2. maijā ap pusdienas laiku, dienu pēc izstādes "Provansas valdzinājums" atklāšanas, cilvēku rinda pie mākslas muzeja "Rīgas birža" nama stiepjas vismaz 50 metrus ārpus lielajām parādes durvīm. Līdzīga situācija atkārtojas pēc pāris stundām un arī nākamajā dienā. Nākas atlikt izdaudzināto baudījumu uz laiku pēc maija brīvdienām.
Kas ir šis valdzinājums, un vai tas nāk no Provansas? Kas mudinājis latviešu mietpilsoņa dzīslās ieplūst kaislīga mākslas mīļotāja asinīm? Jau kādu laiku Rīgā manām gliemežu gājienus un citas kampaņas, kas popularizē ideju par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveidi. Bet te pēkšņi mūs pārsteidz Boriss un Ināra Teterovi ar klasiskā modernisma šedevriem. Vānsa, Arla, Aviņona un Santropēza; Pikaso, van Gogs, Sezans un Šagāls. Pat tie dažādo paaudžu inteliģences pārstāvji, kuri zina vien tik, ka mums ir Purvītis, bet lietuviešiem Čurļonis, būs dzirdējuši par van Goga nogriezto ausi vai Pikaso piecām sievām.
Par masveida PR aktivitātēm izstādes veidotāji, kā izskatās, domājuši jau laikus. Gan sieviešu žurnāli un pat kāds zinātniskāks izdevums, gan vides reklāmas, radio intervijas ar ekspertiem un visdažādākie tā saucamie tīzeri (latviešu valodā – "ķircinātāji"?) diezgan skaļi un atkārtoti mēģināja uzrunāt dažādas mērķauditorijas jau pirms gaidāmās atklāšanas un turpina to vēl tagad, kad līdz izstādes noslēgumam atlicis mēnesis. Nepierimdami mārketeri sludina "precedentu" uz Latvijas mākslas skatuves. Šeit gan jāsaka, ka patiesībā tie, kuri par modernismu interesējas vairāk, pie mums būs jau skatījuši gan Dalī, Matisu un Šagālu, gan citas pērles, nemaz nerunājot par Marka Rotko pastāvīgo ekspozīciju Daugavpilī.
Un te nu arī dzimst sākotnēji grūti izskaidrojamā masveida vēlme redzēt un stāvēt garā rindā: urbānās leģendas pavada gandrīz katru no izstādes zvaigznēm, bet PR lielgabals šoreiz trāpījis visiem zvirbuļiem. Nenoliedzami, mums ir arī tādi mākslas mīļotāji, un ne viens vien, kuri apceļojuši un redzējuši klasiskā modernisma šūpuli vaigā – Parīzē un citur. Šie gardēži jau laikus ieņem augstprātīgu pozu, apgalvojot, ka uz Latviju neko ievērības cienīgu tāpat neviens nevestu. Bet apskatīt jāiet, lai noticētu sev. Tā nu visi, gan zinošie, gan ne tik informētie, draudzīgi sadodas rokās un dodas uz "Biržu".
Aplūkošu dažus izstādes darbus, mēģinot saprast, vai tas, ar ko esam ķircināti visu pavasari, ir tas, ko mēs patiesībā varam saņemt "Provansas valdzinājumā".
Anrī Matiss, gleznotājs un skulptors, bija viens no slavenākajiem 20. gadsimta sākuma fovistiem [1]. Par centrālo elementu Matisam kļuva krāsa, tās intensitāte un atteikšanās no ēnojuma. 1910. gadā radītajā eļļas gleznā "Deja", kas vispārpieņemti tiek uzskatīta par viņa karjeras raksturojošāko un slavenāko darbu, ir attēlotas piecas koši sarkanas dejojošu cilvēku figūras uz tumši zaļas zāles un zila debesu fona. Tas lielā mērā runā par Matisa aizraušanos ar primitīvo mākslu.
"Deja" ir ne vien Matisa ievērojamākais darbs, bet arī modernās mākslas virziena – fovisma – vizītkarte. Tas ir košs un vitāls, asociatīvi stāsta par hedonismu un liberālākiem uzskatiem, kas bija tik populāri jaunās paaudzes jeb modernisma dažādo virzienu pārstāvju vidū 20. gadsimta sākumā.
