Domas
17.04.2013

Selindžers un pusaudžu kaprīzes

Komentē
4
Saglabā

Rakstot par Jāņa Joņeva romānu "Jelgava 94", dažs recenzents uzskatījis par vajadzīgu piesaukt Džeromu Deividu Selindžeru, savukārt citviet internetā ir manītas (gan Joņeva grāmatu nelasījušu) Selindžera cienītāju bažas, ka šāda piesaukšana, salīdzināšana varētu notikt un laikam jau Selindžera rakstīto kaut kā sabojāt uz visiem laikiem.

Kāda paziņa – sauksim viņu par N. – pirms kāda laika teicās, ka esot ienācis prātā pārlasīt Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā". Pirmo un laikam arī pēdējoreiz grāmatu viņa bija lasījusi pirms gadiem divdesmit vai pat vairāk, un tolaik tā bija atstājusi tik neizdzēšamu iespaidu, ka viņa vēl arvien sevi uzskata par "Selindžera fani". Kāds tad īsti šis iespaids bijis, man neizdevās noskaidrot, jo, kaut arī neizdzēšams, tas bija zaudējis jelkādu tveramu formu un atmiņā atsaucamu saturu. Savā ziņā tas arī bija rosinājis uz domu par pārlasīšanu, taču tajā pašā laikā arī atturējis grāmatai beidzot pieķerties. "Man vienkārši bail," viņa teica, "ka tur nebūs nekā no tā, kas, kā man tagad šķiet, tur bija."

Pēc šīs īsās sarunas man radās aizdomas, ka Selindžeru un viņa darbus ir piemeklējis kas līdzīgs Edgara Alana Po liktenim. Kā nesen žurnālā "The Prospect Magazine" publicētā Po veltītā esejā rakstīja Kevins Džeksons: "Tie, kas viņu lasa, parasti ir pusaudžu vecumā. Vai nu tāpēc, ka viņa stāsti ir īsi un pietiekami aizraujoši, lai lasītu mācību stundās, vai arī tie uzrunā drūmo nolemtību, kas uzplaukst brīdī, kad bērni kļūst par pusaudžiem."

Atšķirībā no N., es sevi par Selindžera fanu nekad neesmu varējis nodēvēt, drīzāk tās ir bijušas pāris īslaicīgas aizraušanās. Pēdējā no tām mani piemeklēja pirms gadiem desmit, kad mani bija apsēdis tagad grūti izskaidrojams medniecisks azarts "atrast" un mēģināt satikt dažādas ar kaut ko ievērības cienīgas, taču dažādu iemeslu dēļ no sabiedrības aizgājušas un lielākā vai mazākā noslēgtībā dzīvojošas personas, lai neteiktu – dīvaiņus.

Džeroms Deivids Selindžers "no pasaules aizgāja" – ar aiziešanu saprotot pārcelšanos no Ņujorkas uz nelielu mājiņu aptuveni 1500 cilvēku apdzīvotajā Kornišā, Ņūhempšīrā, – 1952. gadā, gadu pēc "Uz kraujas rudzu laukā iznākšanas". Dažādu izskaidrojumu cienītāji pašā "Uz kraujas rudzu laukā" tekstā atrada šķietami pravietiskas norādes: "Vienalga, kāds darbs, lai tikai neviens mani nepazīst un es neviena nepazīstu. Vēl izdomāju, ko darīt – izlikšos par kurlmēmu. Tad man nevajadzēs ielaisties visādās muļķīgās sarunās. Ja kāds gribēs ko sacīt, lai uzraksta uz papīra lapiņas un parāda man. Tas viņiem visbeidzot tā apriebsies, ka es uz visu mūžu būšu paglābts no sarunām."

