Recenzija
07.10.2015

Saziņas lauki

Komentē
0

Par Justīnes Janpaules dzejas krājumu "Tālsaruna", izdevis apgāds "Mansards", 2015

Justīnes Janpaules debijas krājums "Tālsaruna" atgādina spilgtu un nedaudz eklektisku kolāžu, kurā no krāsainiem un melnbaltiem fotouzņēmumiem, avīžu izgriezumiem, vecām kinobiļetēm, vēstuļu un dienasgrāmatu fragmentiem, kā arī citiem materiāliem, kuri autorei bijuši pa rokai, izveidots haotisks, bet reizē savdabīgs, skatienu pievelkošs attēls, kuru katrs, kas to uzlūkojis, ieraudzīs un iztulkos citādi, kura uztveršanai, iespējams, mazliet traucē vispārējais raibums un detaļu nesaderīgums un kurš ap sevi izstaro stipras, bet reizē gaisīgas skumjas – gluži kā smaržu, kas reizē ir un nav.

Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, vai "Tālsaruna" ir dzejas darbs, kas kājām gaisā sagriezis visu manu līdzšinējo lasītāja pieredzi, es atbildētu noliedzoši, tāpat, ja man būtu jāmēģina izteikt prognozes par to, vai šī grāmata pavērs jaunas un negaidītas dzejas rakstīšanas tendences latviešu literatūrā, es sacītu, ka, visticamāk, ne. Krājumā "Tālsaruna" lasāmie dzejoļi brīžiem ir visai haotiski, pieblīvēti krāsām, smaržām, kā arī tagadnes un pagātnes pārdzīvojumu inspirētu asociāciju tīklojumiem, tajos ik pa laikam var uzdurties klišejiskām frāzēm, piemēram, tādās rindās kā: "(..) nesen sūtītā vēstule / atnāca atpakaļ, jo aploksne ir pārāk sarkana" (12. lpp.) vai "Veiksme ir metamais kauliņš, / kas izkrīt tumsai no rokām kā nenosargāts / mēness stars" (18. lpp.). Tāpat dažviet jaušami neveikli mēģinājumi sadiegt kopā uztveres fragmentus, kas formas un struktūras ziņā izrādās pārāk atšķirīgi, tādējādi no vispārējās tēlu, metaforu un emociju pārsātinātības sāk reibt galva un tiek zaudēta spēja tekstu uztvert un baudīt. Kaut kas krājuma emocionālajā un asociatīvajā raibumā un pārpilnībā liek domāt, ka grāmatas kompozīcija nav līdz galam noslīpēta un pārdomāta. Tajā pašā laikā krājumam "Tālsaruna" piemīt kāda brīnišķīga un jau grāmatās izdotos dzejas darbos nemaz ne tik bieži sastopama kvalitāte, proti, krājumā ievietotie dzejoļi izstaro pāri plūstošu dzīvīgumu, siltumu un vitalitāti. Nevienu pašu mirkli nerodas iespaids, ka autore savā tekstā būtu mēģinājusi izlikties par kādu citu. Krājuma trūkumi piedēvējami haotiskai rakstīšanas manierei, kas tiecas iekļaut tekstā visu, kas konkrētajā mirklī šķitis būtisks, tomēr grāmatā praktiski vispār nav sastopami mēģinājumi iestīvināt tekstu kādā noteiktā rāmī vai rakstīt konkrētā stilistikā, kas, pēc autora domām, uzskatāma par aktuālu un interesantu – tieši šādu tendenci uzskatu par nozīmīgu klupšanas akmeni, kas raksturīgs daļai pēdējo gadu debitantu (Foma, Zēgners).

Grāmatas nosaukums ļauj nojaust, ka tajā varētu tikt vēstīts par mēģinājumiem sazināties no attāluma, un tā arī ir: liriskā varone ne tikai cenšas veidot, bet, šķiet, arī atrodas nepārtrauktā dialogā ar cilvēkiem, no kuriem viņu šķir dažādu mērogu attālumi laikā, telpā un atmiņā. Centieni, neraugoties uz ikdienas iespaidu pārbagātību, nepārtraukti fonā dzirdamo pilsētas troksni un svešām, gadījuma rakstura klātbūtnēm, saglabāt trauslās saites ar svarīgiem, bet pašlaik promesošiem cilvēkiem un visu to, kas bijis nozīmīgs pagātnē, liriskajai varonei, šķiet, ir tieši tik svarīgi, cik būtiski varētu būt saglabāt saķeres punktus ar nozīmīgākajām savas dvēseles norisēm, kā arī realitāti un ārpasaules notikumiem. Saites starp pašreizējo realitāti, ko lielā mērā raksturo fiziska un metafiziska prombūtne, un atmiņām iezīmējas kā plūstoša poētiska saspēle starp pagātnes un tagadnes fragmentiem: "(..) Toreiz katru pavasari varēja apēst ābolus / un vasaru atrast starp smagu grāmatu lapām. Darbadienas / bija rūtainas kā tēva krekli un smaržoja pēc svaiga koka, / sestdienas iespārnoja mūsu vēju suņu izbiedēti / baložu bari un pagalmos izkārtā veļa. / Kopš uz mājām var aizbraukt divos virzienos, svētdienas / vairs neietur klusuma brīdi. Kā slima sirds tukšās ielās / klaudz vecās baznīcas zvani. Skvērā aizmidzis kiosks, / dažas ēkas mainījušas krāsu un izliekas, ka nepazīst." (40. lpp.) Tikpat vienmērīgi kā Janpaules tekstos viena otrā nemitīgi pārplūst tagadne un pagātne, te līdzās pastāv arī divas atšķirīgas kultūrtelpas – Latvija un Francija –, dzejoļu tapšanas kontekstā abas, šķiet, vienlīdz nozīmīgas gan kā reālas vietas, kurās kaut kas norisinās, gan kā kultūras fons, kas lielā mērā nosaka subjektīvās uztveres specifiku.

