Foto: Ģirts Raģelis
 
Satori diskusija
17.10.2019

Satori diskusija: ziedot izpratnes, nevis žēluma dēļ

Komentē
0
Saglabā

Vai atrodamies ziedošanas akmens laikmetā? Kāpēc bez ziedošanas nebūtu Latvijas? Vai ziedo tikai kaķīšiem un bērniem? Ko ziedošanas paradumi stāsta par sabiedrību? Par šiem un citiem jautājumiem 8. oktobrī "Satori" ziedošanas kampaņas "Bez upura nav uzvaras" ietvaros notikušajā diskusijā Ritas Rudušas vadībā sarunājās aktīviste Lolita Tomsone, viens no labdarības kampaņas "Dod Pieci!" veidotājiem Toms Grēviņš, reklāmiste un ziedošanas kampaņu komunikācijas veidotāja Una Rozenbauma, biedrības "Ascendum" vadītāja Zaiga Pūce un "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta.

Rita Ruduša. Diskusijā mēs runāsim gan par ziedošanu, gan upurēšanu, jo tie ir saistīti jēdzieni. Dažiem kampaņas sauklis "guļ" sliktāk, dažiem labāk. Atzīšos, ka, pirmo reizi šo saukli dzirdot, iedomājos par veselīgu jēru asinīm, bet, arvien vairāk par to domājot, sapratu, ka patiesībā mēs patiešām ikdienā upurējam, taču to šādā veidā neformulējam. Ziedošanas kultūras kontekstā gribu saprast, kādā punktā atrodas mūsu mazais burbulis un kādā – lielā sabiedrība. Ko mēs varētu darīt labāk un citādi? Tom, tu savā priekšlasījumā teici, ka mēs esam ziedošanas akmens laikmetā. Kāpēc tev tā šķiet?

Toms Grēviņš. Katram, kurš strādā ar labdarību, jānosaka sev kāds atskaites punkts. Agrāk "Dod Pieci!" ēterā pateicāmies ziedotājiem, pieminot viņu ziedotās summas, bet tagad pat dīdžeji neredz, kādu summu cilvēks ir noziedojis, jo tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka es klausos pārraidi vai lasu portālu, kurš mani aicina pievienoties savai ziedošanas akcijai, un es paceļu savu pakaļu, ieguldot kaut vai eiro. Svarīgi ir tas, vai esmu ar mieru pievienoties šai kustībai. No sabiedriskā medija skatpunkta tas ir visbūtiskākais – cik cilvēku mēs uzrunājam. Ne tikai ar speciālām kampaņām, bet arī akūtos gadījumos, kad kādam ir nepieciešama palīdzība. Savā priekšlasījumā minēju sabiedrībā populāras personības, bet, ja paskatāmies uz cilvēkiem, kurus neatpazīstam, tad skaitļi noteikti ir vēl skumīgāki. Manuprāt, līdzīgi ir arī ar ziedošanu kultūrai, kas tiek attīstīta paralēli tradicionālās ziedošanas jomai. Esmu pilnīgi pārliecināts – ja, piemēram, "Rīgas Laiks" iedziļinātos un izdomātu, kā man palūgt 100 eiro, es ar lielāko prieku viņiem tos iedotu. Bet tas ir ceļš, kurš jāmeklē.

Rita Ruduša. Šo pašu jautājumu es gribētu uzdot Rūtai, kura atšķirībā no citiem klātesošajiem ir bijusi klāt ziedošanas pirmsakmens laikmetā. Kā esam virzījušies uz priekšu? Kur, salīdzinot ar 90. gadu beigām, atrodamies šobrīd?

