Kultūra
20.12.2013

"Satori" portāla arheoloģija

Komentē
0
Saglabā

Kā radies un audzis interneta žurnāls "Satori"? Stāsta Reinis Tukišs, Dagnis Skurbe, Anda Baklāne, Haralds Matulis, Ainārs Kamoliņš, Nils Sakss, Ingmāra Balode. Ar bijušajiem "Satori" redaktoriem sarunājās Elizabete Lukšo.

2003. gada 1. decembrī internetā parādījās literatūras un filozofijas portāls "Satori", taču jau divus gadus pirms tam eksistēja divu vidusskolēnu radīts projekts "Mangy Pearl", ko varētu uzskatīt par "Satori" agrīno versiju. Ideja radās, Dagnim Skurbem un Reinim Tukišam mācoties Rīgas Komercskolas 11. klasē, kad Dagnis izveidoja interneta vietni "Mangy Pearl", kur laika gaitā abi sāka publicēt literāros darbus un esejas, ko tobrīd rakstīja. Tā radās ideja portālā izveidot atsevišķu tekstu sadaļu, kura pamazām paplašinājās un no kuras ir izaudzis tagadējais "Satori".

Tas sākās kā Reiņa un Dagņa privāts projekts, kura galvenā doma bija atspoguļot abu interesi par pasauli. Reinis stāsta, ka abi aizrāvās ar literatūru un filozofiju, lasīja visdažādākos tekstus: "Bija teksti, kas uz mums atstāja spēcīgu iespaidu, tāpēc gribējām dalīties tajos ar citiem. Tā radās pirmais projekts ar nosaukumu – "Mangy Pearl". "Tā sākotnēji vairāk bija Dagņa ideja – platforma mūsu tā brīža privātajām interesēm, ko šodien dēvētu par blogu, –, bet vienlaikus klāt tika izveidots arī interneta forums, kurā varēja sarunāties tie, kas gribēja spriest par literatūru un filozofiju, apmainīties viedokļiem. Projekta iniciators un galvenais virzītājs 2001. un 2002. gadā bija Dagnis. Reinis vairāk nodarbojās ar tekstiem. Zināms izaicinājums bija tekstu pārvēršana digitālā formātā. Dažkārt drukātu darbu fragmenti tika gluži vienkārši pārrakstīti.  Abi puiši vāca kritiski un pēc savas literārās gaumes atlasītu latviešu valodā pieejamo literatūru, jo apkārt pieejamais literāri publicistisko tekstu izvēles klāsts latviešu valodā viņus lielākoties nekādā veidā nesaistīja, par vienīgo autoritāti publicistikas jomā uzskatot "Rīgas Laiku" un "Kentauru XXI". Dagnis uzsver, ka dzinuļi, kas lika veidot ko šādu bija vēlme radīt un uzturēt intelektuālu vidi, dzīvot šajā vidē, pārtikt no tās un meklēt līdzīgi domājošus cilvēkus.

 

Portāla versija no 2002. līdz 2003. gadam

Nils Sakss, kas periodiski piegādājis portāla saturu, stāsta par pirmo sadarbību – kopā ar Dagni veidoto "Mangy Pearl" projektu – melnbalto bilžu galeriju "Jēzus mīlestību meklējot", kas publicēta 2001. gada 10. maijā. Nils saka: "Mums bija savs tusiņš, un sākums bija balstīts pusaudžu alkohola lietošanā un klaiņošanā."

Dagnis portālu uztvēra kā mākslas projektu, kurā literatūra un filozofija parādās nevis tāpēc, lai pildītu kultūras lomu sabiedrībā, bet drīzāk sajūtu radīšanai: "Lasot labu literatūru, tu gūsti labu sajūtu, mani šī sajūta ir fascinējusi jau kopš bērnības." Tāpēc portāls tika veidots tā, lai atdarinātu vai radītu labas literatūras lasīšanas sajūtu.

