Sarunā piedalījās dziedātājs un Rīgas Domes deputāts Normunds Puntulis, mūziķis un Rīgas Domes deputāts Jurģis Klotiņš, "Rīgas cirka" direktore Ināra Kehre, kultūras menedžere Diāna Čivle un kustības "Free Riga" dalībnieks Mārcis Rubenis.
Ilmārs Šlāpins: Pirms pašvaldību vēlēšanām daudzas partijas piedāvāja savu redzējumu par to, kādai jābūt Rīgai: Eiropas kultūras metropolei, latviskai, labiekārtotai u.tml. Kādu mēs gribam redzēt Rīgu? Vai Rīga ir bijusi kultūras metropole? Vai Rīga nav tāda šobrīd? Kas būtu jādara, lai to par tādu padarītu? Kur slēpjas Rīgas pievilcība? Kur ņemt naudu, lai to vairotu? Kā padarīt kultūru par finansiāli patstāvīgu un ienesīgu pilsētas dzīves nozari? Ko mēs esam palaiduši garām, aizmirsuši, nenovērtējuši no tā, kas Rīgai piemīt vai ir piemitis? Kā noturēties Eiropas un pasaules kultūras dzīves aktualitāšu vilnī? Kā nepazaudēt savdabību, latviskumu, patstāvību?
Diāna Čivle: Es uz Rīgu esmu skatījusies no dažādiem skatpunktiem. Astoņus gadus biju Kultūras departamenta vadītāja, to laikā sekoju līdzi tām Rīgas kultūras iestādēm, kuras finansē pašvaldība un kurām jāīsteno sava kultūrpolitika. Mans lielākais izaicinājums bija pārliecināt kultūras administratorus par to, ka uz Rīgas kultūrpolitiku ir jāskatās valstiski, nevis pašvaldības ietvaros, jo Rīga ir galvaspilsēta. Plānojot kultūrpolitiku, ir jālīdzsvaro tas, ar ko pēc likumdošanas nodarbojas valsts un ar ko nodarbojas pilsēta, jo, runājot par Latvijas kultūrpolitiku, ar to netiek domāta Rīga, kas ir iemesls, kāpēc kultūrpolitika veidojas nelīdzsvarota.
Otrs skatpunkts bija Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts, kas lika cilvēkiem pārdomāt, vai tas ir vajadzīgs Eiropai vai mums pašiem, kā arī par to, kā mēs izskatāmies starp citām lielajām Eiropas pilsētām. Daudzas kultūras institūcijas šo projektu izmantoja, lai atspertos vairākiem gadiem uz priekšu, un izplānoja starptautiskas sadarbības.
Treškārt, gatavojot Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmu, mēs pievērsām uzmanību arī apkaimju kultūras norisēm, kuras, ja tiktu mērķtiecīgi organizētas, varētu līdzsvarot Rīgas kultūras dzīves izplānošanu un darbību. Tie ir trīs virzieni, kā es pašlaik varu skatīties uz Rīgas kultūras dzīvi.
Ilmārs Šlāpins: Vai šobrīd atskatoties ir iespējams pateikt, kas no Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada ir palicis – kas turpina darboties, un ko mēs esam ieguvuši?
Diāna Čivle: Jā, noteikti ir. Kopš 2013. gada ir ieviesta finansējuma novirzīšana dažādām apkaimju aktivitātēm un radošajiem kvartāliem. Cits jautājums ir par to, kā tas realizējas un vai tie, kuri gatavi apgūt šo finansējumu, arī prot to mērķtiecīgi īstenot. Bieži diemžēl tas tiek uzskatīts par vēl vienu naudas avotu. Vēl ir saglabājušās mūsu kultūras institūciju iestrādnes starptautiskajām attiecībām. Šogad mēs arī realizēsim notikumu "Eirovīzijas gada koris", kas radies, pateicoties projektam "Dzimuši Rīgā", kas Kultūras galvaspilsētas gadā Eiropas Raidorganizāciju apvienībai pierādīja, ka mēs Rīgā spējam organizēt lielus, starptautiskus projektus. No kultūras menedžmenta skatpunkta tas ir liels sasniegums, jo līdz tam Rīgai šādi projekti netika piedāvāti.
Ilmārs Šlāpins: Vai mēs varam salīdzināt, kāds ir kultūras izdevumu īpatsvars Rīgas domes un valsts budžetā?
Nauris Puntulis: Es šo jautājumu uzdevu rakstiskā veidā, bet atbildi nesaņēmu, jo to ir ļoti grūti precīzi izrēķināt. Kultūras budžets no domes tiek iedalīts Kultūras un izglītības departamentam, tātad klāt tam ir izglītība.
Jurģis Klotiņš: Var diskutēt par to, kā tiek sadalīti kultūras projektiem piešķirtie līdzekļi. Pirms kāda laika es skatījos publiski pieejamos finanšu piešķīruma sarakstus un secināju, ka nav pareizi šajos sarakstos ietvert lielos svētku pasākumus – kā Jāņi Krastmalā vai Dzegužkalnā –, jo var redzēt, ka projektu kopējā finansējuma apjoms ir krietni lielāks par to, kas ir piešķirts. Jāatrod finansēšanas modeļi, kas sabalansē kultūras patēriņu ar atbalstu, ko pašvaldība var sniegt radošajām aktivitātēm, kolektīviem un kvartāliem, lai šī proporcija būtu par labu radošuma veicināšanai. Lielos svētkus pašvaldībai būtu jāfinansē no budžeta programmas, kas paredzēta tieši šim mērķim.
Nauris Puntulis: Tā jau arī ir.
Diāna Čivle: Tam ir divas puses. Viena ir budžets, kurā ierakstīt ciparu, bet otra – veids, kā piedāvāt radošajiem cilvēkiem iesniegt savus projektus. Šis veids Rīgā vienmēr ir bijis atvērts. Piemēram, projektu "Rīgas svētki" var organizēt dažādi, un ir jādod cilvēkiem iespēja pieteikt savas idejas. Turklāt lielajiem svētkiem ir nodalīts atsevišķs konkurss, tie ir tradicionālie pasākumi, līdzīgi arī festivāli ir atsevišķā kategorijā. Kā arī ir lielo projektu konkurss, kurā var iesniegt jebko, kas atbilst vadlīnijām. Problēma ir tajā, ka finansējums ir nepietiekams un rodas dilemma, vai piešķirt visu finansējumu dažiem vai sadalīt vairākiem.
Ilmārs Šlāpins: Pēc pēdējā konkursa izskanēja mājieni, ka visiem sadalīts pa tūkstotim. Vai tas nozīmē, ka nav redzējuma?
Diāna Čivle: Nē, tā ir bijis vienmēr. Pēc pēdējā konkursa atkal esam pamanījuši problēmu, ka daudzi prasa finansējumu, nepadomājot, ka to iespējams iegūt citādi un rast ekonomiski pamatotākus risinājumus, piemēram, pārdodot biļetes. Biļešu jautājums vienmēr bijis aktuāls, jo bezmaksas pasākumus apmeklētāji bieži mēdz maldīgi uztvert kā mazāk vērtīgus.