Rūta Dimanta. Protams, ja skatāmies vēsturiski, esam piedzīvojuši milzīgu attīstību, jo padomju laikā jau viss bija kolektīvs un nevienam nevajadzēja palīdzību. Bija viena arodbiedrība, viena jauniešu organizācija, un no cilvēkiem netika prasīta nekāda pašiniciatīva. Jo kas tad ir ziedošana? Tā ir atbildības uzņemšanās. Tie cilvēki, kas saprot, ka viņu personiskais labums nav iespējams bez kopēja labuma ilgtermiņā, zina, ka jādalās un jārūpējas, lai ne tikai viņiem ir labi, bet arī apkārtējiem, jo citādi varam nonākt pie 1905. gada muižu dedzināšanas. Piemēram, jau pieminētajā akmens laikmetā cilvēki dzīvoja mazās kopienās un tie, kas tika izdzīti no sabiedrības, nevarēja izdzīvot. Tas nav atcelts arī mūsdienās – mēs varam izdzīvot tikai tad, ja dalāmies ar citiem. Gan kā indivīdi, gan kā nācija. Latvijas valsts nekad netiktu nodibināta bez ziedošanas, jo tiem, kas sanāca Satversmes sapulcē, neviens par to nemaksāja. 1873. gadā, kad notika Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki, Kultūrkapitāla fonda nebija. Cilvēki ņēma savus zirgus, vilka labākos tērpus un brauca piedalīties kopīgā lietā, jo cilvēkam gribas būt sabiedrības daļai. Kas tad ir nodokļi? Tā pati ziedošana, tikai formalizēta. Ja kā nācija vienojamies par savu neatkarīgu valsti, es apņemos daļu no saviem ienākumiem ziedot kopējam labumam – lai uz skolu varētu iet arī tie bērni, kuru vecāki daudz nepelna, lai pa ceļu varētu braukt arī tie, kas nepelna. Mūsdienu izpratnē ziedošana nav pienākums, bet gan apliecinājums, ka tu esi pārticis un tev visa pietiek. Tas ir gods, ne pienākums. Mums nav pienākuma nevienam ziedot. Bet! Vidējais ziedojums portālā "Ziedot.lv" ir 10 līdz 20 eiro vienā reizē. Protams, ir arī viena eiro ziedojumi un ir privātpersonas, kas ziedo tūkstošus un pat desmit tūkstošus. Pastāv mīts, ka ziedo trūcīgie. Ziedo visi, arī politiķi un uzņēmēji.

Rita Ruduša. Vai arī apgalvojums, ka ziedo tikai bērniem un kaķīšiem, ir mīts? Vai mainās tas, kam ziedo?

Rūta Dimanta. Nē. Kaķīši un sunīši ir otrajā vietā, bet pirmajā – bērni. Cilvēki nekad neziedos tam, ko viņi nesaprot. Ja paskatāmies, kam sabiedrība ziedo, varam noteikt tās labklājības līmeni. Jo labklājīgāka sabiedrība, jo mazāk ziedo zupas virtuvēm un pārtikas bankām, bet arvien vairāk citām lietām, piemēram, "Satori". Tas attīstās. ASV man bija interesanta saruna ar Ņujorkas "Community Trust". Es prasīju, vai viņi ņems manu 10 dolāru ziedojumu, bet viņi atbildēja, ka ne, – ar tik mazu summu viņi nečakarēsies. Viņi teica, ka labs donors ir miris donors – tāds, kas atstājis lielu mantojumu, ko viņi var izlietot. Līdz tam mums, protams, ir, kur augt, un mēs priecājamies arī par 10 dolāriem.

Rita Ruduša. Lolita, tu regulāri upurē laiku un veselību, stāvot pie Saeimas un uzklausot sev veltītus epitetus. (Visi smejas.)

Lolita Tomsone. To var redzēt? (Smejas.)

Rita Ruduša. Tu esi pilsoniski aktīvs cilvēks. Ir arī vietas, kur mēs reizi gadā salstam kopā. Tas arī ir upuris. Kāpēc tu upurē savu laiku?

