Šekspīrs bija latvietis
23.04.2014

Šekspīrs BIJA latvietis

Komentē
0

Šis stāsts piedalās interneta žurnāla Satori.lv organizētajā literāro leģendu konkursā "Šekspīrs bija latvietis", kas tiek veidots sadarbībā ar Britu padomi Latvijā un NORVIK Banku, Viljama Šekspīra 450. jubilejas gada ietvaros.

Visas desmit Satori.lv publicētās leģendas par Šekspīru piedalās lasītāju balsojumā, tāpēc ikviens ir aicināts balsot par savu mīļāko stāstu, spiežot "Patīk" pogu konkrētās publikācijas atvērumā.

 

Letgalis Vilis bija uzticams kalps savam kungam Gotfrīdam – Livonijas ordeņa bruņiniekam. Viņš to pavadīja visur, arī pēdējā kaujā pie Ērģemes. Gotfrīds redzēja, ka Vilis ir gudrs un apķērīgs puisis, tādēļ brīvajā laikā apmācīja viņam zinības, ko pats prata vislabāk – jāt ar zirgu, cīnīties ar zobenu un runāt svešzemju mēlēs – vācu valodu un nedaudz, cik pats zināja, arī angļu.

Lai arī 1560. gada Ērģemes kaujā Livonijas ordeņa karaspēks cīnījās, sevi nežēlodams, krievu pārspēks bija tik liels, ka Livonijas ordeņa karaspēku sakāva. Ordeņa mestrs noslēdza padošanās paktu, un kopš 1561.gada bruņiniekiem vairs nevajadzēja piedalīties karagājienos. Livonijas ordenis izlēņoja saviem vasaļiem muižas, ko lielākā daļa bruņinieku pieņēma, apmetās uz dzīvi laukos un kļuva par muižniekiem.

Tikai ne Gotfrīds. Gotfrīdā bija īsts bruņinieka gars, viņš nespēja iedomāties sevi mierīgi apsaimniekojam muižu. Viņš nolēma doties pasaulē. Kopā pavadītajā laikā kungs un kalps bija kļuvuši par draugiem, tādēļ Vilis nolēma pavadīt Gotfrīdu tālajā ceļā. Viņi jāja cauri daudzām valstīm, veica varoņdarbus, aizstāvēja tos, kam netaisni darīja pāri.

Viņu sapnis bija šķērsot jūru un nokļūt Anglijā, par kuru tie bija daudz dzirdējuši. Tur bruņinieki joprojām bija lielā cieņā. Kad viņi nonāca pie jūras, tur bija noenkurojies tirdzniecības kuģis, kas gatavojās nākamajā rītā atstāt krastu, lai dotos uz Angliju. Gotfrīds aizgāja līdz kuģim un vienojās par divu bruņinieku pārcelšanu. Viņi pārnakšņoja kādā krogā, un tur Gotfrīds lika Vilim nomesties uz ceļgala un, veikdams vienkāršu rituālu ar zobenu, iecēla savu draugu bruņinieka kārtā.

– Tu esi to pelnījis vairāk nekā tie, kas nodeva savu bruņnieciskumu, lai kļūtu par muižniekiem, – viņš teica. – Es redzu, cik tu esi uzticams, veikls un varonīgs. Tu no manis esi no sirds ņēmis visu, ko tev devu, un nu ne pēc tavas valodas, ne izturēšanās, ne prasmēm neviens nepateiks, ka neesi bruņinieks. Še, apvelc šo tērpu, tas ir Dītriha, viņam tas vairs nebūs vajadzīgs. Un nu – celies kājās, bruņiniek Vilhelm!

Abi draugi apskāvās, solīja viens otram uzticības zvērestu un devās pie miera, lai nākamajā rītā dotos pretī nezināmajam.

Anglija Vilim likās īsta brīnumzeme. Tik skaista tā bija. Tā nelīdzinājās nevienai no zemēm, kurām abi ceļotāji bija jājuši cauri. Klintis krastā bija milzīgas, tās lika cilvēkam justies mazam un niecīgam. Jaunekļi devās zemes iekšienē.

Viņi tuvojās Stratfordai. Gotfrīda sapnis bija Londona. Viņš bija dzirdējis par tās izslavētajiem bruņinieku turnīriem un vēlējās kaut reizi dzīvē tādā piedalīties. Vilis kļuva arvien bālāks un vārgāks. Tikai tad, kad viņi bija ierīkojuši sev atpūtas nometni koku paēnā kāda lauka malā, pēc Gotfrīda uzstājīga pieprasījuma Vilis atzinās, ka kādā no pēdējiem cīniņiem viņam plecā trāpījis zobena gals. Viņš šo ievainojumu uzskatījis par nieku vien, taču ievainojums nu bija sastrutojis un izskatījās pagalam nelāgs.