Nauris Puntulis: Es piekrītu Jurģim par lielajiem pasākumiem – tiem jābūt finansētiem atsevišķi. "Bi-2" koncerts maksāja 200 tūkstošus, no kaut kāda budžeta tas ir finansēts, tāpat Jāņi izmaksāja 300 tūkstošus, pilsētas svētki – 500 tūkstošus. Trīs mēnešu laikā tie ir miljons eiro. Droši vien mēs ar Diānu varētu diskutēt, cik finansiāli atbalstāmi ir lielie svētki. Es domāju, ka šiem svētkiem vajadzētu rast citu finansējuma avotu, lai procentuāli vairāk varētu atbalstīt radošumu un amatiermākslu. Runājot par konkursiem, esmu piedalījies projektu vērtēšanā pēdējos četrus gadus un šajā laikā esmu novērojis, ka radošuma ar katru gadu kļūtu aizvien mazāk.
Ināra Kehre: Tas ir plašāks jautājums. Tā ir visas Latvijas problēma – ka mums ir organizācijas, kuras mākslīgi ģenerē projektus, lai varētu no tiem pēc tam izdzīvot.
Ilmārs Šlāpins: Varbūt organizācijas ir saskārušās ar to situāciju, kurā, jo vairāk radošuma, jo mazāk iespēju tikt atbalstītiem?
Diāna Čivle: Nedomāju.
Ināra Kehre: Iespējams.
Nauris Puntulis: Kaut kāda taisnība tajā ir, jo jābūt drosmei, lai atbalstītu tikai radošumu, kas mēdz būt nepārliecinošs; vienkāršāks ceļš ir atbalstīt projektus, kas garantē kvalitāti. Svarīgi, lai arī nenotiek kā pirmsvēlēšanu laikā, kad nauda tika iedota visiem.
Ināra Kehre: Manuprāt, tiek risināts cits jautājums. Ja organizācijas ir spējīgas nodrošināt bāzi, tad radošumā tās var izpausties, meklējot un atrodot citus resursus. Bāze ir tā, kura meklē finansiālu atbalstu brīžos, kad to nevar nodrošināt citādi. Savukārt radošumam var piesaistīt sponsorus vai ziedotājus, te to izdarīt ir vieglāk.
Diāna Čivle: Tādā gadījumā tam ir jābūt organizācijas pamatuzstādījumam. Piemēram, Eiropas kultūras galvaspilsētas projekta pirmie iesniegumi bija vāji, un mēs tiem atteicām, sakot, ka vēlamies lielākas idejas. Tajā brīdī tie paši cilvēki sajuta atbalstu un nāca klajā ar milzīgām idejām.
Ilmārs Šlāpins: Tika pieminēta problēma, ka vajadzētu sabalansēt Rīgas kultūrpolitiku ar valsts kultūrpolitiku. Kā tas realizējas: vai Rīgas domes Kultūras departaments kontaktējas ar Kultūras ministriju?
Diāna Čivle: Vēlmei meklēt balansu ir jābūt abpusējai, bet es bieži manīju pretestību. Tas nav politisks jautājums, bet gan gadu desmitiem saglabājies redzējums, kuru mainīt var, meklējot citu domāšanas pieeju.
Ilmārs Šlāpins: Vai problēma ir birokrātija ministrijas līmenī?
Diāna Čivle: Birokrātija noteikti atšķiras. Es labprātāk par birokrātiju uzskatu kārtību pozitīvā nozīmē. Kultūrā, strādājot ar radošiem cilvēkiem, īsta birokrātija nemaz nav iespējama, un birokrātiem vajadzētu pamest šīs iestādes. Ar birokrātiju var saprast arī kalpošanu likuma burtam, un ar to, strādājot pie Eiropas Kultūras galvaspilsētas projekta, es saskāros daudz. Tāpat, īstenojot Eirovīzijas koru olimpiādi, mēs vēlējāmies izmantot jaunās koncertzāles Rēzeknē, Liepājā, Cēsīs, tāpēc uzrunājām Kultūras ministriju sadarboties, tomēr atbilde bija izvairīga, un mēs risinājām šo jautājumu paši.
Jurģis Klotiņš: Reģionālās koncertzāles katru gadu saņem dotāciju no Kultūras ministrijas. Izdevumus var iekļaut šīs dotācijas ietvaros.
Diāna Čivle: Un šādos brīžos iestājas birokrātisks dalījums.
Jurģis Klotiņš: Jā, šajā institucionālās sadalītības situācijā Rīgai un valsts institūcijām būtu jāvienojas par kopīgu komunikācijas stratēģiju attiecībā uz Rīgu kā kultūras metropoli. Līdz šim ārzemēs Rīga nepietiekami pozicionēta kā izcilu personību pilsēta. Viņi pazīst mūsu izcilos mūziķos, bet nezina, ka Rīga ir bijusi viņu amata kalves vieta. Lai arī mums aizvien nav koncertzāles un laikmetīgās mākslas muzeja, mums ir jābūt radošiem un gudriem, lai jau tagad piesaistītu potenciālos interesentus. Mums ir izcili mūzikas kolektīvi, kā koris "Latvija", Latvijas Nacionālais orķestris, "Sinfonietta Riga". "Live Riga" joprojām var attīstīt šo virzienu. Šogad Rīga iegūst atpazīstamību ar resorānu tūrismu Baltijas jūras reģionā, būdama viena no Eiropas gastronomijas reģiona pilsētām. Skandināvu tūristiem šeit ir vairāk iespēju vienuviet atrast daudzveidīgu piedāvājumu par pieņemamām cenām. Simtgades kontekstā ir nepieciešama veiksmīgāka sadarbība ar Viļņu un Tallinu, kopīgi jāattīsta iniciatīvas Eiropas mērogā. Tam piemērs ir 2016. gadā aizsāktais Baltijas valstu simfoniskais festivāls. Vajadzētu aktualizēt arī Rīgas vēsturiskās personības – redzam, ka Daugavpils ar Marka Rotko centru ieguvusi jaunu skatījumu, kas piesaista cilvēkus no tālām zemēm.
Ilmārs Šlāpins: Runājot par Rīgu kā kultūras metropoli, bieži uzsvērtas stratēģijas ārzemju tūristu piesaistīšanai, bet vai nav tikpat būtiski, lai Rīga būtu kultūras metropole mums pašiem?
Diāna Čivle: Visi šeit labi jutīsies, ja mēs paši sevi mīlēsim un to visiem parādīsim. Tā vietā, lai runātu par to, ko varam izdarīt, mēs meklējam problēmas, lai gan tās būs vienmēr. Ir jādomā, cik mēs paši spējam dot citiem.
Mārcis Rubenis: Mēs vēlamies sasniegt Eiropas vidējo līmeni. Politikā skaļākās idejas ir bijušas par Eiropas vidējā līmeņa ienākumiem, iestāšanos Eiropas Savienībā, par laba valsts tēla radīšanu citu acīs un par labklājības iegūšanu caur patēriņu, lai arī tā labklājību sasniegt nav iespējams. Kādi ir priekšnosacījumi, ka citas pilsētas spējušas kļūt par metropolēm?
Diāna Čivle: Kurš ir pateicis, ka Rīga nav metropole?
Jurģis Klotiņš: Latvijas, pat Baltijas mērogā noteikti ir.
Ināra Kehre: Jautājums: kas ir kultūra. Vai kultūras metropole nozīmē, ka pilsētā ir laimīgi cilvēki? Katrs var atļauties vismaz vienu kultūras pasākumu nedēļā? Vai katru mēnesi ir kāds milzīgs starptautisks festivāls?
