Recenzija
25.04.2013

Seši stāvi tumsas

Komentē
3

Uzrakstīt dažas lapas par vienu no spilgtākajiem teātra iespaidiem, kas šobrīd gūstami Ņujorkā – britu grupas "Punchdrunk" versiju Šekspīra "Makbetam" – man izrādījās teju neiespējams uzdevums. Izrāde sajūsmina. Pārsteidz. Rosina. Bet šķiet aprakstā neietverama. "Sleep No More", kā briti nosaukuši uzvedumu, ir līdz galējībai izkāpināts piemērs jauna teātra domāšanai, manuprāt, laikmetīgā teātra vienam no interesantākajiem attīstības ceļiem – proti, iestudējuma centrā nav ne dramaturgs, ne aktieris, ne režisors, bet skatītājs. Nav jēgas jautāt, ko ar "Makbetu" gribēja pateikt Šekspīrs vai kā lugu interpretējis režisors. Kaut arī luga ir lasīta uzmanīgi un tās nozīmes ieaustas izrādes metos. Tikai – neviens jums te nepateiks priekšā, kur meklēt. Protams, "Sleep No More" daudz pastāsta par "Makbetu" mūsdienu pasaules kontekstā. Par varu, kaislību, iekāri. Bet daudz vairāk tā tomēr pastāsta par jums pašiem – skatītājiem, kuri trīs stundas klīst pa izrādes vajadzībām Čelsijā sameklētu tukšu sešstāvu ēku. Tāpēc raksts šoreiz daudz lielākā mērā, kā ierasts, ir par kritiķi, kas skatās izrādi. Teiksim poētiski – trijos stāstos ar prologu un epilogu.

Prologs

Lai saprastu, kāpēc "Sleep No More" ir tik neparasta izrāde, vispirms nedaudzos vārdos nepieciešams iezīmēt iestudējuma noteikumus. Vakars skatītājam sākas ar drūzmēšanos pie ēkas. Ar desmit, piecpadsmit minūšu intervālu ārdurvis atveras, un tumsa aiz tām norij kādu gabaliņu rindas – trīsdesmit, četrdesmit cilvēkus. Iekšā jums lūdz nodot jakas un somas, visu, kas var traucēt pārvietoties. Tad improvizētā viesnīcas vestibilā jūs pieraksta un izsniedz spēļu kārti, norādot uz kāpnēm. Izrāde ir sākusies.

Aiz otrā kāpņu laukumiņa telpa iegrimst tumsā – griežoties uz riņķi iztapsētā labirintā, noklust troksnis, un rodas bezlaika – ārpustelpas sajūta. Uz mirkli. Jo tūlīt jūs iznirstat XX gs. četrdesmitajos gados. Uz kabarē skatuvītes kāds dzied, galdiņi tinas cigarešu dūmos, kokteiļus pasniedz šampanieša pokālos.

Izrādes noteikumi ir šķietami vienkārši. No kabarē telpas pa bariņiem (pēc kāršu mastiem, lai jau sākumā izšķirtu tos, kas atnākuši kopā) skatītājus sapulcina pie lifta. Katram izsniedz baltu masku, brīdina, ka telpās to nedrīkst noņemt, nedrīkst sarunāties. Pavedinoši iečukst ausī, ka "Sleep No More" ir individuāla pieredze, ka nepareizu ceļu nav, ka ziņkārība tiek atalgota. Lifts līgani slīd uz augšu un leju, nojaucot izpratni par stāvu secību, un pa nelieliem bariņiem skatītāji tiek izlaisti izrādes telpās. Valda tumsa. Jūs esat viens.

