Domeničino, "Ādama un Ievas norāšana", 1625
 
Recenzija
12.01.2017

Seksuālā komforta utopija

Komentē
3
Saglabā

Par Jura Rubeņa grāmatu "Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss", apgāds "Zvaigzne ABC", 2016

Vēl viena grāmata par seksu? Ņemot vērā sarakstītās literatūras kalnus un mūsdienīgās konvencijas par seksuālo brīvību, mums būtu jābūt absolūti apmierinātiem ar savu seksualitāti. Mēs taču visu zinām, visu saprotam un protam. Bet vai tiešām ar seksu ir tik labi?

Visu divdesmito gadsimtu esam centušies atbrīvot seksualitāti no ierobežojumiem, uzskatot, ka tās apspiešana ir galvenais bēdu avots. Seksualitātei kļūstot arvien brīvākai, tika atmesta arī nepieciešamība veidot kvalitatīvas attiecības ar partneri. Rezultātā ir izplatījusies vienkāršota attieksme, kas uzlūko seksualitāti kā vienu no kultūras stratēģijām, kura radīta fizioloģisko pamatvajadzību apmierināšanai. Sekss tiek uztverts kā viena no aktīva dzīvesstila sastāvdaļām, patīkams laika pavadīšanas veids, kas nav jānoslogo ar dziļāku saturu: kaut kas līdzīgs sportiskai atpūtai.

Atbrīvojot seksualitāti no atbildīgi veidotām partnerattiecībām, tā kļuvusi nestabila un neskaidra, izšķīdusi epizodēs, starp kurām arvien grūtāk ir atrast pašam sevi. Šodien ar vienu, rīt ar citu, bet patiesībā ne ar vienu. Tā tiek atražotas sociālās konvencijas par to, ka mūsdienīgai, atraktīvai, dinamiskai personībai ir jābūt "daudz seksa". Sekss kļūst tikpat klišejisks un pliekans kā jebkura formāla rīcība, kuru cilvēks izpilda, pats tajā īsti nepiedaloties.

Teologa Jura Rubeņa darbs "Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss" konstatē seksualitātes krīzi mūsdienu sabiedrībā. Šīs krīzes cēlonis ir centieni realizēt seksualitāti ārpus attiecībām, uztverot tās par nevajadzīgu sarežģījumu ceļā uz vienkāršu baudu. Lielākā daļa attiecību jau pašā sākotnē ir lemtas neveiksmei un agri vai vēlu beidzas ar ilūziju sabrukumu un rūgtu vilšanos gan otrā, gan pašam sevī. Kad sākam attiecības ar otru cilvēku, mēs nevaram būt tām gatavi, jo īsti nepazīstam sevi un nespējam prognozēt to, kā šī dīvainā, satraucošā, ķermeniski jutekliskā mijiedarbība mūs mainīs. Cilvēki, būdami vēl nepieredzējuši un egoistiski, romantiski un naivi, savas pirmās attiecības veido, lai emocionāli, fiziski, finansiāli vai kā citādi izmantotu viens otru. Tā tas notiek pirmo, otro, ceturto un divdesmit ceturto reizi. Kļūda seko kļūdai, taču tā vietā, lai mainītu sevi, tiek meklēti jauni partneri.

Darbs nav socioloģisks vai psiholoģisks pētījums – tas ir praktizējoša garīdznieka redzējums. Attieksmi pret grāmatā rakstīto nosaka tas, cik lielā mērā lasītāja pieredze un uzskati saskan ar tekstā izklāstīto. Autors to apzinās un nepretendē uz "patiesību pēdējā instancē", bet vienlaikus cer, ka grāmata iedvesmos lasītāju strādāt ar sevi un savām attiecībām. Juris Rubenis daudzkārt uzsver, ka centieni veidot seksuāli un emocionāli piepildītas attiecības ir lemti neveiksmei, ja cilvēks netiecas aktīvi pilnveidot savu personību.

