Proza
30.01.2015

Septiņi gadi, pelēkas acis

Komentē
96

2007. gada vasarā man apritēja 21 gads. Spilgtākie manas vasaras notikumi togad bija smadzeņu satricinājums, ceļojums uz Franciju un aborts. Visi trīs savā ziņā ir saistīti. Kaut kad pavasarī es biju nejauši ieņēmusi bērnu. Sākotnēji izvairījos pieļaut domu, ka tas varētu būt noticis, taču sāku ievērot dīvainas pārmaiņas savā ķermenī. Es pēkšņi biju ļoti nogurusi, dažkārt pat tik nogurusi, ka dienas sākumā biju spiesta izvēlēties, kādu vienu darbu šodien darīšu, piemēram, aiziešu uz lekciju vai nomazgāšu traukus, jo diviem tik grandioziem projektiem spēka nepietika. Strauji mainījās mana attieksme pret ēdienu. Alkohols vai cigaretes negaidot kļuva pretīgas. Mani sāka piemeklēt rīta nelabumi. Es joprojām nevēlējos pieļaut domu, ka esmu stāvoklī, tomēr tik daudzu simptomu sakritība bija pārāk aizdomīga, tādēļ es nopirku grūtniecības testu, un tas uzrādīja drausmīgās divas svītriņas. Atceros, ka šajā apstulbinošajā brīdī, man turot rokā testu, piezvanīja kursabiedrene, kas gribēja kaut ko apvaicāties par sesiju. Es tikko uzzināju, ka esmu stāvoklī, es viņai teicu. "Vai man tevi tagad apsveikt vai izteikt līdzjūtību?" viņa lietišķi jautāja, kas mani satrieca vēl vairāk – nepietika jau ar šo ziņu, man acīmredzot uzreiz bija jādefinē sava attieksme pret šo faktu.

Savu attieksmi es tomēr sapratu diezgan drīz. Es biju ļoti nelaimīga. Brīžus, kad jāizdara izvēle, no kurām jebkura būs nepareiza, man nav nācies piedzīvot bieži. Man bija sajūta, ka rokās ir ielikts cirvis un ar to tagad būs jāiet nogalināt cilvēku, un man bija ļoti, ļoti bail. Bail zvanīt ginekologam, bail dzirdēt apliecinājumu, ka esmu stāvoklī, bail cīnīties par garo ceļu līdz tiesībām veikt šo procedūru, bail no pašas operācijas, bail no turpmākās dzīves ar nepārejošu vainas apziņu, bail stāstīt par notikušo mammai. No iespējas laist pasaulē bērnu, godīgi sakot, bija mazāk bail. Tomēr viena sajūta bija daudz stiprāka par visām bailēm – negribētam bērnam nav jānāk pasaulē, un tā darīt, jo "ko nu vairs, tagad tik jādzemdē", likās vēl gļēvāka izvēle. Tas man lika saņemties drosmi.

Paziņa man sarunāja vizīti pie kādas Stradiņu sieviešu nodaļas ārstes. Tā bija ļoti skarba pusmūža kundze. Viņa mani izmeklēja un apliecināja, ka esmu stāvoklī. Mani tas ķēra kā sitiens pa seju, jo līdz šim mirklim vēl biju klusībā cerējusi uz mazticamo iespēju, ka grūtniecības tests ir kļūdījies. Ārste uzreiz paziņoja, ka bērns par katru cenu jāsaglabā. Es ar grūtībām, jo man viņa izraisīja bailes, izmocīju, ka es labāk gribētu "nu... to otru variantu". Pilnīgi izslēgts, viņa mani pārtrauca un aptuveni divdesmit minūtes skaidroja, kāpēc man to nevajag darīt. Es esmu jauna, un šis ir labākais brīdis dzemdēt. Aborts ir tik brutāla manipulācija, ka faktiski izskrāpē sievietes iekšas, un pēc tam seko visdažādākās komplikācijas, audzēji, aizaug olvadi, un, ļoti iespējams, es nekad vairs nevarēšot ieņemt vai normāli iznēsāt bērnu. Pats galvenais – viņa esot piedzīvojusi, kā pār abortu izdarījušām sievietēm nāk Dieva sods. Ārsti nemaz netraucēja tas, ka es visu šīs sarunas laiku histēriski raudāju. Acīmredzot viņa pie šādiem skatiem bija pārāk pieradusi. Vēlāk uzzināju, ka ārstiem reproduktīvās veselības likums nosaka "informēt pacienti par grūtniecības pārtraukšanas būtību", tomēr šo sarunu esmu piedevusi viņai tikai daļēji. Bez Dieva soda varēja arī iztikt.