"Uzmeklēt Selindžeru" man šķita pietiekami ambiciozs un svarīgs plāns, un manu apņēmību nespēja mazināt pat daudzie publicētie nostāsti par iepriekšējo meklētāju piedzīvotajām neveiksmēm, sākotnēju bravūrīgu uzņēmību un pēcāku atkāpšanos un samierināšanos. Tā, piemēram, žurnālā "Gentleman's Quarterly" vēl astoņdesmitajos gados bija nodrukāts stāsts par sapīpējušos čalīšu braucienu meklēt Selindžeru, kas pat tīri veiksmīgi beidzās Selindžera mājas pagalmā – gan ar nespēju sadūšoties pat pieklauvēt pie durvīm. Šajā stāstā nebija nekā no citu autoru pieminētiem sargsuņiem, augstām sētām – ja vien par tādām neuzskata brīdinājumus nepārkāpt privātīpašuma robežas – vai pašu Selindžeru, kas iznāk uz balkona un rupji pavēl aizvākties, kā tas bija noticis kāda cita nelūgta viesa ierašanās reizē. Toties bija vietējās saldējuma kafejnīcas darbinieces liecība, ka, jā, patiesi, atrastā tiešām esot Selindžera dzīvesvieta un viņš mēdzot laiku pa laikam arī parādīties kafejnīcā. Taču ziņas par Selindžeru, kas manīts kaut kādās sabiedriskās vietās, tāpat viņa aizraušanās ar futbolu, ātrās ēdināšanas restorāna "Burger King" maltītēm un autobusu ekskursijām uz Nantuketu, Niagāras ūdenskritumu un Lielo kanjonu kaut kā allaž bija tikai tāda kā fona informācija faktam, ka viņš no visiem "slēpjas".

Lai vai kā, 2010. gada 27. janvārī tika paziņots, ka Selindžers ir miris, un tas, kā arī pirms tam jau sākusies ekonomiskā krīze, droši vien laimīgā kārtā manus muļķīgos plānus snaikstīties gar rakstnieka māju izjauca.

Džeroma Deivida Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā" iznāca 1951. gadā. Annas Baugas un Džesijas Dzērves tulkojumā latviešu valodā grāmata tika izdota 1969. gadā – laikā, kad Selindžers jau bija "noslēdzies". Tas notika četrus gadus pirms manas piedzimšanas. Acīmredzot Selindžers nebija viens no manu vecāku iemīļotajiem autoriem līdzās Hašekam (no tēva puses) un Hamsunam (no mammas puses), tāpēc pirmoreiz par Selindžeru uzzināju pastarpināti – kaut kad astoņdesmito deviņdesmito gadu vidū, kad lasīju no brāļa Pētera aizlienētu ASV izdotu rokmūzikas enciklopēdiju. "Bītlus" un Džonu Lenonu tolaik es jau zināju – mājās bija ne viena vien brūnā papīra aploksnītē ievākota platīte ar uzrakstu "Вокаљно инструментаљный ансамбљ "Бытлз"", viņu populārākās dziesmas zināju no galvas un tāpēc biju pārsteigts uzzinot, ka Džons Lenons ir miris, nošauts.

Šis atgadījums kaut kā nepatīkami satrauca, satrauca tieši tā, kā mēdz satraukt lietas, ko līdz galam nav iespējams izprast. Un runa nebūt nav par slepkavas Marka Deivida Čepmena varbūtējo motivāciju vai Čepmenam līdzi bijušās grāmatas neizprotamo nosaukumu, kuru es tobrīd iztulkoju kā "Ķērājs laukā".

Neizskaidrojamo Selindžers un viņa grāmata pievelk arī tad, ja kaut kas jau ir izlasīts, uzzināts vai mēģināts saprast – "Uz kraujas rudzu laukā" eksemplārs tika atrasts arī pie Džona Hinklija jaunākā, kurš nepilnu gadu pēc Čepmena uzbrukuma Lenonam mēģināja nogalināt ASV prezidentu Ronaldu Reiganu. Lai gan Reigana stāvoklis pēc atentāta bija smags, viņš atlaba, kļuva par pirmo ASV prezidentu, kas izdzīvojis pēc slepkavas uzbrukuma, ticēja, ka šajā lietā viņam ir palīdzējis Dievs, un kļuva vēl populārāks nekā pirms tam. Taču šajā gadījumā svarīgs nav nedz Reigans, nedz Dievs, bet gan fakts, ka tieši Selindžera grāmata kaut kādā īpatnā veidā laiku pa laikam ir spējusi pievilkt visai īpatnēji noskaņotus prātus. Vai, citiem vārdiem sakot, kaut kā specifiski noskaņoti ļaudis – jo es tomēr nedomāju, ka manai paziņai N. ir daudz kopīga ar Čepmenu vai Hinkliju – "Uz kraujas rudzu laukā" atrod kaut ko vairāk "par sevi" vai "sev" nekā, piemēram, es.