Autors izvēlējies integrālu pieeju seksualitātei, norādot, ka grāmatveikalu plaukti jau tāpat ir pilni ar psihologu, biologu, teologu un citu speciālistu darbiem par attiecībām. Viņaprāt, visu šo darbu trūkums ir seksualitātes aplūkojums tikai vienas nozares kontekstā. Juris Rubenis cenšas maksimāli paplašināt seksualitātes robežas, aplūkojot to garīgās evolūcijas kontekstā. Viņa skatījumā seksualitāte no fizisku un psiholoģisku procesu kopuma paceļas līdz garīgam uzdevumam: veidot mīlestības attiecības vispirms pašam ar sevi, tad citiem un pēc tam – pasauli.

Šīs grāmatas izdošana ir īpašs notikums, jo tās autors ir mācītājs, kurš nevis noliedz seksualitāti, pasludinot to par grēka avotu, bet gan tieši otrādi – cildina to, apgalvojot, ka seksualitāte ir dievišķs mīlestības un radīšanas spēks: "Seksualitātes kulminācija ir Dieva mīlestības atklāšana ķermenī." (131. lpp.) Otrkārt, tas nav kārtējais tulkotais dižpārdoklis, bet darbs, kuru sarakstījis pašmāju autors, izmantojot pieredzi, ko guvis, ilgus gadus strādājot Latvijā. Treškārt, šīs grāmatas uzdevums ir palīdzēt krīzē nonākušam cilvēkam – iepazīt un pāraugt sevi, tādējādi kļūstot par pilnvērtīgu personu. Šāda – attīstīta un pieaugusi – persona ir mīlēt spējīga persona. Mīlestību autors skaidro ar trīsvienības attiecību modeli: mīlestība ir ceļš ne tikai pie Dieva, bet arī pie otra cilvēka un pašam pie sevis: "Mīlestība mūs pabeidz un apvieno. [..] Mīlestībā mēs kļūstam par autentiskām personām." (27. lpp.). Cilvēka galvenais garīgais uzdevums ir meklēt un atklāt šo transformējošo mīlestību, pretējā gadījumā viņš nespēs rast piepildījumu.

Grāmata ir saturiski ļoti piesātināta. Tās šķietami nelielais apjoms – nedaudz vairāk par trīssimt lapaspusēm – ietver ļoti daudz informācijas, tādēļ tai nevar ātri izskriet cauri. Lai no lasīšanas būtu kāda jēga, ar šo darbu lasītājam nāksies veidot nopietnas attiecības, atvēlot daudz laika, lai pārdomātu koncentrēti izklāstītās idejas un ļautu tām nogulsnēties prātā un sirdī. Grāmata ir iecerēta kā progresīvs ceļojums cauri dažādām "es" (jeb dvēseles) attīstības pakāpēm. Atkarībā no tā, cik uzmanīgi darbs tiks lasīts, ir iespējams ne tikai gūt dziļāku ieskatu iztirzātajās problēmās, bet arī piedzīvot personisku dziedināšanu un transformāciju. Taču tas prasa godīgumu pret sevi un spēju atslēgt tradicionālos aizsardzības mehānismus, ar kuru palīdzību mēs bieži melojam paši sev. Savukārt vilšanos grāmata sagādās tiem, kas vēlēsies tajā atrast ātras un ērtas receptes attiecību uzlabošanai. Garīgā izaugsme un darbs ar sevi ir slikti savienojams ar psiholoģiska komforta meklējumiem: "Cilvēks parasti nevēlas mainīties, bet iegūt garīgu drošību... kas ļautu kontrolēt dzīvi, citus cilvēkus un, iespējams, ja labi paveicas, – arī Dievu." (71. lpp.)

Vienlaikus grāmata sarakstīta tonī, kas pauž patiesu un dziļu mīlestību pret lasītāju. Rubeņa kungs savu lasītāju uzrunā ar cieņu un maigumu, cenšoties viņu nepazemot nedz ar moralizēšanu, nedz pārlieku didaktiku.