Kamēr Vilis atpūtās, Gotfrīds izpētīja apkārtni. Uzgājis kādu turīgu māju, viņš apņēmīgi pieklauvēja. Durvis atvēra padzīvojis, elegants kungs. Uzklausījis svešzemju bruņinieka stāstu, viņš solījās izmitināt tā ievainoto draugu kādā no savām istabām un sniegt viņam visu iespējamo palīdzību. Mājas saimnieks, turīgs cimdu meistars un aldermanis, iedeva Gotfrīdam zirgu un ratus, lai ievainoto pārvestu uz viņa māju. To izdarījis, Gotfrīds, pārliecināts, ka te draugs tiks labi aprūpēts, devās uz Londonu piepildīt savu mūža sapni. Viņi ar Džonu Šekspīru (tā sauca mājas saimnieku) bija vienojušies, ka Vilhelms tur var uzturēties, līdz Gotfrīds atgriezīsies no Londonas.

Džons slimnieka aprūpi nolēma uzticēt savai sievai. Pēc gadu starpības tā varēja būt viņa meita. Viņas tēvs, turīgs Stretfordas muižnieks, jau sen bija to Džonam apsolījis. Meitene, lai gan bez sajūsmas, bija pakļāvusies tēva gribai, jo viņas sirds vēl nebija iepazinusi mīlestību un viņai likās, ka tāda ir pasaules kārtība. Viņa cienīja savu vīru, taču nejutās laimīga, viņa alkainais tuvums to nomāca, tas ne tuvu nelīdzinājās sapņiem par mīlestību, laimi un laulības dzīvi. Džons bija ievērojis Mērijas grūtsirdību un tulkoja to ar vientulību, jo viņi dzīvoja diezgan noslēgti. Zinot Mērijas līdzjūtīgo sirdi, Džons nolēma, ka nelaimīgā bruņinieka aprūpe izgaisinās sievas grūtsirdību un kaut nedaudz viņu izklaidēs.

Kad Mērija pirmo reizi pavēra Vilhelma istabas durvis, viņas sirds salecās. Baltajos palagos gulēja jauns vīrietis bieziem, kastaņbrūniem matiem, kas stiepās nedaudz pāri pleciem. Neskatoties uz bālumu un nogurumu vīrieša sejā, Mērija tajā sazīmēja glītus vaibstus, un pagarā, nekoptā bārda padarīja glīto seju ārkārtīgi vīrišķīgu. Jaunais vīrietis garumā aizņēma turpat visu gultu, mazliet atsegtais palags atklāja skatienam spēcīgas krūtis un rokas. Viņa pirmo reizi redzēja tik izskatīgu vīrieti, vēl jo vairāk salīdzinājumā ar viņas nelielā auguma kalsno, vīru, kuram mati no pieres nepielūdzami bija sākuši atkāpties. Tā viņa stāvēja un vēroja jauno vīrieti, kamēr ārsts bija apkopis viņa brūci. Ārsts deva īsus norādījumus, kā jārūpējas par slimnieku, piekodināja tam dot daudz ūdens un devās prom.

Mērija apsēdās uz gultas malas. Ievainotais lēni atvēra acis – tās bija tik zilas, tik dzidras kā upe.

Mērija labi aprūpēja Vili jeb bruņinieku Vilhelmu, kā viņu pazina Šekspīru mājā, un puisis ātri atlaba. Roka bija gandrīz sadzijusi, tādēļ viņš baidījās, ka drīz viņam būs jāatstāj šis nams un jāzaudē Mērijas tuvums. Šķita neiespējami dzīvot, nesastopot Mērijas acu skatienu, nejauši nepieskaroties viņas rokai un neieelpojot viņas smaržu, kad tā pārliecās, lai sakārtotu segu.

Mērija tagad bieži uzturējās Vilhelma istabā, un Džons neiebilda, jo sieva bija atplaukusi. Viņa teica, ka jaunais bruņinieks stāstot viņai savus piedzīvojumus un tik tēlaini aprakstot dažādas zemes, kuras apceļojis, ka viņai sākot likties, ka pati ir redzējusi pus pasaules. Džons bija ar to mierā, viņam patika redzēt sievu laimīgu. Varbūt Dievs viņus aplaimos ar bērniem. Redzot, kā Mērija aprūpē ievainoto, Džons bija pārliecināts, ka, neskatoties uz savu jaunību, viņa būs laba māte.

