Foto - Anna Andersone
 
Māksla
19.09.2018

Sēņēdis. Jaunā ārpuszemes pilsonība

Komentē
0

Laikmetīgās mākslas festivāls, kurš notiek jau desmito gadu pēc kārtas, šogad skatītājus pulcē Rīgas cirka ēkā un par centrālo tēmu izvēlējies "ārpuszemes" jeb outlands jēdzienu. Kā skaidro izstādes kuratoru komanda, tas iezīmē teritoriju, kas atrodas tālu no centra un ir grūti sasniedzama ģeogrāfiskā, politiskā, ekonomiskā, kā arī, iespējams, epistemoloģiskā un emocionālā nozīmē. Šādai "svešzemei" pieder galvenokārt tie reģioni, kuri neiederas tradicionālajā eirocentriskajā pasaules kultūras kartē kā pilnvērtīgi spēlētāji un drīzāk uztverami kā kolonizētas, eksotiskas, provinciālas, nepopulāras vai garlaicīgas teritorijas. Vismaz vienā no šīm nozīmēm "svešzemes" apzīmējums attiecināms arī uz Latviju un Rīgu, tāpēc var teikt, ka festivāls rosina veselīgu pašrefleksiju. Tiesa, šogad piedāvātā izstāde ir apjomā mazāka nekā citus gadus, bet tas skaidrojams ar pārmaiņām festivāla struktūrā – plašāka notikumu programma tiek plānota nākamā gada pavasarī pagaidām vēl neizsludinātā vietā Pārdaugavā, un šobrīd skatāmā izstāde ir tās "ievads" ar nosaukumu "Tukšā telpa" (tam, šķiet, ir tikai nomināla funkcija, jo festivāla komunikācijā nosaukuma saturs netiek izvērsts vispār). Nezinot, kāds būs turpinājums, "Survival Kit 10.0" vērtējums nevar būt gluži pilnīgs, taču dažas tematiskas līnijas ir ievilktas gana skaidri, lai veidotu priekšstatu par festivāla izaugsmi desmit gadu garumā.

Viena no raksturīgākajām "Survival Kit" iezīmēm ir interese strādāt ar "nemākslinieciskām" telpām, kuru vēsture, interjera specifika un konteksts veido papildu nozīmju slāņus, savukārt pats mākslas process tiek uztverts galvenokārt kā pētniecības un jautājumu uzdošanas instruments. Šajā ziņā "ārpuszeme" ir visai paradoksāla – būdama trāpīga, tā vienlaicīgi ir pārāk izplūdusi (acīmredzot atklājot vienu tipisku īpašību – būt visur un nekur). Kādu atskaņu no tās var atrast teju ikvienā pašreiz aktuālajā pasaules un Latvijas procesā, vai nu tā būtu izglītības reforma par pāreju uz mācībām tikai valsts valodā, migrācijas procesi, sieviešu tiesības un sociālo fobiju atkārtotā spokošanās, par ko izstādē runā, piemēram, jaunā igauņu māksliniece Krisa Lemsalu (nākamvasar viņu varēs satikt Venēcijas mākslas biennālē – tie, kurus vēl interesē šis mākslas sporta veids). Latvijas vēsturē netrūktu arī piemēru vēstījumam par zaudējumu un traumām – ne tikai personīgā, bet kolektīvā līmenī –, ko analizē Kaders Atia darbā "Atspoguļojot atmiņu". Agņeškas Polskas poētiskais video "Ārstnieciskā vingrošana" signalizē par sievišķīgu ķermeņu trauslumu un seksuālo pieejamību, kā arī slimības diskursa lomu ķermeņa "horeogrāfijas" veidošanā, savukārt Alžīrijā dzimušā mākslinieka Nasredina Bennasera papīra batuti, kas kā milzīgi naktstauriņi plivinās virs cirka arēnas, iemieso ne tikai vispārcilvēciskās brālības ideju, bet tikpat labi varētu būt apokaliptiskas hegemonijas vēstneši (tuvumā esošais naftas tornis šādai versijai piešķir zināmu ticamību).

