pirms 6 gadiem
Autore, gan jau piedzimstot un augot Jūs nebijāt kaismīga katoliete, bet kādā brīdī kļuvāt. Var pienākt diena, kad vairs nebūsiet. Vai cilvēka pasaules redzējuma maiņa uzskatāma par pagrimumu? Vai cilvēkam jāsēž būrī, pat, ja viņš redz atvērtas durvis, tikai tāpēc, ka viņš kādam kādreiz apsolījis sēdēt? No varas spēļu viedokļa varbūt, bet veselīgs pašsaglabāšanās instinkts nav pagrimums.

Janis Ragels
pirms 6 gadiem
Autorei paldies par svaiga gaisa vēsmu daudzmaz iestāvējušamies (lasi: plaši popularizētu) uzskatu dīķī!

dzimmijs13
pirms 6 gadiem
Paldies autorei, brīnišķīgs raksts!

kuģis
pirms 6 gadiem
Šajā tēzē autore turklāt atkārto jau Lutera laika tipiskās katoļu klišejas un aizspriedumus, proti, ka „Bībele ir neskaidra” un ka sevišķi „taisnošanas jautājums” (proti, artikuls, saskaņā ar kuru baznīca vai nu stāv vai krīt) ir neskaidrs, kas arī mūsdienās ļauj ar vājas teoloģijas palīdzību, apejot patiesību brālīgas (t.i., liekuļotas) mīlestības vārdā, ar RKB centrālo svētību un gādību bīdīt cilvēku pašsagudroto ekumenisma projektu.
5. Teoloģiskajiem skaidrojumiem nedaudz pamainoties? Tēze nodarbojas tikai ar [RKB] retoriku, neko vairāk.
6. Šajos karos galvenais agresors un ienaida sējējs viennozīmīgi bija RKB varaskāre, kas lielā mērā balstījās pāvesta institūcijas problemātiskumā kā tādā. Zīmīgi, ka rakstā par šķeltniekiem konsekventi tiek saukti tikai „protestanti”, brīžiem pat radot iespaidu, ka sevišķu šķeltniecību (tātad „kara” priekšnosacījumu lobēšanu) tieši piekopa Luters. Ne vārda, piemēram, par daudz agrākām shizmām – kuras vienmēr pavadīja kari – īpaši par austrumu baznīcas atdalīšanos, kurā arī – tavu brīnumu! – galvenais casus belli un šķelšanās avots bija tieši Romas bīskapa pilnīgi (Rakstos) nepamatotās pretenzijas uz universālā gana statusu (tātad nosēšanos Kristus krēslā). Uz šo faktu un centienu pēctecīgumu savos rakstos norāda ne tikai Luters, bet arī Melanhtons. Ja šķelšanās sakarā runā par kariem, tad vienmēr jāmin, ka runa nav par divām vienlīdz vainīgām pusēm, drīzāk gan, kā likums, ir viens agresors (Luters teiktu – tirāns), kas uzbrūk cilvēkiem, ķēniņiem, tautām – vienībām ar neapšaubāmām aizstāvēšanās tiesībām netaisna kara gadījumā - kuras ticības lietās vienkārši grib izrauties no baznīcas Bābeles gūsta.
7. Vēlreiz – dokumentus un memorandus var parakstīt, cik grib, atkārtoti sk. Augustana VIII artikulu, jebšu patiesa ekumenisma nosacījumus. Šajā tēzē autore iekrīt vislielākajās klišejās un aizspriedumos. „Protestantiskā antropoloģija” ir autores fikcija. Jo vismaz autores piedāvātā definīcija – „cilvēki, atstāti vienatnē ar Svētajiem Rakstiem, nonāk katrs pie savas pārliecības par to, ko tie nozīmē un kādas cerības cilvēkam dod” – uz Luteru, „pirmo protestantu” noteikti nevar attiekties. Ļoti iespējams, ka autores piedāvātajā „protestantu antropoloģijas” definīcijā sevi nesaskatītu ne kalvinisti, ne baptisti, ne anglikāņi, ne pentekosti utt. Tad kāpēc tādu piedāvāt? Autore apgalvo, ka iepazinusies ar literatūru, taču ne vārda par vienu no agrīnākajiem „luteriskās antropoloģijas” (ja šāda konstrukcija ir nepieciešama) mēģinājumiem Lutera tēzēs disputam par „De Homine”, kur aristoteliskais (ergo katoliskais) racionālais dzīvnieks (t.i., kas cilvēks ir filozofijā – prāta acīm) tiek pretstatīts cilvēkam, kurš ir cilvēks tiktāl, cik tiek taisnots ticībā. Kā raksta Osvalds Bajers, "Hominem iustificari fide" ir "fundamentāla antropoloģiskā tēze." Apbrīnojami, ka autore uzdrīkstas tipiskā katoļu aizspriedumu garā visus ar taisnošanu saistītos jautājumus (eksistenciālās šausmas, šaubas, gribas nebrīvi, prāta nekompetenci, ticības trauslumu) norakstīt tikai uz indivīda-Lutera personīgajām problēmām/attiecībām ar Dievu, kamēr katoļu antropoloģijā, lūk, viss ir daudz kosmoloģiskāk un metafiziskāk un estetizētāk.

