Atzīšanās mīlestībā kafejnīcu, bāru un restorānu terasēm.
Man parasti labāk patīk satikties ārpus mājas. Ja kāds uzaicina ciemos, nekad nevar zināt, vai gadījumā nejutīsies kā ievilināts slazdā. Mājas ir šī cilvēka drošā vide. Jau pie ieejas sagaida viņa kurpes, tālāk – viņa garšvielu trauciņi, tur jau viņa grāmatas, kāda uz grīdas vai plaukta aizmirsta intīma detaļa, bet no griestiem kā snaiperi virsū tēmē viņa lampas. Šķiet, iekštelpas ir tik piepildītas ar saimnieku, ka ienācējs uzreiz ir viņa varā, un šīs attiecības nevar būt vienlīdzīgas. Laikam tieši tāpēc es uz iekštelpām skatos ar aizdomām – tās ir pārāk piepildītas. Nepārprotiet, es savas dzīves laikā esmu bijusi ciemos un jutusies tur gluži labi, dažreiz pat kā mājās. Tāpat man arī gandrīz katru nakti ir drusku bail iet gulēt, bet tas nenozīmē, ka nepazīstu miegu. Turklāt šķiet, ka ciemošanās ietver sevī kādu plašāku rituālu nekā saskriešanās, piemēram, kafejnīcā vai bārā. Varbūt tas tāpēc, ka ciemos ejam arvien retāk, bet kafejnīcu kļūst arvien vairāk. Piemēram, jau divus gadus dažu minūšu attālumā no manis dzīvo draudzene, pie kuras neesmu bijusi ciemos ne reizi. Tā vienkārši ir sanācis. Toties netālu esošo Āzijas ēdienu kafejnīcu, kas ir atvērta tikai aptuveni pusotru mēnesi, esmu apmeklējusi jau reizes desmit. Tomēr vispatīkamāk ir satikties, sēžot ārā. Tāpēc mans mīļākais gadalaiks sākas nevis ar pirmajiem sniegpulksteņiem vai apšu bekām, bet gan brīdī, kad no ziemas miega mostas bāru un kafejnīcu terases.
Laukā ieraugot pirmās terases, sāku justies kā Dace Rukšāne rudenī, sēņu laikā. Gribas katru šo terasi pievākt sev – nogriezt, iemarinēt un noglabāt ziemai. Reizē apbrīnoju kafejnīcu saimniekus par viņu drosmi. Latvijas pavasarī tomēr ziema var uznākt jebkurā brīdī, tad nu var gadīties, ka apsnigušie krēsli jānes iekšā, lai pie pirmajiem saulesstariem jau atkal vilktu tos ārā. Un tā šurpu turpu. Francijā un arī citur Rietumeiropā pret terasēm izturas krietni liberālāk nekā pie mums. Laikapstākļos, kuros Latvijā sāktos sarunas par to, kam jau ir pieslēgta apkure un kam vēl nav, Francijā cilvēki joprojām mierīgi sēž terasēs un dzer aukstu alu. Savulaik man tas likās ļoti negodīgi. Mēs taču esam ziemeļeiropieši, tāpēc tieši mums pienāktos nevis uzstādīt rekordus, kurš ilgāk nosēdēs pirtī vai saunā, bet gan – terasē. Kad jautājām Nikolā, kāpēc viņa tautieši salst acīmredzami lēnāk par mums, viņš atbildēja: "Tas tāpēc, ka francūži aukstumu tik labi nepazīst." Tikai tas, kurš bērnībā soļojis uz skolu mīnus trīsdesmit grādos, jau pie pirmajām vēja brāzmām aizdomīgi sarosīsies: "Labāk iesim iekšā! Atnāks vēl lausks un ielīdīs mums aiz plediem!" Varbūt tāpēc toreiz Baltkrievijas pilsētā Grodņā neredzējām gandrīz nevienu terasi. Bija pavasaris, ārā bija plus trīsdesmit grādi, un mēs ar draudzenēm bijām cauru nakti braukušas autobusā. Viss, ko no šīs pasaules gribējām, bija iedzert kādu labi aukstu dzērienu terases saulessarga pavēnī. Tās dažas, ko ar grūtībām izdevās atrast, bija pārpildītas ar cilvēkiem kā tādas strūklakas Eiropas karstuma viļņa laikā. Laikam grodņieši nav tik drosmīgi kā mēs un vairākums viņu terašu tiek piesardzīgi izlaistas no pagraba migas tikai kaut kad ap jūlija sākumu.