Aizliegums izmantot cirkā savvaļas dzīvniekus, kas stājās spēkā 2017. gadā, ir viens no pēdējo gadu progresīvākajiem notikumiem Latvijas sabiedrībā, tāpēc festivāla vietas izvēle nevar būt nejauša. Tiesa, posthumānisms un ekokritika kā tematisks loks jau tika pētīts "Survival Kit" festivālā 2017. gadā, un ārpuszemes kontekstā pilsoniskais aktīvisms drīzāk iegūst mērenas melanholijas un zūdošu atmiņu veidolu, kā, piemēram, Anastasijas Sosunovas sienas gleznojumā no instalācijas "Demikova suns". Instalācijā māksliniece atsaucas uz padomju laiku orgānu transplantācijas eksperimentiem, kuru rezultātā tika radīts suns ar divām galvām (tā izbāzenis ir, starp citu, apskatāms Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā). Padomju zinātnei mājienus no viņsaules sūta arī Laika – sudāniešu mākslinieka Kasiusa Fadlabi lielformāta gleznojumā viņš attēlots etiopiešu eņģeļu kompānijā, kuru melnie nimbi sasaucas ar 70. gadu afro stila frizūrām. Acīmredzot dzīvnieki tomēr nonāk debesīs, vismaz – pateicoties kosmiskajām raķetēm.

Par cirku kā izrādi, kuras laikā notiek konfrontācija ar Citu (visbiežāk gan – nepametot savas drošās sēdvietas), runā jaunā māksliniece Zīle Ziemele. Viņas gleznu sēriju pavada pretrunīgā leģenda par čigānu kalēju, kurš, gribēdams glābt Jēzu no nāves, mēģinājis nozagt viņam sagatavotās naglas. Par to dievs čigānu tautai esot atļāvis "nedaudz zagt". Lai arī leģenda parāda čigānu cēlo un patiesi kristīgo raksturu, ko īpaši uzsver arī mākslinieces izmantotā glezniecības tehnika – olas tempera, kas saistīta ar ikonogrāfijas tradīciju, tomēr fakts, ka šīs etniskās grupas pārstāvji ir zagļi, apstrīdēts netiek. Cirka morfoloģiju turpina analizēt arī māksliniece Sibelje Kavalji-Baštusa. Viņas kūrortviesnīca darināta nevis neoimperiālisma, bet balagāna estētikas stilā, izspēlējot sievišķības triviālo repertuāru līdz robežai, kad tas kļūst par lētu plastmasas vizuļu kiču. Izstādes atklāšanas performancē Sibelje uzņēmās namamātes lomu, neatšķetināmā kolāžā integrējot dievietes, prostitūtas, raganas un feministes vaibstus. Aiz viesnīcas mākslīgo puķu virtenēm un mežģīņu aizkariem nejaušas vai jaušas sakritības dēļ atrodas arī "slepenas" durvis, kas ved uz sieviešu tualeti. Ņemot vērā mākslinieces identitāti (viņa ir transpersona), šī sakritība kļūst ne tikai ironiska, bet teju pravietiska: arī pēc ekoloģiskas katastrofas sievietes tradicionālie pienākumi paliks nemainīgi, proti, gatavot ēst, kārdināt, atdoties un beigās visu satīrīt.

Lai arī "Survival Kit 10.0" fokuss šķiet kritisks attiecībā uz kultūrtelpas varas hierarhijām un izstādes kuratores Inga Lāce un Solvita Krese [1] uzsver, ka aktuālajā kultūras kartē "Bombeja ir svarīgāka par Parīzi" un varbūt pat "Pārdaugava ir jaunā Berlīne" [2], šajā retorikā nevar nepamanīt eirocentriska pasaules redzējuma atskaņas – kultūras standarts arvien ir Parīze un Berlīne. Tāpat festivālā neapšaubāmi jūtama angļu valodas dominance – piesātinātā divu dienu lekciju un performanču programma notika tikai angļu mēlē (lai arī ar dažādiem akcentiem). Vismaz pieci izstādes darbi no skatītāja paģērē angļu valodas zināšanas tādā līmenī, kas, piemēram, ļauj uztvert gandrīz stundu garu lekciju par neirozinātni un psihoanalīzi. Šāds valodas zināšanas standarts izstādi padara nevajadzīgi elitāru, un situāciju varētu risināt, piedāvājot vismaz dažu fragmentu tulkojumu (ja pilnu subtitru izveidei trūkst resursu). Pretējā gadījumā darbos ietvertā diskusijas jauda riskē kļūt par neuzkrītošu fona troksni, kas laikmetīgās mākslas izstādēs ir diezgan bieži novērojama parādība.