"Ja jūs patiešām gribat to visu noklausīties, tad droši vien vispirms vēlēsities zināt, kur esmu dzimis, kāda bijusi mana stulbā bērnība, ar ko nodarbojušies mani senči pirms manas nākšanas pasaulē un tā tālāk, vārdu sakot, visu šo jeremiādi Deivida Koperfīlda garā, bet, patiesību sakot, man nav nekādas patikas to klāstīt," tā savu vēstījumu "Uz kraujas rudzu laukā" iesāk Holdens Kolfīlds. "Pirmkārt, tas ir apnicīgi, otrkārt, maniem senčiem piemetīsies pat divi infarkti katram, ja es sākšu izteikties par viņu personīgo dzīvi."

Lai gan šādai Kolfīlda nostājai var aizgūtnēm meklēt un atrast izskaidrojumus paša Selindžera biogrāfijā un viņa ģimenes vēsturē, apgalvot, ka par viņu "mēs nezinām daudz" nav nekāda pamata, un "jeremiāde Deivida Koperfīlda garā" ir izklāstīta daudzās dažādās versijās – viena no jaunākajām lasāma Keneta Slavenska (Kenneth Slawenski) grāmatā "Dž. D. Selindžera dzīve" (Random House, 2012). "Ja pasaulē vēl palicis kāds neprofesionāls lasītājs vai kāds, kurš lasa un kuram pielec, – ar neizsakāmu mīlestību un cieņu es lūdzu, lai viņš vai viņa – kopā ar manu sievu un bērniem – sadala šo veltījumu četrās līdzīgās daļās," Selindžers rakstīja krājuma "Augstāk spāres, namdari. Sīmors: ievads" (1963) sākumā liktā veltījumā. Nebūt ne visi "profesionālie lasītāji" par Selindžera veikumu pēc "Uz kraujas rudzu laukā" iznākšanas bija lielā sajūsmā, un laikam pazīstamākais no tiem bija Džons Apdaiks, kas "The New York Times" publicētā recenzijā Selindžeram pārmeta arvien lielāku viņa (un viņa varoņu) ieslīgšanu introspektīvā pārdomu un sarunu pasaulē. Kā jau tas nereti ar autoriem gadās, visticamāk, to bija sācis sajust arī pats Selindžers, jo uz grāmatas pirmā izdevuma vāka viņa rakstīja: "Es pieļauju, ir pietiekami lielas briesmas, ka agrāk vai vēlāk es iestigšu vai pat pilnībā izzudīšu pats savos paņēmienos, izteiksmes veidā un manierismos. Tomēr kopumā esmu cerību pilns."

Kā laikrakstā "The New York Times" publicētā Keneta Slavenska grāmatas recenzijā rakstīja kritiķe Mičiko Kakutani, Slavenskī – jau gan pēc nāves – Selindžers ir atradis tieši šādu vērīgu neprofesionālu un no Apdaika atšķirīgu lasītāju. Slavenskis ilgus gadus internetā, tā teikt, sabiedriskā kārtā uzturējis vietni http://www.deadcaulfields.com/. Tās žanru varētu apzīmēt ar vārdu "bērnišķīga apsēstība", kādu parasti var sajust drīzāk kino vai filmu popzvaigznēm veltītās entuziastu veidotās interneta vietnēs. Slavenskis savu grāmatu balsta ne vien savā interneta lappusē iepriekš publicētajos materiālos, bet arī citu autoru Selindžera biogrāfijās – jo īpaši Iana Hamiltona "Meklējot Džeromu Deividu Selindžeru" (1988) un Pola Aleksandera "Selindžera biogrāfijā", (1999) un Selindžera meitas Mārgaretas atmiņu grāmatā "Sapņu ķērājs" (2000). Kaut kādu pret Selindžeru vērstu aizbildniecisku jūtu vadīts, Slavenskis tikpat kā neatsaucas uz 1998. gadā iznākušo Selindžera mīļākās Džoisas Meinardas grāmatu "Pasaulē kā mājās".