Pirmais stāsts

"Sleep No More" darbība ir izvietojusies sešos stāvos, bet jūs to vēl nezināt. Jūsu (jo šai gadījumā jūs izrādi skatāties manām acīm) priekšā ir mēbelēta dzīvokļa priekštelpa ar sofu, spoguli un telefona galdiņu, pa labi gaitenis aizvijas uz dzīvojamo istabu un divām guļamistabām, pa kreisi – uz bērnistabu. Jums garām aizdrāžas skatītāja ar baltu sejas masku un sāk rakāties veļas kumodē, pārcilājot mežģīņotus apakšveļas gabalus un bērnu autiņus. Uz naktsgaldiņa atvērta novazāta bērnu grāmata. Spogulī, jūs ievērojat, istabas attēls "atspoguļojas" kropļots – rūpīgi saklātās gultas veļa tur rādās izjaukta un asinīm piesūkusies. Blakus istabā pie griestiem virs šūpuļa karājas zīdaiņu lelles bez galvām. No kaut kurienes jums aiz muguras telpā piepeši ieskrien eleganti tērpta sieviete, šoreiz bez maskas, tātad aktrise/ dejotāja, un sāk svaidīties pa viesistabas dīvāniem. Neprātam sasniedzot kulmināciju, viņa paņem aiz rokas kādu vīrieti no skatītāju pūļa un ievelk sev līdzi aiz sienas paneļa, kas mirklī saslēdzas. Skatītāji izšķīst pa apkārtējām istabām.

Telpa skatītājā gluži fiziski rada saspringtību – uzkurina interesi, ziņkāri, liek arī būt nemitīgi gatavam pārmaiņām, jo telpas mainās – atveras un pazūd slepeni nodalījumi, kāds uz brīdi atslēdz aizslēgtas durvis vai pretēji – aizklāj logus. Aktieri jeb viņu iemiesotie tēli milzīgā ātrumā nesas no vienas krēslā slīgstošas telpas uz telpu, no stāva uz stāva. Viņiem līdzi skrien skatītāju desmiti, cauri telpām brīžam izvijoties kā elegantas dejas dalībnieki, brīžam – stampājot kā linčošanai sagatavojies pūlis. Kam sekot, ko redzēt, izvēlas katrs pats. Tas viss – klusējot, jo nerunā ne skatītāji, ne aktieri. Izrāde, kaut arī ne pilnīgi bez teksta (skan 40. gadu dziesmas, vietām – fonogrammas no klasiskām film noir filmām vai tēli ko čukst) pamatā balstīta meistarīgā aktieru ķermeņa kustībā. Satriec precizitāte: pirmām kārtām – tajā, kā tēli, par spīti sarežģītai pārskrējienu horeogrāfijai, allaž nekļūdīgi satiekas tieši tur un tad, kad to ieplānojuši izrādes režisori Felikss Barets (viņš, kopā ar Beatrisi Minsu un Livi Vonu – arī izrādes scenogrāfi) un Maksīna Doila (viņa arī horeogrāfe); otrām kārtām – tādēļ, ka aktieriem, pat izdejojot fiziski piesātinātas horeogrāfijas šauros, jo apkārtstāvošo skatītāju pūļa ierobežotos, telpiskos apstākļos, allaž izdodas radīt iespaidu, ka viņi ir vieni, ka viņos varbūt pusmetra attālumā nenoskatās pārsimts skatītāju.

Galvenais šeit tomēr šķiet telpa. Pat ja jums izdodas redzēt, kā prātā sajūk lēdija Makbeta, kā asinīm klāts Makbets sabrūk pēc savas pirmās slepkavības vai kā nenoskaidrojamas piederības grūtniece mokās, šķiet, narkotiku reibumā (mans pirmā vakara ieguvums), ko gan tas īstenībā pasaka, piemēram, par varoņu motivāciju? No kurienes viņi nāk, uz kurieni dodas? Toties telpa uz jums iedarbojas nekļūdīgi. Izrādē nekur nav tieši attēlota vardarbība – slepkavības ir stilizētas, kautiņi – uzsvērti horeografēti, bet katrs ēkas stūris šķiet piesūcies ar draudīgu šausmu apsolījumu. Visbaisāk – ka jums nav ne jausmas, kas ir noticis vai notiks scenogrāfiskajā brīnumā jūsu priekšā: tumsā, kurā kāja piepeši iegrimst trūdzemē, bet acis nojauš baltus kapu krustus, viesistabās, smaržojošās kaltētiem ziediem vai dzīvnieku skeletiem piepildītās istabiņās, balles telpās, detektīvaģentūrā, skaidām izklātās tranšejās... Viss ir vienlīdz draudīgs, slēpj dēmonisku potenciālu. Un vai tad tieši par to arī nav stāsts – par tumsu, kas slēpjas ikdienišķajā?