Iznākusi no Stradiņiem, biju tādā kā nelabuma mocītā transā. Zvanīju savam vīrietim, izstāstīju, ka esmu bijusi pie ārsta, un teicu, ka man nekavējoties vajag ar viņu izrunāties. Viņš atradās mašīnā ārpus Rīgas, braucot uz filmēšanu, un teica, ka būs atpakaļ naktī. Man vajadzēja viņu satikt tūdaļ, tas bija viens no tiem brīžiem, kura pārciešana bez atbalsta trūkuma draud aptumšot apziņu. Viņš man atteica, jo nespēja saņemties sabotēt filmēšanu. Vēlāk viņš man pārmeta lēmumu izdarīt abortu, bet zināmā mērā tas bija arī viņa lēmums. Viņš šajā izšķirošajā brīdī nesaņēmās izlēkt no mašīnas, lai dotos atpakaļ uz Rīgu nomierināt un pārliecināt mani, ka kopīgs bērns ir iespējams.

Ārste mani norīkoja piezvanīt viņai pēc pāris dienām. Es piezvanīju un sacīju, ka joprojām vēlos veikt abortu. Es atceros, kā mainījās viņas balss, tā pēkšņi kļuva veca un nogurusi, likās – viņai tiešām ir personīgi sāpīgi par katru abortam zaudētu dzīvību, un tas lika man pret viņu sajust savādu cieņu. Es ierados Stradiņos norunātajā datumā. Ierādītajā istabā mēs bijām četras, acīmredzot rindā uz vienu un to pašu procedūru. Es mazliet labāk sapratu ārstes skarbumu pirms dažām dienām. Palātas biedreņu vidū bija gan jauna meitene ar akrila nagiem, gan laucinieciska paskata sieviete pēc četrdesmit. Aborts šajā istabā bija reprezentēts sociāli un demogrāfiski izsmeļoši. Sievietes pa vienai devās prom uz operāciju, pienāca arī mana kārta. Es centos būt vīrišķīga, bet mani stindzināja bailes un skumjas, un nemitīgais jautājums, vai neskriet prom, kamēr nav par vēlu. Filmās taču tā dara. Tāds bija plot-twist "Seksa un lielpilsētas" sērijā, kur Miranda Kerijas pavadībā gāja atbrīvoties no nevēlamas grūtniecības, tad pārdomāja, un skat, cik viņai viss labi dzīvē izvērtās. Man gan nebūtu puikas. Man būtu meitene, un viņai būtu viņas tēva pelēkās acis. Es to nez kāpēc vienmēr esmu zinājusi ļoti skaidri, lai arī šis sentimentālais pieņēmums nekādi nav pārbaudāms. Operāciju telpā atceros tikai māsiņu, kas ar mani runāja ļoti laipni, tas mani gandrīz saraudināja, jo instinktīvā līmenī ārstes iespaidā bija pārņēmusi sajūta, ka viss medicīniskais personāls personīgi ienīst tik zemiskas Dieva sodu pelnījušas sievietes, kuras te ierodas veikt abortu. Ar spēju atvieglojumu sapratu, ka operācija būs pilnā narkozē. Pirms tam pieļāvu, ka varbūt visu operāciju būs jāpavada pie mokoši pilnas apziņas, jo par šādu abortu pieredzi padomju laikā man savulaik bija stāstīts.