Paplašinoties fiziskajai telpai, kurā liriskā varone uzturas, pieaug tukšums un atsvešinātības izjūta, kuru tiek mēģināts aizpildīt, bēgot pa grāmatu teikumiem vairāku kilometru garumā vai slēpjoties vēlās nakts sarunās, bet vienlaikus ievērojami paplašinās arī redzētā, dzirdētā un piedzīvotā raisītais emociju spektrs, kas kalpo par impulsu spilgtai un asociatīvi bagātīgai dzejas stilistikai. Dzejoļu emocionālajā tonalitātē jūtami mēģinājumi balansēt starp centieniem pārvarēt vai vismaz izturēt prombūtnes radītās ilgas un dzīvu, teju vai mutuļojošu izbrīnu par pasaules krāsainību un daudzveidīgumu. Tieši šo divu aspektu savstarpējā saspēle veido krājumam piemītošo īpašo šarmu un padara to tik autentisku.

Kaut arī Janpaules rakstības manieri drīzāk gribētos dēvēt par nepretenciozu, dažbrīd dzejoļos zīmētajām ainām to asociatīvajā oriģinalitātē piemīt teju satricinoša emocionāla iedarbība, piemēram, šajās rindās: "Skaļruņi ziņo par nelaimīgu pasažieri, / cerams, tā neesmu es. Cerams, neesmu saļimusi / aizsvīdušā vagonā zem pilsētas, nesēžu zem / stacijas pulksteņa smagajiem rādītājiem, / kam garāmgājēji tausta pulsu (..)" (8. lpp.) vai arī "Biezas gaisa strāvas kā anestēzija pārņem gravas pavērto muti, līdz / tā vairs neko nevar pateikt (..)" (16. lpp.), vai "Tu, kas reizēm piesmēķē no jaunkundžu laka kurpītēm, saki, vai laimīgi / skumjās dzimušie smiekli?" (23. lpp.). Autores konstruētā pasaule ir maigi sirreāla – pilsēta tajā nav vienkārši pilsēta, dzīvokļa sienas nav tikai sienas, kas šķir no tiešas saskares ar līdzās dzīvojošajiem svešiniekiem, un tilti nav parasti tilti, kas savieno vienu upes krastu ar otru, – ikkatrai būtnei un priekšmetam šeit piemīt tāda kā starpnieka funkcija – ja vien mēs spējam atšifrēt šo savdabīgo komunikācijas sistēmu un lietot tai piederīgās zīmes, tad jebkurš punkts laikā un telpā mums sniedz iespēju nodibināt vismaz mirklīgu sazināšanās iespēju ar jebkuru citu pagātnes vai tagadnes punktu.

"Tālsaruna" man nez kāpēc asociējas ar tādu dzejas krājumu, kas kādā brīvā pēcpusdienā tiek nejauši atrasts putekļainā grāmatplauktā un izlasīts vienā piegājienā, radot sajūtu, ka tā atradējs uzgājis kaut ko līdz šim nezināmu, bet ļoti īpašu. Domāju, ka lielākā daļa no mums ir saskārusies ar šādu nejauša literāra atklājuma radīto saviļņojumu. Tajā pašā laikā šī ir arī diezgan tipiska pirmā grāmata, kas skaidri apliecina autoram piemītošo talantu un ko vienlaikus raksturo nesamākslots dzīvīgums, varbūt pat bērnišķīgums, kas ar laiku, izkopjot poētisko meistarību, mēdz pazust līdz ar neveiklību un aizraušanos ar klišejiskiem tēliem un metaforām. Katrā ziņā Janpaules "Tālsaruna" noteikti ir viena no pēdējo gadu savdabīgākajām un interesantākajām debijām latviešu dzejā. Noslēgumā tā kā prasītos piebilst kādu frāzi par to, ka tad jau ar laiku redzēsim, kas no autores īsti sanāks un kādi būs viņas nākamie darbi, bet neko tādu piebilst īsti negribas, jo, par spīti iepriekš atzīmētajiem trūkumiem, šī ir tāda grāmata, ko noteikti vērts izlasīt arī bez pārmērīgas prātošanas par nākotnes perspektīvām un to, ko un kā autore rakstīs tālāk.

Katrīna Rudzīte

Katrīna Rudzīte ir dzejniece. Par debijas krājumu "Saulesizplūdums" ir saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu. Interesējas un reizēm raksta par literatūru, kultūru un aktuāliem procesiem sabiedrībā....

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0