Otrais stāsts

Mana otrā "Sleep No More" pieredze ir ar profesionālu misijas apziņu piesūcināta: pēc pirmās noskatīšanas reizes, kad, aizrāvusies ar telpas izpēti, izrādi faktiski biju baudījusi kā instalāciju, sapratu, ka uzrakstīt par šo iestudējumu bez plašākas izpratnes par Makbeta līniju man nav iespējams. Uzvilku ērtus apavus un devos skriet – no stāva uz stāvu, koncentrējoties, lai titulvaroni burzmā un tumsā nepazaudētu.

Makbetu dažādos vakaros dejo divi aktieri, mainās arī lēdijas Makbetas, un, kaut arī kustību partitūra ir nemainīga, būtiski atšķirīgas ir interpretācijas. Vienā gadījumā pāra attiecības ir asas: sekss tāpat kā slepkavības viņiem ir līdzeklis cīņā par varu. Ne tikai par politisku ietekmi vai prestižu, bet par to, kurš no viņiem abiem paturēs virsroku pār otru, kurš spēs otru aizgrūst tālāk, pats sevi nezaudējot. Otrā sastāvā varoņu attiecības ir romantiskas. Cīņa par varu ir ārējās pasaules diktēta nepieciešamība, kam pakļaujas visi un kas personiski ne uz vienu neattiecas. Makbetu pāris te ir pat visnaivākie spēlētāji, jo viņiem līdzās publiskajai eksistē arī privātā dzīve, un tajā valda emocionālas, ne racionālas likumsakarības. Tieši Makbeta emocionalitāte, viņa nespēja raudzīties uz nepieciešamību nogalināt kā uz abstrakciju varoņus iznīcina.

Izrāde ir piesātināta zīmēm un vēsturiskām atsaucēm, kas pierāda, ka Šekspīra luga un tās tapšanas konteksts ir lasīti uzmanīgi. Milzīga loma ir atvēlēta pārdabiskajiem spēkiem: bez Hekates un "dīvainajām māsām" dēmoniskajai sfērai "Sleep No More" piederīgi vēl septiņi, astoņi tēli, kuru funkcijas pārklājas un jaucas. Telpu stūros iekārtas svētbildes, mājsaimniecības priekšmeti novietoti krustā, izbārstīts sāls – aizsardzībai pret raganām. Viss, kas notiek, notiek naktī – laikā, kad valda tumsas spēki.

"Makbets", protams, lielā mērā ir luga par raganām. Šekspīra darbs piemērojas valdošā monarha Džeimsa I gaumei un uzskatiem vairākos aspektos: pirmkārt, caur glaimiem (Benkvo Šekspīra laikā tika uzskatīts par Džeimsa senci, tātad luga post factum "pareģo" viņa nākšanu pie varas); otrkārt, izdabā karaļa paranoiskajām bailēm – Džeims raganas vainoja visā, sākot ar laika apstākļiem, beidzot ar privātās dzīves nedienām. Izrādes programmā tās veidotāji nodrukājuši XVI gs. raganu vajāšanas prāvu atspoguļojošu britu hronikas fragmentu, uzsverot Šekspīra laika kontekstu – sajūtu, ka raganas čum un mudž visapkārt. Un tā jau arī ir – iestudējuma sievietes izlokās kā elegantas čūskas, vīrieši smokingos un pieglaustiem matiem aiz eksaltētas formas slēpj brutāli cinisku smīnu. Ar Makbetu spēlējas, grūsta, grūž aizvien dziļāk un dziļāk neprāta ekstāzē teju katrs pretimnācējs, acīm uzdzirkstot plēsoniskā iekārē, sejā paturot tēlotas vienaldzības masku. Pat upuru acīs gail nakts izsalkums. Bet Šekspīra raganas liek domāt arī par pasaulei piemītošo divdabību, kas šajā izrādē ir īpaši izvērsta tēma.