Lolita Tomsone. Es to neuzskatu par upuri. Cilvēks var izlemt, ko viņš darīs ar savu laiku, un viņš zina, ka tam ir cena. Mani kaut kas bremzē to uztvert kā upuri. Pirmkārt, es gribu dzīvot sabiedrībā, kur pastāv man saprotamas vērtības un notiek man saprotamas, vēlamas lietas. Es ļoti labi atceros brīdi, kad atgriezos Latvijā un momentā gribēju braukt atkal prom, jo man šķita, ka sabiedrība ir ļoti rupja, neiecietīga, vardarbīga. Izrādās, ka pie tā pierod. Tu saproti, ka tā ir daļa no dzīves. Tajā pašā laikā man negribējās pierast pie domas, ka var neko nedarīt. Ja esi puspubliska persona, tu apzinies, ka nebūsi visiem pieņemama, ka tev bliezīs pretim un rakstīs par tevi sūdus. Tā ir, un es to nevaru saukt par upuri. Man ir alerģiska reakcija no šī vārda, pilnīgi sākas nātrene.

Rita Ruduša. Sauksim to par investīciju labākā dzīvē.

Lolita Tomsone. Jā, tā ir izvēle – daļu savas dzīves pavadīt šādi. Ne visu, protams. Nav tā, ka es katru dienu aizmiegu, noklājusies ar plakātiem, vai ar katru cilvēku runāju par holokaustu.

Rita Ruduša. Pārlēcienu no ziedošanas uz pilsonisko sabiedrību es, protams, veicu apzināti, jo man ir teorija par ļoti zemo pilsoniski aktīvo cilvēku skaitu Latvijā. Zemsvītras piezīme – pilsoniskā aktivitāte nav tikai demonstrācijas, piketi vai piemiņas pasākumi pie Brīvības pieminekļa, tā ir arī krūts vēža nozīmītes nopirkšana, dalība nevalstiskajās organizācijās un ziedošana. Pilsoniskā aktivitāte ir ieguldījums mūsu kopīgā, labākā dzīvē. Tāpēc vērsīšos pie Zaigas, kas arī ir pieredzējusi dažādus pilsoniskās sabiedrības laikmetus. Vai ir korelācija starp ziedošanas, iespējams, pārāk lēno attīstību un punktu, kurā mēs šobrīd atrodamies kā pilsoniskā sabiedrība?

Zaiga Pūce. Manuprāt, pilnīgi noteikti. Atsaucoties uz Toma izteikumu par ziedošanas akmens laikmetu, domāju, ka ziedošanai būtu jāattīstās pēc tam, kad ir nostabilizējusies pilsoniski aktīva sabiedrība. Rūta minēja, kā ir veidojusies Latvijas valsts – vispirms cilvēki bija modri un apzinājās, ka viņiem tas ir nepieciešams, un pēc tam ziedoja. Ziedošana ir līdzeklis, kā tu nonāc līdz kaut kam. Mēs Latvijā esam drīzāk ačgārnā pozīcijā, jo šobrīd ziedošana palīdz attīstīt pilsonisko sabiedrību. Iesaku izlasīt Andreja Vīksnas rakstu par pilsonisko aktīvismu. Viņa skatījumā mūsdienās vēlamā patriotisma forma ir pilsoniskais patriotisms. Tas nozīmē ne tikai 18. novembrī pielikt karodziņu pie mēteļa, bet arī, piemēram, nopirkt krūts vēža nozīmīti vai pieteikties vecāku padomē skolā. Es pilnībā piekrītu Lolitai, ka tas nav nekāds upuris, bet gan pilsoņa pienākums. Tu dzīvo šajā valstī un nevari sagaidīt, ka par tavu dzīvi visu laiku kāds cits uzņemsies atbildību. Nevienam citam neinteresē visas tās lietas, kas interesē tevi. Cilvēki sadalās grupās, vai ne? Tu uzņemies atbildību par tām lietām, kas tev šķiet svarīgas, kamēr citi uzņemas par tām, kas viņiem šķiet svarīgas.

