņa. Vispirms piesaista tās mīlīgais nosaukums un glītais un gaisīgais vāka noformējums – Krista Jūlija Kreišmane, kas ir arī Vlada Spāres jaunās grāmatas māksliniece, šķiet esam lielisks atradums grāmatniecības pasaulē. Otrs fakts, ko ievēro ikviens, kas paņēmis grāmatu rokās, ir tas, ka tā ir ļoti plāna – 94 lappušu garums rada iespaidu, ka šī ir grāmatiņa, kuru tāda glīta un stilīga caca varētu paņemt līdzi, dodoties uz savu iecienīto brančotavu, kūkotavu vai lates pasniegšanas vietu. Un tikpat stilīgi arī lasīt, jo jaunākajā modes un stila žurnāliņā bija rakstīts, ka publiskās vietās labāk lasīt grāmatas, nevis šādus žurnāliņus.
Principā grāmatas "plānums" ir pirmais jautājums, par ko būtu jārunā "Mīlasstāstu" sakarā. Lai arī grāmata ir neliela, tā ir visnotaļ ietilpīga – tajā ir deviņi dažādi tematiski vienoti stāsti, kas ir ļoti pieklājīgs apjoms stāstu krājumam. Tomēr, atšķirībā no latviešu literatūrā diezgan izplatītajiem garstāstiem, kas parasti nav pieveicami vienā lasīšanas reizē, "Mīlasstāstos" apkopotie darbi ir ļoti īsi un koncentrēti, un tādā īsā stāsta destilātā – bieži tikai dažu lappušu garumā – ir ietilpināta garstāsta, varbūt pat romāna cienīga viela.
Šis žanrs, ko angliski sauc par "flash fiction" un latviski varētu dēvēt par "zibstāstu", ir ļoti pateicīgs mūsdienām, kad liela daļa grāmatu tiek lasītas, pārskrienot no viena pienākuma uz nākamo (vai arī izklaidējoties tajās pašās brančotavās, kūkotavās un kafejnīcās). Zibstāsts ir mānīgi viegli uzrakstāms, bet tā uzrakstīšana ir viens no sarežģītākajiem (tātad – arī aizraujošākajiem) prozas izaicinājumiem. Arī tie stāsti, kas nebūtu klasificējami kā "zibstāsti" to garuma vai lēnā plūduma dēļ, ir brīvi no liekām detaļām un nejaušībām, un kopumā grāmata, lai arī izlasāma ātri, nebūtu uzskatāma par "vieglu" vai "vienkāršu".
Turklāt Dace Rukšāne patiešām lieliski kontrolē šo īso formu – atšķirībā no autores iepriekšējās grāmatas "Ķīpsalas putni", kurā viņa ieviesa šo formu, "Mīlasstāsti" ir daudz precīzāki un noslēgtāki. Tiesa, atsevišķi stāsti man radīja nepabeigtības iespaidu – piemēram, "Franču maukas", "Zara forever" un "Ziemeļu gulbji", šķiet, atstāj lasītāju gaisā pakarinātu, bez pārsteiguma un stāsta noslēguma. Tajā pašā laikā citi stāsti – "Slow Food", "Zirneklīte Ninona" un "Skrējiens" – ir tik glīti noslēgti, ka droši vien būtu pelnījuši vietu latviešu mūsdienu literatūras antoloģijās.
Jau ar pirmajiem stāstiem – "Suns" un "Oranžā bumba" gaisīgā vāka un nosaukuma ilūzija tiek sagrauta – šie ir stāsti par sievietēm, kas teorētiski vai praksē ir spējīgas uz galēji ļaunprātīgu rīcību, lai iegūtu – vai atgūtu – vīrieša uzmanību un mīlestību. Protams, šādā veidā gūtas jūtas un attiecības diez vai vēl būtu saucamas par mīlestību. Drīzāk par izmisīgu piesaisti otram cilvēkam, kuras vārdā sieviete spēj upurēt visu labo, kas viņā ir.
Arī citos stāstos – "Franču maukas", "Viņš nerunā" un "Zirneklīte Ninona" – izejas premisā sieviete ir bijusi gatava pazaudēt savu "es", lai atbilstu tam, ko vīrietis ir gribējis viņā redzēt. Vai varbūt viņa tikai ir iedomājusies, ka vīrietim viņa bijusi vajadzīga nevis tāda, kāda ir, bet tāda, kas piestāv viņa pasaulei. Stāsta gaitā ātri vien top skaidrs, ka vīrietim šāda pašmodificēta būtne, kura ir tikai atspulgs daļai no viņa personības (turklāt ne jau tai patīkamākajai daļai) patiesībā nav vajadzīga. Šie stāsti beidzas ar to, ka sieviete ir nosacīti spējīga izrauties no attiecībām, kas viņu iznīcina. "Nosacīti spējīga", jo stāsti beidzas ar mirkli, kad sieviete vairāk vai mazāk destruktīvā veidā aiziet no attiecībām, dodot sev "otro iespēju", bet lasītājam atliek tikai cerēt, ka viņa spēs šo otro iespēju izmantot pašrealizācijai, nevis iepriekš ieviesto scenāriju atjaunošanai vēl patoloģiskākā formā. Cerēt, bet ne ticēt – jo visa stāsta garumā galvenajai varonei nav bijušas intereses vai aizraušanās, kuras tā vai citādi nebūtu saistītas ar attiecībām un vīrieti, kas ir, iespējams, pat neapzināti, padarījis sievieti par savu pavadoni – pilnībā atkarīgu no vīrieša gravitācijas lauka.