Internets bija vieta, kur uzrunāt plašu auditoriju, bet tajā pašā laikā – tā īsti vēl neapgūta vieta. Internetu lietoja daudzi, bet tajā nerunāja par literatūras un filozofijas jautājumiem. Tā bija atvērta un neaizņemta telpa, un par spīti tam, ka puišiem nebija attiecīgās izglītības, jo abi vēl tikai mācījās skolā, Latvijas kultūras vide ar viņiem pamazām sāka rēķināties, jo tobrīd tas bija vienīgais tāda tipa projekts, kurā būtu apkopots diezgan daudz spēcīgu un interesantu tekstu – pieteikumā bija jaušama plaša ambīcija. Tā tas ieguva atpazīstamību un starp Latvijas literatūras un filozofijas lasītājiem un interesentiem iedibinājās kā resurss, kurā vērts iegriezties. Lapas interneta adrese arī tika iekļauta LU Vēstures un filozofijas fakultātes studiju ceļvedī kā papildliteratūras resurss. Lai arī "Mangy Pearl" sākotnējā auditorija bija 40 līdz 100 apmeklētāji dienā, intensīvās sarunas portāla forumā aizvien vairāk lika domāt, ka tas varētu būt interesanti vairāk nekā tikai dažiem cilvēkiem un ka ar to vajadzētu dalīties ne tikai ar draugiem, kā tas sākotnēji bija iecerēts. Tā tas nonāca līdz plašākam projektam – "Satori", kas ar ambiciozu uzstādījumu debitēja kā literatūras un filozofijas portāls.

Atbildot, kāpēc tieši "Satori", Dagnis stāsta: "Es sākumā to izmantoju e-pastos, lai aprakstītu savu noskaņojumu, kas svārstījās starp vienu astotdaļu un vienu ceturtdaļu vai kāpa vēl uz augšu. Ideja aizgūta no Fromma grāmatas par dzenbudismu, kurā bija citāts, kas tajā laikā likās asprātīgs – ka satori var būt arī daļējs, līdzīgi kā apgaismota telpa. Ja tajā ienes divas sveces, tad tā ir daļēji gaiša, ja ienes četras sveces, tad tā ir gaišāka, bet ja desmit sveces – tad pavisam gaiša. Sākumā daļējo un svārstīgo satori mēs izmantojām tikai kā joku." Kad tika nomainīts nosaukums, paradoksālā kārtā mainījās arī portāla uztveres līmenis, šo pieteikumu cilvēki sāka vērtēt nopietni.

Portāls bija milzīgs jaunums, jo bija vienīgais, kam interneta vidē izdevies apkopot tādus spēcīgus tekstus, kas savulaik, 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, publicēti žurnālos "Avots" un "Grāmata", bet interneta vidē tie bija milzīgs jaunums, un daudzi to novērtēja. Dagnis stāsta: ""Avots" bija bijis viens no visu laiku kvalitatīvākajiem literāri kritiskajiem žurnāliem latviešu valodā, tāpēc rūpīgi atlasīta tā tekstu pārpublicēšana tādā jaunā medijā, kāds Latvijā tajā laikā joprojām bija internets, kaut kādā ziņā bija simboliska atzinības izteikšana caur augšāmcelšanu." Nevarētu teikt, ka portāls ieguva plašu lasītāju loku, bet tas pavisam noteikti kļuva pamanīts aprindās, kas interesējās par literatūru un filozofiju. Auditorija paplašinājās arī pateicoties sadarbībai ar portālu "Delfi.lv", kur parādījās gan "Satori" raksti, gan baneri, bet reklāmas kampaņas nepieciešamas nebija, jo kultūras vidē informācija apritēja ātri. Dagnis atceras "Brīdī, kad tika palaists "¼ Satori" portāls, tas jau bija kļuvis kaut kādā ziņā "lielāks" par mums pašiem un publiskajā telpā ātri sāka dzīvot pats savu dzīvi," tāpēc izveidojās veiksmīga sadarbība ar citiem tā laika literārajiem izdevumiem un šīs sfēras darboņiem – ar Leonu Briedi un kulturoloģisko žurnālu "Kentaurs XXI", kura raksti reizi pa reizei parādījās portālā, tāpat arī ar literāro žurnālu jauniešiem "Ugunsgalvas", jauno literātu nometni "Aicinājums" un Daiņa Grīnvalda rīkotajiem literārajiem konkursiem, kuru dalībnieku un laureātu darbi tika publicēti portālā.

