Foto: Juris Justs, "Riga Street Photography"
 
Proza
21.08.2019

Šeit viņi kādreiz bija

Komentē
2
Saglabā

Vakar pēcpusdienā stāvēju, atspiedies pret izlietni tirdzniecības centra tualetē, un centos tikt galā ar panikas lēkmi – kādu sesto pēdējā mēneša laikā. No deniņiem pilēja kodīgi sviedri, sirds sitās kakla rajonā, grasīdamās mani nosmacēt, un es jutos tā, it kā man no kaut kurienes tūlīt uznesīsies virsū ātrvilciens. Jauns vīrietis, ienācis pa durvīm, garlaikotā ziņkārē noraudzījās, kā es, turpat novilcis kreklu, cenšos drebošām rokām ar salvetēm noslaucīt sviedros izmirkušās krūtis un muguru. Man bija palikušas 20 minūtes, lai nokļūtu uz darba interviju vairāku kvartālu attālumā, – par dušu, kafiju un bāru varēju aizmirst. Pogājot ciet kreklu, spogulī saskatījos ar vīrieti, kurš aizvien vēl stāvēja, vērodams mani no aizmugures. Mana piepeši bālā, izkāmējusī seja, pie pieres nekārtīgi pielipušās slapju matu šķipsnas virs iekaisušām, tramīgām acīm, sakniebtās, sakodītās lūpas. Un viņa garlaikotā, pašpārliecinātā seja ar permanento ironiskā smīna nospiedumu. Man ienāca prātā tie sportisti no skolas laikiem, čaļi, kuri vienmēr, tīksmi smīkņājot, stāvēja basketbola laukuma malā un vēroja, kā kāds atkal un atkal nespēj iemest bumbu grozā. Spējā niknumā atspulgā piemiedzu viņam ar aci un atņirdzu zobus. Viņš negribīgi novērsās.

Un tomēr ierados laicīgi, pat dažas minūtes ātrāk. Meitene informācijas centrā aiz letes precizēja manu vārdu un vizītes iemeslu, kaut kur piezvanīja, kaut ko atķeksēja žurnālā un palūdza mirkli pagaidīt. Pastaigājis pa vestibilu, nosēdos uz dīvāna un centos izskatīties neuzkrītošs, telefonā nepiespiesti verot vaļā un ciet kontaktu mapi. Nekustīga novērošanas kamera telpas stūrī zem griestiem blenza tieši uz mani, mēģināju pabīdīties, tomēr tās objektīvs bija kā Monas Lizas acis. Iekšā un ārā ik pa laikam staigāja kaut kādi cilvēki, es, galvu noliecis, neskatījos uz viņiem, tomēr jutu – tā man šķita – viņu garāmejot mestos pētošos skatienus manā virzienā. Laiks gāja, pie manis neviens nenāca un nekur neaicināja. Es centos nesākt uztraukties, bet ar trauksmi ir kā ar spēli par rozā zilonīti, un sajutu, kā pār muguru atkal sāk tecēt sīkas straumītes. Kaut kur aiz sienas, kā par spīti, atskanēja aizrautīgi smiekli. Mēģinot aizgaiņāt slimīgās aizdomas par to, ka tā ir apzināta ņirgāšanās, es, vēsi un lietišķi smaidot, piecēlos, lai dotos pie informācijas meitenes un atgādinātu, ka gaidu jau gandrīz 40 minūtes. Pie viņas letes pa to laiku bija nostājies dūšīgs apsargs melnā formā. Iepriekš klusi pļāpājuši, tagad viņi abi bija pagriezuši galvas manā virzienā. Apsargs domīgi bungāja ar rāciju pa letes virsmu, viņa seja pauda nepatīkamu izbrīnu. Tas jau bija par daudz. Asinīm šalcot ausīs un piepeši atkal trīcēt sākušās kājas neveikli cilājot, steidzīgi devos prom. Durvīs sagrūdos ar pāris tipiem, un viens no viņiem pavisam noteikti bija pārāk līdzīgs tam tur, no tualetes. Liftu kā jebko šajā vietā gaidīt bija bezjēdzīgi, metos lejup pa kāpnēm, un mani soļi uz tām skanēja tā, it kā tos kāds būtu ieskaņojis mazbudžeta filmai, izmantojot koka karotes.

