Tu esi atbildīgs par to, ko tu lasi. Palīdzi savākt 20 000 eiro līdz 16. novembrim.

 
Recenzija
23.05.2016

Sērkociņš Ripss

Komentē
0

Par Jāņa Putniņa dokumentālo filmu "Degošais", 2016

"Katrs no mums baidās, jautājums ir – no kā?"
Elijahu Ripss

"Sākums," mūs uzrunā režisora Jāņa Putniņa balss. Pirmizrādes skatītāji vēro ekrānu. "Uz ekrāna melns kadrs, kas ietver sevī visu. Ne tikai visu notikumu iespējamību, bet arī visu iespēju īstenošanu." It viss, ko mēs filmā uzzinām par matemātiķi Iļju (Elijahu) Ripsu, ir šīs visuresošās balss pavadīts, režisors ir mūsu Vergilijs Dantes elles lokos. Skatītājs maldās pa sveša cilvēka dzīvi kā pa tumšiem koridoriem, kamēr režisors uzspīdina lukturi tiem vārdiem vai vietām, kas viņam šķituši nozīmīgi.

Rīgas ebrejs Ripss ir vienīgais cilvēks pasaulē, kurš aizdedzinājis sevi pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret notikumiem Čehoslovākijā. Ilgi gaidītā filmas pirmizrāde 4. maijā bija īsti vietā lai, pie baltiem galdautiem svinot Latvijas neatkarības atjaunošanu, mēs atcerētos, ka ne tikai latvieši dega un sadega brīvības vārdā.

Cilvēka ķermenis, saskaroties pat ar nelielu liesmu, ar karstu gludekli vai sakarsušu pannu, saraujas sāpēs, apdegumi dzīst tik lēni. Kā vārdā var gribēt sadegt cilvēku acu priekšā? Kāpēc Prāgas pavasaris, kuru jau augustā brutāli nokāvusi padomju okupācija, skar matemātiķi, kas no bērnu dienām lielākoties dzīvo pats savā abstrakciju pasaulē un pat uz ielas īsti neiet?

Ripsa kursa biedrenei Semjonovai tas šķiet neiespējams un pat glups solis. "Pie latviešu nacionālā pieminekļa kristīgajās Lieldienās stāvēja ebrejs ar plakātu, lai aizstāvētu Čehoslovākiju, gadu pēc [padomju] iebrukuma Čehoslovākijā." Kā skatītājs, nezinot, kas patiesībā tolaik notika tepat blakus, palieku ar šīs kundzītes loģiku un komisko sašutumu. Ģeniālais matemātikas students acīmredzot bija apjucis, kā jau izciliem prātiem gadās. Turklāt pasaulē profesors Ripss ir slavens ar saviem Toras kodu atklājumiem – pēc viņa un kolēģu veidotās shēmas, Svētie Raksti atklāj gan premjera Ichaka Rabīna nāvi, gan Dvīņu torņu sabrukšanu. Kā matemātiķis Gromovs par Ripsu saka, viņam galvā ir kāds defekts, izveidojies kontakts ar daudz jaudīgāku intelektu, kas tur atrodas, caurumiņš, kurš izstaro mums neizprotamu gaismu un padara viņu ievainojamu. Padomju tiesu medicīna daudzus disidentus –  cilvēkus, kas neprātīgi pretojās tās varai, – uzskatīja par psihiski slimiem šizofrēniķiem un vardarbīgi ārstēja. Manī vislielāko nemieru filmā radīja noklusētais Ripsa ceļš līdz sadedzināšanās aktam un tad paviršais lēciens – cietums, psihiatriskā slimnīca, Izraēla –, kaut gan katrs no šiem bija atsevišķs elles moku loks. Filmā nav ne vārda par disidentu Vladimiru Bukovski, kas, pēc ieslodzījuma uz brīdi iznācis brīvībā, riskē ar visu, lai nogādātu Ripsa un citu disidentu slimības vēsturi uz starptautisko psihiatrijas kongresu. Padomju dakteri steidzīgi Ripsu izlaiž no Tvaika ielas. Vīzas uz Izraēlu tiek atteiktas, Ripss izmests no universitātes, cilvēki baidās viņam pat tuvoties. Jūs jau nojaušat – ja es būtu jūsu gids pa Ripsa dzīvi, būtu sanākusi drūma filma, kurā būtu jāsaprot, kā introverts dīvainis apprec izcili skaistu sievieti un viņam piedzimst pieci bērni, kā viņš, augdams neticīgu ebreju ģimenē, kļūst par ticīgu ortodoksu jūdu, tikko nosēdies svētajā zemē. Mums ir izsvērtais režisora skatījums, kas to visu uzskata par lieku. 

Satriecoša ir dokumentālā materiāla animācija (Kristiāns Mednis), kas izmantota, lai ilustrētu Ripsa protesta aktu. Ripss uz pieminekli iet viens, bet ir gatavojies tam mēnešiem ilgi kā karapulks. Pagrabā netālu no Brīvības pieminekļa Ripss ar tušu uzzīmē plakātu, uzvelk vateni un aplej drēbes ar benzīnu. Filmā "Degošais" Ripss atceras, ka grūtākais viņa dzīvē bijis atvērt plakātu, jo tas bijis punkts, no kura nebija atgriešanās. "Tajā brīdī, kad es atvēru plakātu, es sevi nostādīju šajā pusē, kamēr visa pasaule palika pretējā pusē." Vieglāk bijis aizdedzināt sērkociņu, grūtāk bijis pārvarēt padomju laikā sakrātās bailes.

