Foto: Ģirts Raģelis
 
Sabiedrība
21.02.2019

Satori diskusija: Latvijas sabiedrisko mediju valodas

Komentē
3
Saglabā

Februāra sākumā Latvijas mediju vidi pāršalca satraucoša ziņa, ka finansējuma trūkuma dēļ apdraudēta Latvijas Radio 4 un portāla "LSM.lv" krievu un angļu valodas versiju pastāvēšana. Lai noskaidrotu, vai un kā Latvijā iespējams pastāvēt un attīstīties sabiedriskajam medijam citā valodā, uz sarunu aicinājām Latvijas Radio valdes priekšsēdētāju Unu Klapkalni, Baltijas Mediju izcilības centra izpilddirektora pienākumu izpildītāju Jāni Siksni, "LSM.lv" galveno redaktori Martu Ceravu un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekli Guntu Līdaku. Sarunu vadīja Ilmārs Šlāpins.

Ilmārs Šlāpins. Diskusijas tēmu izdomājām saistībā ar pēkšņi izskanējušajām ziņām par finansējuma trūkumu sabiedriskajiem medijiem angļu un krievu valodā, taču Kultūras ministrija ātri visu atrisināja un atņēma mums sarunas tēmu.

Una Klapkalne. Pagaidām tie visi ir tikai apsolījumi, jo budžets vēl nav pieņemts. Šobrīd mēs labticīgi ceram – ja publiski ir teikuši, ka būs, tad arī būs, taču Saeima vēl nav balsojusi.

Ilmārs Šlāpins. Šī situācija parādīja, ka līdzekļi krievu un angļu valodā esošo sabiedrisko mediju pastāvēšanai nav iekļauti kopējā mediju darbības finansējumā un to piešķiršana atkarīga no ad hoc lēmumiem jeb politiķu labvēlības. Atsperoties no šī jautājuma, es gribētu parunāt par mediju politiku Latvijā saistībā ar valodām – to, kāda ir situācija un kāda tā būvēta ar likumu, kā arī par uzraugošo institūciju un sabiedrisko mediju darbības politiku. Vai tā atbilst mūsdienām? Vai tā bijusi veiksmīga, vai tomēr kaut kas jāmaina? Vispār – kas ir mainījies pēdējo 30 gadu laikā mediju telpā?

Gunta Līdaka. Ja runājam par televīziju, tad, salīdzinot ar padomju laikiem, situācija noteikti ir krietni daudzveidīgāka. Latviešu valodā raidošo kanālu klāsts, manuprāt, ir piesātināts – mums ir Latvijas Televīzijas 1. kanāls, pietiekami liels īpatsvars ar programmām latviski ir arī 7. kanālā, mums ir "Re:TV", "Sporta centrs", TV24. Tāpat "Lattelecom" platformās ir "360TV" un sporta kanāls, raida arī "All Media" grupai piederošie "Kanāls 2" un "Kanāls 6". Te drīzāk jārunā par satura kvalitāti un to, cik ļoti tā apmierina vai neapmierina skatītāju gaidas. Nepieciešams piedāvāt to, ko sabiedrība vēlas redzēt, bet tas ir cits jautājums. Mums ir arī pietiekami liels citu valstu kanālu piedāvājums, un tas vēl jo vairāk uzliek pienākumu domāt par latviešu valodā raidošo kanālu satura kvalitāti, lai mēs būtu konkurētspējīgi.

Ilmārs Šlāpins. Vai mediju auditorija tiešām ir tik konservatīva, kā tiek uzskatīts?

Gunta Līdaka. Es domāju, ka auditorijai šobrīd ir ļoti plašas iespējas izvēlēties. Mēs esam veikuši visaptverošu pētījumu par to, kādu mediju saturu sabiedrība lieto un kādu – nelieto. Lielākā auditorijas daļa ir gados vecāki cilvēki, kuru dzimtā valoda ir latviešu un kuriem ir iesakņojušās tradīcijas lietot konkrētus medijus. Man tikko viens visnotaļ cienījams pilsonis teica: "Jā, Latvijas Televīzija ir ļoti laba, es to skatos." Es atbildēju: "Jā, tu esi gados vecāks vīrietis un latvietis."

Ilmārs Šlāpins. Vai šīs konservatīvās auditorijas pieprasījums diktē mediju politiku?

