Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Domas
12.11.2015

Šausmināšanās kā metode un vienlaikus mērķis

Komentē
3
Saglabā

Spriežot pēc politiskās pārstāvniecības līmeņa (Obama! Putins! Sji Dzjiņpins!), Parīzē gaidāmā ANO klimata izmaiņu konference (30.11.–11.12.) nesīs konkrētus lēmumus t.s. globālās sasilšanas procesu palēnināšanai. Diez vai.

Rīgā dzimušais rakstnieks un publicists Aleksandrs Geniss pirms vairāk nekā desmit gadiem krājumā "Bābeles tornis" cilvēku attieksmi pret ekoloģiskās situācijas pasliktināšanos un no tās izrietošajiem riskiem raksturoja saturiski blīvā piesātinājumā: "Man vienmēr ir licies, ka ekoloģiskās nāves prognoze ir eifēmisms, kas slēpj cilvēka bailes no viņa paša nāves. Sociālās un tehnokrātiskās utopijas krahs liek mainīt sagaidāmā mērogus: ekoloģiskā katastrofa dod iespēju nenomirt vienatnē. Pasaules bojāejas rēgs ir pēdējais patvērums cilvēkam, kurš zaudējis sapni par kolektīvu izglābšanos. Tas viss ir kvazireliģiozas apziņas mokas. (..) Tas nebūt nav sliktākais variants: izšķīdināt paša grēkus kopējos grēkos, radīt jēgu un nobeigtību pasaulei, pat ja tas notiek uz šīs pasaules likvidācijas rēķina."

Diezgan neganti teikts, tomēr sliecos domāt, ka Genisa uzstādītā diagnoze nav mizantropiska vingrināšanās asprātībā. Jebkuras globāla mēroga problēmas sava globālā mēroga dēļ ir zināmā mērā arī indulgence – "no mums jau te nekas nav atkarīgs...". Fatālisms vispār ir diezgan parocīgs. Globālās sasilšanas gadījumā rodas iemesls arī pamatot savas pretenzijas pret lietu ekonomisko kārtību – "lūk, līdz kam mežonīgais kapitālisms Zemi novedis!". Un varbūt pat apūdeņo ļaunpriecīgu, viegli perversu taisnības izjūtu – "sekas izbaudīs arī miljonāri, neko tā nauda viņiem nepalīdzēs!".

Lai kā arī būtu, manas pārdomas par tēmu nepretendē uz Genisa & Co rafinētību – skepse par to, vai valstis vēlas un spēj samazināt cilvēku rosības nevēlamo ietekmi uz apkārtējo vidi, izriet no vērojumiem par to, kā funkcionē domāšana ekonomiskajās kategorijās.

Viena šīs domāšanas iezīme ir pārliecība, ka "ik mākonim ir zelta maliņa". Nopietni ļaudis kalkulē un pat gatavojas situācijai, kad globālā sasilšana (prasti sakot, izmaiņas ledājos) ziemeļu reģionos radīs jaunas iespējas – jauna piekļuve naftas un gāzes atradnēm, jauni, ērtāki kuģošanas ceļi utt. Jā, būs problēmas, bet būs arī ieguvumi, nevajag visu mālēt melnās krāsās. Lai tā būtu, tikai nav skaidrs, kā kāds iedomājas savākt labumus, bet norobežoties no problēmām.

Cita iezīme ir aizraušanās ar glīti skanošiem apzīmējumiem, nepadomājot par saturu, ko šie apzīmējumi slēpj. Tātad mums ir "vecā ekonomika" – visādas raktuves, dūmojošas rūpnīcas utt. Un "jaunā ekonomika" – informāciju tehnoloģijas, "pakalpojumi", viss balts un mirdzošs. Būtu interesanti uzzināt, kas darbina visu šo serveru, "mākoņu" utt. infrastruktūru? No atjaunojamiem resursiem saražota elektroenerģija? Kā tad... Bet elektroenerģijas vajag arvien vairāk.

Pastāv zināms konservatīvisms izpratnē par to, kā ekonomika attīstās, t.i., turēšanās pie viedokļa, ka ir noteiktas, neizbēgamas pakāpes. Tā rezultātā t.s. attīstības valstis (Indija & Co) skatās ar kaulainu aci uz Rietumiem un saka: baigie gudrinieki! Vispirms piedraņķējāt, lai sasniegtu to līmeni, kādu esat sasnieguši, bet tagad, kad mēs arī vēlamies attiecīgu līmeni sasniegt, aicināt padomāt par dabu! Nekā nebija! Citiem vārdiem sakot, lai elektorāts būtu laimīgs un pašu ambīcijas apmierinātas, ir faktiski jāatkārto Marksa un citu klasiķu aprakstītā secība. Un par vidi domās pēc tam.

