Tu esi atbildīgs par to, ko tu lasi. Palīdzi savākt 20 000 eiro līdz 16. novembrim.

Photo by sebastiaan stam on Unsplash
 
Pētījumi
28.08.2018

Šausmu žanra labsajūtas paradokss

Komentē
0

Tik izteiksmīgi racionālajai Rietumu kultūrai reizēm raksturīga arī aizraušanās kā ar mistiskām praksēm, tā šausminošu, biedējošu naratīvu absorbēšanu iztēles neizprotamākajos dziļumos. It īpaši mūsdienās, kad šausmu žanra popularitāte neapšaubāmi ir augusi, ko pierāda autora Stīvena Kinga daiļrades popularitāte un spēja pārtapt pat zīmolā [1]; pēc šī raksta autores domām, noteikti ir aktuāli skaidrot šausmu fenomena būtību un filozofiski apcerēt sarežģīto šausmu žanra labsajūtas paradoksu.

Vispārējās izpratnes skaidrojums, kā ierasts, sākas ar vārda etimoloģiju, kas neizbēgami saistīta un atvasināta no latīņu darbības vārda horrere jeb trīcēt, drebēt. [2] Protams, šos jēdzienus var atainot arī pozitīvā gaismā, jo tikpat labi cilvēks var trīcēt no prieka un sajūsmas vai šokējoši izbrīnīties par atlaidēm tuvējā veikalā, kas mazliet izskaidrotu arī šī termina neprecīzo lietojumu sarunvalodā (sakot: kāds izskatās "šausmīgi" labi). Tomēr šim latīņu vārdam laika gaitā uzslāņojusies negatīva nokrāsa.

Latviešu valodā vārds "šausmas" atvasināts no verba "šaust" ar neitrālu nozīmi – sliet stāvus (matus, spalvas), kas izteikumā "matiņiem sacelties stāvus gaisā" ataino asa izbrīna, baiļu, briesmu pārdzīvojumu. [3] Turklāt, ņemot vērā balstīšanos uz pētījumiem arī angļu valodā, vārds horror piepildīts ar tikpat ekspresīvu estētiku, aprakstot biedējošo, nepatīkamo, bailes un derdzīguma izraisošu sajūtu. [4]

Šausmīgais cieši saistīts ar emocionāliem un apziņas impulsiem, respektīvi, jēdziens "šausmas" apzīmē spēcīgas izjūtas vai apstākļus, kas tās rada. [5] Šausmu izjūtas sastopam arī tēlotājas mākslas darbos – Francisko de Goijas gleznotais "Saturns" patiešām mazliet derdzīgi, šausmu ieplestām acīm notiesā savu atvasi. Turklāt ar līdzvērtīgām nojautām var saskarties pat filozofiskos traktātos, kuros atrodami ar šausmu jēdzienu asociētie un radītie apstākļi, – franču filozofs Renē Dekarts nemitīgi baidījās no dēmona, kas manipulē ar viņa prātu un domām. Proti, filozofs izjūt nepatiku no iespējas, ka šausmas patiešām varētu realizēties. [6] Protams, jāatzīmē, ka cilvēces vienmuļajā ikdienā šausmas tiek reducētas līdz visvienkāršākajai pieredzei (šausmīgi politiķi, šausmas netīrā virtuvē, šausmu pilna sejas izteiksme u.tml.), lietojot šausmu jēdzienu kā vajadzīgos, tā nevajadzīgos leksikas līmeņos.

Ja realitātē cilvēks bailēs ģībtu, ieraugot spokus vai derdzīgus briesmoņus, kā arī visdrīzāk nestaigātu pa tumšiem, zirnekļu tīklos iepītiem pagrabiem, lai noskaidrotu, kas tik dīvaini ņurd mājas pagrīdē, lasot šausmu literatūru vai baudot šausmu kino, cilvēki, kaut arī personificē sevi ar galveno varoni, bieži vien izjūt pretējas emocijas. Šausmīgo situāciju ieskauts, cilvēks visdrīzāk izjutīs labpatiku, pat zināmu baudas sajūtu. Tieši šis sarežģītais šausmu literatūras žanra fenomens ir apsēdis daudzu psihologu un filozofu prātu pēdējās desmitgadēs, kas ir arī viens no iemesliem, kāpēc autore pievērsīsies t.s. šausmu paradoksam, tā definīcijai un jēgas skaidrojumiem.