Diāna Čivle: Vai kultūras metropole nozīmē, ka mums ir skaisti parki un jūgendstila ēkas? Sākumā mums ir jāvienojas, kāds ir kritērijs.
Mārcis Rubenis: Tas ir fakts, ka Rīgā ir mazāk cilvēku, nekā varētu būt. Ikdienā fiziskajā vidē ir jūtams 19. gadsimta astoņkāršais pilsētas pieaugums, tā ir multikulturāla vide. Šeit ir kultūras mantojums un ļoti talantīgi cilvēki. Bet, lai pilsēta sasniegtu savu potenciālu, uz šejieni ikdienā jābrauc cilvēkiem no Amsterdamas, Berlīnes, Norvēģijas kaut ko radīt. Piemēram, Amsterdamā 90. gados strauji kritās iedzīvotāju skaits, tāpēc pilsēta uzsāka lielu investīciju programmu, atbalstot īpašniekus, kas savos pamestajos industriālajos īpašumos izveidoja līdzīgas vietas kā mākslas centrs "Totaldobže", kas nu ir slēgts. Ir censoņi, kuri mēģina darīt kaut ko unikālu, bet ne visi to saprot, un pie mums salīdzinoši ātri šādi veiksmes stāsti beidzas. Citas pilsētas, kā Leipciga, Berlīne, pilsētvidē izveidojušas brīvu telpu, kur cilvēki varētu radīt. Tikmēr Rīgā nav nevienas mākslas rezidences. Mēs pašlaik tādu veidojam.
Ilmārs Šlāpins: "Noasā" ir mākslas rezidence, arī Mākslinieku savienībā vienubrīd tāda darbojās.
Nauris Puntulis: Mani dara bažīgu apzīmējums "kultūras metropole", jo man ar to asociējas tāda pilsēta, kurā es katru nedēļu varu baudīt augstākā līmeņa kultūru – tātad patērēt mākslu, nevis to radīt. Ja mēs nestrādāsim pie radošuma plašākā spektrā, ar to domājot ne tikai radošos kvartālus, bet arī amatiermākslu, kuru es uzskatu par nācijas pamatu, mēs pazaudēsim līdzsvaru un Rīga kļūs par metropoli, kurā varēsim patērēt vienīgi augsta līmeņa mākslu un kultūru, paši neko neradot.
Jurģis Klotiņš: Šajā aspektā liela loma ir kultūrizglītībai – mākslas un mūzikas skolām, kā arī "Kultūras skolas somas" projektam, kas sāksies šogad.
Nauris Puntulis: Jā, tas ir milzīgs ieguvums no Kultūras ministrijas, ka mēs valstī joprojām attīstām tādu kultūrizglītības politiku, kas mūzikas un mākslas skolās atļauj studēt ļoti lielam cilvēku skaitam. Mēs nestrādājam tikai ar dažām izcilībām, bet pievēršam uzmanību arī kvantitātei. Tas pats attiecas uz amatiermākslu. Šie cilvēki izaug par kultūras patērētājiem.
Ilmārs Šlāpins: Ja mēs atceramies tās metropoles, uz kurām brauca cilvēki kaut ko radīt – uz Parīzi 20. gados, Berlīni 70. gados, Prāgu 90. gados –, tas nebija saistīts ar valsts kultūrpolitiku, bet notika pats no sevis.
Ināra Kehre: Varbūt tāpēc, ka cilvēki tur gribēja dzīvot.
Ilmārs Šlāpins: Ko izdarīt Rīgā, lai cilvēki te gribētu dzīvot?
Mārcis Rubenis: Mani ļoti interesē jautājums, kā pilsēta kļūst par metropoli. Es minēju Amsterdamas piemēru – pilsēta ikdienas līmenī ir ļoti interesanta, jo tajā saplūst ļoti daudz cilvēku. Amsterdamā cilvēkiem bija daudz telpas, kur radoši izpausties. Metropoli veido vēl citi nosacījumi, kā izglītība un kultūrvēsturiskais mantojums.
Jurģis Klotiņš: Vēl viens aspekts ir kulturāla pilsētvide – tas, ko mēs redzam, izejot uz ielas. Kā pilsēta funkcionē ikdienā, kāda ir satiksme, kā ir veidotas ielas, vai vēsturiskajā centrā ir vieta gājējam, velosipēdistam, sabiedriskajam transportam? Cik ērti ir nokļūt pilsētā no tuvējās aglomerācijas? Ko mēs gribam redzēt vēsturiskā centra parkos, kādām norisēm tos paredzēt? Vakar apritēja 200 gadi, kopš Vērmanes dārzs no Vērmanes kundzes tika uzdāvināts Rīgas pilsētai. Šajā dāvinājumā bija nosacījums, ka parkam vienmēr jābūt pieejamam rīdzinieku atpūtai. Mēs vairākus gadus esam pieredzējuši, ka maija beigās parku uz vairākām dienām slēdz un ir jāmaksā par ieeju alus festivālā. Iespējams, šādam festivālam atbilstošāka vieta būtu Uzvaras parks vai Lucavsala.
Ināra Kehre: Viena no Rīgas kultūras organizāciju lielākajām problēmām ir nošķīrums starp vēsturisko centru, kurā 10–50 tūkstoši cilvēku iet uz vieniem pasākumiem, kamēr pārējā kultūras daļa tiek marginalizēta un sūtīta uz Uzvaras parku.
Jurģis Klotiņš: Runa nav tikai par alus festivālu, bet par to, vai ir korekti rīkot slēgtus pasākumus Rīgas centra parkos. Mēs vēlamies, lai pilsētniekiem visu laiku būtu pieejama publiskā teritorija. Pozitīvi, ka Rīgas apkaimēs notiek pasākumi, kā Miera ielas un Hospitāļu ielas svētki. Arī Pārdaugavā situācija ir krietni labāka nekā pirms desmit gadiem.
Mārcis Rubenis: Tā ir pašorganizēšanās. Rodas aizvien jaunas apkaimes, cilvēki meklē veidus, kā uzlabot dzīves apstākļus.
Jurģis Klotiņš: Rīgas apkaimēs pamazām nomainās iedzīvotāju paaudze, jo Sarkandaugavā, Āgenskalnā, Bolderājā apmetas jaunas ģimenes. Cilvēki kļūst prasīgāki, viņi vēlas redzēt humānu, pievilcīgu dzīves vidi.
Nauris Puntulis: Pēdējā laikā ir daudz pozitīvu piemēru. Tiekoties ar Čiekurkalna attīstības biedrību, grūti noticēt, ka mūsdienās kāds brīvprātīgi iegulda tik daudz pūļu.
Mārcis Rubenis: Izšķirošs faktors ir arī pilsētas dārdzība gan telpu pieejamības ziņā, gan arī cilvēku iespējas īrēt dzīvesvietu. Vai pie mums īres cenas ir mazāk par vienu trešdaļu no vidējiem ienākumiem, tā saucamais affordable housing? Cenas kāpj, bet vēsturiskajā centrā ir ap tūkstoti tukšu ēku.
Ilmārs Šlāpins: Tirgus cena ir atšķirīga no esošās īres cenas, ko cilvēki reāli maksā. Tiklīdz dzīvoklis ir tukšs, to necenšas izīrēt pēc iespējas ātrāk un lētāk, bet gan uzliek lielāku cenu, cerot – kāds būs gatavs to maksāt.