 

Portāla versija no 2003. līdz 2005. gadam

Ap 2004. gada pavasari, kad "Satori" jau bija nodrošināts ar automātisko administrāciju, iniciatīvu pār projektu pilnībā pārņēma Reinis, bet Dagnis līdz pat 2011. gadam turpināja veidot portāla dizainisko pusi. Haralds Matulis "Satori" sāka darboties, kad aizsūtīja dažus iztulkotus Harmsa tekstiņus, bet vēlāk, kā pats atceras, sadarbība tika institucionalizēta.

Haralds stāsta: "Tas viss notika diezgan anarhistiskā veidā. Reinis ir ļoti labs organizators, bet kādos brīžos ir bijis arī tā, ka pietrūkst piecas minūtes vai nav kaut kas izdarīts, vai notiek milzīga bohēma un nav kas publicē rakstus. Tā bija tā anarhistiskā laika burvība, kad nevarēja zināt, kas īsti notiks tālāk. Citreiz bija kāda nedēļa, kad valdīja pilnīgs klusums, portālā nekā nebija, kamēr Reinis atkal parādījās."

Andai Baklānei priekšlikumu par līdzdarbošanos portāla veidošanā Reinis izteica 2003. gada vasarā, braucot uz festivālu "Rozā peldbaseins", no mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Anda stāsta, ka tas bija laiks, kad Reinis nebija pirmais cilvēks, ar kuru viņa tika runājusi par iecerēm veidot žurnālu un digitālu bibliotēku vai tekstu krātuvi, kurā apkopot dažādu humanitāro zinātņu nozaru maģistra un doktora darbus, digitalizēt "Kentaurus", grāmatas un periodiskos izdevumus, kas attiecas uz literatūru un filozofiju. "Tomēr tas viss bija ļoti bērnišķīgi," atzīst Anda, "jo nebija ne infrastruktūras, ne arī iespējas to izdarīt, par autortiesībām tajā laikā neviens pat nerunāja."

Kad Anda iesaistījās projektā, viņa veidoja "Satori" foruma sadaļu, tobrīd vienīgo Latvijā. Šajā forumā, kurā tika uzdoti jautājumi un visi sarunājas par konkrēto tēmu, bija pastāvīga sabiedrība, kas tur uzturējās un kuriem bija tāda kā atkarība no šīm sarunām. Forumā vienkārši tika uzdots kāds filozofisks jautājums, kas kādam ienāca prātā; tas varēja būt bērnišķīgs, tas varēja būt nozīmīgs, bet tam nebija jābūt akadēmiski filozofiskam, jo lielākā daļa cilvēku, kas piedalījās diskusijā, nekad nebija studējuši filozofiju. Tas bija kaut kas līdzīgs senai čata formai, kura lietošanai bija pāris noteikumi – savs uzvedības kodekss, kas neļāva runāt muļķības un stulbi uzvesties.

Kaut arī formāli tobrīd projekts tika finansēts, finansējums bija gauži neliels – daži simti latu gadā – un tam trūka regularitātes: iesniedzot vienu projektu, pietika naudas, lai nosegtu četrus honorārus, bet uz tādas bāzes nebija iespējams publicēt rakstus regulāri. Redaktori meklēja galus, kur varētu dabūt rakstus vienkārši tāpat, tulkoja vai publicēja fragmentus no arhīva – toreiz šķita, ka tā var, turoties pie vadlīnijas "Kamēr mēs neko nepelnām, neviens neko neteiks, tikmēr mēs varam būt mierīgi, jo darām labu darbu". Tobrīd "Satori" portālam nebija komandas, kas kopīgi strādātu pie projekta, redakcija bija viens cilvēks, plus daži ceturtdaļ-slodzes cilvēki. Arī darba vieta bija alternatīva – Anda atceras, kā pirms projekta iesniegšanas KKF visi sēdēja Vecrīgas "Melnajā kaķī" pie āra galdiņiem, kur notika vēl pēdējā papīru rakstīšana, "tas arī bija mūsu birojs".