Rezultātā mēs iegūstam sabiedrību, kurā nav iespējams 1905. gads, bet ir patīkami iziet pastaigāties pa ielu arī no savas villas, jo ir droši un patīkami. Kāpēc es sāku runāt par to ačgārno pieeju? Manuprāt, tādas akcijas kā "Dod Pieci!", "Ziedot.lv" vai Katrīnes Pasternakas vadītās ziedošanas pārraides ir platforma, caur kuru tās veidotāji var pateikt: "Hei, mums te ir problēma, pieslēdzieties!" Tad visas pārējās pilsoniskās aktivitātes akcijas var uzsērfot uz šī viļņa, un teikt: "Jā, jā, redziet, kādas labas sekas ir tam, ka cilvēki līdzdarbojas! Ja jūs aizietu un izvestu pastaigāties patversmes sunīti, būtu vēl foršāk."

Rita Ruduša. Jā, tad visiem būtu vēl labāk! Jautāšu Unai: cik liela nozīme ir iepakojumam un komunikācijai?

Una Rozenbauma. Tam ir ļoti liela nozīme. Es esmu strādājusi arī ar "Dod Pieci!". Tas, ko mēs patiesībā darām šādās kampaņās, ir – skaidrojam problēmu un parādām risinājumu. Brīnišķīgi, ja ienāk nauda, bet tā ir otršķirīga. Mēs parādām, kāda ir problēmas būtība un kur šai situācijai vajadzētu nonākt. Protams, arī šajā gadījumā ir svarīgi, kā vēstījums iepakots. Cilvēki jau uzķeras uz iepakojuma.

Rita Ruduša. Tomēr tā ir salīdzinoši jauna tendence. Varbūt es kļūdos, bet, manuprāt, tieši ar "Dod Pieci!" labdarības komunikācija ieguva jaunu līmeni. Kā tev šķiet, Tom?

Toms Grēviņš. Mums ļoti paveicās, ka blakus bija Jānis Erts. Mēs gribējām taisīt ballīti, taču viņš teica: "Nē, tur ir jābūt vēl kaut kam!"

Una Rozenbauma. Viņš daudz lietoja vārdu "jēgpilni".

Toms Grēviņš. Jā, šis vārds tagad ir visiem pielipis, un to var dzirdēt daudzās runās.

Una Rozenbauma. Protams, tādās runās, kas ir jēgpilnas. (Visi smejas.)

Toms Grēviņš. Mēs skatījāmies, kā šādas kampaņas rīko mūsu rietumu brāļi – tās bija nopakotas kā lielas Holivudas filmas reklāmas kampaņas: ar plakātiem, videoklipiem. Tajā brīdī Latvijā tas šķita kaut kas pavisam jauns.

Una Rozenbauma. Manuprāt, nīderlandiešu "Serious Request" kampaņai ir brīnišķīgs princips – runāt par sāpīgām tēmām, nepadarot nevienu par upuri. Tajā tiek runāts par cilvēkiem, kuriem tiešām ir īpašas vajadzības, viņi ir vientuļi, viņu dzīve ir tukša, bet nevienā brīdī viņi netiek pazemināti. Nauda tiek ziedota nevis žēluma, bet izpratnes dēļ.

Rita Ruduša. Tev jālieto stāstniecības paņēmieni un jāizstāsta stāsts, lai uzrunātu potenciālos ziedotājus, vai ne?

Una Rozenbauma. Protams. Pietiekami vienkāršā, racionālā veidā jāpaskaidro problēma. Tai pašā laikā, ja mēs gribam dabūt no cilvēka naudu, klāt jābūt arī emocijām, taču pamatā tā ir izskaidrošana. Manuprāt, pirmajā gadā, kad mēs taisījām "Dod Pieci!" kampaņu bērniem ar īpašām vajadzībām, mēs pārāk stipri sarežģījām formu un tā bija pārāk emocionāla. Ar simfonisko orķestri, kameru, kas griežas riņķī… Klausītājiem radās jautājums – ko īsti jūs gribējāt teikt? Tas bija pašmērķīgi, vajadzēja vienkārši izstāstīt.