Pēc pāris stundām atmodos palātā. Es jutos fiziski un psihiski slikti, gandrīz nevarēju pakustēties, mani plosīja stipras sāpes un asiņošana. Citas palātā guļošās sievietes laikam tā nejutās, viņas pēc laiciņa piecēlās, savāca mantas un devās projām. Pie vecākās sievietes vienu brīdi ienāca kāds ārsts (pēc sarunas noprotams, ka tā bija viņa paziņa vai radiniece), viņi aprunājās, un viņš devās prom. Man neviens nepievērsa uzmanību, un man nebija spēka nevienu pasaukt. Acīmredzot sāpes un asiņošana pēc aborta bija normāli, un kaut kur zemapziņā laikam arī gruzdēja sajūta, ka tieši tā ir jāizturas pret Dieva sodu pelnījušām sievietēm. Palātas biedrenes pa vienai devās prom, un es vairākas stundas pusnemaņā gulēju palātā viena pati, ārā sāka tumst vakars. Mamma atrakstīja, ka pēc darba atbrauks man pakaļ. Man vajadzēja saņemties un apģērbties. Es ar grūtībām piecēlos, iztaustījos laukā no istabas un sameklēju tualeti. Tualetes telpā atjēdzos uz grīdas ar smeldzošu pakausi. Biju noģībusi, daļēji arī dehidratācijas iespaidā, jo saskaņā ar pirmsoperācijas norādēm es kopš iepriekšējā vakara neko nebiju ēdusi vai dzērusi. Pieslējusies kājās, devos uz kabīni, kur noģību un galvu atdauzīju vēlreiz. Kaut kā man izdevās tikt atpakaļ līdz palātai un gultai. Pa pavērtajām durvīm mani ievēroja kāda labsirdīga darbiniece ar ēdiena ratiņiem. Viņa ienesa man šķīvīti zupas. Pēc tās spēks drusku atgriezās, atbrauca mamma, un es devos prom no Stradiņiem, vietas, kas mani šausmināja vēl apmēram piecus turpmākos gadus tik ļoti, ka es žmiedzu ciet acis, ja tai trāpījās braukt garām. Sasistā galva, kā vēlāk izrādījās, bija rezultējusies smadzeņu satricinājumā. Tas bija labs iegansts turpmākās nedēļas dzīvot mājās un nevienu nesatikt. Tovasar mans vīrietis mums uzsauca ceļojumu uz Franciju. Parīzē pie Luvras viņš mani bildināja, uz ko es atbildēju apmēram ko tādu kā "vai tu esi pilnīgi stulbs". Francijas dienvidos man smagi pasliktinājās veselība un sākās negaidīta spēcīga asiņošana. Tur es uzzināju noderīgu informāciju – Aviņonā pēc astoņiem vakarā nekur nevar nopirkt higiēniskās paketes. Manam abortam, pēc visa spriežot, bija komplikācijas. Mēs pārtraucām ceļojumu un atgriezāmies mājās.

Ar šo vīrieti man bija sarežģītas un smagas attiecības vairāku gadu garumā, un tās mazliet jāieskicē, lai saprastu, kādēļ man šķita tik neiespējami laist pasaulē viņa bērnu. Viņš bija manī slimīgi iemīlējies un nelaida vaļā par spīti tam, ka es viņu negribēju. Viņš mani vajāja, dažkārt pat izsekoja, izteica draudus maniem draugiem, līmēja pie manas durvju stenderes ziedus un katru reizi, kad es gribēju pārtraukt mūsu sakaru, apgalvoja, ka izdarīs pašnāvību. Ar laiku es viņu tiešām iemīlēju, kā iemīl kādu, kas vienmēr ir blakus, lai arī zināju, ka nekad nespēšu visu dzīvi pavadīt kopā ar viņu. Mūsu attiecības bija tipisks līdzatkarīgu attiecību piemērs, kā izņemts no Ērika Berna grāmatas "Spēles, ko spēlē cilvēki" stāsta "Alkoholiķis", glābjošās Mātes Terēzes un nabaga glābjamā attiecības, modelis, ko biju iemācījusies no savas mātes un kā normālu redzēju ikdienā citu sieviešu attiecībās. Es nespēju laist pasaulē bērnu šādiem vecākiem, vienkārši nespēju. Tas likās bezatbildīgi un nežēlīgi.