Diāna Čivle: Es aizvien domāju par kultūras metropoles jautājumu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka Rīga allaž bijusi kultūras metropole. Šeit izskan domas, ka Rīgai vēl tikai jākļūst par metropoli, bet kad tas notiks? Tad, kad būs normālas īres cenas? Tad, kad būs lielāka pašorganizēšanās?
Ināra Kehre: Kad tu saki, ka Rīga jau ir metropole, ko tu ar to domā?
Diāna Čivle: Mums ir ilglaicīgas, vēsturiskas tradīcijas dažādām kultūras norisēm, stabila kultūrizglītība un laikam atbilstoša, aktīva kultūras dzīve, kas noris labā līmenī. Kas ir vajadzīgs, lai mēs paši uzskatītu, ka Rīga ir kultūras metropole?
Nauris Puntulis: Kad ārzemju plašsaziņas līdzekļi rakstīs, ka Rīga ir kultūras metropole, varbūt arī mēs tam noticēsim. Bet es Diānai piekrītu, mums ir izcila amatiermākslas kustība, Dziesmu svētki, profesionālā māksla un pēdējos gados arī laikmetīgā māksla.
Diāna Čivle: Mūsu mākslinieki un radošie cilvēki ir pasaules apritē. Mēs paši daudz ko nenovērtējam. Problēma ir tā, ka mēs fragmentējamies. Kultūrā iesaistīto līmenis stāv līdzās un pāri daudzu valstu kultūras cilvēku līmenim. Mēs varam ar to lepoties, bet mums ir arī jādomā, ko darīt tālāk.
Nauris Puntulis: Es ironizēju par ārzemju presi, bet atbilde ir tuvu tai. Kad cilvēki vairāk brauks uz Rīgu kā kultūras metropoli, tad mūsu galvaspilsēta par tādu būs kļuvusi. Pašlaik Rīga ir kultūras metropole jūnijā, kad šeit norisinās operas festivāls. Tādiem notikumiem jābūt vairāk.
Jurģis Klotiņš: Nav pareizi likt uzsvaru tikai uz kultūras ēkām un būvēm, tomēr ir svarīgi, lai Rīgā būtu jauna akustiskā koncertzāle. Es vēlētos, lai tā būtu Daugavas filharmonija uz AB dambja, bet valsts finanšu situācijas kontekstā tas ir nereāls sapnis. Mūsu mākslinieki ir vairāk spējīgi pašorganizēties un lobēt ideju par nepieciešamību pēc laikmetīgās mākslas muzeja nekā mūziķi, kuri nav tik daudz iesaistījušies akustiskās koncertzāles projektā. Rīga ir Riharda Vāgnera darbības pilsēta, un būtu jāatjauno viņa teātra nams, tāpat aktualizējams ir jautājums par baroka ērģelēm kādā no Rīgas dievnamiem. Ja muzikālais teātris izveidotos kā institūcija ar savu ēku, arī tas sabiedrībā kāpinātu apziņu par kultūras metropoli un piesaistītu jaunus interesentus operetes žanrā.
Ilmārs Šlāpins: Ināra, cik viegli vai grūti ir īstenot jaunas idejas kultūras institūcijās un pārvarēt konservatīvismu?
Ināra Kehre: Viss atkarīgs no mums. Mana pēdējo pāris mēnešu pieredze bijusi veiksmīga, jo cilvēki, ar kuriem es strādāju Kultūras ministrijā un saskaros cirka kontekstā, ir ļoti motivēti, organizēti un mērķtiecīgi. Viņi skaidri apzinās, ka mēs vēlamies atjaunot "Rīgas cirka" ēku un ka mūsu mērķis ir sabiedrību nevis šķelt, bet gan saliedēt, pat ja šajā brīdī tā neizskatās. Viņi arī apzinās to, kādus resursus tas no mums prasa. Ja mēs skatītos uz "Rīgas cirku" tikai kā uz infrastruktūru, kuras atjaunošanā jāiegulda daudz naudas, tas nebūtu tā vērts. Bet, ja "Rīgas cirkā" būs izglītības programma, kurā bērni varēs attīstīt savas spējas un gūt kultūras pieredzi, tad ieguldīt ir vērts. Tas atkarīgs no mums, cik spēcīgi mēs iestājamies par jaunu pieeju procesos. Pilsētai un valstij ir jāsadarbojas, un "Rīgas cirks" šajā ziņā būs interesants piemērs, jo atrodas galvaspilsētas centrā, bet pieder valstij. Arī Rīgas domei jābūt ieinteresētai šajā projektā, jo tā ir iespēja iesaistīt kopienas, kuras ir grūti integrēt. Tas ir izaicinājums visām kultūras organizācijām: kā panākt, ka uz latviešu pasākumiem atnāk krievvalodīgie un otrādi. Rīgā kā daudzkopienu pilsētā ir daudz iespēju, bet vai mēs esam gatavi aiz jūgendstila un aiz svētkiem ieraudzīt cilvēku. Svarīgi, lai pilsēta organizē ne tikai kultūras eksportu vai importu, bet top par vietu, kur patīkami dzīvot un kur kultūra ir ne tikai pakalpojums, bet arī daļa no laimīgākas dzīves.
Ilmārs Šlāpins: Diskusijā par cirka attīstību izskanējis viedoklis, ka publika, kas apmeklē cirku, ir diezgan konservatīva un nevēlas pārmaiņas. Vai tā ir?
Diāna Čivle: Pārmaiņas vienmēr tiek uzņemtas ar piesardzību. Piemēram, "Baltā nakts" ir izaicinošs pasākums jebkurai pilsētai, jo laikmetīgās kultūras vidē tiek ieaicināti cilvēki no malas – tie, kuri līdz tam apmeklējuši "Muzeju nakti". Viņiem tā ir jauna pieredze. Esmu redzējusi dažādas cilvēku reakcijas, un daudzi cilvēki nesaprot, stāv pie mākslas objekta un domā, un mēģina saprast. Šajos gadījumos mērķis ir sasniegts. Tas ir veids, kā cilvēku pieradināt pie pārmaiņām, pie citādā. Tai nevajadzētu būt problēmai, jo cilvēki pēc dabas ir ziņkārīgi un zinātkāri, tikai dažkārt viņi ir jāuzrunā. Bet tas nenotiek pašorganizēšanās ceļā. Tas ir process, darbs. Kultūras galvaspilsētas projekta laikā guvu skaudru atziņu, ka mēs pārāk maz strādājam ar sabiedrību un nepietiekami palīdzam cilvēkiem saprast, ka māksla varētu viņiem patikt. Runājot par kultūrizglītību, sakiet, kā parasts vidusskolēns iegūst kultūras pieredzi? Kad viņš uz pāris stundām tiek aizvests uz muzeju? Viņa izpratne rodas tikai tādā gadījumā, ja vecāki apmeklē pasākumus. Liela vispārējās izglītības programmu problēma ir kultūrizglītības trūkums. Tagad būs "Kultūras soma", bet to piešķirs uz vienu gadu, un nav zināms, kas notiks pēc tam.