Ripsa paziņa atceras, ka 8. martā, mēnesi pirms neprātīgā soļa, Iļja bijis ciemos un licies pavisam normāls. Neviens pat nepiemin Janu Palahu, par kuru Ripss dzirdējis no ārzemju radio un no kura iedvesmojies. Jans sevi sadedzināja Prāgā, pretojoties ne tikai okupācijai, bet arī cilvēku kūtrumam un inercei, tam, ka līdzpilsoņi noticējuši – padomju varu nav iespējams gāzt. Pēc studenta Palaha nāves 1969. gada janvārī Prāgā sākas nemieri, un cilvēki Austrumeiropā aizdegas kā sērkociņi, padomju vara to veiksmīgi slēpj. Ja jums ir spēks noskatīties, kā pārpildītā Varšavas stadionā tūkstošiem cilvēku priekšā 1968. gadā sadeg Rišards Sivecs, filozofijas pasniedzējs un grāmatvedis, ir saglabājusies pat amatierfilmiņa. Arī to padomju varai izdodas noslēpt. Ripss izdzīvo, bet lielākā daļa mirst ugunī vai pāris dienu vēlāk: Antans Kalinausks sadeg armijas barakās Gulbenē, Roms Kalanta – Kauņā, abi lietuvieši pretojas Lietuvas padomju okupācijai.  

Filmas stāstā Ripss karājas kā vientuļš zirneklis diegā.

Pazudušas slimnīcas māsiņas, kas klusējot atbalstīja Iļju, liekot zem spilvena "Lācīti ķepainīti" un saucot viņu par otro Palahu. Nav arī psihenes sarga, kas ļāva piezvanīt vecākiem, lai tie zinātu, kas noticis. Sargu vēlāk izmeta no darba. Māsiņas turpina Iļju atbalstīt, dod tabletes, nevis veic injekcijas, slimnīcā viņš nodarbojas ar matemātiku, tiekas ar vecākiem, draugiem. Filmā gan Iļjam vispār nav vecāku. Viņa māte Ciļa ir Rīgas ebrejiete, vienīgā no deviņiem bērniem izdzīvojusi karā, pārējie noslepkavoti Rumbulā un citur. Ripsa tēvs ir matemātiķis Ārons, Baltkrievijas ebrejs, kura sieva, bērni un visi tuvinieki tāpat nonāvēti nacistu okupācijas laikā. Iļja piedzimis 1948. gadā pēc kara, viņš ir vienīgais bērns – brīnumbērns, kas jau 16 gados iestājies universitātē. Viņš nesaka vecākiem ne vārda par iecerēto uguns upuri. Sirmajam Ripsam joprojām nav atbildes, kā starp vecāku zaudējuma sāpēm un pasaules glābšanu Iļja izvēlas pēdējo – paust savu attieksmi un mirt. Ripss nedomāja, ka izdzīvos. Garāmgājēji – jūrskolas kursanti – viņu pie Bastejkalna apdzēsa, kamēr visu notiekošo vērojis naidīgs pūlis.

Putniņš vēro tālaika Rīgu, varbūt tādēļ, lai saprastu vidi, kurā Ripss dzīvojis. Seko brīnišķīgi Jeruzālemes kadri – tirgus, skotu baznīca, vecā dzelzceļa stacija, kas gadiem nostāvējusi tukša, patvērums bezpajumtniekiem un narkomāniem. Tagad tā ir vieta koncertiem un kafejnīcām. Ripss par sevi teicis, ka bērnībā reti bijis uz ielas, viņu nodarbinājusi tikai matemātika, no tiem laikiem viņš vairāk atceras uzdevumus, kurus risinājis, nevis ārējus notikumus. Jeruzālemē viņš dzīvo saviem studentiem, pasniedz universitātē un nodarbojas ar Toras kodiem, kas to zina, vai vispār iet uz tirgu. Hruščova laiku Rīgas nostalģijas filmā ir daudz, kaut ne Vecrīgas ielas un glīto pilsētnieku pūlis, ne Jeruzālemes burzma nepadara skaidrāku laiku un telpu, kurā var izaugt tāds Ripss, kādu to ieraugām filmā "Degošais".

Sadegšana ir privāts akts, viņš to paveic viens pats, atstājot vēstuli draugiem, kuru beidz ar svarīgāko jūdu lūgšanu: "Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs." Filmā izdevies parādīt ne tikai to, ka cilvēks var sistēmai pierādīt, ka tā nav visvarena, bet arī to, kas ir šis cilvēks – Elijahu Ārona dēls Ripss.

Lolita Tomsone

Lolita Tomsone ir Žaņa Lipkes memoriāla direktore, daudzus gadus dzīvojusi Jeruzālemē, rakstījusi žurnālam "Rīgas Laiks". Dzimtajā Rīgā ilgojas pēc Jeruzālemes. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0
Ziedo "Satori" darbībai!