Vēlme, taču nespēja nogriezt attiecības ar mana nenotikušā bērna tēvu atstāja smagu iespaidu. Es biju nomākta un drosmi zaudējusi, un mans nedzimušais spoku bērns manā galvā piedzima un sāka augt. Viņai pienāca pusgads, tad gads. Viņa uzradās neregulāri, taču bieži. Dažkārt to izraisīja kāds impulss – ja kāds pieminēja bērnus vai grūtniecību, dažkārt viņa pati atnāca un, piemēram, attiecīgajā vecumā manā istabā mācījās staigāt. Es zināju, cik skaisti es viņu ģērbtu, cik mīksti būtu viņas mati, kā izklausītos viņas bērna smiekli. Viņa gan bija jauks bērns un ar saviem piemīlīgajiem smiekliem nemocīja mani bieži. "Atstājies!" es viņai esmu teikusi. "Tu varbūt nemaz nebūtu bijusi meitene, tu varēji būt zēns vai dvīņi, vai varbūt tu būtu piedzimusi ar veselības problēmām un nebūtu tik jauka, tu neesi nekas vairāk kā sentimentāla manas vainas apziņas projekcija." Tomēr viņa neatstājās un turpina augt un novecot līdz ar mani. Viņai šobrīd ir septiņi gadi, un viņa sākusi iet skolā. Kaut kad viņai būs septiņpadsmit, divdesmit un trīsdesmit, un viņa kādā brīdī sāks auklēt manus imagināros mazbērnus. Iespējams, tie būs mani vienīgie mazbērni. 

Pusotru gadu pēc šī notikuma man izdevās pārtraukt attiecības ar sava bērna tēvu. Pēc dažiem mēnešiem viņš tiešām izdarīja pašnāvību. Stāvot pie viņa līķa kopā ar policiju un viņa mammu, es truli domāju, ā, rekur tas beidzot ir, sengaidītais Dieva sods. Vairākus gadus pēc šī notikuma man ļoti gribējās nomirt pašai. Es izjutu, ka uz manām rokām ir nu jau divu cilvēku asinis, un pielikt tur trešā, tas ir, savas, vairs nešķita nekas liels. Es ļoti centos nenomirt, gāju pie ārstiem, dzēru antidepresantus, kā arī apmeklēju vairāku konfesiju mācītājus. Es biju agnostiķe, bet mani mocīja doma, ka saskaņā ar kristietības dogmām mans draugs pašnāvnieks tagad nonācis ellē. Viens no mācītājiem bija gudrs cilvēks, un saruna ar viņu izvērtās drīzāk psihoterapeitiska, nevis reliģiska rakstura. Es viņam izstāstīju, ka mani nemitīgi vajā doma – ja es nebūtu izvēlējusies veikt abortu, viņš varbūt nebūtu spējis saņemties pašnāvībai. Mācītājs īsi atbildēja – ja tu būtu palikusi ar viņu kopā un izveidojusi ģimeni, kādu dienu jūs visi trīs visticamāk būtu pakārušies vannasistabā. Mani pārsteidza, ka kristiešu mācītājs, šīs laipojošās reliģijas pārstāvis, varēja pateikt ko tik pareizu un drosmīgu. Viņa vārdus es joprojām bieži atceros. Palīdzēja arī psihoterapeite, kas norādīja uz automātiskā skatījuma "bērns – man" (ko labu vai sliktu man dotu bērns) nepareizību, tā vietā domājot par "es – bērnam" (ko labu vai sliktu es dotu bērnam). Iespējams, es savu bērnu mīlēju tik ļoti, ka nespēju viņam uztiept negribētu dzīvi. Te arī jāprecizē, ka es nekad neesmu šo būtni vizualizējusi īstermiņā (vai, kāds man varēja piedzimt mazs kunkulītis), bet visas iespējamās dzīves šķērsgriezumā, saskatot visas viņas iespējamās traumas un grūtības, ko sagādātu dzīve ar māti, kas viņas dēļ nepabeidza studijas, neatrada savu aicinājumu, kļuva arvien nelaimīgāka, ar tēvu, kurš ir slims ar šizofrēniju. Jā, toties viņa būtu dzīva. Bet es nezinu, vai vajadzētu.