Viens no grāmatas vadmotīviem ir attiecību loma eksistenciālo jautājumu risināšanā. Neapšaubāmi, tie jārisina arī vienatnē – mācoties pieņemt savu eksistenciālo trauslumu un strādājot ar emocionālo infantilitāti, jo bez šādiem individuāliem priekšdarbiem ir grūti sasniegt seksualitātes un mīlestības piepildījumu. Tomēr daudz nozīmīgāka ir tā daļa, kas pieejama tikai dziļās un nopietnās attiecībās ar otru cilvēku. Ir skaidrs, ka attiecības vienmēr nozīmē izaicinājumu un risku: "Divi egoisti, kas parasti sākumā sevi gandrīz nemaz nepazīst un nesaprot, skaistu, bet iluzoru iedomu pilni, uzsāk ceļu, kurā neizbēgami būs sāpīgi jāsatiekas ar savu egoismu, šaurību, aprobežotību, no kuras bija izdevies sekmīgi izvairīties agrāk. Sāpīga pieredze ir neizbēgama!" (17. lpp.) Juris Rubenis cenšas pateikt, ka komfortablu attiecību nav jeb, precīzāk, tās nav ilgstošas, jo, vairoties no izaicinājumiem, tiek nogriezta attīstības iespēja. Attiecības dod ļoti spēcīgu sākotnējo grūdienu personības attīstībai, jo stimulē cilvēku mainīties otra labā. Tajās atklājas patības vēl nerealizētā daļa, kas var parādīties un attīstīties tikai attiecībās ar otru. Proti, attiecības vienlaikus tiek veidotas gan ar partnera šībrīža "es", gan arī ar viņa potenciālo nākotnes patību. Lūkojoties caur iekāres prizmu, cilvēks savu partneri redz tā, kā partneris pats sevi vēlētos redzēt, – fokusējoties uz labajām īpašībām un ignorējot nepilnības. Iekāre rada ļoti spēcīgu un neatkārtojamu personiskā nozīmīguma sajūtu, jo parāda, cik lielu prieku un apmierinājumu otram spēj sagādāt katrs viņa/viņas vārds, skatiens vai glāsts.

Taču daudzos gadījumos attiecības netiek tālāk par šādu mierinošu, narcistisku spoguļošanos otra acīs – to, ko Ēriks Fromms sauc par "egoismu divatā". Tāda arī ir šo attiecību patiesā vērtība – saņemt no otra savas unikālās vērtības apliecinājumu, turklāt bieži vien avansā, jo tā ir tikai potenciāla vērtība. Vienotības sajūta, kas parādās šādās attiecībās, ir tikai ilūzija. Agri vai vēlu "projekcijas sabrūk, "filma" beidzas, un mēs konstatējam, ka viņš/viņa, izrādās, ir pavisam citāds/citāda, nekā esam iedomājušies. Nereti līdz ar to beidzas arī iemīlēšanās." (140. lpp.) Tātad nevis cilvēks dara attiecības, bet gan attiecības dara cilvēku. Lai gan cenšamies pārliecināt sevi un citus, ka esam pašpietiekami un neatkarīgi, tas visbiežāk neatbilst īstenībai. Pretējā gadījumā cilvēki tik izmisīgi nemeklētu vismaz kaut kādas attiecības un tik ilgstoši neturētos pie degradējošām. No Rubeņa rakstītā izriet, ka nespēja atrisināt attiecību krīzi bieži vien noved arī pie personības krīzes. Tās risinājums tiek meklēts hipertrofētā seksualitātē, cerot, ka fiziska saplūsme palīdzēs tikt galā ar garīgo atsvešinātību, vientulību, izmisumu. Tomēr šī seksuālās brīvības un seksuālā komforta telpa izrādās esam utopija – plakātiskais, formālais sekss nerisina eksistenciālas problēmas, drīzāk apliecina to dziļumu.