"Makbeta" atslēga ir raganu pareģojums, kas ievieto lugu plašākas filozofiskas diskusijas kontekstā: proti, kā valoda atspoguļo patiesību. Vai pareģes, plaši savā runā izmantodamas metaforas, Makbetu piekrāpj, samusina rīkoties pretēji viņa dabai? Vai arī – viņas pareģo, zinādamas, kā Makbets neizbēgami rīkosies? Metafora ir vienlīdz patiesa un melīga – viss atkarīgs no tā, vai teksts tiek uztverts burtiski, vai arī – kā slēptas nozīmes iemiesošanās.

Izrādē teksta tikpat kā nav. Toties varoņi nemitīgi pārvietojas starp diviem allaž blakus novietotiem stāvokļiem – reālo un nereālo. Makbeta guļamistaba, piemēram, paveras uz plašu telpu, kas sadalīta nobrukušām ķieģeļu sienām. Šur tur telpā izkaisītas sērojošu eņģeļu statujas – kā vecās kapsētās. Kādā brīdī Makbetam sāk likties, ka eņģeļi viņu vēro, un viņš izskrien no mājas, trauksmaini mēģinādamas aizsegt to acis. Aiz psihiatriskās slimnīcas nodaļas sienām, kurās prātā jūk lēdija Makbeta, slēpjas spocīgi izgaismots kailkoku mežs – labirints, kurā ieslēpti balti vilki, bet tālumā mazā koka būdiņā divas medmāsas čukstus lasa vēstules. Varoņi eksistē vienlaikus apzināti un savas zemapziņas pasaulē. Varbūt var teikt arī – sapnī, jo telpas veido ikdienišķu priekšmetu neiespējamas kombinācijas kā brīžos, kad prāts slīd starp apziņu un bezapziņu. Tikai tas ir briesmīgs sapnis, no kura pamošanās nav iespējama, jo to nesapņo miegā.

Frāze "sleep no more" ir Šekspīra lugas teksts ainās pēc Dankana slepkavības. Tas uzsver notikušā nozieguma trīskāršo ārkārtējību – kāds ir nogalināts, ir nogalināts karalis, ir nogalināts miegā. Lielākas šausmas principā nav iedomājamas. Lugas tekstu šai sakarā var lasīt gan burtiski, gan metaforiski. Jo, protams, Makbets ir nogalinājis guļošu. Bet vienlaikus viņš ir nogalinājis arī miegu kā normas, saprāta pasaules zīmi, palaižot brīvībā zem virskārtas slēptos neracionālos dēmonus. Vīzijas, ko viņš tālāk redz, lēdijas Makbetas bezmiegs ir šī no eņģēm izkritušā laika zīme. Tas ir morāls un moralizējošs vērtējums. Lai arī izrādes rosinātās pārdomas par sapņa un nomoda attiecībām ir sarežģītākas un ciniskākas.

Izrāde, vismaz man tā liekas, ir arī par reālpolitiku. Tad jautājums par nomodu vai sapni vairs nav tik nepārprotami izvērtējams. Varbūt ir otrādi – pasaulē ar ciniskiem likumiem Makbeta darbība, pretstatā nogaidošai bezdarbībai, drīzāk liecina par pamošanos, par apkārtējā apzinātu aptveršanu un pielāgošanos tam. Tāpēc jautājums paliek atvērts – vai miegs ir tīras, neaptraipītas dvēseles zīme, vai arī narkotisks pagurums, anestēzija nežēlīgai pasaulei? Un kā ir labāk – gulēt un negrēkot, vai sacelties pret likteni un atvērtām acīm ieskatīties murga epicentrā?