Uz ielas kļuva vieglāk. Pēc pāris noietiem kvartāliem tas viss, protams, sāka likties diezgan komiski. Visi šie Kafkas un Linči, man vienkārši pārāk nervozi gājis šovasar, tas arī viss. Kad sirds pārstāja rībēt, sajutu, cik noguris esmu, bet mājās iet nevarēju. Negribējās ne ar vienu runāt, skaidrot, kāpēc viss atkal tā, atbildēt uz vēstulēm un notām, taisnoties par to, ka tik ļoti nemāku dzīvot. Tas viss taču ir tik banāli un garlaicīgi. Tāpēc devos klaiņot, veicot sarežģītu maršrutu gar namiem, kuros reiz esmu dzīvojis. Un namiem, kuros dzīvojuši tie, kurus esmu mīlējis. Šī pilsēta vispār ir viens vienīgs memoriāls. Uz katra nama, katra stūra, katrā skvērā var uzlikt plāksnītes ar atgādinājumu par to, ka "šeit viņi reiz bija iemīlējušies viens otrā" vai "šeit viņi izmisīgi skūpstījās, nezinot, ko citu vairs iesākt". "Šeit viņi izšķīrās, jo nedzirdēja viens otru." "Šeit viņi stāvēja, ļoti ilgi apskāvušies." "Šeit viņiem bija atkal jāsatiekas, bet tas nenotika." Utt. Es atradu iekšpagalmu, par kura eksistenci sen biju aizmirsis, un kādu laiku sēdēju uz drūpošām akmens kāpnītēm, vērojot apkārtējo namu logus. Man likās, ka uz mirkli vienā no tiem redzu pazīstamu seju, bet uzreiz attapu, ka tā nevar būt tiesa. "Šeit viņi kādu nakti sēdēja, dzēra vīnu un apsolīja nekad nemelot viens otram."

Jau vakarpusē Miera dārzā satiku sievieti draiskā pusmūžā, viņa vizuāli ļoti atgādināja aktrisi Gurčenko, kas nav retums šādu sieviešu vidū. Sieviete dramatiskā intonācijā jautāja, vai man neatrastos kādas kapeikas. Man kabatā tiešām atradās sīknaudas riekšava, to viņai arī atdevu. Pateicībā viņa piedāvāja man cigareti, es neatteicos, kaut gan nedrīkstu, un mēs uzsmēķējām kopā. Viņa nemaz nebija pārāk piedzērusies, vienkārši ļoti skumja. Varbūt pat skumjāka par mani. Īsās, izteiksmīgās frāzēs, no kurām man būtu, ko pamācīties, viņa atklāja stāstu par savu vīru, kurš nesen iznācis no cietuma un salauzis viņai degunu tikai par to, ka ieraudzījis viņas mājās kāda uzdāvinātus, savītušus ziedus. Pēc tam viņa jautāja, vai es negribot iedzert, es atteicos un atvadījos. Galu galā, kāda jēga no tās mūžīgās skumjo iedzeršanas kopā – tāpat mēs neviens nevienam neko īsti palīdzēt nespējam arī tad, kad (un tas nemaz nav neko bieži, manuprāt) patiešām to vēlamies. Kādu laiku vēl bezmērķīgi klaiņoju apkārt – naktij atnākot, elpot kļūst vieglāk, kaut arī uz katras otrās ielas joprojām smird pēc svaigi uzlieta asfalta. Bet tas laikam ir vienīgais, kas vēl atlicis no šīs vasaras, – karsta asfalta smārds. Un arī tā man nepietrūks.

Šorīt, kad caurā miegā sapņoju par to, kā skolas basketbola laukumā sametu piecus trīspunktniekus pēc kārtas, mani uzmodināja telefona zvans. Strupa balss interesējās, kāpēc neesmu ieradies uz darba interviju, – pēc visa spriežot, viņi beidzot bija nolēmuši aicināt mani kabinetā un atklājuši, ka esmu prom. Es noliku klausuli, tad, pameklējis katram gadījumam zem spilvena revolveri, kura tur nekad nav bijis, apgūlos, blenzdams griestos. Un guļu tā joprojām.

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!