Anrī Matiss savas gandrīz 65 gadus garās karjeras vēlākajos posmos ietekmējās no japāņu mākslas un postimpresionisma, sākot veidot izteikti ornamentālus darbus, kuri īpaši spilgti realizējās interjera dizainā.
"Rīgas biržas" namā izstādīta litogrāfija ar nosaukumu "Persiete". Darbs ir melnbalts un statisks. Tajā attēlotā jaunā sieviete, kaut arī ar hipnotizējošu acu skatienu un vitālu ķermeņa valodu, neparāda Matisa daiļrades galveno raksturlielumu – novatorisko pieeju krāsu pielietojumam. Zināms, ka četrdesmitajos un piecdesmito gadu sākumā Matiss veselības problēmu dēļ vairs nespēja gleznot, tāpēc šajā dzīves posmā viņš pievērsās zīmulim, spalvai un oglei. Neskatoties uz to, ka zīmējumu sērijas un litogrāfijas, kas tapa mākslinieka vēlīnajos daiļrades gados, tiek uzskatītas par viņa radošā gara kulminācijas brīdi, tomēr rodas jautājums – kāds šim konkrētajam darbam ar persieti, kas tapis 1929. gadā, sakars ar Provansu? Vai darbā attēlotā sieviete dzīvojusi Provansā? Varbūt viņa bijusi Matisa iztēles auglis, dzīvojot Franču Rivjērā? Šie jautājumi paliek neatbildēti. Arī izstādes katalogs, kuru var iegādāties par 10 eiro, nesniedz aprakstu par litogrāfijā redzamo. Atliek vien pašam piedomāt kādu stāstu par sievietes lomu Anrī Matisa dzīvē tieši Dienvidfrancijas kontekstā.
"Monmartras kafejnīcas terase" ir "Rīgas biržas" namā izstādītā vienīgā Vinsenta van Goga eļļas glezna. Tā radīta 1886. gadā – laikā, kad mākslinieks jau bija pārcietis trīs neveiksmīgas iemīlēšanās, tēva nāvi un sirga ar ilgstošu grūtsirdību par ogļraču un zemnieku smagajiem un netaisnīgajiem dzīves apstākļiem. Gadu agrāk, 1985. gadā, jau bija tapis van Goga agrīnā perioda slavenākais darbs "Kartupeļu ēdāji". Abi augstākminētie darbi radīti ar raupjiem triepieniem, izmantojot tumšas un drūmas krāsas. Tas bija arī laiks, kad jaunais van Gogs atklāja, cik vibrējoša un dzīva var būt pelēkā krāsa, ja to veido, sajaucot dažādas krāsas. Lai arī cik spēcīgs un impresionisma pieskāriena skarts nebūtu darbs "Monmartras kafejnīcas terase", tas, tāpat kā Matisa "Persiete", neprecīzi raksturo van Goga daiļradi. Iedomājoties par van Goga darbiem, nāk prātā emocionāli iespaidīgi pašportreti, ilgu un nemiera pilnas, krāsām bagātas un košas ainavas, saulespuķes, dzeltenā māja un zvaigžņotās naktis... Taisnības labad gan jāatzīst, ka ikviens izpausmes veids, tāpat kā apskatāmā Monmartras terase, kas tapusi mākslinieka pirmajos darba gados, tik un tā raksturo van Goga nebeidzamo cīņu ar savā traģiski īsajā mūžā piedzīvoto emocionālo pieredzi un tautā piesaukto ārprātu jeb, labāk gribētos teikt, garīgo labilitāti. Tomēr atkal – kāpēc Monmartras kafejnīca, ja mums solīja Rivjēru? Protams, iedziļinoties van Goga autobiogrāfijā, mēs noteikti atradīsim faktus, kas apliecinās, ka Parīzes laikā mākslinieks ilgojās pēc saules pieskāriena, košiem laukiem, augļkokiem un to iedvesmu, ko var sniegt, viņaprāt, vienīgi Provansa. Taču mums teica, ka redzēsim Provansu paši! Diemžēl jāatzīst, ka tās klātesamību var konstatēt tikai mākslinieka dzīves gājuma pamatīga izpēte, ar ko visdrīzāk "vidējais" skatītājs neiepazīsies.