Portāla kvalitāti lielā mērā nosaka autori, kas tajā tiek publicēti, tāpēc viens no svarīgākajiem redakcijas darbinieku pienākumiem bija autoru piesaistīšana. Tas pamatā bija darbs ar cilvēkiem, runājot un uzturot ar viņiem privātu kontaktu un tādā veidā iegūstot no viņiem materiālus. Vēlāk, ap 2007. gadu, kad "Satori" bija kļuvis jau pavisam nopietns – tas mainījās, jo portāls bija ieguvis atpazīstamību un pietiekami augstu novērtējumu starp lasītājiem un jomas profesionāļiem – varēja uzrunāt un lūgt publicēties gandrīz jebkuru, arī "lielos autorus". Bet līdz tam tas bija ļoti privāts darbs ar cilvēkiem. Anda stāsta, ka grūtības sagādāja ne tikai finansējuma trūkums autoru honorāriem, bet arī tas, ka Latvijā nav, kas raksta – tie, kuriem būtu, ko teikt, kaut kas traucē rakstīt – trūkst čakluma vai spējas organizēt savu laiku. No filozofiem teksti bija jāvelk ārā ar knīpstangām, vieglāk bija ar rakstniekiem un recenziju autoriem, kuriem tas sanāk dabiskāk, bet problēma radās, jo līdz 2007. gadam bieži vien nebija, ko samaksāt. Lai dabūtu materiālu, autorus bieži vien nācās pielauzt ne tikai redakcijas vārdā, bet arī privāti apelēt pie viņu laika un brīvās domu telpas.

Runājot par portāla lasītājiem, Reinis domā, ka auditorija tolaik bija tā, ko dēvē par inteliģenci, t.i., rakstnieki, dažāda veida autori un publiski zināmi cilvēki, kuri katrs nes sev līdzi tos, kas interesējās par viņu paustajiem viedokļiem, kā arī cilvēki, kuri vienkārši interesējas par aktuālajiem procesiem kultūrā. Anda stāsta: "Personīgi man un arī daudziem citiem "Satori" bija komunikācijas kanāls un vide, kurā sazināties ar līdzīgi domājošajiem, kuru uz pasaules nemaz nav tik daudz. Mūs vienoja kāda grūti definējama nianse – kopīga humora izjūta un atrašanās kādā īpašā apziņas līmenī, kurā tu neatrodies nevienā citā dzīves situācijā."

Haralds domā, ka "Satori" varēja lasīt tekstus, ko normāls literārs izdevums nepublicētu, jo tā nebija literatūra, bet kaut kas pa vidu starp tenkām par literatūru un pseidofilozofiskiem sacerējumiem. Daudzi teksti bija anarhistiski un neviennozīmīgi vērtējami, piemēram, skandalozā Nila Saksa sērijveida blogvele "Norakstītā", kas sākas ar to, ka nejauši tiek nobraukta rakstniece Nora Ikstena. Nils stāsta, ka tā nekādā ziņā nav bijusi personiska nepatika pret literāti, bet gan pret establišmentu, ko Nora Ikstena novelē simbolizē. Nils saka: "Es nezinu, kāpēc tā sanāca, jo tajā blogvelē nekā ļauna nebija. Tas principā bija negadījums, tā vienkārši sanāca – brauca mašīna un nejauši uztriecās virsū cilvēkam, kas izrādījās Nora Ikstena."

