Komentārs
02.01.2018

Septiņas tēzes

Komentē
9

Pagājušajā gadā daudzās zemēs un dažādu cilvēku vidū atzīmēja vai vismaz apdomāja Mārtiņa Lutera uzsāktās tā dēvētās reformācijas kustības 500 gadu jubileju. Tā kā šis gads pavisam drīz beigsies un nākamais pienāks ar citām jubilejām, šķiet, ka ir burtiski pēdējais brīdis par to vēl mēģināt parunāt. Drīz šī tēma atkal kļūst nozīmīga tikai nelielam skaitam teologu un reliģijas vēsturnieku. Gandrīz visu savu brīvo laiku un arī daļu nebrīvā laika es pagājušajā rudenī pavadīju, cenšoties orientēties milzīgajā šai tēmai veltītajā publikāciju kopumā, lai saprastu, "kā bija". Vienīgais, ko par savu saprašanu šobrīd varu teikt: tā noteikti ir nepilnīga, un to droši vien ierobežo gan nepietiekami apgūti avoti, gan neapzināti aizspriedumi. Aina, ko iezīmē reformācijas vēsturisko cēloņu pētījumi, paša Lutera apjomīgie raksti, atbildes uz šiem rakstiem, negaidītie vēsturiskie pavērsieni, ko izraisīja 16. gadsimta teoloģiskais strīds, jo īpaši – iespējamā reformācijas ietekme uz mūsdienu Rietumu cilvēka domāšanu, ir tik sarežģīti, ka par tiem var runāt gandrīz tikai apofātiski, proti, drīzāk pateikt, kā nebija, nekā pateikt, kā bija. Bet varbūt tas nemaz nav slikts sākums – atceres gada beigās.

1. Nosaukums. Tā kā abas puses, kuru starpā 16. gadsimta sākumā notika šķelšanās, joprojām "ir dzīvas" un tā kā vajadzētu censties par šo notikumu runāt pēc iespējas objektīvāk, reformāciju nav pareizi saukt par reformāciju. Šis nosaukums liek domāt, ka pastāvēja kristīgā baznīca, kura bija tā pagrimusi, ka to nācās reformēt; tātad tā tika reformēta un tagad atrodas reformētā – tas ir, atjaunotā, iztaisnotā vai autentiskā – stāvoklī. Tāda lielos vilcienos arī ir reformētās baznīcas, proti, dažādo protestantu baznīcu, nostāja. No Romas katoļu baznīcas skatpunkta – kā arī ņemot vērā faktu, ka tieši šī baznīca joprojām pasaulē ir vislielākā, – Lutera protestu izraisītā šķelšanās nevis reformēja kristīgo baznīcu, bet gan to sašķēla daudzās sīkākās baznīcās. Romas bīskapa pārraudzītā baznīca varbūt vēlāk arī tika reformēta, bet tas notika no iekšienes, Tridentas koncila laikā. Šī iekšējā reformācija nenoveda pie visu strīdnieku jaunas apvienošanās vienā – reformētā – baznīcā, kas turpinātu būt paša Kristus dibināta un vienota. Pareizāk tātad būtu runāt nevis par reformāciju, bet gan par protestantu revolūciju, apvērsumu vai atšķelšanos. Šādi apzīmējumi arī labāk patiktu Mārtiņam Luteram, kuru vārds "reformācija" kaitināja un kurš uzskatīja, ka cilvēks nemaz nevar reformēt Baznīcu – to var tikai Dievs.