Jurģis Klotiņš: Plānots, ka tā būs pastāvīga aktivitāte. Tas ir jautājums gan par vispārējās izglītības saturu, gan mācīšanas pieeju. Jāatzīst, man nav ne jausmas, kā mūsdienu jaunieti ieinteresēt mākslā.
Diāna Čivle: Mēs ļoti labi zinām, kādā veidā viņi var brīvi var iegūt informāciju. Kad mēs atveram interneta pārlūku un pildām testu, kurā prasīts atpazīt mākslas darbus, lielākā daļa jauniešu vispār nesaprot, par ko ir runa. Būtiski, lai viņiem būtu kaut pamatzināšanas, kuras šobrīd netiek mācītas. Tas ir atkarīgs no skolotāja personības.
Nauris Puntulis: Un tas, ko pilsēta var darīt, ir noņemt akcentu no popkultūras, lai cik sarežģīti tas būtu.
Ināra Kehre: Jo popkultūra nav kultūra?
Nauris Puntulis: Nē, es domāju par jauniešu izglītību. Bieži vien tiek atrasts vienkāršākais ceļš. Brīnišķīga ir ideja sarīkot apkaimes svētkus, bet beigās galvenais to notikums ir popgrupas koncerts. Mūsdienās šo balansu ir ļoti grūti panākt, bet ir jāmēģina to darīt. Nevajag baidīties no akadēmiskās mākslas.
Jurģis Klotiņš: Interesants piemērs kultūras centram ir Kalnciema kvartāls. Iespējams, tas ir apmeklētākais Rīgas kultūras centrs, kas nav pašvaldības iestāde. Programmā iekļauts gan atbalsts vietējai uzņēmējdarbībai, gan koncerti, kino, bērnu pasākumi, kā arī izstādes. Šāds formāts mūsu laikā ir aktuāls un uzrunā daudz cilvēku. Turklāt atrodas Āgenskalnā.
Ilmārs Šlāpins: Es šīs sarunas kontekstā atcerējos par kādu pasaules līmeņa notikumu Rīgā – festivālu "Arsenāls", kas par tādu kļuva, pateicoties vienam cilvēkam un viņa vērienam. Bet tiklīdz viņš pagura, beidzās arī festivāls. Pamanāmi notikumi ir saistīti ar personībām.
Jurģis Klotiņš: Jājautā, vai apkaimes biedrība varētu darīt kaut ko līdzīgu kā Kalnciema kvartāls. Ja pilsēta piešķirtu telpas, tad izveidotos apkaimes centrs ar iepirkšanās, kultūras norišu un vietējās kopienas tikšanās funkciju.
Ilmārs Šlāpins: Bez naudas?
Jurģis Klotiņš: Finansējums no Rīgas domes projektiem apkaimē.
Diāna Čivle: Nauda jau ir. Daļā projektu ir redzējums, ka šāda ideja varētu tikt īstenota, bet pārējie ir parastu pasākumu pieteikumi, kuriem vajadzētu būt citā konkursā. Pirmkārt, ir jābūt vēlmei kaut ko tādu darīt, jo radošais kvartāls ir dzīvesveids.
Mārcis Rubenis: Pašvaldībai jānāk pretī.
Diāna Čivle: Nē, problēma ir cita. Pašlaik līdzekļi tiek sadalīti starp tiem projektiem, kas iesniegti, jo nekam citam nauda netiek prasīta. Varbūt Rīgas domei jāsarīko lielo, spārnoto ideju konkurss, lai cilvēki saprastu, ka idejas tiek gaidītas ar mērķi, nevis vienkārši tāpat. Ir jāļauj lidot, un tajā brīdī notiks uzrāviens.
Ilmārs Šlāpins: Šādi strādā Gētes institūts – viņi nevis piešķir naudu projektiem, bet gan veido konkursu idejām, pēc tam rīko meistardarbnīcas un turklāt pusgadu strādā, līdz ideja kļūst par projektu, kura realizācijai piešķir naudu.
Nauris Puntulis: Šāds mehānisms pašvaldībai būtu sarežģīts, bet es piekrītu Diānai, ka ir rūpīgi jāstrādā pie prioritāšu noteikšanas. Personības loma nenoliedzami ir būtiska. Siguldā Opermūzikas svētkus rīko viens cilvēks – Dainis Kalns, kas iedvesmojis līdzīgus pasākumus Ogrē, Jēkabpilī.
Jurģis Klotiņš: Pašvaldība var palīdzēt iedzīvotājiem sekmēt kultūras vietu veidošanos apkaimēs. Attīstības departaments ir veicis katras Rīgas apkaimes apsekošanu, darbinieki ir tikušies ar iedzīvotājiem, uzklausījuši problēmas un paši konstatējuši, kuros gadījumos ir nepieciešami infrastruktūras uzlabojumi, labiekārtošana. Varētu būt amats, kura izpildītāja uzdevums ir elastīgi sekot līdzi apkaimēs notiekošajam un īstajā brīdī dot padomu, kā sadarbībā ar pašvaldību risināt problēmas.
Diāna Čivle: Attīstīšana nav tikai kultūras jomas jautājums. Mārcis ļoti labi zina, ka ir jāklauvē pie ļoti daudzām durvīm, lai kaut ko panāktu. Man pašai ir bijis ļoti daudz jāskaidro tādi jautājumi, kas kultūras jomā strādājošajiem liekas pašsaprotami, bet cilvēki ar citiem ikdienas pienākumiem to nesaprot. Nav tik daudz cilvēku, kas ir gatavi tā cīnīties, un mani biedē šā brīža pasīvais sabiedrības noskaņojums.
Ilmārs Šlāpins: Noskaņojumu ietekmē arī vide. Ja man nepatīk, kā tiek remontēta Krišjāņa Barona iela, man nolaižas rokas.
Diāna Čivle: Bet man patīk, ka tur tagad ir bruģis un sastādīti krūmi.
Ilmārs Šlāpins: Un traucē ar riteni braukt pa trotuāru.
Diāna Čivle: Bet kāpēc jābrauc pa trotuāru, ja var braukt pa riteņbraucēju ceļu?
Ilmārs Šlāpins: Es skatos, kā cilvēki tur brauc ar riteni, kad garām traucas mašīna un tramvajs. Veidojas ļoti bīstama situācija.
Nauris Puntulis: Es katru dienu braucu pa Barona ielu, nav tik traki, bet man vēl ne reizi nav izdevies no Bruņinieku ielas līdz Operas namam aizbraukt, neredzot uz riteņbraucēju joslas stāvam kādu mašīnu ar avārijas ugunīm.
Diāna Čivle: Par Barona ielu runājot, nosodījums visiem, kas slikti dara savu darbu, bet jāsaprot, ka jebkura rekonstrukcija pilsētai ir liels izaicinājums. Ideja, kuru mēģina Barona ielā ieviest, ir ļoti vajadzīga, tā palīdz mainīt pilsētvidi.
Jurģis Klotiņš: Saistībā ar velojoslu kritikai ir pamats, jo tā ir tikai rekomendējošā josla. Funkcionalitāte atkarīga no satiksmes kultūras, bet ir autovadītāji, kuri, veicot manevru, neskatās labās puses spogulī, un, ja ceļā gadās velosipēdists, tad notikt var visādi. Rīgas velosipēdisti kritizē Barona ielas projektu, jo tā ir atpirkšanās no vajadzības ierīkot velojoslu Brīvības ielā, kur ielu platums to pieļauj, kā pierādīja nesenais eksperiments. Jāveido dublieris esošajam Skolas ielas ceļam, kas pašlaik ir ļoti noslogots.