Gunta Līdaka. Visi mediji, ieskaitot sabiedriskos, atrodas tirgus situācijā, un tirgus lielā mērā diktē piedāvājumu. Mēs mazāk domājam par nišu auditorijām, jo tās ir ļoti dažādas un raibas. Tāpat mēs ļoti maz domājam par mazaizsargātām grupām. Tas ir sabiedrības kopums, kas šobrīd nesaņem to, ko tam vajadzētu saņemt no medijiem, īpaši sabiedriskajiem. Pēdējais pētījums rāda, ka "LSM.lv" ienākšana mediju kopienā piesaistījusi jaunu auditoriju, kas nav raksturīga, piemēram, sabiedriskajai televīzijai, – 30-40 gadus vecus, intelektuālus, labi izglītotus cilvēkus. Šībrīža sabiedrisko mediju galvenais izaicinājums ir piesaistīt visaptverošu auditoriju. Vajag tiekties uz neaizsniegtajām auditorijas daļām – par tām domāt, tās analizēt.

Ilmārs Šlāpins. Una, Latvijas Radio uzbūves un programmu sadalījuma ziņā pie četru kanālu modeļa stingri turas jau gadus divdesmit, vai ne?

Gunta Līdaka. Nu jau piecu.

Ilmārs Šlāpins. Cik konservatīva ir šo kanālu auditorija, un vai tā tiešām nepārklājas? Vai cilvēki neklikšķina no Latvijas Radio 2 uz "Klasiku"? Rodas iespaids, ka šo kanālu auditorija ļoti cieši pie tiem turas, un, nedod dievs, ja kādam no kanāliem vai raidījumiem draud aizvēršana.

Una Klapkalne. Attiecībā uz raidījumiem izmaiņu ir bijis un būs diezgan daudz.

Ilmārs Šlāpins. Cilvēki to norij viegli?

Una Klapkalne. Neteiksim, ka viegli. Īpaši pēc simtgades finansējuma beigšanās vismaz 20 raidījumi ir beiguši pastāvēt. Auditorijas reizēm pārklājas, bet pamatā katram kanālam tiešām ir sava auditorija. "Klasika" neklausīsies Latvijas Radio 2. Tāpat LR4 auditorija visticamāk neklausās nevienu no pārējām stacijām. Zināma pārklāšanās ir starp LR1 un LR3. Manuprāt, lielākais izaicinājums gan televīzijai, gan radio ir digitālās platformas, kas jebkurā gadījumā ir nākotne.

Būtiskākais jautājums, kas aktuāls visiem medijiem jau vairākus gadus, ir par to, kā uzrunāt jauno paaudzi, kas informāciju patērē citādi – tad, kad viņi to vēlas, nevis tad, kad kāds to piedāvā. Tie ir citi modeļi, ar ko tradicionālie mediji īsti nemāk strādāt. Mēs joprojām mācāmies un eksperimentējam – brīžiem kaut kas sanāk, brīžiem nesanāk.

Ilmārs Šlāpins. To taču ļoti ātri var iemācīties. Īpaši pieņemot jaunus darbiniekus.

Gunta Līdaka. Te, godīgi sakot, ir dziļāka problēma, kas lielā mērā saistīta ar sabiedrisko mediju pārvaldības modeli. "LSM.lv", kam šajā digitālajā laikmetā vajadzētu būt sabiedrisko mediju līderim, pašlaik pakļauts pārvaldības modelim, kur to uzrauga divas valdes: Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio. Kamēr to savstarpējā komunikācija nav uz viena viļņa, nav iespējams veidot visaptverošu digitālo stratēģiju, kas būtu balstīta uz šīm interneta platformām.

Ilmārs Šlāpins. Vajadzētu būt otrādi? "LSM.lv" ir galvenais, zem kura atrodas visi pārējie?

Gunta Līdaka. Jā, jo lineārās platformas ļoti lēni, bet pamatīgi zaudē savu ietekmi. Televīzija varbūt vislēnāk…

Una Klapkalne. Tieši ātrāk.

Gunta Līdaka. Nē, televīzija vēl kādu brīdi pastāvēs. Tās auditorija samazinās citu iemeslu dēļ –  digitālajā vidē sabiedriskajiem medijiem ir milzīgi daudz dažādu alternatīvu. Vispār Latvijas medijiem ir ļoti daudz Krievijas un starptautisko konkurentu. Katra jauna medija ienākšana reklāmas tirgū rauj tos uz leju, taču patiesībā televīzija šobrīd stāv uz vietas diezgan stabili. Jautājums – cik konkurētspējīgi ir mūsu kanāli? Ar radio ir citādi – jaunie informācijas un mūzikas lietošanas paradumi iedragā tā pozīcijas daudz straujāk.