2. Svinības. Daudzi, šķiet, pamanīja, ka atšķelšanās kā tāda šogad vispār netika svinēta. Kaut kāda priekpilna atzīmēšana notika tikai Vācijas pilsētās, kurās atrodas reliģiska rakstura celtnes – jau sen kā sekularizētas –, kas saistītas ar Lutera dzīves gaitām. Neliela atzīmēšana notika arī luterāņu un citu protestantu kongregācijās. Bija konferences un dievkalpojumi, bet ne svinēšana. Atšķelšanās nesvinēšanas iemesli ir tādi paši kā citu vēsturisku personu un notikumu gadadienu nesvinēšanas iemesli – proti, šīs personas un notikumi ir neviennozīmīgi. Atskaitot Aušvicas atbrīvošanu un nacisma sagrāvi, faktiski vienīgie vēsturiski notikumi, kas tiek svinēti, ir dažādu valstu dibināšanas gadadienas. Kamēr vien šīs valstis pastāv, tās nevar atļauties neviennozīmīgi vērtēt un tāpēc nesvinēt savu dibināšanu – lai cik iznīcinošas un asiņainas tās dažos gadījumos būtu bijušas. Runājot par Lutera negribot izraisīto šķelšanos, galvenās problēmas ir trīs: gandrīz simts gadus ilgušie reliģiskie kari, svētbilžu un baznīcu interjeru iznīcināšana un Rietumu kristiešu vienotības zudums. Latvijas nacionālās bibliotēkas rīkotā izstāde "Luters. Pagrieziens" būtībā pirmo reizi Latvijas vēsturē publiski uzsvēra otro punktu – ka svētbilžu grautiņos, sākot ar 1524. gadu, Rīgā faktiski pilnībā tika iznīcināta viduslaiku sakrālā māksla. Tas, starp citu, vēlāk kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc "viduslaikus" dēvēja par vidējiem vai tumšajiem, – tāpēc, ka to amatnieciskie un mākslinieciskie sasniegumi vairs nebija pieejami un nogrima aizmirstībā. Tā nebija Mārtiņa Lutera vaina. Bet tas paskaidro, kāpēc šogad bija grūti svinēt viņa dzīves darba iznākumu.

3. Indulgences. Romas bīskapijas pārraudzītajā baznīcā grēksūdzes sakramentam bija trīs daļas: grēku izsūdzēšana, grēku atlaišana (ja grēkotājs nožēloja izdarīto un apņēmās ar Dieva palīdzību censties laboties) un gandarīšana. Gandarīšana bija paredzēta kā sev, ģimenei vai kopienai grēkojot nodarītā kaitējuma labošana. Gandarīšanas darba (piemēram, svētceļojuma, gavēņa, brīvprātīgas kalpošanas) vietā bija – un Romas baznīcā joprojām ir – iespējams ziedot naudu baznīcai, par to saņemot simbolisku atlaidi jeb indulgenci. 16. gadsimta sākumā laju un klēru neizglītotības, pāvesta un bīskapu alkatības un citu iemeslu dēļ šī doktrīna bieži tika sludināta nepareizi. Mārtiņš Luters nebija vienīgais, kurš to ievēroja. 15. un 16. gadsimtā pret indulgenču tirgošanas sistēmu un laju maldināšanu protestēja gan vairāki teologi, gan tā dēvētie renesanses humānisti, piemēram, Tomass Mūrs un Desiderijs Erasms. Valda pilnīga vienprātība, ka Romas sistēma darbojās nepareizi, neatbilstoši kristīgajai mācībai, ka to būtu bijis ļoti grūti reformēt nekonfrontējošā ceļā, kā arī – ka attiecīgais pāvests Leo X nebija savu uzdevumu augstumos un bulla, ar kuru viņš reaģēja uz Lutera tēzēm, liecināja par neiedziļināšanos un pat negodprātību. Tādējādi Luters ne tikai rīkojās pareizi – vismaz savas karjeras sākuma posmā –, bet arī nevar tikt vienpusīgi vainots pie baznīcas sašķelšanas.

Šo visu ņemot vērā, tomēr jāpiemin vēl divi fakti. Pirmais nedaudz varētu attaisnot pāvestu Leo X – viņam pat neienāca prātā, ka kāds varētu būt tik traks, lai sāktu šķelt kristiešu kopienu laikā, kad Roma gatavojās karam ar musulmaņiem, kas apdraudēja impēriju pie tagadējās Ungārijas robežas. Ja es būtu veidojusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādi par Lutera "pagriezienu", es šo stāstu būtu sākusi ar 1453. gadu, kad sultāns nopostīja Konstantinopoli un izbeidza pusotru tūkstoti gadu ilgušu kristiešu valdīšanu reģionā. Tas bija dziļi traumējošs notikums visam kontinentam.

