Dzeja
14.08.2015

Še tev mana sērkociņu kastīte

Komentē
0

***
mēs stādām cilvēkus
kā kokus priekšā
un pakaļā dīgst cilvēki
kā koki un tie jācērt
lai neizaug par garu

***
še tev mana sērkociņu kastīte
līdzi tai nāk auksts un sērīgs plecs
nav ko vieglu mūžību sev prasīt te
pašai pāri mūžība sev lec

vēl vecs un aizmirsts mēness riet aiz pludmales
ko neredzam mēs šovakar neviens
jo mūsu acīs pāri plecam pirkstgali
kā sērkociņš pa kastes malu skrien

tālāk vien var prasīt acis aizdarīt
kas gan bez mēness redzēšanas vērts?
kaut varētu es viņam klusi rietēt līdz
lai taptu viņš kaut mirkli aizkavēts

daudz ir blēts par tumsu un par gaismu
nav ko gaišu mūžību sev prasīt te
katrs dzīvē savu gaismu taisa
še tev mana sērkociņu kastīte

***
Manā istabā jau gadu
Stāv tavi ķirši,
Un tie nekad nenopūst.

Es jau divus gadus
Tavās acīs redzu liesmu,
Un man grūti to nenopūst.

Ik pa mirklim es radu
Elpu. Tu sirgsti.
Jūtu – ķirši nopūs drīz.

Es vēl jūtu acu skatus,
Bet pats nu lēnām dziestu.
Kāds to liesmu nopūtīs.

***
es tevi tikai
tveru

es tevi neuztveru
tik tieši
cik tu domā

es tevi
tikai tveru
un ceru
ka tevi nepārtvers

***
aizplūda mani meli
gluži kā lijis vīns
laiks gūla
smagi, melni gruži
kā mirkļi smīn

brīnišķi brāļi bur
(deviņi)
maņas čūskai
vīrišķi sāļi
tu nezini malas kļūdai

***
jau atkal esmu ar sevi
viens div'
vientulība zūd
un lai arī es dzīvē
neiesprūdu
pats paliku tur
un trūdu

***
kokiem zari neaug
                                            perpendikulāri zemei
un zari nekad neaugs
                                            bez kāda diža plāna
tāpat vien tev pagalmā
                                            plaukst dzelzsbetona ceriņš
tāpat vien man istabā
                                            skaļi ķērkā vārna

***
cilvēks klausās sevī
vārdi krīt pret sienām
kā lietus pret zemi

kāda sajūta ir atskaņojusies
kāda izpausmes forma nav ritmā
un balsij jāmaina stīgas

cilvēks pieregulē savu sajūtu
izprot sienas muzikālo gaumi
bet noslinko pārstīgot balsi

tikai saspēlē rodas mūzika
sienas rokas ievieš skaidrību viņa domu lokā
un sasilda cilvēka sajūtu vijoles

***
liktenis nav pirksts
ir roka
žņaudz
tiecas ādai
sairt likt
un viss

visums
kā skrandaina pienene
mūžīgi aug
dārzā
sarkans
smilšpulkstenītis

***
pieklauvēja kārtībsargs
iemāca pa logu
ar maigām svina pēdām
nu viņš ir tavā rīcībā

 

Tēmas

Edvards Kuks

Edvards Kuks (1997) ir latviešu dzejnieks un atdzejotājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!