Man ir mazliet ezoteriski noskaņota draudzene (kurai, starp citu, pašai ir meita), un viņa reiz mani aicināja aplūkot abortu ne tikai kā manu lēmumu (vai kā mana bērna tēva lēmumu, kurš, lai arī man vēlāk pārmeta manu izvēli, nevienā brīdī necirta dūri galdā un neteica, klausies, es to tiešām negribu pieļaut, saki, kas man jādara, lai mēs viņu paturētu), bet arī kā, iespējams, paša bērna lēmumu. Auglis izveidojas sievietes ķermenī, no sievietes ķermeņa, un kādu laiku jūs esat viena būtne. Ja šai būtnei būtu tik spēcīga vēlme izdzīvot, tā atbalsotos manās smadzenēs un es nemaz nebūtu spējīga šādu lēmumu pieņemt. Ja auglim ir tiesības uz dzīvi, varbūt tam ir arī tiesības izvēlēties nāvi – caur savas mātes apziņu?

Es uzrakstīju par savu pieredzi, jo publiskā abortu diskusija parasti sastāv no nodrāztām frāzēm, bet gandrīz nemaz neļauj ielūkoties personiskajā pieredzē aiz abortu telpas durvīm. Man toreiz nebija gandrīz nevienas sievietes, no kuras uzzināt par viņas aborta pieredzi un sekām, ko tas atstāj. Es gribu cerēt, ka citām sievietēm šī pieredze nav bijusi tik traumatiska kā man, ka vainas apziņa viņas nav mocījusi tik ilgi un ka šī izvēle nav atstājusi tik traģiskus nospiedumus viņu tālākajā dzīvē, taču es varu galvot par vienu – nevienai sievietei šī nav viegla izvēle, un sadzīvot ar sava lēmuma sekām ir smags un ļoti privāts process dažkārt pat visa mūža garumā.

Dažu aprobežotu, neinformētu politiķu (pārsvarā – vīriešu) izgudrotā iniciatīva saukt vēl nedzemdējušas sievietes par "mātēm" un apgrūtināt jau tā smago lēmumu izšķirties par abortu ir ne tikai stulba un bezjēdzīga, bet arī ciniska un nežēlīga, spēlējot tikai uz vienas un tikai zemiskākās nots – kauna. Tiem, kuriem kaunināšana šķiet leģitīms sabiedrības regulācijas veids, domu gaita virzās pa to pašu ceļu, kur šariats Sīrijā, kas liek laulības pārkāpējus līdz nāvei nomētāt ar akmeņiem.

Es ar nolūku atstāstīju savas aborta atmiņas ļoti subjektīvā, aizvainojuma un sāpju pilnā leņķī, jo tieši tik aizvainoti un bezpalīdzīgi tobrīd es izjutu realitāti. Šobrīd es uz dzīvi skatos mazāk aizvainoti, iespējams, tādēļ, ka dzīve mani nolikusi ciešās attiecībās ar nāvi un esmu pieņēmusi, ka nāve ir tās daļa. Lai arī no medicīniskā viedokļa auglis nav dzīvs cilvēks, tam nav apziņas vai nervu sistēmas un tā likvidēšana nav uzskatāma par slepkavību, es pati savās acīs esmu slepkava. Es to esmu pieņēmusi. Man ir bijusi izvēles iespēja. Par to es esmu samaksājusi cenu, kas ir bijusi ļoti augsta, ļoti personiska, šobrīd jau septiņus gadus veca ar pelēkām acīm.

Tēmas

Liene Linde

Liene Linde ir kino režisore un publiciste.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
96

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!