Recenzija
07.04.2015

Saujā benzīns

Komentē
0
Saglabā

Par Andra Kalnozola un Martas Elīnas Martinsones izrādi "Benzīnvīrs. Kaspara G. sirreālā biogrāfija", "Dirty Deal Teatro".

"Man saujā benzīns, / Un, ja nevar bīdīt sēdekli, var šaut," pagājušās svētdienas vakarā, dodoties uz "Dirty Deal Teatro", dungoju Roberta Gobziņa fonētiski sirreālo versiju par dueta "Yaki-Da" dziesmu "I Saw You Dancing". Uzmācīgo motīvu apziņā iedēstīja mana gājiena mērķis – noskatīties dramaturga un režisora Andra Kalnozola veidoto izrādi "Benzīnvīrs". Paralēli nenopietnajam meldiņam pa galvu gan maisījās visai nopietnas pārdomas, lai neteiktu – bažas.

"Agrāk viņu sauca par Kasparu G. Tagad viņš ir Benzīnvīrs," biju izlasījis izrādes aprakstā. "Netīrs, ģērbies vienās skrandās, viņš klaiņo pa dažādiem Latvijas benzīntankiem, elpo benzīnu un ļoti daudz smejas. Dažkārt viņu arestē kādas pašvaldības policija, aizved ārstēties, bet viņš vienmēr izbēg. Viņš izbēg, lai atgrieztos savā pasaulē, pilnā pārsteidzošu tēlu un notikumu."

Pats izrādes autors rakstījis: "Par Benzīnvīru es uzzināju diezgan daudz. Tik daudz, ka sapratu: es negribu to stāstīt. Es gribu parādīt – un reizē ar aktieriem un skatītājiem ielūkoties viņa pasaulē. Rakstot "Benzīnvīru", sapratu, cik ļoti svarīgs ir skata punkts, no kura uzlūkojama Kaspara G. biogrāfija. Šis punkts man māca – ir jāiztēlojas laimīgs Benzīnvīrs".

Nedz no šī apraksta, nedz pēcāk no izrādes netiek skaidrs, vai uzvedums patiesi veidots, balstoties uz reāliem notikumiem (par to it kā liecina izrādes laikā demonstrēti, kādā provinces autoostā filmēti kadri), vai drīzāk pieskaitāms t.s. mockumentary ("viltus dokumentālajam") žanram. Arī tas nepārsteigtu, jo Andrim Kalnozolam kaut kāds savāds sakars ar mānīšanos jau ir bijis – viņš nospēlējis galveno lomu tā arī nekad nepabeigtajā, tikai reklāmas klipa stadijā palikušajā un Maijas Silovas nežēlastībā kritušajā Pētera Ķimeļa filmā "Falšais zaķis".

Kā jau minēju, uz izrādi gāju ar bažām. Prātoju, vai tikai "Benzīnvīrs" nebūs iestaigājis tajā allaž drusku tā kā apšaubāmajā teritorijā, kur reiz devās Gints Gabrāns ar savu projektu "Starix" (ja kāds vēl atminas, tas bija mākslas projekts, kurā notika īsta bezpajumtnieka "pārtapšana" par mediju zvaigzni), kur Andris Gauja ielūkojās ar filmu "Ģimenes lietas" un kur ikdienā šķietami ērti jūtas tādu "Facebook" kopienu kā "Pārtībomzis" un "Miera ielas hipsteri" veidotāji un apmeklētāji. Tā ir teritorija, kurā vieniem cilvēkiem piepeši sāk šķist, ka viņiem ir tiesības, misija, pienākums vai kāds nebūt cits attaisnojums izklaides, prikola, izpētes vai kāda cita "projekta" vārdā otru cilvēku izmantot, kā būtu teicis Kants, nevis kā mērķi, bet līdzekli – un parasti savā pārākuma sajūtā apzinoties, ka šis "mazvērtīgākais" otrs nebūs spējīgs vai pat ieinteresēts šādai izmantošanai pretoties. Es zinu, kāds varbūt šādu nostāju nodēvēs par moralizēšanu, taču kaut kādu man piemītošu, iespējams, personības defektu iespaidā, saskaroties ar šādām izpausmēm, es allaž izjūtu kaunu. Par sevi, nez kāpēc. Iespējams, tas ir tas pats kauns, kuru reiz izjutām, ikreiz bezmaz vai bēgot vai citādi cenšoties izvairīties no iesaistīšanās sarunā ar tantīti, kas noteiktās diennakts stundās uz Lāčplēša un Brīvības ielu stūra mēģināja tirgot tos mazos, šķietami nožēlojamos puķu pušķīšus (lai gan pēc tās reizes, kad apstājāmies un sākām ar viņu runāt, kā arī pēc Edgara Galzona raksta mēs zinājām, ka viņu sauc Tamāra un viņa ir dzejniece ar dzejoļu pilnu galvu).

Laimīgā kārtā es kļūdījos, jo laikam nebiju pievērsis pietiekamu vērību Kalnozola sniegtā izrādes apraksta pēdējam teikumam par nepieciešamību Benzīnvīru iztēloties laimīgu.