Noslēgumā atliek autorei turpmāk vēlēt nedaudz dziļāk un bez aizspriedumiem iepazīties ar luterāņu viedokli, kā arī nedaudz nopietnāk tvert luterāņu puses (teoloģiskos nevis sofistiski-spekulatīvi-filozofiskos!) argumentus, savukārt RKB jāvēl atteikšanās no tādām herēzēm un elkdievības izpausmēm kā svēto un Marijas kults, pašizdomāto darbu svētuma (aka „gandarīšana”), sagrozītas taisnošanas mācības izpratnes un svētā krēsla primāta – tikai tad varbūt būs iespējams sākt runāt par iešanu pie kopīga dievgalda (kas, vispirmām kārtām, paredz pareizu sakramentu izpratni, kas pēdējos 500 gados, no luterāņu puses raugoties, RKB joprojām stipri klibo).

kuģis
pirms 6 gadiem
3. Šajā tēzē autorei būtu bijusi iespēja pieskarties tieši izšķirošajam jautājumam un lūzuma punktam – mācībai par sakramentiem, un veidam, kā Luters RKB sistēmu – ar Dieva vārda palīdzību, bez šaubām – ne tikai reformēja, bet pilnībā dekonstruēja, nojauca, noveda līdz pamatelementiem, kur diskusijai par indulgencēm ir tikai pakārtots raksturs. Katoļu „raizes” par luterāņu sakramentu efektivitāti luterāņu acīs vispār ir absurds uzstādījums, jo, ja katoļiem sakraments ir kaut kas, kas „jādara”, lai tas būtu „efektīvs”, luterānim šāda attieksme drīzāk ir pašizdomātu darbu svētulība, jo sakramentā vienīgais galvenais darītājs un dāvinātājs ir tikai un vienīgi Dieva. Proti, katoļu sakramentā pašas premisas ir absurdas. Tāpēc, kā autore raksta, „Luters ne tikai rīkojās pareizi – vismaz savas karjeras sākuma posmā –, bet arī nevar tikt vienpusīgi vainots pie baznīcas sašķelšanas” – t.i., Luters vispār nevar tikt vainots ne pie kādas šķelšanās, par kuru vienīgā vainas nasta gulstas tikai uz RKB vēlīno viduslaiku dēmoniskās sakramentu mācības pleciem, kuras ietvaros vispār varēja būt iespējams tāds pārpratums kā indulgences. Un kas par to, ka par indulgenču naudu cēla un balstīja Erfurtes un citas universitātes, kuras, Luteraprāt, tāpat bija tikai sofistu (t.i., aristoteliešu, ergo, pagānu) mācību un spekulāciju perēkļi, un kurās pilnīgi skaidro Dieva vārdu patiesību nemācīja bezmaz vai spītības dēļ. Jā, da Vinči, Mikelandželo un Rafaēls no reformācijas bāzes punkta raugoties ir tikpat kā bijuši-nebijuši, jo tas nav būtiski, tas ir sekundāri, it sevišķi, ja tie radušies mūžības lietās apkrāpjot tautu.
4. Autores vārdi runā paši par sevi - „tā kā baznīca viduslaikos bija piedzīvojusi lielu garīgu uzplaukumu, garīgo prakšu un teoloģisko apakšvirzienu vairošanos un daudzslāņošanos, jo īpaši caur jaundibinātiem ubagotāju brāļu ordeņiem un kontemplatīvajiem mistiķiem, tā nebija sajutusi nepieciešamību pēc vienas stingras un negrozāmas taisnošanas doktrīnas” – Luteram visa šī uzskaitīta pasaules godība taisnošanas jautājuma priekšā ir, maigi (Lutera vārdiem) izsakoties, pīļu mēsli. Baznīca vēlīnajos viduslaikos varēja piedzīvot „garīguma” uzplūdus, daudzslāņainību, virzienus un kontemplētājus, cik uziet – ja reiz tie visi ir mēģinājumi uzpirkt vai tirgoties ar Dievu, gozējoties cilvēku taisnībā (un tādējādi aizēnojot Dieva absolūto taisnību), tie neder nenieka, un ja kaut kripatiņa no tiem „skaitītos” Dieva priekšā, tad Jēzus, Luteraprāt, būtu veltīgi miris uz krusta. Tēzes pēdējā paragrāfā autore pasaka kaut ko neticamu – tiek radīts iespaids, ka jautājums par taisnošanu ir kaut kas nebūtisks, ka Bībelē tas tikpat nav atrodams un nav tematizēts. Nevajag būt rakstu ekspertam vai farizejam, lai saprastu, ka „taisnums” ir izšķiroša tēma un kategorija ne tikai Jaunajā derībā, sevišķi rakstu mācītāja/apustuļa Pāvila rakstos, bet gan tieši vecajā derībā, un caur to, protams, arī jūdaismā. Ar vienu teikumu aizskaidrot prom taisnošanas jautājumu (autorei iesakāms iepazīties ar tēmu, piemēram, Alistera McGrath taisnošanas mācības vēsturei veltītajā apjomīgajā pētījumā), radot iespaidu, ka Bībelē par tikpat kā nekā nav? Šķiet, ja kaut ko varētu saukt par intelektuālu negodīgumu, tad drīzāk šādu nostāju.