Toms Grēviņš. Papildinot Unu – šajās kampaņās mēs stāstām lietas, par kurām ikdienā nerunā, par kurām cilvēki, iespējams, pat nav aizdomājušies. Mēs noņemam šīs lietas no tabu plauktiņa un sakām: "Tagad tā, apsēdīsimies un sešas dienas pirms Ziemassvētkiem par to runāsim!"

Rita Ruduša. Rūta, gribēju arī tev jautāt par komunikāciju. Tā tomēr ir ļoti trausla līnija – izsaukt emocijas, bet neizmantot cilvēku vai cilvēku grupu, kurai tu gribi ziedot, un nepadarīt viņus par upuriem vai viņu ciešanas par labdarības pornogrāfiju. Kā ievērot šo līniju?

Rūta Dimanta. Stāstniecība ir ļoti svarīga, jo neviens pats no sevis nelēks no dīvāna un nemetīsies ziedot "Satori", bērniem vai kaķiem. Godīgi sakot, vairumam "Satori" lasītāju ir pilnīgi vienalga, kā veidojas portāla budžets, jo viņi grib patērēt produktu, tāpēc ir svarīgi stāstīt, no kā žurnāls pārtiek. Mēs katrs dzīvojam savā burbulī, ar savu viedokli par to, kā darbojas "Satori", kā "Ziedot.lv" un kā "Radio 5", turklāt, visticamāk, esam pārliecināti, ka tieši mūsu viedoklis ir pareizs. Tāpēc ir ļoti svarīgi stāstīt. Labdarībai pamatā ir emocionālais vēstījums. Ziedošana ir emocionāla. Tāpēc jau uzņēmumi neziedo, jo tiem nav sirds – tā ir juridiska forma. Cilvēki ziedo ar sirdi, bet grib arī uzticēties. Stāstīšana ir ļoti svarīga, lai raisītu emocijas, empātiju, uzticēšanos un izpratni. Kamēr cilvēki nesapratīs, kāpēc jāziedo "Satori", tikmēr radīsies jautājumi: ko viņi tur skribelē? Desu taču nedod! Tad ir jāpastāsta, ko "Satori" ar to manu piecīti vai desmitnieku izdarīs. Cilvēks ir ne tikai emocionāls, bet arī aizdomīgs un neuzticīgs.

Man ļoti patīk, kā risināta šī "upurēšanas" tēma, jo tā raisa diskusiju. Savukārt smalkā līnija, par ko Rita vaicāja, ir ļoti grūti noturama, jo lielākā daļa cilvēku, kuriem vajag palīdzību, nevēlas publicitāti, bet mediji grib konkrētus stāstus, jo, neredzot to meitenīti bez kājas, lasītāji neticēs. Sabiedrībā ir problēmas ar uzticēšanos. Ja mēs tikai sakām, ka kādam vajag palīdzību, mums netic. Cilvēki grib uzraudzīt, pārbaudīt, kontrolēt citus. Ir ļoti grūti izšķirties, cik daudz varam stāstīt. Protams, ir cilvēki, kas gatavi izstāstīt par savu problēmu visai pasaulei, bet tādu ir maz. Lielākajai daļai cilvēku ir ļoti grūti lūgt palīdzību, jo tas nozīmē visai pasaulei atzīt, ka viņi nav spējuši tikt galā ar savu dzīvi.

Zaiga Pūce. Es gribētu papildināt par uzticēšanos. Man pirms pāris gadiem vajadzēja stāstīt par ziedošanu vienā studentu korporācijā, un, gatavojoties tam, atradu, šķiet, 2015. gada pētījumu par ziedošanas paradumiem Latvijā. Mani pārsteidza, ka tikai 23% respondentu interesē, kā tiek tērēts viņu ziedojums. No vienas puses, tikai 57% privātpersonu un 38% uzņēmēju uzticas ziedojumu vācējiem, bet, no otras puses, lielāko daļu neinteresē, kur aiziet viņu ziedojums. Varbūt tas saistās ar pilsonisko aktīvismu – visvieglākais veids, kā iesaistīties, ir ziedot. To parāda arī dati – 70% cilvēki ir gatavi palīdzēt, ziedojot naudu.