Viens no Džeroma Deivida Selindžera dzīves gājuma sākuma punktiem ir tepat netālu – pie tagadējās Lietuvas un Krievijas Kaļiņingradas apgabala (tolaik – Polijas) robežas esošajā Sudargas ciemā. Viņa tēva senči tur bija dzīvojuši kopš 19. gadsimta 30. gadiem, tur arī ebreju ģimenē piedzima Selindžera vecvectēvs, drīz pēc tam ģimene pārcēlās uz turpat līdzās esošo Tauraģi, bet pēcāk jau no turienes Simons jeb Simonas F. Selindžers pārbrauca uz ASV. Līdzās Sudargai Nemunas krastā ir Jurbarka – vieta, kur daudzus gadus vasarās vēl pavisam nesen norisinājās literatūras festivāls. Ar Selindžeru gan tam nebija nekādas saistības, un, kā pastāstīja lietuviešu literatūras pētniece un tulkotāja Laura Laurušaite, vismaz pagaidām par viņa izcelsmi no šīm vietām pašā Lietuvā zina krietni vien mazāk nekā ASV vai citviet pasaulē.

Simons apprecēja no Lietuvas iebraukušo Faniju Koplandi un Amerikā kļuva par ārstu. Kā raksta Slavenskis, "Uz kraujas rudzu laukā" pieminētais vectēvs, kurš, atbraucis no Detroitas, "mēdz skaļi nosaukt ik ielu, ja gadās braukt ar viņu kopā autobusā", visticamāk, ir Selindžera vectēva atspulgs.

Sākotnēji ģimene ASV bija cerējusi pelnīt iztiku ar kinoteātra uzturēšānu, taču šis pasākums izgāzās. Tēvs sāka strādāt Eiropas sieru importa uzņēmumā "J. S. Hofmann & Company" un sev nosolījās vairs nekad mūžā neiesaistīties neveiksmīgos veikalos un nepieredzēt izgāšanos. Apņēmība drīz vien attaisnojās, Sols tika iecelts par uzņēmuma siera fabrikas vadītāju, un ģimene no Čikāgas pārbrauca uz Ņujorku. Dzīve gāja uz augšu, tirdzniecība uzplauka – tai īpaši par labu nāca lēmums līdzās sieriem tirgot arī no Eiropas ievestu bekonu.

Džeroms jeb, kā viņu dēvēja ģimenē, Sonijs jau no mazotnes ģimenē auga mātes uzmanības, lai neteiktu – lutināšanas, pavēnī. Tēvam ar vēlmi pamācīt, ierobežot vai virzīt allaž nācās piekāpties mātes mīlestības, paštaisnuma un nelokāmās gribas priekšā. Dažkārt Selindžera biogrāfi šīs mātes un dēla attiecības mēģinājuši izskaidrot gan ar vairākiem priekšlaicīgās dzemdībās zaudētiem pēcnācējiem, gan ar faktu, ka arī paša Sonija nākšana pasaulē bija izrādījusies ļoti grūta. Starp citu, "Uz kraujas rudzu laukā" sākumā ir likts veltījums – "Manai mātei" –, kas nezināmu apsvērumu dēļ latviešu izdevumā, visticamāk, sekojot krievu izdevuma paraugam, atmests.

Paklausot tēva vēlmei Selindžeru padarīt par lietas koku, viņš devās braucienā uz Poliju, kur atradās uz ASV importējamā bekona piegādāju uzņēmums, – ceļojumam gan bija pilnīgi pretējs iespaids. Pieredzētais lopkautuvēs un pie gaļas uzpircējiem bija skarba pieredze, Selindžers bija laimīgs no turienes tikt prom un vēlāk stāstīja, ka tieši tāpēc kļuvis par veģetārieti. Lai gan lielās lopkautuves vietā tagadējās Jēkabpils sadraudzības pilsētā Bidgoščā (agrākajā Brombergā) tagad ir lielveikals "Focus Mall", ar "Selindžera saikni" tur lepojas. Tā īpaši uzsvērta pilsētiņas ceļvedī internetā, bet pirms dažiem gadiem bija plāns pie lielveikala pat uzstādīt rakstniekam veltītu pieminekli – skulpturālu tēlu, kas stāvētu ik gadus no jauna iesētā rudzu lauciņā. Cik zināms, projektam tā arī neizdevās savākt naudu. Selindžers turpināja mācības koledžā un biedriem dižojās, ka uzrakstīšot "nākamo lielo amerikāņu romānu".

