Par Mika Koljera grāmatu "Ceturtais lielākais Latvijā", apgāds "Mansards", 2014.
Auto ražotāju, tirgotāju un pircēju aprindās ir kāds jēdziens, kurā tiek apzīmētas automašīnas, kas īsti nav ne šis, ne tas. Parasti tie ir braucamie, kurā ir kaut kas no apvidus auto iezīmēm, taču īsts apvidus auto tas tomēr nav, un laikam jau pat par "parketa džipu" tas nav dēvējams, un tāpēc, kā esmu manījis, pat latviešu valodā tiek lietots vārds "krosovers", tāds kā "krustojums".
Tieši šis apzīmējums pazibēja prātā, mēģinot izprast, pie kāda žanra varētu piepulcēt nesen iznākušo Mika Koljera romānu "Ceturtais lielākais Latvijā" (rakstīts angļu valodā, Ievas Lešinskas tulkojumā izdots apgādā "Mansards").
Miks Koljers dzimis 1971. gadā Anglijā, ir bijis Baltijas valstu korespondents Deutsche Presee-Agentur, pašlaik strādā Agence France-Presse un dzīvo netālu no Cēsīm. Ja šo informāciju nav gadījies uzzināt no grāmatas iznākšanai pieskaņotām intervijām vai rakstiem presē, to var atrast arī uz grāmatas pēdējā vāka. Turpat lasāms arī īss Koljera dzīves gājuma apraksts, kura donkihotiskā pieticība un dažās rindkopās uzburtais paralēlās realitātes lauks lasītājam par romānā sagaidāmo, iespējams, liek lolot pārlieku lielas cerības. Bet sākums, man kā labticīgam lasītājam jāatzīst, bija tik "daudzsološs".
Te derētu neliela atkāpe. Grāmatai iznākot, ziņās pamanīju frāzi par to, ka romāna satura dēļ tā autoram varbūt pat nāksies uz kādu laiku pamest Latviju. No aprakstiem un mājieniem nebija grūti uzminēt, ka galvenais romāna satīras mērķis ir Latvijas politiskā biznesa personāžs, kura rosība, likstas un sasniegumi laikam gan ir visparocīgākā un krāšņākā mums te pieejamā satīras izejviela. Ne jau kurā katrā Eiropas Savienības valstī atradīsies mērogā samazinātam Berluskoni līdzīgs pilsētas galva, kurš savā saimniecībā gatavs ieviest pat no pārējās valsts atšķirīgu pulksteņa laiku, valūtu un vēl visu ko.
Tas gan darīja arī piesardzīgu. Mēģinājumi latviešu literatūrā rakstīt par te un tagad notiekošām politikas norisēm, tās kritizēt vai izsmiet ir bijuši, taču parasti ar lasīšanas vērtu literatūru šiem sacerējumiem ir bijusi maza saistība. Un vaina, visticamāk, pat nav faktā, ka vēlme kādu padarīt smieklīgu parasti ir bijusi saistīta ar atšķirīgus politiskus uzskatus pārstāvošu personu vai partiju "politisko pasūtījumu". Kā nekā, viens vēl arvien lasāmais (vai pat vienīgais) politiski satīriskais latviešu romāns – Pāvila Rozīša "Ceplis" – arī bija politisks pasūtījums.
Tad vēl ziņās parādījās un tviterā sāka vārīties satraukums par to, ka Koljera grāmata jau tikusi noslēpumaini "izņemta" no vairākām grāmatnīcām. Pats autors šim it kā notikumam veltīja pagaru ierakstu savā blogā. Vārdu sakot, bija aizdomas, ka romāna satīras asums patiesi kādam iedūries un sadurtais sācis rīkoties. Tomēr izrādījās, ka arī šis notikums piederīgs vienīgi kaut kādai paralēlai realitātei, jo patiesībā grāmatas uz brīdi bija pazudušas no grāmatnīcu plauktiem pavisam garlaicīgu grāmatvedības iemeslu dēļ. Bet atgriezīsimies pie satura.
Romāna centrā ir pa dažādām konferencēm vienā laidā "rotējošs" Austrumeiropas un jo īpaši Krievijas eksperts Viktors Drāksa – Anglijā skolots, miesās izplūdis, bārdains, tvīda žaketē allaž ģērbies lidmašīnu, viesnīcu un dažādu fondu apmaksātu konferenču zāļu iemītnieks. Tie, kam kaut mazdrusciņ iznākusi darīšana ar šādiem pasākumiem, zina – lai gan pašiem dalībniekiem allaž šķiet, ka viņi tur lemj nāciju likteņus un maina pasaules attīstības gaitu, arī šī ir dzīve savdabīgā paralēlajā realitātē. Tik paralēlā, ka Drāksa, kurš ieradies uz konferenci Tallinā, tikai pēc laba laika viesnīcā atskārš, ka patiesībā ir nonācis Rīgā.