Rūta Dimanta. Es precizēšu. Kad cilvēks noziedo, viņam vairs īpaši neinteresē, kā šī nauda tiek izmantota. Ļoti retais nāk un pārbauda. Taču brīdī, kad jāpieņem lēmums, viņam interesē, kāda būs šī konstrukcija. Labdarības un pilsoniskās sabiedrības organizācijām svarīgākais kapitāls ir reputācija, un ir ļoti svarīgi vienmēr būt caurspīdīgiem. Manuprāt, ziedošanas aktivitāte korelē arī ar iešanu uz vēlēšanām. Tas saistīts ar to, cik mums vispār svarīgi, kas notiek apkārt.

Una Rozenbauma. Tam visam ir vēl viena interesanta fāze – brīdī, kad tev neiet īpaši labi, tu esi gatavs dalīties. Kad ceļas dzīves līmenis, cilvēki ziedo mazāk un labāk izvēlas nopirkt sev jaunu televizoru vai ledusskapi, nevis palīdzēt kādam citam. Tajā brīdī empātija un saikne ar realitāti var sākt zust.

Rita Ruduša. Es gribēju šajā sarunā iemest vēl vienu tēmu. Protams, ir milzīgs vilinājums runāt par to, ka mēs neuzņemamies atbildību, mums trūkst uzticības un solidaritātes, bet, manuprāt, tā ir cita diskusija, kurā būtu jāpieaicina kāds sociālantropologs un jāparunā par postpadomju augšanas grūtībām, bet es gribētu parunāt par ziedošanas formātiem. Kad dzīvoju Londonā, uz katra stūra bija mazie plastmasas ķobīši, un, lai izvairītos no ziedošanas, bija jānodur galva un jānoslēpjas austiņās. Turklāt ziedojumus vāc ļoti aktīvi, harismātiski un vairumā gadījumu skaisti cilvēki, kuru uzdevums ir mūs ievilināt. Ir arī tādi, kas stāv jau ar gatavu līgumu, kurā tu vari parakstīties par automātisko maksājumu. Pie mums tomēr dominē kampaņas, lielākoties digitālas. Kāpēc trūkst daudzveidības? Vai tas ir saistīts ar kopējo akmens laikmeta līmeni? Vai mēs jau esam pārlēkuši tiešā mārketinga fāzei un uzreiz nonākuši pie citiem veidiem, kā palīdzēt?

Lolita Tomsone. Manuprāt, tradīcijas ir ļoti atšķirīgas. Kad Izraēlā sieviete ir tikko dzemdējusi, kaimiņi nes viņai sacepumus, zupas un citus ēdienus, ko ēst vīram un citiem bērniem. Viņi saprot, ka arī paši reiz var būt līdzīgā situācijā. Neviens nenāk, neber naudu, bet sniedz fizisku palīdzību, gluži kā sarunājuši. Tāpat notiek ar slimniekiem. Protams, šajā situācijā kaimiņi viens otru labāk pazīst un robežas ir daudz vājākas. Varbūt tas ir temperaments un kultūra, bet atbildība vienam pret otru ir citāda. Cilvēki iesaistās arī tad, ja viņiem nav naudas. Piemēram, kibucs noziedo tonnu ābolu, savukārt cilvēki, kuriem nav naudas, safasē tos un saliek kastēs. Tas skaitās tikums, pašsaprotama lieta. Vai varat iedomāties, ka mūsu kopīgais draugs Gints, kurš šobrīd ir Amerikā, ietu un fasētu ēdienu nabagiem? Bet viņš sadzēra universitātē vīnu ar jaukiem cilvēkiem, kuri katru trešdienu pako un nes ģimenēm ēdienu, un tagad to dara. Sabiedrībā acīmredzot darbojas kaut kāda sistēma, kā cilvēki tiek "ievilināti" palīdzēšanā, kā tu saki.