Ieceri radīt diskursīvu telpu aktuālu procesu analīzei apgrūtina arī kuratoru sagatavotie darbu komentāri, kas reizēm nevis rosina, bet drīzāk imitē domāšanas procesu, kad jebkurš mākslas darbs kļūst par "neatliekamu jautājumu" vai "trauksmainu vēsturi". Neuzmanīgi vispārinājumi robežojas ar jēgas zudumu, un, ņemot vērā, ka izstādes darbu uztverei nepieciešams gan laiks, gan priekšzināšanas (jo tajā neatradīsiet acij tīkamās gleznas ar Francijas dienvidu ainavām), gribētos sagaidīt atbildīgāku teksta stratēģiju, kas mākslas semantisko lauku izgaismotu, nevis lieki aptumšotu ar nevajadzīgiem un nesaprotamiem svešvārdiem vai smagnējām un neko neizsakošām konstrukcijām. Tiesa, arī šī nav ekskluzīva "Survival Kit" problēma – situācija, kad pavadošie teksti kļūst par nevienam nevajadzīgām lapelēm, laikmetīgās mākslas scēnā nav reta un pat kļuvusi par dažu Latvijas mākslas institūciju "firmas zīmi". Cik lielā mērā jēdzīga mākslas diskursa nepietiekamība Latvijā (kas reizēm robežojas ar pārliecību, ka māksliniekiem vispār savus darbus komentēt nevajag) korelē ar kvalitatīva vizuālās mākslas medija trūkumu, ir aktuāls jautājums, jo valoda nevar pilnvērtīgi attīstīties, ja tajā neviens nerunā vai runā reti un kā pagadās.

Kā nozīmīgu pienesumu diskusijas veicināšanai var minēt veiksmīgo festivāla publisko programmu, kuras laikā bija iespēja tikties ar māksliniekiem, kā arī iedziļināties pieteiktajās tēmās, ieraugot plašāku kontekstu. Īpaši brīnišķīgu salikumu piedāvāja festivāla otrās dienas pasākumu cikls, kur valodas, varas un identitātes jautājumiem no dažādiem aspektiem pieskārās gan igauņu māksliniece Kristina Normane, gan apvienība "Slavs and Tatars", gan Deniss Hanovs lekcijā par Latvijas etnisko nacionālismu, ko uztur labējo partiju politika. Vakara beigās "Orbītas" performance ar minimālu intervenci Rīgas cirka arēnā sasniedza maksimālu efektu, lielā mērā pateicoties tieši iepriekš rūpīgi sagatavotajam kontekstam, bez kura izvēlētais risinājums varbūt šķistu pārāk vienkāršots un shematisks.

Ārpuzemes valdzinājums neslēpjas tikai perifērijas centrbēdzes spēkā vai zelta gabaliņa solījumā, kas atmirdzēs sūdu čupā [3]. Tā ir arī noteikta brīvības pakāpe, ideju pārraidīšanas un komunikācijas režīmi, kur pārteikšanās, neprecīzs vai patvaļīgs tulkojums kļūst par leģitīmu valodas stratēģiju. Viens no Romāna Korovina darba nosaukumiem uz sienas pierakstīts trijās valodās un precīzi parāda lokālās valodu lietojuma īpatnības, paverot nepārvaramu plaisu starp Briseles birokrātiski sauso un Maskavas izteiksmīgi sulīgo valodu, kad runa ir par "štruntu uz kociņa" kā savdabīgu "zelta vidusceļu". Transliterācijas mainīgos jēgas vektorus, kas Rīgā dažviet redzami vecajās ielu nosaukuma plāksnītēs un arvien biežāk – hipsteru tēkreklos, izstādes instalācijā apspēlē arī "Slāvi un tatāri". Ja viņi grafiski pārveidojuši Aleksandra Gribojedova pazīstamās lugas nosaukumu, no bēdu ielejas paverot saulainu ceļu uz kalnu virsotnēm, tad kāpēc gan īstenās ārpuszemes tradīcijās nevarētu latviskot arī pašu Gribojedovu? Sēņēdis tad būtu jaunā pilsonība – ar garantētu nepatikšanu komplektu, hronisku identitātes krīzi un utopisku kultūras nākotni, ticību kurai pagaidām pauž tikai priekšvēlēšanu lozungi, uzkrītoši nekaunīgi demokrātijas un cilvēktiesību vietā priekšroku dodot pseidozinātniskām fantāzijām.

[1] Festivāla komandā strādāja arī katalāņu kuratore Anželsa Miralda un Sumešs Šarma no Indijas.

[2] Sk. festivāla koncepcijas aprakstu, piemēram, Latvijas Laikmetīgā centra mājas lapā, un interviju ar Solvitu Kresi 6. septembra izdevumā "Kultūras Diena un Izklaide", 12.–13. lpp.

[3] Pēdējais epitets ir pārfrāzēts igauņu mākslinieka Tanela Randera citāts, ko festivāla ietvaros nolasītajā lekcijā viņš veltīja provinces paradoksa raksturošanai.

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!