Ilmārs Šlāpins. Bet radio ātrāk panāca to, ka viss arhīvs ir pieejams digitāli internetā. Televīzijai tas nācās krietni klumzīgāk. No vienas puses, "LSM.lv" radās tukšā vietā – es atceros, ka bija uztaisīta ļoti smagnēja un mūsdienīga platforma, ko nācās piepildīt ar jēdzīgu saturu. No otras puses, televīzijai radās nepieciešamība dabūt internetā savu arhīvu.

Marta Cerava. Televīzijas un radio arhīvs internetā tika veidots vēl pirms "LSM.lv", bet mūsu ienākšana iedeva tam jaunas formas. Pirms tam internetā bija iespēja klausīties radio un skatīties daļu veco televīzijas ierakstu, bet šos failus nebija iespējams identificēt – nosaukumā bija rakstīts, piemēram, "Panorāma. 3. marts", bet lietotāji nezināja, kas tur iekšā, viņiem nebija laika meklēt to, kas viņus interesē. Tad mēs pieslēdzāmies ar mini redakciju un sākām piedāvāt cilvēkiem šo saturu pēc ētera. Augot sapratām, ka pēc ētera dažreiz ir par vēlu, un attīstījām savu žurnālistisko kapacitāti, lai varētu piedāvāt saturu uzreiz. Galvenais uzdevums no NEPLP bija veidot ziņu portālu.

Ilmārs Šlāpins. Neatkarīgu ziņu portālu vai balstītu uz Latvijas Radio un televīzijas žurnālistu darbu?

Marta Cerava. Mēs esam kā Latvijas Radio un televīzijas struktūrvienība, attiecīgi saturu veido gan mūsu žurnālisti, gan citas redakcijas, ar kurām sadarbojamies. Mūsu iespējas gan ir ierobežotas: uz visām trim valodām esam 20 cilvēki – skaitot redakciju, korektūru un programmētājus. Protams, mēs vieni paši nevaram visu saražot, un radio un televīzijā ir daudz laba satura, kam var dot jaunu dzīvi internetā, tāpēc mums ir uzdevumi gan žurnālistikā, gan tehniskajā apstrādē. Mans mērķis bija mudināt radio un televīzijas redakcijas pievērsties šai digitālajai pusei. Tas arī abās organizācijās ir diezgan labi izdevies. Ir bijušas pateicīgākas un nepateicīgākas redakcijas, bet tas, ko var redzēt "LSM.lv", ir kopdarbs.

Ilmārs Šlāpins. Kurā brīdī un kāpēc radās doma veidot saturu angliski un krieviski?

Marta Cerava. Satura veidošana krievu valodā bija iekļauta jau pirmajā darba uzdevumā, jo finansējums tika piešķirts no slavenā NIPSIP [Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes – red.]. Mums bija trīs mēneši laika izdomāt, kādam vajadzētu būt sabiedrisko mediju portālam. Sākām ar latviešu versiju, jo bija vairāk piemērota satura, iestrādņu, prasmju un cilvēku. Divus mēnešus pēc tās palaidām, manuprāt, ļoti neveiksmīgu krievu versiju, kam tekstus tulkojām. Tad mudinājām abas organizācijas un to vadības strādāt pie tā, lai šai platformai būtu papildu finansējums un varētu stiprināt gan latviešu, gan krievu versijas. Gada laikā tas ir izdevies.

Par angļu versiju – redzējām, ka citur Eiropā tā ir daļa no sabiedriskā medija un piedāvā uzticamu informāciju par valstī notiekošo, tāpēc mums jau kādu laiku bija iekšēja vēlme izveidot tādu arī Latvijā. Mēs piedāvājām to kā ideju laikā, kad Latvija bija Eiropas Savienības prezidējošā valsts. To atbalstīja, piedāvāja dotāciju uz konkrētu laika posmu, šķiet, pusotru gadu. Ar to pietika tieši pusotram cilvēkam. Tad šis finansējums beidzās, atkal gājām pārliecināt politiķus un NEPLP, ka tas ir vajadzīgs. Toreiz budžetu iedeva trim gadiem, taču nauda atkal beidzās. Man rakstīja cilvēki, jautājot, kur palicis saturs angļu valodā. Es atbildēju, ka tas nav nekas negaidīts, jo beidzies finansējums, kas piešķirts uz trim gadiem. Tagad šī pati situācija ir atkārtojusies.