Teksts, kas rada savdabīgu baudas izjūtu, nebija nekāds jaunums arī franču literatūras teorētiķim Rolānam Bartam, pēc kura domām, "teksta baudai nav obligāti jābūt triumfējošai, varonīgai, muskuļotai. [..] Mana bauda tikpat labi var izpausties kā dreifēšana, kas noris ikreiz, kad es nerespektēju veselumu, un ikreiz, kad, šur un tur šķietami aizrauts ar valodas ilūzijām, valdzinājumu un biediem, kā pludiņš viļņos palieku nekustīgs, griežoties ap nekontrolējamo ekstāzi, kas mani saista ar tekstu (ar pasauli)". [7] Tādējādi, pēc autores domām, Barts akcentē sarežģītus teksta metafiziskos aspektus, kā vienu no tiem ideju, ka pat vienkāršākais teksts spēj radīt emocionālu labsajūtu, kas šausmu literatūrā mijas ar briesmu pārdzīvojumu un eiforisku mieru, pieskaņojoties citātā ietvertās metaforas izjūtām.

Šausmu žanra specifika ir īpašā baiļu izjūtas radīšana, tomēr tā ir sintētiska reakcija. Proti, cilvēka sajūtas, kas rodas caur literatūras darba, mākslas filmas vai seriāla vēstījumu, būtu pavisam citādas, naratīvam pēkšņi topot reālam, piemēram, ja Stīvena Kinga ļaundaris klauns no romāna "Tas" (It, 1986) patiešām izkāptu no grāmatas un pārtaptu visbiedējošākajā tēlā, grāmata noteikti tūlīt tiktu aizvērta un atstāta nebūtībai.

Šausmu žanra paradokss slēpjas tajā, ka cilvēks gūst pozitīvas emocijas no rosinātā pārbīļa sajūtām. Pirmkārt, to var asociēt ar karnevāla kultūru viduslaikos, kad noteiktu laiku cilvēku uzvedība bija ačgārna ikdienā sastopamajai; metaforiski pametot savu ādu, indivīdi iejutās groteskos tēlos un nekontrolējamās situācijās, kas reālajā vidē izsauc nopēlumu. Šausmu žanra aktualitāte būtu šīs uzvedības parauga transformācija. Otrkārt, cilvēka dabā ir neliela tieksme uz iracionālo un pārmērīgo, ko indivīdi atrod šausmu žanrā, paši būdami pasīvi. Šausmu daiļdarbu vai kino uztvērējs piedzīvo pretdabiskas, bīstamas, nepatīkamas pieredzes, un, lai cik tās arī būtu pārņemošas vai šausminošas, tās var viegli pārdzīvot – abstrahējoties no lasītā vai pat iekliedzoties. [8] Šo labsajūtas mirkli atpazīs ikviens, kurš murgojis izteikti dramatisku un nelabvēlīgu sapni, bet pamostoties izjutis atvieglojumu un mieru, zinot, ka realitātē viss tomēr ir kārtībā.

Šausmu emocijas literatūrā un kino visbiežāk izjūt gan tēli, gan mākslas darba uztvērējs, [9] lai gan tas, kas šausmina kāda romāna varoņus, var nebiedēt lasītāju un otrādi. Piemēram, Džonatans Hārkers, viens no romāna "Drakula" (Dracula, 1897) galvenajiem tēliem, atgriežoties no traģiskā ceļojuma uz Transilvāniju, nemitīgi izjūt satraukumu, nedrošību un bailes pat no vienkāršākajām lietām, tomēr lasītājs tā nejūtas vien pēc varoņu psiholoģiskā stāvokļa aprakstiem, bet drīzāk izjūt vieglu pārbīli pēc konkrētiem, šausmu apvītiem notikumiem naratīvā – kā grāfa Drakulas atrašana milzīgā zārkā.