Tagad Reinis uzskata, ka šis periods nebūtu uzskatāms par labāko, ko "Satori" piedzīvojis, jo skandāls neatspoguļoja to intelektuālo bagāžu un saturu, ko "Satori" tiecās nest sev līdzi un kura ietvaros domāt. Reinis domā, ka šajā jautājumā tika ignorētas jebkādas idejas un pieņemts pats primitīvākais – ka ir kaut kādi jauni čaļi, kuriem nepatīk "vecie" literāti. Reinis uzskata, ka "Satori" panākums bija piedāvātā alternatīvā perspektīva, kā raudzīties uz noteiktiem procesiem un kultūras tematiem. "Satori" ir piedāvājis pietiekami kontroversiālas perspektīvas, kā uzlūkot dažādas tēmas, un tas, iespējams, ir mainījis cilvēku domāšanu – nevis par labu tieši alternatīvajam priekšstatam, bet par labu priekšstatam, ka ir iespējami daudzi redzējumi, jo, būdami ieslēgti katrs pats savā redzējumā, mēs bieži vien vienkārši to neapzināmies," stāsta Reinis, turpinot, "Jāatzīstas, mani vienmēr ir interesējuši konflikti. Konfliktos es esmu juties labi, man tie ir devuši enerģiju, un man ir licies, ka tie piešķir dzīvei asumu un intensitāti. "Satori" tobrīd bija labā un intelektuālā veidā vērsts uz pastāvīgu konfliktēšanu. Ja mēs skatāmies Rietumu kultūras intelektuālajā tradīcijā, visvairāk nāk prātā franču intelektuāļa ideāls – vienmēr opozīcijā, vienmēr pretstāvošs un nepārtraukti ir izaicinošs pret buržuāzisko pasauli, kas pastāvīgi ir jāizvaicā, jādekonstruē un jāpiedāvā tai antitēze, lai tā turpinātu attīstīties. Pastāvīgi izaicinādams, es jūtos darām radošu darbu. Atceros slavenā anarhista Mihaila Bakuņina tēzi, ka "jebkura graušana ir radoša". Manā skatījumā latviešu kultūras un intelektuālajai tradīcijai daudz un akūti, pat hroniski, ir pietrūcis savstarpējas dialektikas, kas būtu nevis par personālijām, bet par idejām. Ir bijis maz konfliktu vai intelektuālu sadursmju tieši par idejām. Mūsu sabiedrībā ir pieņemts to nogludināt." Savukārt Ainārs Kamoliņš, kas kādu laiku arī darbojies kā "Satori" redaktors, saka, ka, lai motivētu domāšanas procesu, ir nepieciešamas kaislības, un kaislības visvieglāk ir radīt ar skandālu vai negatīvismu, bet svarīgi, vai tas negatīvisms tiks atsvērts ar pozitīvo ieguldījumu, piemēram, diskusijās vai pārdomās.

Portāla versija no 2005. līdz 2009. gadam

Ainārs portāla veidošanā sāka piedalīties brīdī, kad Reinis darbojās viens. Viss sācies krogā – Vecrīgas bārā "Mi6", kur arī sarunājuši ar Reini, ka Ainārs pievienosies "Satori" komandai. Šajā laikā bija doma, ka projekts jāpadara nedaudz nopietnāks, ka anarhistiskajam un uz jaunajiem literātiem vērstajam portālam būtu vairāk jāpiesaista tieši filozofija.

Ingmāra Balode portāla veidošanā iesaistījās ap 2005. gadu, sākumā gatavojot sadaļu "Dienas teksts", bet pēcāk kļuva par "Satori" redaktori. 2007. gada beigās, 2008. un 2009. gadā līdztekus redakcijas uzrunātajiem autoriem cilvēki paši sāka sūtīt tekstus un notika redakcijas bombardēšana ar dzejām, prozām un visu ko citu; tajā brīdī Reinis rediģēšanu uzticēja Ingmārai. Ingmāra stāsta, ka ikvienam medijam pienāk brīdis, kad vienatnē ar saturisko pusi vairs galā tikt nevar: "Starta pozīcijā tas noteikti bija projekts ar milzīgu entuziasmu apakšā, un milzīgu vēlēšanos radīt šo mediju, kāda tobrīd Latvijā vēl nebija. Bija akūta nepieciešamība pēc jaunās literatūras platformas. "Satori" mērķis bija dot kvalitatīvu kultūras mediju, kurā izteikties, veidot mediju, no kura mums nav kauns, ko mums pašiem gribas atvērt. Neskatoties uz to, ka mēs šajā jomā bijām iesācēji, domāju, ka mērķis piepildījās, it sevišķi aktīvākajos gados."