Ilmārs Šlāpins. Bet kāpēc vajadzīgs saturs angļu valodā? Argumenti par labu krievu valodai ir saprotami, bet kāpēc angliski? Latvijas Radio nav bijusi vēlme atgriezties pie raidījumiem angļu valodā? Tas bija padomju laikā vai arī pēc tam?

Jānis Siksnis. Arī 90. gadu vidū vēl bija programmas angļu un vācu valodā.

Una Klapkalne. Radio formātā angļu valodas saturs diez vai ir nepieciešams, bet "LSM.lv" versijai, manuprāt, tas ir obligāts. Mēs varam runāt par to, vai valstij ir pienākums bez maksas nodrošināt informāciju starptautiskā valodā cilvēkiem ārvalstīs un tiem šeit dzīvojošajiem, kuri nesaprot ne latviski, ne krieviski, tomēr jāskatās uz realitāti – ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji dzīvo citur un, iespējams, latviski vairs nerunā. Šis patiesībā ir jau cita līmeņa uzdevums. Būtībā vajadzētu veidot jaunu mazākumtautību platformu, kur līdzās pastāv visas trīs valodas, jo daļa jauniešu šobrīd ir trīsvalodīgi – viens runā vienā valodā, otrs otrā un trešais trešajā, taču viņi spēj saprasties. Tā ir nākotnes realitāte, uz ko jāsāk iet šobrīd. Ja "LSM.lv" nebūtu angļu versijas, tas būtu briesmīgi.

Jānis Siksnis. Tas ir arī valsts tēla veidošanas jautājums. Ja es gribu zināt, kas notiek, piemēram, Igaunijā, varu informāciju atrast viņu sabiedriskā medija angļu vai krievu versijā. Tas ir avots, kam varu uzticēties.

Gunta Līdaka. Piekrītu Jānim. Ja mēs gribam pasaulei par sevi kaut ko pavēstīt, mums tas jādara iespējami plaši. Valstis, kam ir lielāki resursi, dara to visaptveroši un veido produktus daudzās valodās. Mēs, protams, nevaram atļauties dzīvot tik grezni, bet ir minimums, ko varam izdarīt. Piemēram, "LSM.lv" plaši lieto vēstniecībās. Tās varētu izmantot arī "Cпутник", bet, protams, svarīgi, lai avots būtu uzticams.

Marta Cerava. Latvija nav nekāda nomale, un mēs redzam, ka viena no lielākajām mūsu angļu versijas auditorijām atrodas, piemēram, ASV un Briselē. Mēs esam daudzu starptautisku organizāciju biedri, un agrāk, ja kaut kas šeit notika, mums tāpat zvanīja. Tagad mūsu saturu var izmantot atsaucēm. Piemēram, kad risinājās notikumi ar Latvijas Bankas prezidentu, "Financial Times" varēja atsaukties uz mums kā uz uzticamu avotu, jo viņiem pašiem šeit nebija korespondenta.

Ilmārs Šlāpins. Un valsts finansējums angļu valodas saturam ir tikai no šīs NIPSIP programmas? Nekā cita nav?

Gunta Līdaka. Nē.

Ilmārs Šlāpins. Es pieķeršos nosaukumam "Baltijas Mediju izcilības centrs" un vaicāšu par informācijas apmaiņu Baltijas valstu vidū. Tā pēdējā laikā notiek nevis krievu, bet angļu valodā.

Gunta Līdaka. Arī krievu, starp citu.

Ilmārs Šlāpins. Joprojām?

Gunta Līdaka. Jā, protams. Lietuvā vairāk, bet Igaunijā mazāk.

Jānis Siksnis. Jā, Lietuvā vecuma grupā 40+ krievu valoda dominē pār angļu.

Gunta Līdaka. Visās postpadomju valstīs joprojām ļoti plaši tiek lietota krievu valoda. Bija atbraukuši moldāvu kolēģi, kuriem izveidojām programmu angļu valodā, taču pēc stiklainajām acīm bija redzams, ka tikai trīs saprot, par ko tiek runāts.

Jānis Siksnis. Tas atkarīgs no paaudzes.