Tas, ka sekss tiek uztverts kā kompensācijas mehānisms, ir degradējis seksualitāti, pamatīgi devalvējot arī seksa vērtību. Vienlaikus tas ir pacēlis mūsu ekspektācijas neadekvāti augstu – cilvēki cer, ka ar bioloģiska akta palīdzību izdosies atrisināt jebkurus psiholoģiskus, sociālus vai eksistenciālus sarežģījumus. "Mēs ļoti daudz sagaidām no seksualitātes: vēlamies ar seksa palīdzību atbrīvoties no stresa, iegūt drošības sajūtu, glābt laulību, apmierināt savu ego, iegūt prieku utt. Dažkārt izmantojam seksu kā izcilas miega zāles vai efektīvu modinātāju no rīta, miera devēju, patvērumu, kontroles stratēģiju vai pierādījumu, ka vēl neesam pārāk veci. Sekss nereti kalpo kā praktisks līdzeklis, lai atraisītos no tādiem nevēlamiem stāvokļiem kā vienatne, izmisums vai šaubas. [..] Citiem vārdiem – mēs bieži ar seksu kompensējam nekā nedarīšanu un "baltos plankumus" citās dzīves jomās." (168. lpp.)

Lai risinātu šo problēmu, Juris Rubenis aicina atdot seksualitātei tās garīgo dimensiju – saistīt to ar personības attīstību un partnerattiecību evolūciju. Mīlestība un seksualitāte ir sarežģītas attiecību formas, kuru pilnvērtīga realizācija ir atkarīga no indivīda personiskā brieduma pakāpes. Tādēļ grāmatā tiek daudz runāts par to, kā progresēt no infantilas nenobriedušas personības uz pieaugušu jeb "iniciētu" personību.

Iniciācija parasti notiek pieauguša cilvēka vecumā un ietver radikālu sevis pārveidošanu, kas atklāj jaunu pieeju dzīvei. Pārmaiņas var sasniegt, iepazīstoties ar trim principiem: savu seksualitāti, esamības vienotības pieredzi (garīgā nozīmē – Dievu) un nāvi. Daļai šis process norisinās pakāpeniski un bez nopietniem satricinājumiem, bet citiem – caur krīzi, kas atrisināma vienīgi ar liminālas jeb robežsituācijas pieredzes palīdzību, ļaujot "nomirt" savam infantilajam ego. Attīstība var notikt, vienīgi pateicoties iepriekš eksistējošā zaudējumam: "Mēs mācāmies, dzīves gaitā sastopoties ar daudzām mazām nāvēm, – mirstot kādam domāšanas veidam, laikmetam vai attiecībām. Mēs mācāmies saprast – tāpēc, ka manā dzīvē mirst viens periods, var dzimt jauns." (66. lpp.) Pēc iniciācijas pārmaiņu process stabilizējas ap noteiktu personības kodolu (identitāti) un priekšstatu par galvenajām pasaules un sabiedrības darbības likumsakarībām. Pretējā gadījumā cilvēks tā arī nesasniedz psiholoģisku briedumu un dzīvo mokās, nespējot satikt nedz ar sevi, nedz citiem: "Ir bēdīgi, ja pusmūža cilvēka ķermenī turpina dzīvot nenobriedis pusaudzis. [..] Mums var būt labi attīstītas daudzas apziņas attīstības līnijas, vairākās jomās varam būt gudri, bet vienlaikus visu mūžu palikt neattīstīti vīrieši un sievietes, un tas sagrauj attiecības un saindē dzīvi, radot seriālas attiecību problēmas." (105. lpp.)