Portāla versija no 2009. līdz 2011. gadam

Ap 2007. gadu "Satori" mainījās un kļuva pavisam nopietns, tika izveidota izdevniecība. Tas notika, pateicoties naudas klātbūtnei, – portāls pirmo reizi no Kultūras ministrijas saņēma puslīdz adekvātu finansējumu. Līdz šim privātā entuziasmā balstītais projekts nu varēja sākt strādāt regulārāk, redakcijas darbs varēja ritēt nepakārtoti citiem darbiem un interesēm. Tieši tad sākās darbs arī pie pirmajām izdevniecības iniciatīvām. Pirmā izdotā "Satori" grāmata bija Saimona Blekbērna grāmata "Domā. Neatvairāms ievads filozofijā". Tieši ar Blekbērna grāmatas izdošanu izdevniecība sāka nopietnu darbību – tika noslēgts līgums ar "Oxford University Press" un sākās grāmatu sērijas "Ļoti saistošs ievads" publicēšana, kurā latviski lasošajiem tika piedāvāta Oksfordas Universitātes izdevniecības autoru perspektīva, kā uzlūkot Kafku, Bartu, Platonu, literatūras teoriju, globalizāciju, feminismu, antisemītismu un citas aktuālas un saistošas tēmas. Kopumā nedaudz vairāk nekā gada laikā tika izdotas 23 grāmatas.

Šīs grāmatas tobrīd bija ļoti nepieciešamas Latvijas lasītājam, jo latviešu valodā bija pieejams samērā mazs informācijas apjoms par tēmām, kas tajās tika apskatītas. Piemēram, literatūras teorija, kā par to runā Rietumu augstskolās, pirms Džonotana Kalera "Literatūras teorijas" grāmatas izdošanas Latvijā aprakstīta nebija nekad. Arī tādi temati kā antisemītisms, globalizācija, feminisms – par tiem, neskatoties uz milzīgo Rietumos pieejamo tekstu un informācijas korpusu, Latvijā ļoti maz bija diskutēts. Šajā brīdī varētu runāt par "Satori" redakcijas misijas apziņu vai tā saucamo public duty attiecībā uz auditoriju – redakcija vienkārši vēlējās, lai , runājot par šīm tēmām, Latvijas intelektuālajā vidē ienāk t.s. Rietumu akadēmiskais meinstrīms, no kā Latvijas noslēgtā humanitāro zinātņu akadēmiskā vide bija centusies sevi pasargāt. Šīs grāmatas cilvēkiem iedvesa lielāku interesi par filozofiju un literatūru vispār, to pierādīja fakts, ka Saimona Blekbērna "Domā" nokļuva tābrīža labāk pārdoto grāmatu sarakstā. Reinis atzīst, ka arī tad vēl aizvien runa bija par samērā nelielu auditoriju – aptuveni 20 000 cilvēku, bet, ņemot vērā to, cik maza sabiedrība mēs esam, un to, cik nesena un cik trausla šeit ir intelektuālā tradīcija, tas bija labs rādītājs.

Portāla versija no 2011. līdz 2012. gadam

2009. gada nogalē tika izveidota arī "Satori" grāmatnīca, bet 2011. gadā Reinim pašam bija zudusi interese darboties "Satori", tāpēc darbības pēdējā periodā Ingmāra vadīja redakciju viena: "Principā beigas bija diezgan skarbas – es sapratu, ka to nedrīkst palaist vaļā, bet tobrīd mums redakcijā nebija tādi apstākļi, lai es varētu to pārņemt. Tas bija diezgan nereāli, un man ir prieks, ka atradās "Ascendum", kas bija gatavs uzturēt portālu. Viens cilvēks privāti no savas darbistabas, kā tas bija manā gadījumā, to nevarētu pacelt ar tām iestrādnēm, kas jau bija radītas."

Portāla versija no 2012. gada līdz 2017.

 

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!