Gunta Līdaka. Arī jaunā paaudze dalās. Es ar to saskaros EPRA [Eiropas Raidorganizāciju Regulatoru kopiena – red.] sanāksmēs, kur krievu valodas lietojums ir diezgan plašs.

Ilmārs Šlāpins. Kāda ir situācija Baltijas valstīs ar mediju saturu citās valodās?

Jānis Siksnis. Diezgan līdzīga. Visām valstīm ir sabiedriskie mediji angļu valodā, to pašu iemeslu dēļ, kurus jau pārrunājām. Situācija ar krievu valodu atšķiras. Igaunijā ir liela krievu kopiena, un tur risinājumi ir dažādi. Lietuvā ir citādi – tur krievvalodīgo īpatsvars ir krietni mazāks un sabiedriskajam medijam šajā ziņā nav liela mēroga iniciatīvu.

Gunta Līdaka. Tur ir lielāka poļu kopiena.

Jānis Siksnis. Jā, arī. Tāpat daļu darba dara privātie mediji, piemēram, "Delfi", kas ir līderis krievu auditorijas vidū.

Jānis Siksnis. Diezgan liela daļa no tā, ko darām Baltijas Mediju izcilības centrā, vērsta uz dažādām mācībām un platformu attīstību tieši krievu medijiem. Ir ļoti daudz darāmā Narvā, Igaunijā, jo tur ir gan populāri vietējie krievvalodīgie komercmediji, gan plaši lasīta avīze, kas iznāk gan igauniski, gan krieviski. Es nezināju, ka kaut kas tāds vēl mūsu reģionā notiek. Papildus tam ir sabiedriskā medija Narvas studija, ko vada atsevišķa, maza redakcija. Tur tiešām mūsu cilvēki bieži braukā, vedot trenerus un palīdzot attīstīt kvalitatīvāku saturu. Lietuvā līdzīgs reģions ir Visagina, bet žurnālisti no turienes drīzāk atbrauc uz Daugavpili, un tad semināri un apmācības notiek tur. Lielākoties paaugstinām žurnālistu prasmes darbā ar interneta vidi un multimediju platformām.

Ilmārs Šlāpins. Vienu brīdi krievu mediji bija daudzskaitlīgāki par latviešu. Arī drukātajā presē krievu avīžu bija krietni vairāk par latviešu. Tāpat ar radiostacijām.

Gunta Līdaka. Krievu radio īpatsvars Latvijā vēl ir pietiekami liels.

Jānis Siksnis. Bet mazāks nekā kādreiz.

Ilmārs Šlāpins. Radies tāds iespaids, ka krievu žurnālisti formas un profesionalitātes ziņā, nerunājot par saturu, ir diezgan interesanti un radoši.

Gunta Līdaka. Viņi joprojām ir paši profesionālākie, jo, ņemot vērā krievu mediju daudzumu, strādā asas konkurences apstākļos.

Ilmārs Šlāpins. Bet no kurienes viņi nāk? Kur viņi ir mācījušies? Latvijas skolās?

Gunta Līdaka. Jā, lielākoties Latvijas skolās. Es krievu mediju vidi pazīstu labāk tā iemesla pēc, ka savulaik strādāju televīzijā un taisīju TV5, kas raidīja krievu valodā. To noteica tirgus situācija, jo televīzija praktiski nepiedāvāja saturu krievu valodā, taču pieprasījums bija. Lielākā daļa žurnālistu no TV5 šobrīd strādā Latvijas Televīzijas krievu redakcijā – tie visi ir Latvijas pilsoņi ar dažādu izglītību un iepriekšējā dzīvē iegūto profesiju, jo, kā mēs zinām, žurnālistiku var apgūt dažādi. "Petits" savulaik lielā mērā iestājās par Latvijas neatkarību. Mēs pazīstam Allu Petropavlovsku, pazīstam Šeņinu. Tas, ko 90. gados rakstīja krievvalodīgā prese, lielā mērā izšķīra daudzus notikumus Latvijas mūsdienu vēsturē.

Jānis Siksnis. Pēdējā laikā, manuprāt, pārmaiņas rada jaunā Krievijas imigrantu plūsma – cilvēki, kas pārvācas uz šejieni tādēļ, ka dzimtenē kā žurnālisti vairs nevar tik brīvi strādāt. Tās nav lielas pārmaiņas, bet jūtamas – laiku pa laikam viņi kaut kur iesaistās.