Otrais fakts ir tehniska rakstura: par indulgenču naudu bija uzcelta gan Erfurtas universitāte, kurā Luters mācījās, gan klosteris un bibliotēka, kurās viņš vēlāk strādāja pie baznīcas kritikas. Indulgenču nauda Itālijā tolaik lielā mērā palīdzēja nodrošināt, piemēram, Leonardo da Vinči, Rafaela un Mikelandželo māksliniecisko darbību.

4. Taisnošana. Atskaitot dažus teologus un kaismīgus, bet ļoti vientuļus cilvēkus, kas pēta ideju vēsturi, lasot senos pirmavotus, vairums mūsdienu kristiešu un to kongregāciju uzskata, ka jautājums, vai grēcinieks tiek taisnots tikai caur ticību vai arī caur ticību un saviem labajiem darbiem, ir atrisināms. Viņi arī, šķiet, uzskata, ka tas ir atrisināms ļoti vienkārši – nepieciešams pretinieku pusi triumfāli informēt par kādu Bībeles pantu, piemēram, no Pāvila vēstules romiešiem, kuru pretinieku puse iepriekšējās tūkstošgadēs kaut kā nejauši nebūtu pamanījusi, bet kurš skaidri un nepārsūdzami izšķirtu jautājumu par taisnošanas procesu. Vēl būtiskāk ir ievērot, ka laikā, kad Luters sāka darboties un formulēt savas solas, tēze, kas kļuva par akmeni, uz kura luterisms stāv vai krīt, vispār nebija strīdīga. Kad Luters saviem paziņām teologiem skaidroja, ka baznīca esot pārpratusi un taisnošana notiekot tikai caur ticību, tas viņos izsauca žāvas. Baznīca vienmēr bija mācījusi, ka Dievs taisno caur žēlastību un ka ticība ir tā, kas glābj. Un, tā kā baznīca viduslaikos bija piedzīvojusi lielu garīgu uzplaukumu, garīgo prakšu un teoloģisko apakšvirzienu vairošanos un daudzslāņošanos, jo īpaši caur jaundibinātiem ubagotāju brāļu ordeņiem un kontemplatīvajiem mistiķiem, tā nebija sajutusi nepieciešamību pēc vienas stingras un negrozāmas taisnošanas doktrīnas. Tā doktrīna, ar kuru katoļi šodien mēģina oponēt luterāņiem, tika izstrādāta tikai pēc Lutera nāves! Tā tika izstrādāta Tridentas koncilā, reaģējot uz protestantu pozīciju, kas katoļu teologiem šķita (un joprojām šķiet) pārāk šaura un vienpusīga.

Bet kāpēc teikt, ka jautājums par taisnošanas procedūru nav atrisināms? Tas, manuprāt, nav atrisināms tāpēc, ka Bībele šo jautājumu šādā formā neproblematizē. Dažādajiem Jaunās Derības autoriem tas nebija izšķirīgi svarīgs, tāpēc, visādi spaidot un žmiedzot šos tekstus, tajos var atrast pamatojumu kā vienai, tā otrai teorijai.

5. Pagrimums. Tas bija nenoliedzams. Šobrīd, kad viduslaiku garīgums ar tā savādajām galējībām no mūsdienu kristiešiem atrodas tik tālu, viņi droši vien pat nespēj aptvert, kā tik liela samaitātība, tāds disciplīnas, saprāta un paškritikas trūkums dažās ticīgu cilvēku kopienās vispār bija iespējams. Bet interesantā kārtā par to liecina arī Lutera dzīvesstāsts. 1521. gadā viņš publicēja traktātu "Par konsekrēto svētsolījumiem" (De votis monasticis) un tajā secināja, ka klosteru dzīve neesot balstīta Svētajos Rakstos. Tā ne tikai esot bezjēdzīga, bet arī netikumīga un nesavietojama ar īsteno kristietības garu. Pašam Luteram – tobrīd vēl augustīniešu mūkam – par pārsteigumu viņa ordeņa lokālā vadība īpašā apspriedē lēma un balsoja, ka Luteram esot taisnība un ka tagad ikviena konsekrētā persona esot brīva atmest savus svētsolījumus, atteikties no priestera pienākumu pildīšanas un meklēt sievu, lai precētos. Visi Vitenbergas klostera mūki, tobrīd skaitā vairāk nekā 30, tieši tā arī izdarīja – pasludināja savus solījumus par spēkā neesošiem un pameta klosteri. Visi, izņemot vienu.