Trešais stāsts

"Sleep No More" tēlu katalogā ir vairāk nekā tikai "Makbeta" varoņi – izrāde spēlējas ar film noir žanra likumiem un estētiku, īpaši Afrēda Hičkoka filmām: varoņiem, tēmām, notikumu rakstiem. Pirmajā reizē, uzduroties darbībām, kas neattiecas uz "Makbeta" sižetu pat izrādes piedāvātajā stilizētajā formā, sajūta ir nekomfortabla – gabaliņi izmētāti kur kurais un ne pa kam negrib turēties kopā rātnās sižeta līnijās. Stāsts te tomēr ir, un tam piemīt sava konceptuāla burvība.

Sižeta līnijas, formāli piederīgas gluži atšķirīgiem stāstiem, līdzinās cita citai kā divas ūdenslāses: liktenīgās sievietes, noziegumi, dzīves aizlauzti varoņi... Īstenībā ļoti atbilstoši "Makbetam" – kur gan žanram vēl piemērotāks sižets nieka pārsimts gadus pirms kino dzimšanas? Piemēroti arī šim laikam, jo pēdējā desmitgadē teātris šķiet uzmācīgi atgriežamies pie film noir estētikas, uzsverot lielākoties tā klišejisko atkārtošanos kā principu. Nav jau tik būtiski, kura sieviete iznīcina kuru vīrieti. Būtiski, ka tas vienmēr notiek. Arī Makbeta līnija "Sleep No More" viena vakara gaitā tiek izspēlēta vairākkārt, un skatītāji tās fragmentiem uzduras nejaušā secībā, brīžam skatoties atkal un atkal, citreiz – bez jebkādas izpratnes par cēloņsakarību. Rodas sajūta, ka te izspēlējas cilvēces pieredze – ikreiz šķietami pirmreizēja, tomēr iepriekš it kā nolemta, pakļauta nepielūdzamam liktenim. Stāsts kā milzīgs kaleidoskops griežas pa riņķi, un izdarīt tur neko nav iespējams. Tikai noraudzīties.

Man liekas, ka izrāde lielā mērā ir arī par skatienu. Kaut arī – ko tā pasaka, neesmu droša. Īstenībā vislielāko atšķirību starp trim izrādēm, ko redzēju, nosaka tieši tas, kā es atšķirīgos vakaros izjutu savu kā skatītāja vietu iestudējumā. Izrāde nemainās – lai koordinētu ļoti sarežģīto iestudējuma struktūru, aktieri neimprovizē ne sekundi, bet ar mehānisku precizitāti izpilda tieši to, ko citos vakaros. Tāpēc tas, ka mana pieredze atšķiras, ir garastāvokļa, ieraudzīto detaļu, iedomāto domu jautājums. Kaut arī uzvedums skatītājam pievērš uzmanību ļoti apzināti, burtiski pavēršot skatu pret jums. Nu – kādi esat? Maska, kas skatītājam fiziski jāuzliek, iesākumā liekas tikai veiksmīgs tehnisks paņēmiens – atsvešinājums, kas ļauj aktieriem filigrāni īstenot ceturtās sienas principu telpās, kas burtiski piebāztas ar skatītājiem. Bet maskās ir vēl kas. Vismaz tā sāk šķist, kad skatiens nevilšus atduras spogulī.

Spoguļu izrādes telpās ir ļoti daudz, un tā ir dīvaina sajūta – ieraudzīt tajos atspoguļojamies anonīmu, it kā ārpus laika eksistējošu būtņu pūļus. Būt pašam ārpus laika. Tas ir skumji vientuļš stāvoklis, jo rodas sajūta, ka realitāti nav iespējams aptvert, ka esam nolemti pasaulē ieraudzīt tikai fragmentus, nekad nesaprotot, ko tie nozīmē. Nespējot pieskarties un ietekmēt. No otras puses – skatīšanās īpaši šai izrādē ir arī izteikts vuārisma akts. Tas, ka telpa tiecas tikt uztverta kā īsta, ne teatrāla pieredze, neizbēgami nes sev līdzi ētiskas dabas jautājumus – kur ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt, lienot otra privātā dzīvē, dvēselē vai ķermenī? Tas ir arī jautājums par teātri šādā kontekstā – par teātri, kas ielaužas savu varoņu pasaulē, atkailinot to līdz mielēm; par skatītāju, kas laužas teātrī, pārkāpjot dzīves un mākslas robežas. Jo izrāde piedāvā visa veida ekstrēmus pietuvinājumus – sākot ar iespēju lasīt rakstāmgaldu atvilktnēs ieslēptas varoņu mīlestības vēstules vai slimības vēstures, beidzot ar neaizsargātiem, kailiem aktieru ķermeņiem varbūt soļa attālumā. Tas, kā skatītāji izmanto teātra radītās provokatīvās iespējas, arī ir atspulgs spogulī – seja, ko varbūt līdz šim nepazināt.