Kādu dienu Džons devās uz Vilhelma istabu, lai paziņotu Mērijai, ka dodas darīšanās un atgriezīsies vien pēc dažām dienām. Piegājis pie durvīm, viņš izdzirdēja Vilhelma balsi. Džons neviļus apstājās, balss glāsmainuma pārsteigts. Vilhelms atzinās Mērijai mīlestībā! Tālāk Džons klausījās jau apzināti. Vilhelms lūdza Mēriju doties viņam līdzi. Kāda nekaunība! Tas bezgodis, kam viņš devis jumtu virs galvas, mēģina aizvilt viņam sievu?! Un ja nu Mērija savā jaunības naivumā viņam pakļaujas? To nedrīkstēja pieļaut. Džons devās lejā un lika istabenei pasaukt Mēriju. Kamēr tā gāja pēc kundzes, Džons sameklēja sava rakstāmgalda atvilktnē kādu pulverīti un iebirdināja to ūdens karafē, kas stāvēja uz galda. Kad Mērija ieradās, Džons viņai paziņoja par savu aizbraukšanu un, pirms promiešanas noskūpstījis jauno sieviņu uz pieres, pasniedza viņai karafi ar ūdeni.

– Kamēr būšu prom, paņem manu karafi, tā ir lielāka par citām, nebūs tik bieži jāskrien pēc ūdens. Vilhelmam taču daudz jādzer. Un šodien ir tik karsta diena. Jūlijs šogad ir īpaši karsts.

Mērija pateicās vīram par gādību, pavadīja viņu līdz durvīm un steidzās atpakaļ pie savas sirds bruņinieka.

Tai naktī Mērija pamodās no nelāga sapņa un devās raudzīt, vai ar Vilhelmu viss kārtībā. Viņš gulēja nemierīgā miegā, piere mazliet norasojusi. Mērija maigi nosusināja Vilhelma pieri un jau gribēja doties prom, kad Vilhelms atvēra acis. Viņš teica, ka nejūtoties labi, viņu pārņēmis briesmīgs nespēks, taču tagad, kad Mērija ir līdzās, viņš jūtoties daudz labāk. Mērija sajuta dīvainus tauriņus lidināmies vēderā un vēlējās iet, taču Vilhelms saņēma viņas roku un nelaida vaļā. Otru roku viņš izlaida caur Mērijas matiem, un pēkšņi viņu lūpas bija savijušās kaislīgā dejā. Pēc brīža jau Mērija dusēja uz mīļotā pleca un nespēja aptvert, ka tas, kas viņai tik ļoti riebās jau kopš viņas kāzu dienas, patiesībā bija tik skaists un patīkams. Tātad no svara ir tas, ar ko tu esi kopā. Vilhelms sūdzējās par nespēku, mēģināja jokot, ka apreibis no laimes. Mērija pasniedza viņam glāzi ūdens un devās uz savu istabu, lai Vilhelms varētu atpūsties.

No rīta viņa atrada Vilhelmu mirušu. Kā tas varēja notikt, viņš taču bija gandrīz izveseļojies! Mērija izsauca ārstu. Varbūt tas tomēr ir tikai ciešs miegs. Pa to laiku ieradās Gotfrīds. Mērija raudādama izstāstīja Gotfrīdam, kas noticis. Gotfrīds, saskatījis meitenes acīs mīlestību un ciešanas, nojauta, kas noticis, saruna ar ārstu to apstiprināja, taču viņš lūdza ārstam Mērijai par to neko neteikt, lai viņa domā, ka vainīgs ievainojums.

Kad atgriezās Džons, Mērija, cik spēdama mierīgi, izstāstīja vīram, ka Vilhelms miris un Gotfrīds viņa ķermeni paņēmis sev līdzi. Kad Džons jautāja, kas tā par jaunu rožu dobi iepretim Mērijas istabas logam, viņa teica, ka šos rožu stādus Gotfrīds viņai atvedis no Londonas pateicībā par biedra kopšanu. Mērija tagad bieži sēdēja dārzā pie rožu krūma, jo patiesībā tur viņi ar Gotfrīdu bija Vilhelmu apglabājuši. Viņa centās būt laba sieva, un naktīs, kad Džons viņu apciemoja, viņa aizvēra acis un mēģināja saskatīt mīļo seju, sajust spēcīgās rokas.

Nākamā gada aprīlī, Džordža dienā, Džons lepni pastaigājās pa Stratfordu. Viņš nāca no baznīcas, no kristībām. Mērija bija viņam dzemdējusi dēlu. Skaistu puisēnu ar zilām acīm un kastaņbrūniem matiem. Viljams. Tā Mērija to nosauca, reizēm mīļi sauca viņu par Vilu un stāstīja viņam Vilhelma stāstus. Vils uzauga ar šiem stāstiem, kurus māte visbiežāk stāstīja, sēdēdama uz soliņa pie skaistajiem rožu krūmiem. Šie stāsti viņu vienmēr pavadīja, nedeva mieru, un, kad viņš pieauga, viņš sāka šos brīnumainos stāstus papildināt ar savām fantāzijām, un roka gandrīz pret paša gribu brāzās pār papīra lapām, lai tos pierakstītu. Stāsti pārvērtās lugās, lugas izrādēs, un, pašam nezinot, viņa tēva stāsti kļuva par šedevriem, kas dzīvoja simtiem gadu.

Inese Tālmane

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!