Darbs lielākoties ietonēts kristīgā protestantisma garā, taču ietver arī citus garīguma virzienus un prakses, tādus kā apzinātība, meditācija un tantras ceļš. Šī grāmata lauž daudzus maldīgus priekšstatus par seksualitāti un veidu, kādā par to runā garīdznieki. Tā ir prieka pilna atgriešanās pie kristietības sākotnes, proti, Sv. Augustīna (354–430), kas ķermeni nenoliedza, jo neuzskatīja to par gara pretstatu. Tā nav vienīgā līdzība ar agrīno kristietību, jo, tāpat kā Sv. Augustīns "Grēksūdzē", arī Juris Rubenis savā grāmatā atļaujas runāt par personisko pieredzi un nereti to dara no pozīcijām, kas ir marginālas attiecībā pret baznīcu kā institūciju. Kā tas uzsvērts priekšvārdā: "Arī es esmu cilvēks [attīstības] ceļā. Tikai gadiem ejot, kļūst skaidrāks, ko tas īsti nozīmē. Zinu, ka vēl daudz no tā, ko vajadzētu redzēt, es nesaskatu. Grāmatas rakstīšanas procesā šī atziņa man ir palīdzējusi, nevis traucējusi. Tā palīdz man nebūt kategoriskam un saglabāt ļoti nepieciešamo un produktīvo pazemību." (13. lpp.)

Patiess garīgums saskaņā ar Juri Rubeni ir fundamentāli fizioloģisks: ķermenis ir cilvēka dvēseles pašizziņas instruments, un vienlaikus tas ir arī ceļš uz pasaules un Dieva izziņu. Pēc autora domām, tāds ir arī viens no Jaunās Derības centrālajiem vēstījumiem, tādēļ "kristietībai vajadzētu būt īpaši draudzīgai pret ķermeni, jo tās centrā ir inkarnācijas jeb Dieva iemiesošanās vēsts. Dievs iemiesojas cilvēka ķermenī – tas nozīmē, ka pat Dievs pieņem cilvēka ķermeni, būt ķermenī ir labi. Kristietība patiešām ir mīlas stāsts starp garu un miesu." (130. lpp.) Cilvēka ķermenis ir Dieva radīts, un jau tādēļ vien tas atzīstams par labu, tāpat kā par labu atzīstama viņa radītā pasaule kopumā. Līdz ar to autors kritiski izturas pret izplatīto priekšstatu, ka sekss pirms laulībām ir grēks, tomēr viņš paskaidro, ka centieni tādā veidā nonākt pie garantēti laimīgām attiecībām visdrīzāk ir lemti neveiksmei tieši pieredzes trūkuma dēļ.

Tāpat Rubenis kritizē kristīgās askēzes seksualitātes noliegumu. Atsaucoties uz apustuļa Pāvila vēstuli korintiešiem, viņš norāda, ka kristīgās askēzes doktrīna neredzēja iespēju mīlestībā evolucionēt augstāk par dzīvniecisku iekāri. Viņš skaidro, ka iekāre ir vitalitātes izpausme, kas nevis jāapspiež, bet gan jāattīsta. Kvalitatīvs lēciens mūsu individuālajā attīstībā notiek tikai tad, kad mēs beidzot saprotam, ko mūsu seksualitāte nozīmē garīgā līmenī: "Ja sakām, ka Dievs ir mīlestība, tad, diviem cilvēkiem mīlot vienam otru, starp viņiem notiek Dievs." (147. lpp.) Līdz ar to nav atšķirības starp atdošanos mīlestībā savam partnerim/partnerei un atdošanos Dievam.

Tāpat autors drosmīgi runā arī par baznīcai pavisam neērtu tēmu – homoseksualitāti. Nelielajā apakšnodaļā ar nosaukumu "Ja nu esmu gejs vai lesbiete..." viņš raksta: "Homoseksuālisms nerodas pavedināšanas rezultātā, un homoseksuālisms nav slimība, kuru varētu izārstēt... tā drīzāk ir citāda cilvēka psihes struktūra." (161. lpp.) Savu pozīciju Rubeņa kungs pamato Jaunajā Derībā, kur nav atrodams neviens Jēzus izteikums par homoseksualitāti kā šķērsli dvēseles ceļā pie Dieva. (Kaut kas tik nozīmīgs noteikti būtu pieminēts, bet, ja nav, tad nav pamata tā uzskatīt.) Kristietības fundamentāli humānistiskā ievirze ļauj pacelties pāri konkrētām seksualitātes izpausmēm, fokusējoties uz tās garīgo aspektu. Homoseksualitāte ir jāpieņem kā daļa no Dieva pasaules, atturoties no vērtējošas attieksmes: "[..] mums jāmācās pazemīgi pieņemt tos cilvēka esības variantus, ar kuriem sastopamies." (163. lpp.) Darīt pretējo nozīmētu augstprātīgi piešķirt sev dievišķas pilnvaras, uzskata Rubenis.