Tikai divos "izraušanās" stāstos – "Zara forever" un "Ziemeļu gulbji" – sieviete ir atradusi jaunu jēgu savai dzīvei, bet abos gadījumos šis jaunais "gravitācijas centrs" ir bijušā vīrieša bērns; tas ir, arī šajos gadījumos sieviete atkal pārvieto savas dzīves centru ārpus sevis, citā cilvēkā. Lai arī šie stāsti izskan pozitīvi un cerīgi, tomēr arī tajos nav sajūtas, ka sieviete ir atradusi sevi un būtu spējīga uz patiesi patstāvīgu dzīvi.
Iespējams, tieši šāds sievietes portretējums izraisa teju vai instinktīvu feministisku pretreakciju – tā vien gribas sapurināt grāmatu (vai tās autori) un kliegt: "Nē, sievietes nav tādas, ikviens cilvēks neatkarīgi no dzimuma ir vērtība pats par sevi, un uzskatīt sevi par kāda cita cilvēka piedēkli ir briesmīgi un pretdabiski, un tā nedrīkst darīt!" Un: "Šausmas, tagad tā glītā un stilīgā caca savā kūkotavā izlasīs grāmatiņu un uztvers to kā recepti savai dzīvei!" Bet, pieņemu, tas ir risks, kuru ikviens autors uzņemas, uzrakstot stingri konceptuālu grāmatu, – "Mīlasstāstos" zīmētās pasaules, lai arī galēji nežēlīgas un izmisīgas, šķiet patiesas, un lasīšanas laikā ir teju neiespējami izrauties no šīs pasaules valdzinājuma un iekšējās patiesības, lai iebilstu – nē, tas nav viss, kas ir sieviete, nē, tas nav tas, kā šī spēlīte jāspēlē.
Katru reizi, kad es iedegos, diskutējot par šo grāmatu un par to, cik briesmīgas ir šīs grāmatas sievietes, sarunu biedrs iebilst: "Bet vīrieši tajā taču arī nav nekādi saldumiņi." Protams, vīrieši šajā grāmatā ir klaji nepievilcīgi – viņi izmanto, krāpj un pamet savas sievietes, viņi paši pieņem un veido šāda veida patoloģiskas attiecības. Tomēr, lasot stāstus, praktiski nekad nav jūtama šo vīriešu motivācija; viņi ir plakani tēli, kuros nav redzamas brīvas gribas pazīmes. Teju visos stāstos nepamet jautājums – jā, es saprotu, šī sieviete tik ļoti grib šo vīrieti, ka varētu upurēt viņam visu, bet... ko tādu viņa ir tajā tipā atradusi? Kur ir tā laime, kur ir tās attiecības, kuru dēļ viņa to visu dara?
Vīrietis šajos stāstos nav personība, viņš ir balva, kuru dabūt par katru cenu, – un daudzos stāstos sievietes izraušanās no negatīvām attiecībām ir iespējama nevis tāpēc, ka viņa pati būtu apjēgusi, ka tās nāk viņai par sliktu, bet tāpēc, ka viņa patiešām ir dabūjusi šo vīrieti (parasti – viņš izsaka bildinājumu) un konstatējusi, ka patiesībā viņš tai nebūt nav vajadzīgs. Iespēja, ka sieviete varētu atrast sevi pati, bez vīrieša iegūšanas vai galējas pazaudēšanas, tā arī netiek izskatīta. Iespēja, ka vīrietis varētu pamanīt un apturēt negatīvu attiecību veidošanos, šo stāstu kontekstā ir pilnīgi neiedomājama. Rodas iespaids, ka, ja sieviete ir gatava ziedot savu dvēseli vīrieša dēļ, tad vīrietim šādas dvēseles vispār nekad nav bijis.
Šajā kontekstā divi krājuma stāsti, kuros ir atainotas harmoniskas attiecības, – "Slow Food" un "Skrējiens" – šķiet teju vai optimistiski. "Slow Food" vispār ir burvīgs stāsts, ko var lasīt dažādās interpretācijās, bet krājuma kontekstā vistuvākā interpretācija ir – stāsts par attiecībām, kurās līdzīgas intereses un pilnīga saskaņa to izbaudīšanā (šajā gadījumā labs ēdiens, labs alkohols un daudz atpūtas) noved pie abu mīlētāju iznīcības, pamazām ievelkot viņus komfortablā nāvē. Neviens no viņiem nav spējīgs laikā pamosties un saprast, ka abu attiecībām nav nekādas virzības, – un tad, kad viņi to aptver, jau sen ir par vēlu.
Arī "Skrējiens" ir stāsts par attiecībām, kas neizbēgami ir nolemtas agrākai vai vēlākai katastrofai, tikai šīs attiecības beidzas nevis ar lēnu izdzišanu, bet drosmīgu aiziešanu no dzīves, kad ir skaidrs, ka ballīte beigusies. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri faktiski nav spējīgi pastāvēt viens bez otra – ne vien tādēļ, ka ir saderīgi, bet arī tādēļ, ka pasaule vienkārši nav domāta viņiem.
Iespējams, vismulsinošākais šajā grāmatā ir tas, ka lakoniskie, precīzie stāsti tiek pasniegti "tādi, kā ir", bez mazākā autora vērtējuma no malas. Protams, autora balss šeit ir, bet tā ir empatizējoša un iejūtīga, lai cik baisas situācijas arī tiktu aprakstītas. Ja lasītājam uzdotu (visnotaļ muļķīgo) jautājumu "ko autore gribēja ar to pateikt?", tad kaut cik droša atbilde nebūtu iespējama. Vienīgais jēgpilnais jautājums ir – "ko es no tā sapratu?", jautājums, kuru būtu vērts apskatīt ne vien caur personiskās pieredzes prizmu, bet arī no psiholoģijas un feminisma skatpunkta.
2