Man ļoti nepatīk, ka interneta vidē terases parasti tiek pretnostatītas savā starpā. Desmit, divpadsmit vai trīsdesmit septiņas labākās terases, kur baudīt vasaru, silto rudeni, atspirdzinošu dzērienu vai vienam otru. Neviena terase nav labākā. Katra terase ir labākā! Viss ir atkarīgs tikai no tā, kādas ir terases apmeklētāja vēlmes. Manas iecienītākās ir tās terases, kuras nereti piedāvā iespēju pašam iesaistīties savas sēdvietas būvniecībā. Līdzīgi kā tagad mēdz darīt kafejnīcās ar pasūtīto ēdienu – viesmīlis atnes lavaša gabalu, pupiņas, gvakamoli, zaļumus un ko tik vēl ne, bet burito būs vien sev jāuzrullē pašam. Šāda tipa terasēs krēsli labākajā gadījumā ir pa vienam jāsakasa no kompānijām pie citiem galdiņiem, kā tas ir, piemēram, bāros "Aleponija" vai "Č". Dažkārt galds šādā terasē nemaz nav konceptuāli iecerēts – ja ļoti vēlies, vari nepieciešamo virsmu dzērieniem un pelnu traukam izveidot no viena vai vairākiem krēsliem. Vai vēl labāk – ir terases, kurās no nulles vari uzbūvēt arī pašu krēslu, piemēram, saliekot kopā vairākas kastes vai citus pagalmā atrodamus priekšmetus. Var sanākt ieklīst terasēs, kurās apmeklētāju pārpilnības dēļ jāsamierinās ar sēdēšanu uz pakāpieniem pie miskastes, kā tas nesen man pašai gadījās Kaņepes kultūras centrā. Pie tam es tikko biju pametusi pavisam ērtu sēdvietu bārā "Mañana", kur turklāt apkalpoja pie galdiņiem (uz pakāpieniem pie miskastes, kā jau varat iedomāties, nevienu neapkalpoja). Šķiet, ka arī šajā ziņā citas Eiropas zemes ir tikušas mums priekšā. Piemēram, Lielbritānijā cilvēki ir ar mieru visu vakaru stāvēt kājās pie bāra ieejas, un arī tā savā īpatnā veidā var tikt uzskatīta par terasi. Mēs esam pārāk izlutināti, visur izjūtot nepieciešamību sēdēt.
Ir jāciena un jāgodā arī ļoti minimālistiskas terases. Uz trotuāra pie pašas sienas piespiedušies divi galdiņi ar pāris krēsliem kā pie bāra "Nurme" vai viens mazs un vientuļš soliņš kā pie kultūras telpas "Bolderāja". Arī terašu jomā katram uzlikts nest tik daudz, cik viņš spēj pacelt. Piemēram, vienīgās gadalaiku iniciētās izmaiņas Avotu ielas bārā "Open" saistītas ar durvīm, kuras ziemā ir ciet, bet vasarā – vaļā. Ja vien kāds izies pa šīm durvīm un apsēdīsies uz trotuāra, arī bārs "Open" būs ticis pie savas mazās pop-up terasītes. Varētu teikt, ka šī terase ir kā mana drauga pavasara jaka. Tas ir, viņam pavasara jakas nemaz nav. Viņam ir ziemas jaka, kurai pavasarī viņš netaisa ciet rāvējslēdzēju. Kā atsevišķu nišu var izdalīt terases pie ūdens – kaut ko Rīgā var atrast pie Ķīšezera vai Andrejsalā, bet viens no maniem nesenākajiem atklājumiem ir Pārdaugavas "FAB Cafe", no kuras paveras patīkams skats uz citiem cilvēkiem piederošām jahtām. Protams, ļoti iecienīts žanrs skaisto skatu ziņā ir jumta terases, no kurām vērties uz pilsētu no putna lidojuma, savukārt kompleksu māktie var izmantot iespēju paraudzīties uz visiem no augšas. Šajā ziņā mans pēdējo laiku atradums ir Āgenskalna "Dēkainis", kur sestdienas pēcpusdienā bez jumta terases cita starpā tika piedāvāts arī nobaudīt ķengura gaļu. Nedrīkst aizmirst slavenās iekšpagalmu terases – viena tāda Tallinas ielas pagalmā jau izaugusi vesela kvartāla apjomā. Tomēr arī tur var gadīties būt spiestam muguru atsliet pret kādu paksi vai krēsla vietā atstutēt dibenu pašam uz saviem papēžiem. Šķiet, ka drīz jau kā atsevišķu nišu Rīgā varēs izcelt arī bāra "Ezītis" terases, kuru ir daudz un kļūst arvien vairāk.
Es ticu, ka arī tie, kas vēl nav atraduši savu īsto terasi, to noteikti atradīs. Pasaulē nav vienas ideālās terases: vienam patīk glaunas un smalkas, otram – pavisam nošņurkušas. Vienam ar skatu uz jūru, otram – uz mājas sienu. Citam vispār terases nepatīk, un viņš labāk brauc ar ričuku peldēties vai staigā pa parku uz riņķi. Ir pat tādi dīvaiņi, kas velkas kaut kur ciemos. Mums priekšā viss augusts, un Toms Bricis saka: būšot vēl pat pa kādai siltai dienai. Kāpēc tās izšķiest, sēžot mājās, ja tā vietā var sēdēt ārā?
P.S. Šis teksts veidots no pilsētnieka perspektīvas. Tiem, kas atlikušo vasaru pavadīs, ierakušies dobē, jūras smiltīs vai grāmatu lapās, vēlu ražīgu rudeni.
5