Gunta Līdaka. Viņi meklē sev pielietojumu. Īpaši tie, kas no Krievijas aizbrauca dažādu politisku iemeslu dēļ.

Jānis Siksnis. Jā, vairāk pat ne žurnālistikas, bet kultūras sfēras pārstāvji, piemēram, tas pats Manskis.

Ilmārs Šlāpins. "Medūza" neatveda cilvēkus?

Jānis Siksnis. "Medūza" tomēr vairāk strādā Krievijas auditorijai.

Gunta Līdaka. Viņi atrodas šeit, bet viņu mērķauditorija ir Krievijā. Viņi neraksta par Latvijas notikumiem. Man ir bijušas vairākas sarunas ar cilvēkiem, kas atbraukuši no Krievijas un mēģinājuši veidot medijus šeit. Lielākoties šie mēģinājumi bijuši neveiksmīgi, jo izpratne par to, kas notiek pie mums, viņiem ir diezgan atšķirīga.

Ilmārs Šlāpins. Cits mērogs.

Gunta Līdaka. Pie mums brauc režisori un veido kopprojektus, bet tas ir cits stāsts. Otra lieta – krievu mediju samazinājums Latvijā ir visnotaļ objektīvs tā iemesla dēļ, ka tas būs šauras nišas, lai arī ļoti nepieciešams produkts. Una jau teica par tiem cilvēkiem, kas dažādu iemeslu dēļ iebrauc Latvijā un nezina valsts valodu un angļu valodu, bet otra auditorija būs novecojošā paaudze, kas lieto krievu valodu, jo krievvalodīgo jaunā paaudze Latvijā arvien vairāk lieto angļu valodu un patērē latviski veidotos produktus.

Ilmārs Šlāpins. Veidot atsevišķu mediju Latvijas krieviem ir jocīgs mērķis, jo ir milzumdaudz starptautisku mediju. Nerunāsim par Kremļa kanāliem, kam ir īpaši mērķi, bet ir daudz starptautisku mediju krievu valodā.

Gunta Līdaka. Ir daļa krievvalodīgās auditorijas, kas dažādu iemeslu dēļ neiemācās latviešu valodu. Pirms kāda brīža krievu auditorijas visvairāk lasītais izdevums bija "MK Latvija". Vai tu zini, par ko raksta "MK Latvija"? Sniedz sociālas dabas padomus: kā saņemt pensijas, kā dabūt dažādus sociālas dabas pakalpojumus, pārpublicē normatīvo aktu tulkojumus krievu valodā un tā tālāk. Vārdu sakot, pamāca, kā kārtot savu sadzīvi. Un tas bija visvairāk lasītais laikraksts krievu valodā Latvijā! Ir auditorijas daļa, kam šī informācija nepieciešama koncentrētā veidā. Es pirms pāris gadiem biju Kiprā, kādas krievu redakcijas telpās. Mums ir avīzes, kas raksta par politiskiem notikumiem, bet tur ir avīzes, kas sociāli apkalpo iedzīvotāju grupu, kas lieto krievu valodu. Mums ir citādi, jo krievvalodīgo īpatsvars tomēr ir liels, tāpēc ir arī dažas lielas avīzes, kas vēl raksta par notikumiem politikā Latvijā.

Jānis Siksnis. Lai arī krievvalodīgo daļa paliek arvien mazāka, mēs to nevaram ignorēt. Ja tu ieslēdz televizoru, tur pamatpakā ir pieci kanāli, kuros pārraida vistīrāko dezinformāciju. Kamēr tas tā ir, mēs šos cilvēkus nevaram ignorēt un mums ar viņiem jārunā. Kaut vai apliecinot – jūs mums esat vajadzīgi.

Gunta Līdaka. Tie ir kopienas mediji, kādi ir arī citās Eiropas valstīs, un kopienām ir savas tradīcijas un kultūras īpatnības, ko tās ir mantojušas, kuras tiek uzturētas, kam ir tiesības būt. Viņi pietiekami labi iekļaujas. Mēs ar politisko vilni paraujam līdzi sakņu jautājumu, kas viņiem ir būtisks. Tas ir jārespektē.

Ilmārs Šlāpins. Kā tu to domā?

Gunta Līdaka. Mēs piesaucam politiskos procesus, bet viņiem tas lielākoties ir tradīciju saglabāšanas jautājums. Ikvienai tautībai ir tiesības uz to.

Ilmārs Šlāpins. Identitātes jautājums.