Ilmārs Šlāpins: Viens jautājums ir infrastruktūra un pārvietošanās iespējas, bet otrs – cik labi jūtamies, stāvot uz vietas un paskatoties apkārt, vai tur ir putekļains un apskretis vai arī ir koki un glītas virsmas.
Nauris Puntulis: Uz papīra man Barona iela ļoti patīk, un tas, ka dabā tā izskatās citādi, liecina par celtnieku nekvalitatīvo darbu. Vajadzēja izsvērt, vai pilsēta drīkst atļauties šādu projektu, neparedzot, cik īslaicīgs tas būs.
Jurģis Klotiņš: Barona ielas arhitekte Helēna Gūtmane intervijā teica, ka mēs esam redzējuši tikai pelēku bruģi, tāpēc renovētajā ielā mēs redzam šo interesanto rakstu, lai arī tajā pašā laikā notika remontdarbi Lāčplēša ielā, kur viss tika nobruģēts ar to pašu pelēko bruģi. Vai mums vispār ir koncepcija, kādas ielas mēs pilsētvidē vēlamies redzēt?
Mārcis Rubenis: Tas mainās ļoti pamazām. Man šķiet, ka viss ir kārtībā. Pieminētais Kalnciema kvartāls, kas man ne pārāk patīk, jo tā ir patēriņa vieta, ir ļoti labi izveidots un pilsētai vajadzīgs. Tas bija pirmais vēstnesis, ka Rīgā kaut kas tāds vispār ir iespējams. Atgriežoties pie jautājuma par ikdienas līmeni, kurā cilvēks var izpausties, piederēt un nevis bļaustīties par Barona ielu, bet gan iesaistīties procesos un kaut ko radīt: mūsu kustībā "Free Riga", kas darbojas ar tukšām ēkām, divu gadu laikā ir sakrājušies ap 250 iniciatīvu pieteikumu, lai arī mēs nekur neesam publicējušies un speciāli reklamējuši šādu iespēju. Lielā interese liecina par cilvēku vēlmi pašiem radīt sabiedriskus pakalpojumus. Apkaimēs ir potenciāls veidoties vietām, kuras apvienotu radošs cilvēks. Piemēram, Ģentē katrā apkaimē ir savs menedžeris, kas komunicē ar cilvēkiem, virza projektus, runā ar īpašumu departamentu.
Jurģis Klotiņš: Vai viņš ir pašvaldības amatpersona?
Mārcis Rubenis: Jā, izpilddirekciju līmenī tas ir iespējams. Aija Briede to dara Austrumu izpilddirekcijā. Piemēram, Helsinkos tika izsludināts projekts, kurā cilvēki varēja pieteikt savus projektus notikumiem krastmalās. Vienīgais saskaņojums, kas nepieciešams, bija reģistrēties platformā un apliecināt, ka viņi rīkos pasākumu un ka tas būs pieejams visiem. Ir vairākas idejas, kā veicināt cilvēku iesaistīšanos, bet būtisks aspekts ir politiskā griba. Saistībā ar īpašumu pieejamību tā izpaužas nodokļu atlaidēs par sabiedrisko labumu lietojumu. Tas ir fantastiski – mēs tādā veidā organizējam tukšo ēku atvēršanas sistēmu. "Free Riga" to dara kā pakalpojumu īpašniekiem, lai novērstu regulārās domstarpības, kas rodas starp īpašniekiem un radošajiem cilvēkiem. Mēs radām platformu, lai ar laiku projektu vadītāji varētu atvērt ēkas. Lai arī daudz kas nav kārtībā, esmu optimists, jo ir iestrādnes, kaut vai nodokļu atlaides, kas īpašniekus interesē. Lai atvērtu radošu vietu, viņi var piedāvāt savu ēkas pakalpojumu un nemaksāt daudz naudas, tā vietā ieguldīt remontā un segt sadarbības izmaksas.
Ilmārs Šlāpins: Tas ir idejas līmenī vai jau notiek?
Mārcis Rubenis: Notiek jau divus trīs gadus. Mūsu kolektīvam šobrīd ir četras ēkas, tikko atvērām vasaras rezidenci mākslai un kultūrai "Dzirnavu 27" Klusajā centrā. Īpašnieki, ar kuriem sadarbojamies, saņem atlaides. Bet administratīvi nav tik vienkārši iegūt sabiedrisko labumu, atdzīvināt ēku, ievilkt ūdeni – ir virkne problēmu, kas jārisina. Ikdienas līmenī cilvēkiem ir vajadzīga telpa, kur radīt, bet daudzi no viņiem nepieteiks projektus Rīgas domē. Piemēram, ēkā Puškina ielā iniciatīva "Dauga spirit" ierīkojusi dekorāciju darbnīcu. Viņu vidū ir daudz krievu, kas jūt lojalitāti šai valstij. "Dauga spirit" ir ieguvuši telpu, kur tikties un gatavoties pasākumiem, un tagad plāno pieteikties "Staro Rīga". Ir daudz cilvēku starta pozīcijā. Es daudz runāju par telpu, jo es ar to nodarbojos, bet tas ir būtisks aspekts – radošajiem cilvēkiem atrast pulcēšanās vietu. Līdz šim šāds virziens Rīgā nav bijis attīstīts.
Nauris Puntulis: Latvijā šobrīd ir brīnišķīga tradīcija rīkot koncertus uz ūdens – uz Kālezera un citiem ezeriem. Es pats esmu rīkojis koncertu uz Usmas ezera. Rīgas ūdeņi pašlaik ir nepietiekami muzikāli apdzīvoti, un tā varētu būt tradīcija, ko Rīgai pārņemt no Latvijas. To varētu turpināt gan uz kanāla, gan Ķīšezera, gan mazajiem apkaimju ezeriņiem.
Mārcis Rudenis: "Sansusī" festivāls šādas idejas meklē.
Jurģis Klotiņš: Ķīpsalā.
Mārcis Rubenis: Uz Daugavas.
Nauris Puntulis: Juglā ir dambis, tur varētu notikt koncerti starpžanros.
Jurģis Klotiņš: Mūsdienās nav iedomājams, ka pilsēta, kas vēlas būt kultūras metropole, nevelta vērību vides jautājumiem. Tagad Eiropā ir populāri veidot pārtikas veikalus, kuros tiek tirgota pārtika, kam beidzies ieteicamais derīguma termiņš. Tas ir atkarīgs no valsts likumdošanas, Latvijā tā šobrīd ir ļoti stingra, bet Eiropas Savienībā ir izstrādātas vadlīnijas, kā samazināt izmestās pārtikas apjomu. Latvijā ir biedrība "Homo Ecos", kas aktīvi darbojas vides izglītībā, un cerams, ka mēs Rīgā sagaidīsim kādu sociālās uzņēmējdarbības projektu, kas nebūtu vienkārši bizness un daļa nopelnīto līdzekļu tiktu novirzīti kādām labdarības iniciatīvām. Piemēram, dāņi ziedo pārtikas programmām bada skartajās valstīs.
Mārcis Rubenis: Ja nemaldos, tiek izstrādāts regulējums sociālajai uzņēmējdarbībai.