Iepriekš minētie faktori un skaidrojumi arī izsaka šausmu žanra popularitāti un būtību, proti, nav iespējams skatīt šausmas tajā atrauti no labsajūtas, [10] jo piedāvājums ir audzis tikai paralēli pieprasījumam – patērētāju interesei. Šausmu žanra baudītājs var aizmirsties ar īpaši suģestējošu spēku, iegrimstot iztēles akacī, kurā pat vistumšākās domas netiks nopeltas. Turklāt, pārdzīvojot ekstremālas šausmas, ikviens var izteikti izjust pats sava prāta tīrību un šķīstību, jo neviena no traumatiskajām varoņu pieredzēm nav tieši viņu ietekmējusi. Piemēram, Frankenšteina dzīve romānā (Frankenstein Or The Modern Prometheus, 1818) tika sagrauta, viss, kas viņam dārgs, ticis pazaudēts, un pāri palicis tikai naids. Lai cik emocionāli traģisks būtu šīs situācijas attēlojums, lasītājs skaidri apzinās, ka viņu aizvainotā briesmoņa ķetnas nekad neaizsniegs, tādējādi viņš ir drošībā.

Šausmu paradokss piesaistīja padziļinātu cilvēces uzmanību jau 18. gadsimta beigās, kad, kā tiek uzskatīts, attīstījušies spilgtākie šausmu žanra aspekti, kas savu aktualitāti nezaudē vēl šodien. Apcerot gotiskās mākslas fenomenu, viegli šausmīgajā angļu kultūrtelpā rakstniece, dzejniece un literatūras kritiķe Anna Barbola jau tolaik savā esejā par šausmām un baudkāri raksta: "Bauda, ar kādu cilvēki apjūsmo šausmu objektus, kuros mūsu morālās izjūtas netiek nodarbinātas, – un neviena cita kaislība nav tik aizraujoša kā depresīvā baiļu sajūta –, ir sirds paradokss… ar sarežģītu atrisinājumu." [11]

[1] Anderson, Hephzibah. How authors become mega-brands. Pieejams:http://www.bbc.com/culture/story/20140219-become-an-author-mega-brand [skatīts: 27.03.2018.]

[2] Gavrilovs, A. Latīņu – latviešu vārdnīca. Rīga: Zvaigzne ABC, 1994, 76. lpp.

[3] Karulis, Konstantīns. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots, 1992, 343. lpp.

[4] Collins Cobuild English Dictionary. [ed.-in-chief John Sinclair]. London: HarperCollins Publishers, 1995, pp. 814.

[5] Simsone, Bārbala. Monstri un metaforas: Ieskats šausmu literatūras pasaulē. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015, 23.–24. lpp.

[6] Dekarts, Renē. Meditācijas par pirmo filozofiju, Med. I, II. Rīga: Liepnieks & Rītups, 2006, 55. lpp.

[7] Barts, Rolāns. Teksta bauda. Rīga: Mansards, 2012, 22. lpp.

[8] Leffler, Yvonne. Horror as Pleasure: the Aesthetics of Horror Fiction. Stockholm: Almqvist & Wiksell International, cop. 2000, pp. 57.–59.

[9] Ibid. 37

[10] Carrol, Noël. The Philosophy of Horror. London: Routledge, 2004, pp. 160.

[11] Citēts pēc: Carrol, Noël. The Philosophy of Horror. London: Routledge, 2004, pp. 161.

 

 



Elīna Loseva

Elīna Loseva ir kultūras persona, nākusi no Latvijas Kultūras akadēmijas absolventu radošā loka. Vienmēr ar viegli pētniecisku skatu intelektuālo un garīgo procesu norisēs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0
Ziedo "Satori" darbībai!