Pirms vairākiem gadiem kinoteātrī "Splendid Palace" tika rādīta filma par skandalozo postimpresionisma franču mākslinieku Gogēnu. Tiem, kuriem toreiz paveicās to redzēt, tāpat kā dzirdēt mākslas zinātnieka un kritiķa Jāņa Borga komentārus pēc filmas, iespējams, nāk prātā Gogēna uzdzīve un tas, ka mākslinieks pievērsās gleznošanai tikai pusmūžā, apmetoties uz dzīvi Franču Polinēzijā. Viņš eksperimentēja ar krāsām, radīja vitālas un krāšņas pastorāles ar eksotiskiem motīviem, kuru iedvesmas avots bija raibā pieredze Taiti. Gogēns bija van Goga laikabiedrs, un varētu teikt, ka abu dzīves, kaut arī ne cieši savijušās, ritēja sava veida paralēlēs. Mākslinieciskie iedvesmas avoti bija laikmetam raksturīgi un līdzīgi, taču Gogēnu vairāk interesēja primitīvā māksla un simbolisms. Ikviena viņa glezna kļuva par spilgtu krāsu un tikpat zīmīga stāsta apvienojumu, ar kurām, atgriežoties Parīzē, Gogēns provocēja, viņaprāt, garlaicīgo sabiedrību. "Provansas valdzinājums" apskatei piedāvā Gogēna darbu "Siena pļauja Bretaņā", kurā redzams siena lauks, tajā strādājoši zemnieki un tumši brūnas ēkas fonā. Krāsas nav Gogēnam raksturīgi spilgtas, bet gan ar piezemētu intensitāti. Šajā darbā, iespējams, kāds sajutīs mākslinieka ilgas pēc Dienvidfrancijas smaržas un valdzinājuma, bet atkal – tikai ar paša iztēli, jo gleznojums par to nestāsta. Rezultātā nākas secināt, ka arī Gogēna daiļrade netiek atspoguļota sev tipiskajā krāsu un garšu spraigumā, nemaz nerunājot par to, ka Bretaņa neatrodas Provansā.
Aplūkojot vien dažus Provansas savaldzinātos, nesataustām autoru paliekošāko mantojuma daļu. Šeit it kā varētu būt mirklis, kad sākumā minētie mākslas gardēži zīmīgi nopūšas un saka: "Un ko tad mēs teicām?" Tajā pašā laikā – varbūt pienācis gadsimts un gadu tūkstotis, kad, tēlaini sakot, jāsāk atteikties no van Goga auss un Pikaso sievām? Ja reiz nogrieztā auss ir likusi stāvēt rindā, tad pēc izstādes apmeklējuma var parādīties arī vēlme palasīt ko vairāk par pašu van Gogu. Un te nu mēs esam ieguvēji: gan kā indivīdi, gan nācija – pieaugušo vecumu sasniegusi. Skumdina vien fakts, ka izstāde un tās mārketings, šķiet, bijuši dažādu radošo apvienību rokās, kā rezultātā skatītāju gaidas var atšķirties no piedzīvotā.
Lai kā arī būtu, katrs no "Provansas valdzinājuma" darbiem ir augstākās klases māksla un, pat neatbilstot izstādes nosaukumam, paver plašus vizuālās baudas apvāršņus. Jautājums, kurš būtu ieguvējs ilgtermiņā, ja izstādes nosaukums būtu, piemēram, "Klasiskais modernisms Francijā" vai "19. gs. beigu – 20. gs. sākuma māksla Francijā", paliek atvērts. No tā – vai un kā uz to tiks rastas atbildes – atkarīga kā "Biržas" nama un citu mākslas telpu veiksme nākotnē, tā mūsu kā patērētāju uzticamība piedāvājumam.
[1] Fovisms – franču ekspresionistu glezniecības virziens, aizsācies ap 1905. g., tam raksturīgas intensīvas krāsas, deformētas formas.
2