"Konferenču kultūra" ir pateicīga viela jautrībai, un pirms daudziem gadiem to romānā "Mazā pasaule" jau lieliski apspēlēja angļu rakstnieks Deivids Lodžs. Iesākumā šķiet, ka Koljers sataisījies līdzīgā ceļā, taču jau pavisam drīz viņa Viktors Drāksa sāk meimurot citā, bezmaz vai Jerofejeva Veņečkas virzienā – vairāk gan formas, ne satura ziņā. Arī tas nebūtu nekas peļams, ja vien romāna autors Drāksam ļautu savu vaļu, taču Koljeram ir savs plāns, un viņš to par varītēm savam varonim vēlas uzspiest. Ja romāna sākuma daļā gluži kā Čehova bise jau reizi ir parādījies "V... mērs Anrijs Pletenbergs", Drāksam agri vai vēlu ar viņu romānā atkal ir jāsastopas.
Tam visam pa starpu ir visai daudz ar romāna tiešajām norisēm nesaistītas informācijas, kas liecina, ka mums ir darīšana ar acīgu vērotāju. Apceres par Rīgas ēku arhitektūru, ielu plānojumu, koka celtnēm, nacionālās virtuves īpatnībām u.tml. – tā visa varbūt ir eksotika, kas iederētos tūrisma ceļvedī vai lidmašīnā pieejamā aviokompānijas žurnālā, tomēr stāsta plūdumam par labu nenāk.
Koljera vērotāja acīgums parādās arī dažādu Latvijas politisko darbinieku zīmējumā.
Piemēram: "Latvijas prezidents lūkoja tēlot laipno saimnieku, taču, allaž būdams nepretenciozs un nedaudz vājš cilvēks – parlaments viņu bija izvēlējies galvenokārt tāpēc, ka viņš šķita tāds kandidāts, kurš vismazāk jauksies valsts lietās –, viņš nepārprotami būtu devis priekšroku klusam vakaram ar sievu – glītu, bez mazliet uzmācīgu sievieti, kas bija vairāk nekā divdesmit gadus par viņu jaunāka."
Vai, teiksim: "(..) garš, slaids cilvēks vēlīnā pusmūžā ar baltiem matiem un intelektuāļa bārdiņu panācās uz priekšu paspiest viņiem roku. (..) slaikie pirksti liecināja, ka viņš pavadījis mūžu, kravājot papīrus un glaudot bārdiņu.
"Oskars Riekstiņš," viņš sacīja ar pielienošu smaidu un stipru austrāliešu akcentu. "Es vadīšu šīsdienas diskusiju. (..) Es biju Latvijas pirmais vēstnieks Austrālijā pēc neatkarības atgūšanas," viņš to uzticēja kā svarīgu informāciju. "Es uzaugu Austrālijā un faktiski biju pazīstams raidījumu vadītājs 8. kanālā. (..) 8. kanāls tolaik bija otrs populārākais. Tagad, protams, viss ir citādāk, viss sagājis grīstē…"
Vērojumiem mijoties ar raibu raibiem sižeta pieturas punktiem – no meža vidū ierīkotas zemnīcas līdz pornofilmu uzņemšanas studijai, no viesu nama, kas izrādās par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem celta prezidenta rezidence, līdz atejas bedrei –, Viktors Drāksa kuļas pretī romāna finālam, atrisinājumam un atmaksas stundai, kas gluži vai Holivudas filmu, operu vai Agatas Kristi romānu garā pienāk skatītāju un žurnālistu pārpildītā zālē. Anrijs Pletenbergs tiek atmaskots un krīt.
Taču lielajam finālam seko vēl tāds kā postskripts, un tas tieši tagad – diendienā sekojot līdzi notikumiem Krimā, Ukrainā kopumā un Krievijā –, iespējams, ir vismulsinošākā grāmatas daļa. Izrādās, par Anrija Pletenberga gāšanu vislielāko gandarījumu izjūt Krievijas varas pārstāvji.
Ja neņem vērā šo noslēgumu, romānā ir apbrīnojami maz kā tāda, kas Latvijā dzīvojošam un ikdienas ziņas patērējošam lasītājam varētu būt jaunums vai pārsteigums. Savukārt kārtējo reizi apspēlējot jau zināmo, kā redzams, ir ļoti grūti izveidot ko vairāk par vēl vienu politisko komentāru, kādi stiprākā vai vājākā satīras mērcē tāpat laiku pa laikam mēdz parādīties žurnālā "Ir", "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" un vēl visur kur. Kāds varētu būt pamudinājums šo romānu lasīt tiem, kas nekad nav redzējuši Latvijas prezidentu, neko nezina par pilsētu ar rītdienu, sorosītiem un dūraiņu adīšanas noslēpumiem, man nudien grūti iztēloties.
Lai gan varbūt tieši tā arī ir tā vislielākā satīra – Latvijas politiķi ir pelnījuši tieši tādu romānu, kādi mēdz būt paši, jo nekā nepateikšana ir viena no viņu pamatiezīmēm.
1