Varētu likties, ka teologa Jura Rubeņa darbs par mīlestību attiecas tikai uz reliģioziem cilvēkiem. Šis šķitums rodas, jo latviešu valodā vārds "ticība" bieži tiek lietots kā sinonīms vārdam "reliģija", tomēr ticība nav tikai reliģiska kategorija – tā ir pavisam ikdienišķa parādība, jo ticību iespējams attiecināt gan uz cilvēkiem, gan vērtībām. Lielākā daļa no mūsu vērtībām, tādām kā, piemēram, taisnīgums, eksistē, tikai pateicoties mūsu ticībai tam, ka taisnīgums pastāv. Ja mēs tam ticam un tādēļ cenšamies rīkoties taisnīgi, tad taisnīgums tiešām parādās kā praksē reāli pastāvošs. Līdzīgi ir ar laimi un mīlestību – tieši ar pašu ticības aktu mēs liekam pamatus to ienākšanai savā dzīvē.

Ņemot vērā šo niansi, var apgalvot, ka Jura Rubeņa grāmata ir adresēta gan reliģioziem cilvēkiem, gan nereliģioziem cilvēkiem, kuri netic Dievam, bet tic – vai vismaz gribētu ticēt – mīlestībai. Cilvēki ir pārāk daudz vīlušies, pārāk bieži sāpināti un tādēļ vairs neatļaujas just tik dziļi, cik varētu un gribētu. Iemesli, kādēļ cilvēki netic mīlestībai, ir visdažādākie: vieni to nekad nav saņēmuši, citi to vēl nekad nav piedzīvojuši, trešajiem tā kādreiz ir bijusi, bet pēc tam pārgājusi, ceturtie – smagi piekrāpti, bet piektie jauc mīlestību ar iemīlēšanos, tādēļ uzskata to par īslaicīgu, pārejošu un nestabilu. Vēl viens iemesls tam, kādēļ cilvēki netic mīlestībai, ir viņu neticība pašiem sev un savu jūtu nopietnībai. Pārāk bieži melojuši sev, pārāk daudzas reizes nodevuši savus ideālus, darījuši pāri sev un citiem un nu vairs paši netiek skaidrībā, kuras no viņu jūtām ir īstas, bet kuras – tikai šķitums. Ja es nevaru ticēt pats sev, kā lai es noticu otram? Lai vai kāds būtu iemesls, neticība mīlestībai ir barjera, kas šķērso ceļu uz to. Šī neticība ir radījusi bezcerību, nepārejošas bezjēdzības un pamestības sajūtu, kuru nav iespējams kompensēt ne ar ko. Jura Rubeņa grāmata ir mēģinājums atjaunot šo ticību, ir tās dzīvs apliecinājums un centiens iedvesmot pacelties pāri savai neticībai un infantilajam pesimismam. To ir sarakstījis garīdznieks, kam dziļi rūp tas, kas notiek ar sabiedrību, kurā viņš dzīvo. To ir sarakstījis kaislīgi mīlošs cilvēks, kurš runā par to, ka mīlestības brīnums joprojām ir iespējams un jebkurš no mums ir tās vērts.

Vents Sīlis

Vents Sīlis ir Rīgas Stradiņa universitātes docents. Pēta cilvēku uzvedību un attiecības medicīnas un humanitāro zinātņu krustcelēs un tic, ka individuālā evolūcija ir ceļš uz sabiedrisko evolūciju. U...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!