Bet, ja šāds stāvoklis, kad, teoloģiskajiem skaidrojumiem nedaudz pamainoties, solījumiem pazūd spēks, neliecina par pilnīgu garīgu pagrimumu, tad kas vispār ir pagrimums? Ne jau Mārtiņam Luteram, sava klostera prioram vai pāvestam šie mūki bija solījuši dzīvot nabadzībā, šķīstībā un paklausībā – Dievam (vai "Dievam", ja gribat) viņi to bija solījuši. Un bija taču solījuši tāpēc, ka Dievs viņus bija aicinājis tā kalpot. Ja savus uzdevumus nepildīja ne postulantu apmācība, ne aicinājumu izzināšana, ne teoloģijas studijas, tad patiešām – varbūt Luteram bija taisnība, tādi klosteri tobrīd bija bezjēdzīgi un bija pareizi tos slēgt. Par prieku visiem mūkiem, kas jutās vīlušies, – izņemot tam vienam.

6. Karš. Šogad dažādos avotos, arī Latvijas presē, varēja iepazīties ar vēsturnieku aprēķiniem, cik daudz cilvēku 16.–17. gadsimta reliģijas karu laikā esot nogalināti. Desmitiem miljonu. Lasītājiem šie skaitļi droši vien lika vaicāt, kā kristieši, kuru mesija sludināja "griezt otru vaigu", spēja nonākt līdz tādai asinsizliešanai cīņā par pareizo teoloģisko skaidrojumu. Bet cīņa nebija par pareizo teoloģisko skaidrojumu un vispār lielākoties arī ne par reliģiju. Romas universālajai varai vājinoties, reliģiskās interpretācijas un konfesionālā piederība kļuva par valstu un pilsētvalstu politiskās varas īstenošanas rīkiem. Piemēram, Edmundu Kempionu un viņa līdzgaitniekus, kuri Anglijas karalienes Elizabetes I laikā mēģināja argumentēti pierādīt, ka angļu protestantisms nebalstās Svētajos Rakstos, spīdzināja un nogalināja nevis tāpēc, ka Kempiona "Desmit argumenti" (Decem rationes) būtu nepārliecinoši, bet gan tāpēc, ka, iestādamies pret oficiālo valsts reliģiju, viņš bija kļuvis par "valsts nodevēju". Un tieši tādā pašā veidā zemes, kurās valdīja katoļu ķēniņi vai firsti, neatlaidīgi vajāja protestantus. Šī asinsizliešana varbūt nebūtu sasniegusi tādus apmērus, ja cilvēku reliģiskie uzskati būtu politiski un sociāli neitrāli, bet tas gandrīz nekad tā nebija – un lielākoties nav arī mūsdienās. Viduslaiku sabiedrība vēl pirms 16. gadsimta šķelšanās labi pazina teoloģiski iedvesmotus cilvēkus, kas aicināja uz sociāliem apvērsumiem. Piemēram, Asīzes Franciska sekotāju vidū bija tādi, kas uzskatīja, ka pilnībā īstenota evaņģēliskā nabadzība nozīmētu visa baznīcas īpašuma, arī sakrālo celtņu, altāru, grāmatu un liturģisko trauku, pārdošanu un naudas izdāļāšanu nabagiem. Radikālie reformētāji, kas biedēja Luteru, tā dēvētā Zemnieku kara laikā (1524–1525), mēģināja panākt pilnīgu sabiedrības un zemes reformu. Tā bija reliģiski iedvesmota, bet pēc būtības nebija reliģiska. To nežēlīgi apspieda – sociālu, ne reliģisku iemeslu dēļ.