Ilmārs Šlāpins: Bet sanitārās normas taču aizliedz tirgot to pārtiku veikalos.
Jurģis Klotiņš: Tas ir Veterinārā dienesta rokās. Piemēram, vafelēm derīguma termiņš beidzas vienā dienā, bet vai pēc nedēļas kaut kas ir būtiski mainījies?
Ināra Kehre: Latvijā šis jautājums ir aktuāls plašākā nozīmē. Ir daudzas normas, kuras mēs konservatīvi un strikti ievērojam. Līdzīgi ir ar ēku izmantošanu – stāv tukša ēka, bet, lai to atļautu ekspluatēt, ir jāiziet cauri garam procesam.
Ilmārs Šlāpins: Tā droši vien ir avārijas stāvoklī.
Mārcis Rubenis: No tūkstoša ap 200–300 ir lietojamas.
Ināra Kehre: Tas ir gribēšanas un izvēļu jautājums.
Mārcis Rubenis: Berlīnē 80. un 90. gados pilsētas pārvalde bija sabrukusi, normas bija nenozīmīgas un cilvēki varēja izpausties. Pārtikas veterinārais dienests pakaļ neskrēja. Mums ir žņaugi, valsts pārvalde ir stipra, un kaut ko īstenot ir grūtāk.
Ilmārs Šlāpins: Jo vairāk aizliegumu un normu, jo koruptīvāka ir vide.
Jurģis Klotiņš: Raidījumā "Aizliegtais paņēmiens" redzējām, cik Jūrmalā ir grūti atvērt vienkāršu kartupeļu uzņēmumu. Varbūt tagad kaut kas ir mainījies.
Ilmārs Šlāpins: Vai mūsdienās ir iespējams kaut ko bez maksas panākt?
Nauris Puntulis: Lokāli jā. Usmas ezera projektā esam stingri nolēmuši turēties pie principa neiesaistīt nekādus līdzekļus. Viens aizdod laivu, otrs ielej benzīnu. Cik ilgi izturēsim – nezinu.
Ilmārs Šlāpins: Bērnībā es braucu uz Rīgu kā uz kultūras metropoli uz mākslas dienām un teātra dienām. Bija gājieni, uzstāšanās, izstādes, un par to neviens nemaksāja.
Nauris Puntulis: Rodas dilemma, ko Diāna jau pieminēja: tas, kas ir bez maksas, bieži ir bezvērtīgs.
Diāna Čivle: Toreiz bija citādi. Kad mums ir jācīnās "pret", mēs esam radoši un spēcīgi. Mākslas dienas savā ziņā bija sacelšanās.
Ilmārs Šlāpins: Pret ko sacelties tagad?
Diāna Čivle: Vienmēr var atrast, nav problēmu.
Jurģis Klotiņš: Pret Satiksmes departamentu, kurš negrib ieviest velojoslas.
Diāna Čivle: Es vēlos ieviest skaidrību jēdzienos "maksas" un "bezmaksas" pasākums. Nauri, jūs Usmas ezera projektā ieguldāt gan, tikai tas ir cits organizēšanās veids. Tā ir iepriekš pieminētā pašorganizēšanās, kas ir ļoti pozitīva, bet ilgtermiņā šādā veidā nav iespējams strādāt. Arī simtgades projekta uzstādījums ir veicināt un atbalstīt pašorganizēšanos, bet cilvēki vai nu nav tam gatavi, vai arī ir pārāk aizņemti ar citām problēmām.
Nauris Puntulis: Manis pieminētā dilemma ir vairāk no kultūras patērētāja puses. Ir vairāki piemēri, kas apstrīd stereotipu, ka bezmaksas pasākumi ir nevērtīgi, piemēram, Muzeju nakts un Baltā nakts.
Diāna Čivle: Muzeju nakts Latvijā ir fenomens. Vienmēr domāju par to cilvēku straumi, kas, neko neredzot, izmaļas cauri muzejiem. Tikai niecīgs procents no visiem apmeklētājiem tiešām izmanto iespēju, lai bez maksas baudītu muzejā esošās mākslas vērtības. Pārējie vienkārši atsaucas uz aicinājumu. Ilgstoši esot saskarsmē ar kultūras aktivitātēm, esmu novērojusi mākslinieku un radošo cilvēku aroganci pret sabiedrību – viņus traucē cilvēki, kas varētu nesaprast mākslu, tāpēc tiek uzceltas sienas, kaut neredzamas. Otra problēma ir tā, ka kultūrai nekad nav līdzekļu, lai paziņotu sabiedrībai par to, kas notiek. Organizācijām sasniegt apmeklētājus, kurus ieinteresētu konkrēts pasākums, ir grūti, īpaši šobrīd. Arī sociālo tīklu kampaņās ir viegli sapīties, jo cilvēkam starp visiem piedāvājumiem jāatrod tas, kas viņu interesē. Runāt par pareizajām prioritātēm ir ļoti formāli un neproduktīvi, svarīgāk ir pēc būtības saprast, kas mums ir vajadzīgs un ko mēs gribam. Citādi tad, kad mums ir jāizveido plāns par nacionālo kultūru, mēs ar mokām sarakstām dokumentu, kurš vēlāk nevienam nav vajadzīgs un neviens to neņem vērā.
Ilmārs Šlāpins: Pēc idejas šādi dokumenti ietekmē zemāka līmeņa dokumentus. Kaut kādā veidā tam ir jāatstāj nospiedums uz kultūru. Bet vai vispār ir iespējams uzprojektēt nacionālo un pilsētas kultūru?
Diāna Čivle: Ir iespējams izveidot vadlīnijas.
Jurģis Klotiņš: Šobrīd nacionālu kultūru radīt, atjaunot un par to reflektēt veicina Latvijas simtgades projekts.
Diāna Čivle: Tāpēc mēs ar Nauri saņēmām pārmetumus, ka, atlasot mūzikas projektus, nebijām pietiekamu uzmanību pievērsuši simtgades projektam. Bet, protams, mums ir visiem ir jāzina virzieni, kuros vēlamies attīstīties.
Jurģis Klotiņš: Plānošanas dokumenti tomēr ir svarīgi, jo tas ir atskaites punkts lēmumu pieņēmējiem gan ministrijā, gan citās institūcijās. Piebilstot par bezmaksas pasākumiem, man ir bijusi iespēja kopā ar domubiedriem Latvijā ieviest notikumu "Baznīcu nakts", kurā visas aktivitātes ir bezmaksas, arī augsta līmeņa koncerti. Fenomens ir tāds, ka arī organizatoriskā daļa notiek brīvprātīgi. Jāpiebilst gan, ka autortiesības jebkurā gadījumā ir jāsedz, pat ja paši mākslinieki nesaņem honorāru.
Nauris Puntulis: Jums ir paveicies, ka baznīcā ir izcila akustika. Tiklīdz jūs saskartos ar apskaņošanas un gaismošanas firmām, jūs piedzīvotu tādus pašus izdevumus kā ar autortiesībām.
Jurģis Klotiņš: Protams, ir jāmaksā arī par mājaslapas uzturēšanu, grāmatvedību un reklāmu. Kultūrkapitāla fonds mārketinga izdevumus neatbalsta, vismaz tāda ir mana pieredze.