Izrādes "recepte" ir vienkārša. Pašam Benzīnvīram (Andrejs Možeiko) tajā ir tāda kā teicēja loma, ja vien par teicēju var uzskatīt personāžu, kuram lugā gandrīz nav runājama teksta. Lielāko daļu viņa, iespējams, runātā, bet pārsvarā droši vien benzīna izgarojumu apdullinātajā apziņā ņudzošā teksta daudzās dažādās etīdēs izspēlē Ivara Krasta un Edgara Kaufelda tēli. Lietā tiek likti dažnedažādi paņēmieni, triki un rekvizīti: vecas autoriepas un padomjlaika lelle "Vaņka-vstaņka" (lellei, šķiet, ierādīta simboliska Benzīnvīra otrā "es" loma – arī viņš pēc katras nonākšanas policijā vai psihiatriskajā slimnīcā drīz vien atgriežas brīvībā – vai otrādi), vienkāršs polietilēna lietusmētelītis un gumijas cimdi u.tml. Apbrīnojamā kārtā viss šis raibums nerada bezsakarīga ķīseļa iespaidu, bet drīzāk atgādina bērnu rotaļāšanos – lai pārģērbtos par policistu, pietiek ar jebkādu atstarojošu vesti, salauzts kalkulators var pārvērsties par alkometru, bet benzīntanka "pistole" – par mikrofonu kovboja rokā. Tikpat dažādas ir arī pašas etīdes – šķiet, izmantots tiek bezmaz vai viss teātra mākslas izteiksmes līdzekļu arsenālā pieejamais, sākot no marionešu teātra un beidzot ar hiperreālismu "Latviešu stāstu" garā (jā, jā, ir arī muzikāli numuri un pat modernās dejas elementi). Pa starpu tam visam ik pa laikam atskan fragmenti no fiktīvas sirreālas FM raidstacijas pārraidēm valodā, kuras vārdiem, vismaz šķietami, kādā no valodām varbūt pat ir nozīme, taču kopējo teikumu jēgu izlobīt nav iespējams. Ivars Krasts un Edgars Kaufelds savās etīdēs ir viens no komiskākajiem pēdējā laikā latviešu teātrī redzētajiem tandēmiem, un ir iemesls ticēt tiem skatītājiem, kas apgalvo, ka viņi šajā izrādē smējušies līdz asarām. Grūtāk būs izprast tos, kas atsauksmēs par izrādi teikuši, ka paralēli šiem smieklu brīžiem izrādē uzvējojušas arī stindzinošas un apklust pavēlošas šausmas. Iespējams, par šo komponenti būtu bijis jārūpējas pašam Benzīnvīra tēlam, taču diemžēl Andreja Možeiko lādzīgi šurpu turpu slājošajā pasīvajā personāžā ir pārāk daudz neveiklas karikatūras, lai būtu iespējams noticēt viņa traģēdijai. Tā kā šai lomai teksta ir ārkārtīgi maz, aktierim ir dubulti sarežģīts uzdevums – piepildīt savu tēlu ar saturu bez vārdiem, bet tiem dažiem nedaudzajiem vārdiem, kuri jāizrunā, piešķirt skanējumu, kas neizklausītos pēc nejaušības.

Kopumā ņemot, Kalnozola izraudzītais paņēmiens šī stāsta stāstīšanai ir gan asprātīgs, gan potenciāli iedarbīgs. Tā vietā, lai skatītos uz varoni no malas, viņš piedāvā paša varoņa skatījumu uz viņam apkārt notiekošo un tā interpretāciju viņa apziņā. Protams, allaž var attaisnoties, ka tur ieraudzītais tik "traks" mums izskatās vien tāpēc, ka "traks" ir pats benzīna tvaikus ostošais skatītājs, taču, uz mirkli par tiem tvaikiem piemirstot, gribot negribot ir jāaizdomājas par to, kāpēc gan mums allaž ir tik svarīgi visus sašķirot un sevi, kā likums, iztēloties to "normālo" pusē.

Kaut kā tā nu ir iegājies uzskatīt, ka svarīgas mācības, brīnišķīgu izklaidi, katarsi un ko nu vēl no visa tā, ko cilvēki ir raduši gūt no mākslas darbiem, ir pašsaprotami, pat dabiski gūt vien gadījumos, kad šo saturu autori mums izklāsta, kā piemērus izmantojot ķēniņus (piezīmēsim, bieži vien garīgi nelīdzsvarotus vai pat pilnīgi trakus), vidusmēra labklājībā ieslīgušas buržuāzijas pārstāvjus, iemīlējušos izskatīgus cilvēkus un citus "varoņus". "Benzīnvīrs" ir pierādījums tam, ka visiem nozīmīgi stāsti var slēpties arī vietās, no kurām savā ikdienā mēs labprātāk laižamies lapās vai cenšamies izvairīties, ieņemot izsmējīgas vai nosodošas pozas un tādējādi uz citu rēķina sajūtoties kaut kādā ziņā pārāki un vērtīgāki.

Šāds Benzīnvīra stāsts noteikti ir krietni vien vērtīgāks un godājamāks sasniegums, nekā dažu entuziastu aizrautīga spēlēšana trūkumcietējos, izliekoties, ka viņi nav spējīgi nopelnīt tik daudz naudas, lai spētu samaksāt par sabiedriskā transporta biļeti, un liekot sajusties kā muļķiem visiem tiem, kas biļetes tomēr pērk.

Pēc izrādes Gobziņš vairs nebija prātā. Tad jau drīzāk rindas no Grebenščikova dziesmas "Vilki un kraukļi" par to, ka gribētos uzlikt svecīti, bet tās visas izpirktas, varētu aizdedzināt spirtu plaukstā, bet pat to nav īsti, kur ņemt.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!