kuģis
pirms 6 gadiem
Interesanti - lai gan autore atzīst apgūtās informācijas nepilnību, tomēr – par spīti galvojumam par apgūtā apjomu - vairumā tēžu cauri skan tipiski katoliski aizspriedumi jeb klišejas, kaut vai par katoļu/"protestantu" antropoloģiju, sevišķi jautājumā par modernitāti, taisnošana, kā arī mūžsenā klišeja par baznīcas sašķelšanu. Varēja jau netērēt laiku, pietiek atvērt jebkuru vidusmēra katoļu interneta izdevumu. Kā arī nedaudz tuvāk iepazīties ar Lutera tekstiem, šķiet, šajā raksta no tā ne miņas, lieku reizi reformāciju padarot par „protestantu” notikumu, nemaz nedefinējot tieši par kuriem vai kādiem protestantiem ir runa. Miglas un aizspriedumu kliedēšanai pāris antitēzes:

1. Ja, kā Luters uzsver, reformāciju baznīcā var paveikt tikai Dievs, vai autore implicē, ka pat ar striktu teocentrismu reformācija nemaz nav notikusi un šis vārds nav diez ko atbilstošs? Vai tomēr problēma ir atšķirīgās eklezioloģijās? [sk. Augustana VIII artikulu] Luters vairākkārt visu autoritāti, autorību un agency par notikumiem, kurus atskatā apkopojoši dēvējam par reformāciju, nemitīgi piedēvēja tikai Dievam. Un tieši tāpēc vācieši vēlāk pamatoti viņu dēvēja par apustuļiem pielīdzināmu.
2. Autore apgalvo, ka iepazinusies ar plašu informācijas klāstu. Šķiet, konfesionāli luteriskie apcerējumi autorei gājusi secen. Jo vismaz konfesionāli luteriskajos medijos reformācijas 500gade bija vairāk nekā tikai svinams vai atzīmējams pasākums. Pietiekami daudzos apcerējumos kopējais patoss un domu strāvojums pagājušajā gadā bija tāds pats, kā, piemēram, Kirkegoram un Bonheferam, kuri reformāciju uzskatīja par otru svarīgāko notikumu baznīcas vēsturē kopš Kristus augšāmcelšanās. Tātad – ne tikai svinības, bet kaut kas daudz vairāk. Ne velti vācieši ļoti ilgi domāja, ka atklāsmes grāmatā minētais eņģelis ar mūžīgā evaņģēlija pasludinājumu ir tieši pravietojums par Lutera nākšanu. Un, ja nemaldos, joprojām arī LELB 31. oktobri svin (svētī!) tieši kā „ticības atjaunošanas svētkus.” Jā, katoļiem, protams, tās nav svinības, bet gan dzīvās šausmas, sevišķi falsificētā un noplicinošā ekumenisma laikmetā, jo kārtējo reizi liek atgriezties pie RKB kļūdām (herēzēm), kuras no konfesionālo luterāņu skatpunkta joprojām nav izlabotas. Bet, cik sapratu, autore taču rakstu nepiesaka kā „otras puses kritisko skatpunktu”.