Pēc pirmā publicētā stāsta 1940. gadā Selindžeru pārņēma nelokāma pārliecība, ka viņš jau ir un ka viņam jābūt rakstniekam. Protams, Bērneta žurnāls "Story" vai pat "Collier’s" nebija īsta rakstnieka cienīgs mērķis – pat ja publicēšanās šādos izdevumos ienesa tīri labu naudu. Viņa darbam bija jāparādās žurnālā "New Yorker".

Tagad tas šķiet smieklīgi, bet pirms vairākiem gadiem līdzīga pārliecība vai apsēstība bija pārņēmusi arī mani. Bezmaz vai šķiet, ka dažādu situāciju skaits cilvēku biogrāfijās ir ierobežots – katrā konkrētā dzīvē mainās tikai kombinācijas, laiks un notikumu secība. Žurnālam kaut ko aizsūtīju vairākas reizes un lieliski atceros gan atbildes gaidīšanu, gan satraukumu brīdī, kad tā bija pienākusi, bet visbeidzot – pretrunīgās izjūtas, kas pārņēma, kārtējo reizi izlasot: "Par nožēlošanu jāsaka, ka, lai gan manuskripts..." Pretrunīgas tāpēc, ka bez vilšanās dīvainā kārtā šīs vēstulītes sagādāja arī atvieglojumu, ko, visticamāk, var izskaidrot vienīgi ar savu iespēju apzināšanos un pārliecību, ka mazticamā veiksme varētu būt vienīgi laimīga nejaušība, nevis likumsakarība.

"Uz kraujas rudzu laukā" ir atstājis spēcīgu iespaidu vairāku paaudžu un visdažādāko gājumu lasītājiem. Iespaids ir bijis tik paliekošs, ka dažviet grāmata pat uzskatīta par kaitīgu un nevēlamu – gan Holdena Kolfīlda pasaules uzskata vai drīzāk pasaules attieksmes, gan grāmatā sastopamās valodas dēļ. ASV dažviet bijuši mēģinājumi romānu izņemt no skolu bibliotēkām, bet PSRS, lai arī grāmata tika izdota, tās teksts, līdzīgi daudziem citiem rietumvalstu autoru darbiem, tika pakļauts ideoloģiski tikumiskai tīrīšanai. Starp citu interesanti, ka Holdena pamanītais uz sienas uzšņāptais "Fuck you" romāna krievu izdevumā vienkārši pārtapis par uz sienas rakstītu "rupjību", bet 1969. gada latviešu izdevumā atveidots iztēli pat pārlieku kairinošā mājienā: "Gāju lejā pa otrām kāpnēm un atkal ieraudzīju vienu "P..." uz sienas."

1991. gadā latviešu valodā tika izdots Selindžera pirmā publicētā stāsta vārdā nosaukts krājums "Jaunie cilvēki" – tajā bija apkopoti krājumos "Deviņi stāsti", "Frenija un Zūijs" un "Celiet spāres augstāk, namdari!", kā arī pēdējais periodikā publicētais Selindžera stāsts "Hepvērta 16. 1924". Man bija 17 gadu, biju sācis mācīties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, un sagadīšanās pēc šī krājuma redaktors bija arī filozofijas pasniedzējs skolā, un tas bija Uldis Tīrons, taču ne par to ir stāsts. Tajā laikā biju sācis antikvariātā (tolaik grāmatu antikvariātos pārdeva ne vien vecas, bet arī pavisam nesen Krievijā iznākušas un ar pasažieru vilcienu no Maskavas atvestas grāmatas) pirkt un lasīt Hesi, Kamī, Kafku un Prustu krievu tulkojumā. Tagad tā laika izjūtas ir grūti iztēloties, taču varbūt tās var raksturot ar salīdzinājumu – iztēlojieties, ka jums nav ne jausmas par "Amazon.com" eksistenci, bet tad vienā jaukā dienā jums kāds to dara zināmu, un piepeši vairs nav ne mazākās sajēgas, ko ķert, ko grābt un ko ar jau sagrābto un izlasīto iesākt.