Jāpiemin arī kampaņveidīgums un pieskaņošanās t.s. sabiedriskajai domai. Klasisks piemērs ir Energiewende koncepts Vācijā. Savulaik atomelektrostacijas iedzina publikā tādas šausmas: un iemesls bija – te ironizēt nedrīkst – politiķi reaģēja uz "zaļo" spiedienu, nosoloties reaktorus pakāpeniski "izslēgt". Tas arī notiek, "zaļā domāšana" svin uzvaru. Vienīgā problēma, ka atjaunojamie resursi nenodrošina patēriņu un rezultātā renesansi piedzīvo... vecās, sasodīti netīrās ogles. (Tas pats Japānā, tikai ogļu vietā nafta.)

Un, protams, pseidofilozofiskā prātuļošana, ka "tas viss jau ir bijis" un "cilvēce vienmēr galu galā atrod risinājumu". Skaidrs, ka "tas viss jau ir bijis" – piemēram, Libānas ciedru meži tika fundamentāli sačakarēti vēl krietni pirms Jēzus dzimšanas. Nelaime tā, ka mūsu rīcībā nu ir nesalīdzināmi efektīvāki sačakarēšanas instrumenti. Tā teikt, piecgadei plānoto varam sasniegt vienā nedēļā.

Savukārt, ja runā par "gan jau zinātnieki kaut ko izdomās", neesmu pesimists, bet esam, cik saprotu, banālā laika trūkumā. Respektīvi, tās smalkās tehnoloģijas, kas saistītas ar – es te nežēlīgi vulgarizēju aprakstu – mikroorganismu spēju "pa taisno" konvertēt saules enerģiju cilvēku patērētajā (t.s. ceturtās paaudzes biodegviela), reālas pielietojamības pakāpi tuvākajā desmitgadē nesasniegs. Jācer, ka pēc tam sasniegs, un jācer, ka līdz tam – vēlreiz vulgarizēju – viss nebūs salaists neatgriezeniski grīstē. Savukārt līdz šim izskanējušās idejas par iespējām klimatu ietekmēt, kaut ko izsmidzinot atmosfērā vai sagāžot ūdens masīvos, nepārliecina.

Pretēji tam, ka viss līdzšinējais īgnais teksts vedina domāt, ka autors ir apokaliptiski noskaņots, tā gluži nav. Paradoksālā kārtā jēdzīgi risinājumi ir iespējami tieši tādā gadījumā, ja valstis mazāk šķielēs cita uz citu ("es jau nebūšu pirmais") un stīvēsies par kaut kādiem visiem saistošiem memorandiem, bet tādu vai citu iemeslu dēļ sāks darīt kaut ko individuāli – un "kritiskā masa" veidosies šādi. Piemēram, no Parīzē gaidāmās kompānijas viscerīgāk izskatās komunists no Ķīnas. Var tikai nogrozīt galvu par politikas dīvainībām, bet Ķīna, kas asociējas ar spilgti nihilistisku attieksmi pret ekoloģiju, pēdējo gadu laikā sākusi par to patiešām domāt. Ne jau nu tāpēc, ka Mao pēcteči kļuvuši par Greenpeace & Co filiāli. Vienkārši, ja tu negribi arvien kašķīgākam elektorātam piešķirt politiskās brīvības, tev vismaz jārūpējas, lai elektorāts ik dienu neindējas nost. Savukārt pilsonis Obama Parīzē var solīt, ko vien vēlas, – ja pie varas nākamgad nāks republikāņi, solīto, iespējams, atšķaidīs līdz neatpazīšanas stadijai, plus Štatiem ir pietiekamas iespējas centrālās valdības direktīvas sabotēt.

Un vēl viens iespējamais scenārijs. Varbūt klimata izmaiņas kā globālas šausmināšanās tēmu nomainīs kāda cita. Piemēram, mākslīgais intelekts, "robotu sacelšanās". Galvenais, lai saglabātos "pasaules gala" iespēja.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!