Rita Ruduša. Tiek radīta saikne, izmantojot kodus, kas konkrētajā sabiedrībā nolasās. Jautājums: kas ir mūsu kodi?

Zaiga Pūce. Iespējams, tas ir jautājums arī par izpratni. Izraēlā un ASV cilvēki saprot, ka ziedot nepieciešams, jo ikviens var nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc, manuprāt, darbojas arī tiešā kontakta ziedojumu vākšana. Mums vajadzīgas kampaņas, jo nepieciešams cilvēkiem paskaidrot: redziet, mums ir tāda problēma! Mēs varam iet un lūgt ziedojumus aci pret aci pēc tam, kad problēma ir saprasta. Citādi runāt uz ielas ar katru garāmgājēju ir ļoti neefektīvi.

Lolita Tomsone. "SOS ciemati" to dara.

Zaiga Pūce. Jā, bet cik daudz viņi ir ieguldījuši! Man bija septiņi gadi, kad es Ulmanim paspiedu roku pirmā "SOS ciemata" ķieģeļa ielikšanas pasākumā. Viņi to dara jau trīsdesmit gadus!

Una Rozenbauma. Es laikam nevarēšu piekrist, ka mums ir tikai viens ziedošanas formāts. Vakar mums bija "Rīgas Laika" futbola spēle, ir labdarības koncerti. Mēs pat vairs nepamanām, ka tā ir ziedošana.

Lielākā problēma ir tā, ka sabiedrībā trūkst spiediena darīt labu. Mammas mūs audzina, ka vajag būt labiem, bet, izejot uz ielas, to īsti nevar redzēt. Ja kāds jaunietis nelaiž sabiedriskajā transportā apsēsties vecu cilvēku, neviens viņam neaizrāda. Sabiedrības spiediens liek tev gribēt būt labam, lai iekļautos.

Toms Grēviņš. Kad sākām "Dod Pieci!", Rūta mums lasīja lekciju par to, kas vispār ir ziedošana. Joprojām atceros vienu teikumu: bet vispār cilvēki ir labi! Dažreiz tādi teikumi ir ļoti svarīgi. Cilvēki tiešām ir labi, tikai reizēm to aizmirst.

Rita Ruduša. Domāju, ka varam vienoties par divām lietām: cilvēki ir labi un tas, ka kultūras izdevumi spēj piesaistīt finansējumu caur ziedošanas kampaņām, ir ārkārtīgi veselīga pazīme.

Zaiga Pūce. Šī mums ir jau piektā kampaņa, un atceros, ka pirmajā mēs ļoti strādājām, lai pārliecinātu ziedot uzņēmējus. Privātpersonu skaits arī bija pietiekams, bet vienalga mazāks, nekā mēs bijām cerējuši. Taču nu arvien mazāk strādājam uz juridiskām personām, jo individuālo personu ziedojumu skaits un apjoms aug. Paldies Unai par tēmu – atsaucības ziņā šis ir bijis viens no veiksmīgākajiem gadiem. Jāsaka, ka mēs nekad neesam savākuši mērķa summu, kas tik un tā ir vien ceturtā vai piektā daļa no tā, kas vajadzīgs "Satori". Es ļoti, ļoti ceru, ka šogad mums tas izdosies. Tā ir laba tendence, un šie ziedojumi nozīmē, ka cilvēki izprot problēmu un kļūst atbildīgāki.

Una Rozenbauma. Viņiem vēl neiet tik labi, lai nedalītos. (Visi smejas.)


Šī diskusija notika "Satori" ziedošanas kampaņas ietvaros pasākumā "Upurēšanas vakarēšana". Kampaņa tapusi ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par kampaņas un raksta saturu atbild biedrība "Ascendum".

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!