Mūsdienu politikā arvien grūtāk saprast, ko nozīmē jēdziens "centrisks". Ņemot vērā, ka Latvijā vairums partiju sevi uzskata par centriskām (kreisi centriskas, labēji centriskas), situācija ir vēl neskaidrāka nekā valstīs, kur radikālu grupu klātesamība ļauj centristiem sevi vismaz pozicionēt kā neradikāļus. Savukārt Latvijā plaši izplatītais centriskums un vērā ņemamu radikāļu neesamība provocē ironisku attieksmi: piemēram, minot, ka centristi laikam ir tie, kuriem nav skaidra viedokļa, kuri grib izvairīties no precīzas nostājas paušanas. Centristi laikam ir tie, kas, aktīvi lietojot retorikā vārdus "stabilitāte", "pragmatisms", pirmām kārtām ir ieinteresēti, lai nemainītos status quo. Un tā irgoties (turklāt nevar teikt, ka bez pamata) par centristiem var ilgi, pa ceļam izgaršojot, ka par centristiem sevi uzskata gan "zaļie zemnieki", gan "paristi". Kas tas tāds par centru, kurā mīņājas vienlaikus Brigmanis, Pavļuts, Sudraba, Ašeradens un vēl, un vēl?
Atkarībā no temperamenta, katrs šo situāciju var vērtēt atšķirīgi. Optimisti teiks: labi vien ir, ka lielu pretrunu starp partijām nav. Citiem tas būs kārtējais pierādījums, ka "visi viņi vienādi". Jebkurā gadījumā ir vēlme secināt, ka vārdam "centrisks" vismaz Latvijas gadījumā (vismaz pagaidām) nav jēgas.
Vienlaikus šāds situācijas apraksts rada jautājumu, kāpēc Latvijā nav vērā ņemamu radikālo grupu politikā (jautājums nenozīmē, ka tā uzdevējs ārkārtīgi pēc šādām grupām ilgojas)? Viens no iemesliem varētu būt vietējās populācijas relatīvi nelielais apmērs. Lai gan Islande ("Pirātu partijas" panākumi) it kā liecina par pretējo, acīmredzot nelielās populācijās radikāļiem nav skaitliski pietiekamas cilvēku resursu bāzes. Protams, arī mazā valstī vienmēr būs radikālus uzskatus deklarējošas grupas sociālajos tīklos, bet verbāli izpaudumi un darbība politiskajā laukā ir atšķirīgas lietas. Internets ir devis brīnišķīgo iespēju radikālim Rīgā viegli atrast domubiedrus (tēlaini izsakoties, vienalga, Trocka vai Musolīni cienītājus) visā pasaulē, to ir gana daudz, līdz ar to komfortam nav nepieciešams iziet dzimtās pilsētas ielās, lai atrastu domubiedrus. Un daudzos gadījumos labāk, lai tā arī paliek.
Bet visuresošais "centrs" liecina, ka Latvijas politiskajā dienaskārtībā jautājumu loks patiesībā ir ļoti ierobežots. Šajā ziņā mēs mazliet atgādinām ar Latvijas mērogiem salīdzināmās Karību jūras reģiona valstis, kur nošķīrums ir starp izcelsmi (Āzijas vai Āfrikas ļaužu pēcteči) un pagātnes traktējumu. No vienas puses, jautājuma loka šaurums rada patīkamu garlaicību, no otras puses, mazliet nervozē, vai mūsu bezgalīgais "centrs" spēs kaut ko piedāvāt, kad mēs tomēr saskarsimies ar jautājumiem, kas rada lielāku politisko krāsainību un, jā, plūkšanos, citās demokrātijās. Kas varētu notikt šādā gadījumā, mēs jau varējām nojaust, kad pašmāju centristi sāka dīdīties un mīņāties imigrācijas krīzes pilnzieda laikā...
Jāpiezīmē, ka uzblīdušais "centrs" nozīmē arī politikas teatralizāciju, ar to saprotot personāliju un atsevišķu tēmu (saukļu) lomas palielināšanos atšķirīguma definēšanā.
Žēloties par politiskas teatralizāciju ir tikpat bezjēdzīgi kā sūkstīties par patērētāju kultūru. Līdz ar to varbūt centriskums ir meklējams izpildījuma formā, nevis saturā. Ja forma ir tikpat svarīga kā saturs, varbūt politiķi centristi ir, piemēram, tie, kuri nesteidzas ar novērtējumiem, paziņojumiem – arī tad, ja teikt nav ko. Tie, kuri arī piedalās šovā (tas nozīmē, piemēram, vēstījuma vienkāršošanu), bet neuzkurina publiku ar klajiem meliem. Ja īsti satura nav, lai vismaz forma puslīdz, kā saka, inteliģenta. Jaunais centrisms.
0