Buks Artis
pirms 6 gadiem
Jau gana ilgi pirms slavenā 1517. gada, kad augustīniešu mūks Mārtiņš pienakgloja pie baznīcas durvīm savas tēzes, tā domubiedri un priekšgājēji strīdējās ar citiem Baznīcas tēviem. Viduslaikos Baznīcā tā bija vispārpieņemta prakse: teoloģiski disputi dažādu mūku ordeņu brāļu starpā, hierarhu un vadības kritika, laiku pa laikam kādu klēra reformu ieviešana. Taču šajā gadījumā unikalitāte izpaudās apstāklī, ka Luters ņēma un, tā teikt Providences vadīts, meta izaicinājumu pašai Romas kūrijai, apšaubot tās leģitimitāti kā tādu. Pie tam, klaji pārkāpjot līdz tam pieņemto korporatīvo ētiku, „netīro veļu mazgāt“ nolēma publiski, publicējot savu nostāju pret indulgenču tirdzniecību nevis latīniski (iekšējai lietošanai), bet gan vāciski – laju valodā.
Kāpēc tas notika tieši tā, nevis kā vispārpieņemts, grūti viennozīmīgi atbildēt, taču visnotaļ ticams, ka konkrētā gadījuma pamatā ir cilvēka personiskās ambīcijas, kas bija tas akmentiņš, kurš parāva līdzi lavīnu. Lieta tāda, ka indulgenču tirdzniecību vācu zemēs līdz tam vadīja augustīnieši (t.sk. tas pats Luters bija viens no labākajiem indulgenču tirgotājiem vācu zemēs), bet nu šīs „dīleru“ tiesības viņiem tika atņemtas un nodotas dominikāņiem, kuru spilgtākais pārstāvis bija Johans Tecels (Johann Tetzel, 1465-1519) – lielisks orators, spēcīga personība ar izteiktu harismu. Bez tam Tecels bija arī ļoti populārs pasniedzējs universitātē. Pūļi plūda klausīties viņa sprediķus un, dzirdot Elles moku un Šķīstītavas sulīgos aprakstus, masveidā uzpirka indulgences, studenti lauzās klausīties tieši viņa lekcijas. Savukārt Luteram, kurš arī nebija tas sliktākais orators ciemā, visai cilvēcīgi varēja skaust Tecela popularitāte kā arī būt aizvainojums uz dominikāņiem kā dzimtās kongregācijas ienākumu avotu samazināšanās vaininiekiem.
Tas, iespējams, izskaidro to, kāpēc Luters tēzes publicēja tieši vācu valodā (nevis latīniski, kā būtu darījis, ja būtu vēlējies vērsties pie klēra ar aicinājumu ko reformēt), kāpēc Vitenbergas universitātes studenti, kuru pasniedzējs bija Luters, savāca vairāk nekā 800 Tecela sprediķu brošūras un publiski sadedzināja universitātes pagalmā; kāpēc tie tik cītīgi pārrakstīja Martina tēzes un izplatīja. Luters gluži vienkārši gribēja parādīt tautai un studentiem, kāds melīgs indivīds ir viņa kolēģis (ecēšanās augstskolu profesūras starpā, cīnoties par krēsliem un studentu simpātijām, ir visai izplatīta parādība vēl šo baltu dienu). Būtu viņš zinājis, ka ar pāris spalvas vēzieniem iegriežot akadēmiskajam kolēģim, aizsāks asiņaināko karu Eiropas vēsturē 100 gadu garumā un sašķels Māti Baznīcu uz mūžiem! Varbūt būtu rīkojies pavisam citādi...

kuģis
pirms 6 gadiem
Forši visu norakstīt uz "personiskajām ambīcijām" vai "naudu", par katru cenu apejot reliģisko motivāciju. Dabiski, ka mūsdienu cilvēks, pat ja tas ir it kā vēsturnieks, nespēj iedomāties, ka kāds reliģiju varētu uztvert eksistenciāli nopietni un izšķiroši.

pirms 6 gadiem
Iedomāties spēj ļoti labi, tikai šī iedoma ir ļoti biedējoša. :) Kā būt' ar vien' spridzeklīt' iekš to metro? 
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!