Ināra Kehre: Šī ir ļoti jocīga saruna par to, vai pasākumus var rīkot, neieguldot līdzekļus. Protams, var radīt vērtīgu mākslu arī bez maksas, ja es to vēlos un ja man ir talants. Ja man nav talanta, es izveidoju budžetu un radu vērtību ar papildu līdzekļiem. Bet vai tas ir bezmaksas pasākums, ja mūziķi par saviem līdzekļiem brauc uz baznīcu, pērk transporta biļeti vai benzīnu?
Jurģis Klotiņš: Apmeklētājiem tas ir bez maksas.
Ināra Kehre: Tie ir pilnīgi dažādi žanri.
Diāna Čivle: Bez maksas vai bez finansējuma.
Ināra Kehre: Jā, un man tas šķiet ļoti jocīgi, jo kāpēc mēs domājam, ka tam ir jābūt bez maksas?
Jurģis Klotiņš: Publiskajā telpā kultūru nevajadzētu pozicionēt kā pakalpojumu, kam jābūt bez maksas.
Diāna Čivle: Pilnīgi piekrītu.
Nauris Puntulis: Mani no šīs domas izārstēja Gundars Āboliņš. Savulaik ar tenoriem vēlējāmies iedibināt tradīciju Rīgas māmiņām Mātes dienā rīkot bezmaksas koncertus Rīgas Latviešu biedrības namā. Brīnišķīga ideja. Vaicājām Gundaram Āboliņam, vai viņš būtu ar mieru šo pasākumu vadīt bez maksas, un viņš pateica, ka nekas par brīvu nenotiek. Piekrītot piedāvājumam, viņš dāvina savu laiku.
Diāna Čivle: Mēs tagad spēlējamies ar šiem jēdzieniem, bet jautājuma būtība ir cita. Daudzkārt esmu teikusi, ka tie, kuri strādā kultūras jomā, dara tieši tādu pašu darbu kā ekonomikā, biznesā un citur strādājošie. Mēs strādājam ar cilvēku prātu un sajūtām, kas dažkārt ir daudz vērtīgāk par darbiem, kas saņem lielāku honorāru. Kultūra vienmēr bijusi ne līdz galam saprasta, jo radies iespaids, ka par šīm vērtībām nav jāmaksā. Jāaktualizē ir kultūras prestiža celšana.
Nauris Puntulis: Man patīk labi honorāri, bet es, goda vārds, dažkārt ļoti labprāt spēlēju bez atlīdzības, tas sagādā man baudu.
Ilmārs Šlāpins: Cilvēkus ir vieglāk motivēt kaut ko izdarīt, ja viņiem par to nemaksā vispār, nekā tad, ja maksā maz.
Nauris Puntulis: Tas arī.
Ināra Kehre: Mārci, tev bija pretējs viedoklis par maksāšanu.
Mārcis Rubenis: Lasu Deglava "Rīgu" par 19. gs. 60. gadiem, kur cilvēki sanāca kopā, lai aizsargātu un glābtu kultūras mantojumu, kā rezultātā radās pieminekļu inspekcija. Institūcijas rodas, kad cilvēkiem ir kopīgs draivs. Jautājums, ko es neaktualizēju: cik veiksmīgi formālā izglītība var sasniegt cilvēkus? Man šķiet, ka kultūras pieredze nav ar to saistīta. Ir jāpalīdz notikt neformālajai kultūrai. Ne visam vajag naudu.
Diāna Čivle: Bet tavā piemērā sākumā cilvēki strādā bez maksas un pēc tam saņem finansējumu.
Mārcis Rubenis: Jā, šīs grupas institucionalizējas. Par naudu runājot: atgriežoties Rīgā no Berlīnes, mani satrieca, ka Dzirnavu iela darbadienā – pusdienlaikā – ir tukša. Cilvēki Muzeju naktī dodas ielās, jo tā ir ķermeniska pieredze būt ar visiem kopā un izbaudīt klātbūtni. Tas ir iemesls, kāpēc man tik ļoti patīk Dziesmu svētki. Lai Rīga kļūtu par kultūras metropoli, viens no priekšnosacījumiem ir panākt, lai Rīgā būtu vairāk cilvēku.
Ilmārs Šlāpins: Vai rīdzinieki grib, lai te būtu vairāk rīdzinieku? Es atceros sajūsmu par tūrisma pieaugumu Rīgā līdz brīdim, kad iedzīvotāji attapās, ka Vecrīga viņiem vairs nepieder.
Mārcis Rubenis: Nav runa par tūristiem, bet iedzīvotājiem. To, vai patiks vai ne, nevar paredzēt. Visi baidās no pārmaiņām.
Diāna Čivle: Kad tu saki, ka Rīgai vajag vairāk cilvēku, tu gaidi, ka sabrauks bēgļi? Tad būs vairāk cilvēku.
Mārcis Rubenis: Jautājums, ko mēs gribam.
Jurģis Klotiņš: Statistika liecina, ka 2016. gadā iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājies par 18 tūkstošiem.
Mārcis Rubenis: Rīgā skaits pieaudzis par pāris tūkstošiem, bet tas ir deklarēšanās programmas dēļ. Pierīgā iedzīvotāju skaits aug, bet Rīgā aizvien sarūk. Kādus cilvēkus mēs uz šejieni varētu dabūt? Es jau ieminējos, ka Leipcigā, Amsterdamā, Berlīnē vairs nav brīvu telpu, kur izpausties, bet Rīgā ir telpas, lai arī nav mākslas rezidenču. Šis potenciāls ir jāīsteno. Rīgā ir interesanti cilvēki, kuri varētu aicināt citus.
Ināra Kehre: Jāapzinās arī Rīgas izkārtojums: centrs šķiet tukšs, bet apkaimēs ir vairāk cilvēku.
Diāna Čivle: Vai Rīgā vajag vairāk cilvēku? Tas drīzāk ir jautājums, es nedomāju, ka kādam no mums šobrīd ir skaidra atbilde.
Mārcis Rubenis: Man ir.
Ilmārs Šlāpins: Es dažkārt spēlēju diskotēku Kaņepes Kultūras centrā. Tur trijos naktī ir daudz cilvēku, no kuriem latviski runā desmit procenti, pārējie ir jaunieši, kas nāk dejot, iedzert, satikties un runā visās Eiropas un ne-Eiropas valodās. Viņi šeit ir, un viņiem ir kultūras dzīve.
Diāna Čivle: Viņu kļūst aizvien vairāk.
Ilmārs Šlāpins: Kaut kas viņus vilina uz Rīgu.
Jurģis Klotiņš: Studijas.
Mārcis Rubenis: Ir trīs vai četri tūkstoši "Erasmus" studentu.
Jurģis Klotiņš: Vācieši un zviedri šeit pastāvīgi brauc studēt medicīnu.
Diāna Čivle: Mums nemaz nav skaidrības par pašreizējo situāciju. Mēs bieži spriežam, balstoties uz novecojušu statistiku.
Ilmārs Šlāpins: Mēs arī nezinām, cik latviešu jauniešu studē Eiropas augstskolās, jo viņi nav izdeklarējušies.
Diāna Čivle: Un mēs nezinām, vai viņi ir pieskaitīti pie tiem, kas aizbraukuši īslaicīgi vai pavisam.
Jurģis Klotiņš: To uzzināt būtu ļoti svarīgi, jo tautsaimniecībai ir vajadzīgi speciālisti. Valsts līmeņa reģistram ir jābūt.
0