Tā nu es izlasīju "Tediju" un visus pārējos stāstus. "Piemēram, pēc piecām minūtēm man jāiet uz peldēšanas stundu. Var gadīties, ka es nokāpju lejā, bet baseinā nav ūdens. Var būt, ka tieši šodien tas tiek mainīts – vai arī atgadījies kaut kas cits. Un es varētu pieiet pie baseina malas, teiksim, lai paskatītos, kāds izskatās tā dibens, un varētu pienākt mana māsa un, piemēram, pagrūst mani," stāstā studentam Nikolsonam uz pasažieru kuģa ceļā no Anglijas uz Ameriku stāsta desmit gadus vecais brīnumbērns Tedijs. Ceru, ka stāsta noslēgumu pārstāstīt nav jēgas – mana pārliecība, ka arī pašam vajadzētu rakstīt un ka man būtu sakāms kas ne mazāk iespaidīgs un nozīmīgs, strauji kļuva arvien stiprāka un stiprāka, un, kā tagad man šķiet, sava nozīme tur bija arī Selindžera stāstu pretenciozi dziļdomīgai eksistenciālajai neviennozīmībai, viņa paša saskatītajam "manierismam" un mājieniem, ko tik ļoti gatavs uztvert ikviens, kas iedomājies, ka viņu nodarbina "sevis" vai "garīguma" meklējumi.

Tas palīdz izprast, ar ko noteiktā laikmetā un noteiktā vecumā vairākām paaudzēm Selindžera proza ir varējuši šķist pievilcīga. Otrais pasaules karš un daudzus gadu desmitus ieilgušais laika periods "pēc tam" veicināja visdažādāko meklējumu un "ismu" uzplaukumu. Savā ziņā tas bija tāds kā ieildzis pusaudža vecuma periods, pilns vētrām, dziņām, kategorisma, materiālisma, eksistenciālu šaubu un visdažādākajām reliģijām sagrābstīta sviesta. Viena paaudze aizgāja, cita nāca vietā, bet viss varēja turpināties aptuveni tajā pašā vietā un garā – 90. gadu sākumā, kāri tverdami Selindžeru, Kafku, Kamī vai Hesi, mēs (ar to saprotot paaudzi vai paaudzes, kas šajā laikā to visu atklāja no jauna) atšķirībā no Selindžera nebijām nokļuvuši nekur tālāk par 50. – 60. gadu miju. Saprotams, pēcāk šī pirmatklājēju aizrautība noplaka – var teikt, ka mēs kļuvām pieaugušāki vai vienkārši sākām novecot, Heses dziļdomīgās pērles un līdzības vienkārši pārvērtās par kiču, Selindžers nogūlās atmiņās, kur to labāk pārāk bieži nekustināt, bet, ja nu kādam tomēr kaut kā drusku aptrūkās, Ričarda Baha "Kaijas Džonatana Livingstona" vietā bija uzradies Paulu Koelju.

Piedzimšanas brīdī ikviens no mums ir kaut kādā mērā īpašs, šis īpašums ilgāku vai īsāku laiku – bieži vien ar vecāku atbalstu un cerību spārnotu aizrautību – mēdz turpināties arī bērnībā, pusaudža gados, un tikai pamazām dažādu apstākļu sakritības un likumsakarību dēļ mēs nobružājamies, augam, apaugam ar dažādiem uzslāņojumiem un sākam apjaust, ka tā nekad vairs nebūs nekad un varbūt pat – ka nekā īpaša nekad arī nemaz nav bijis. Pievērsties urīna dzeršanai, censties uzrakstīt vēl vienu romānu, kas attaisnotu lasītāju un kritiķu cerības, uzrādīt nerimtīgu izaugsmi un nesagādāt vilšanos – tās ir tikai tādas pašapziņu sildošas kaprīzes.

Citēti Selindžera darbu fragmenti no izdevumiem:
Selindžers, Džeroms D. Uz kraujas rudzu laukā. Rīga: Liesma, 1969
Selindžers, Džeroms D. Jaunie cilvēki. Rīga: Avots, 1991

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!