Epilogs

Izrādē ir tikai viena aina, ko noskatās visi skatītāji – fināls. Balles zālē uz paaugstinājuma atrodas viesību galds, pie kura sasēžas visi "Makbeta" varoņi. Lugas kontekstā tā ir aina, kurā Makbets, tikko kļuvis par karali, dzīro. Mizanscēna atgādina da Vinči "Svēto vakarēdienu", Jēzus vietā centrā nosēdināts Dankans. Ainas "sižets" tiek izspēlēts palēninātām kustībām – telpā ienāk asinīm notraipītais Benkvo, ap galdu sēdošie sāk sačukstēties, grimases izšķobās ņirdzīgos smaidos. Vai nu skatītāji to zina, vai ne, bet aina vakara gaitā šeit ir izspēlēta jau trīs reizes. Makbets spēlē līdzi – viņš uzkāpj uz paaugstināta krēsla, ko viņam piedāvā, kā uz troņa, tad pakāpjas un atmet rokas, stilizējot, šķiet, Jēzu pie krusta. Pāri viņa galvai nolaižas karātavu virve, viņš tajā iebāž kaklu. Un tikai mirkli pirms krēsls zem viņa kājām tiek izrauts, Makbets sāk pretoties, pārsteigumā, šķiet, apjaušot, ka spēlei ir mainījušies noteikumi. Līķim karājoties pāris metrus virs zāles grīdas, melodiski ieskanas Glena Millera balss, un skatītāji klusējot plūst uz improvizēto kabarē, kur "Nightingale in Barkley Square" pārmāc kokteiļa pokālu šķindoņa.

"Sleep No More" tiešām ir ekstrēmi individuāla pieredze – elementi, kurus laimējas redzēt vai ko palaist garām, katram skatītājam un katru reizi ir citi. Man ir kolēģi, kas uzskata, ka šī izrāde ir par mīlestību vai karu, un arī viņiem ir taisnība. Izrādes, ko es esmu redzējusi – trīs fundamentāli atšķirīgas –, droši vien liecina vismaz tikpat daudz par mani, kā par iestudējumu – tas ir ļoti interesants jautājums, ko mēs katrs ieraugām, kam pievēršam uzmanību, ko sajūtam, kas ienāk prātā... Un – kāpēc. Bet tur jau arī, manuprāt, izrādes sāls. Jo kā dēļ tad māksla ir vajadzīga? Vai ne tāpēc, lai tā sarunātos ar skatītāju? Nav noslēpums, ka teātrī, tāpat kā kultūrā vispār, saikne starp mākslinieku un skatītāju notrulinās. Šis ir viens ceļš, kā atsvešināšanos pārvarēt – piespiest skatītāju strādāt pašam ar sevi, vienlaikus it kā rotaļājoties, lai neaizbaidītu tos, kuri pie darba teātrī nav pieraduši. Man liekas, daudz pasaka fakts, ka izrāde tiek uzskatīta par fenomenu gan teatrāļu aprindās, gan starp cilvēkiem, kas teātri principā neapmeklē. "Sleep No More" pieeja, ekstrēma savā vērienā, apliecina tikai zināmu patiesību – ka gudra sarunu biedra uzdoti jautājumi nereti ir vērtīgāki par noformulētām gatavām atbildēm. Jo – ko gan XXI gs. īstenībā var jaunu pateikt par "Makbetu"?

Tēmas

Zane Radzobe

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!