7. Cilvēks. Ir iespējams izstāstīt un uzrakstīt tādu bibliskās atklāsmes interpretāciju, kas būtu kopīga abiem lielajiem kristietības spārniem. Ekumenisms – piemēram, kopīgs dievgalds visiem iesaistītajiem piecsimt gadus pēc šķelšanās – varbūt arī īstenosies un varbūt pat īstenosies drīz. Vienīgā problēma ar ekumeniski nogludinātu interpretāciju ir tāda, ka tā būs virspusīga: tā varbūt apmierinās visus, bet tā nevienu neaizraus. Tā tas, manuprāt, ir tāpēc, ka 16. gadsimta nozīmīgākais un paliekošākais notikums ir divu jaunu antropoloģiju – protestantiskās un katoliciskās – radīšana. Abas šīs antropoloģijas jeb mācības par cilvēku ir bijušas ārkārtīgi ietekmīgas un savādā kārtā tādas ir joprojām. Tās var vienoties savā starpā, var sēdēt pie viena galda, var pat sadoties rokās un, protams, parakstīt kopīgus dokumentus, bet tās dzīvo būtiski atšķirīgu problēmu un domāšanas paradigmu lokos.

Protestantiskā antropoloģija veidojusies, cenšoties tikt galā ar faktu, ka cilvēki, atstāti vienatnē ar Svētajiem Rakstiem, nonāk katrs pie savas pārliecības par to, ko tie nozīmē un kādas cerības cilvēkam dod. Mārtiņa Lutera eksistenciālais nemiers, Dieva gribas neizzināmība, ārprātīgās bailes no lepnības, kas jebkādu uzvaru pār grēku padara par dēmonisku kārdinājumu, cilvēka dabas neglābjamā samaitātība, kas neļauj uzticēties arī prātam, gribas nebrīve, ticības trauslums – viss šis leģendārais komplekts ir radījis tādus pašizziņas gigantus kā Sērenu Kirkegoru vai, piemēram, Paulu Tillihu, kurš izmisīgi meklēja "Dievu virs Dieva".

Katoliciskā antropoloģija šajās cīņās nolūkojas ar bažīgu neizpratni – kā bērns, kas veras pieaugušajos, kuru valodu nesaprot. Katoļu pasaulē ticība un jēga cilvēkam jau ir iedota, jo arī jēgas trūkums un neticība, viņuprāt, tika izpirktas Golgātas kalnā. Cilvēks nekad nav vientuļa sala un vispār nekad arī nav atsevišķs indivīds – viņš vienmēr ir persona, kurā spoguļojas Dieva (vai "Dieva", ja gribat) tēls. Priekpilnu eņģeļu un svēto ielenkts, katolis jūtas kā dalībnieks milzīgā, mistiskā pasaules svētdarīšanas procesā, kas lēni norisinās arī viņa dzīvē. Nepārliecināts par savām spējām izzināt šīs mistērijas, viņš labprātīgi pakļaujas Baznīcas autoritātei, ticot, ka Baznīca, balstoties savā pagātnes pieredzē, maigi un mīloši labos viņa kļūdas.

Tā vietā, lai skumtu, ka abas šīs puses ir nesamierināmas, droši vien pareizāk būtu uzsvērt, ka tās viena par otru ļoti raizējas. Katoļi raizējas par to, ka tik protestantu sakramenti neizrādās nederīgi. Protestanti raizējas par to, ka tik katoļiem tā apšļakstīšanās ar svētīto ūdeni neizrādās tīrākais pagānisms, kas apsedz grēcinieka pašapmānu. Kas izaugs no šīm raizēm – to vēl redzēsim.

Lūk, septiņas domīgas tēzes piecsimtgades noslēgumā. Nebūtu bijis Mārtiņa Lutera, nebūtu parādījies jauns virziens, kurā paskatīties un padomāt.

Agnese Irbe

Agnese Irbe, Dr. Philol. ir sengrieķu valodas filologs, tulko antīko filozofiju. Kopš 1998. gada publicējas žurnālā "Rīgas Laiks".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!