Gunta Līdaka. Tieši tā! Šeit, demokrātiskā valstī, viņiem ir tiesības savu identitāti saglabāt. Domāju, ka mums arī nav iemesla panikai, jo jaunā paaudze ļoti labi integrējas.

Marta Cerava. Gribēju piebilst, ka pētījumi rāda, ka liela daļa krievvalodīgo ļoti labi saprot latviešu valodu, tomēr ģimenēs tiek izmantota krievu valoda un tā ir viņu komforta zona. Viņu izvēle var nosliekties par labu tiem medijiem, ko lietot ir ērti un patīkami. Mēs arī redzam, ka vajadzību šai krievvalodīgajai auditorijai ir daudz. Interesants piemērs – jau pusotru gadu noris projekts par to, kā veidojās Latvijas valsts pirms simts gadiem. Latviski satura par šo tēmu ir diezgan daudz, taču krieviski tāda ir maz. Mēs piedāvājam identisku saturu latviešu un krievu auditorijai, un, kamēr latvieši šo saturu feisbukā tikai šēro, tikmēr krievi tiešām arī lasa, jo uzticamu vēstures avotu krievu valodā nav daudz.

Gunta Līdaka. Mēs papētījām arī Latgales situāciju, kas, runājot par kopienu teoriju, ir līdzīga. Vietējie saka: "Mums nevajag tos jūsu lielos medijus! Mums vajag zināt, kas notiek mūsu reģionā, lasīt par to, kas mums ir interesanti un svarīgi!" Kopienas vajadzības ir neizbēgamas, viņiem vajag ar kaut ko identificēties.

Marta Cerava. Vajadzība ir ne tikai mazākumtautībām, bet arī latviešiem, un tā ir – saprast pārējās kopienas. Manuprāt, pēdējās nedēļas notikumi rāda, ka neesam ļoti saliedēti un šīs krievu un angļu valodas versijas nes lielu ieguldījumu arī latviešu versijā. Tās piedāvā tādus aspektus, kas nekad nebūtu ienākuši prātā latviešu redaktoriem. Arī vēlēšanu sakarā pieslēdzām krievu redakciju, lai "Partiju šķirotavas" vajadzībām definētu tos jautājumus, kas, dodoties uz vēlēšanām, svarīgi krievu auditorijai.

Una Klapkalne. Man tomēr liekas, ka jautājums ir plašāks. Man ir paveicies, ka zinu gan krievu, gan angļu valodu, jo mūsdienās tas vairs nav tik pašsaprotami. Manuprāt, ir būtiski to nezaudēt, jo mēs tomēr atrodamies blakus Krievijai. Arī latviešiem ir svarīgi ne tikai nezaudēt runas kultūru, bet arī izpratni par mentalitāti, kas ir aiz robežas. Es dažkārt paklausos LR4 – tie raidījumi ir pilnīgi citādi. Mani tie ļoti fascinē. Zaudējot tos, mēs zaudēsim arī latviešu izpratni par to, kas notiek Krievijā jau daudz lielākās līnijās.

Ilmārs Šlāpins. Vai notiek programmu modernizācija?

Una Klapkalne. Izmaiņas dažādu apstākļu dēļ notiek nemitīgi. LR4 visu laiku ir bijusi sajūta, ka viņi ir apdraudēti, un cilvēki, kas tur strādā, pastāvīgi jūtas nedroši. Kā tu justos, ja liela daļa no tavas algas visu laiku būtu zem jautājuma zīmes? Apzināmies, ka kanāls ir bijis pabērna lomā. Tas ir jāmaina, jo tur var attīstīt kvalitatīvu saturu.

Gunta Līdaka. Starp citu, LR4 auditorija būtiski auga Ukrainas notikumu laikā – krievu auditorija sāka skatīties uz alternatīviem informācijas avotiem. Manuprāt, LR4 ir lielisks piemērs tam, ko darīt, kad krīzes situācijās nepieciešams uzrunāt krievvalodīgo auditoriju. Lineārajai televīzijai Latvijas krievvalodīgā auditorija tik ļoti neuzticas, jo LR4 tomēr ir senākas tradīcijas. Piekrītu, ka jāpalielina digitālā satura īpatsvars. Vai tā būtu atsevišķa platforma, vai jaudīgs, kvalitatīvs "Rus.LSM.lv" saturs, mēs varam diskutēt, bet to, ka šis saturs ir vitāli nepieciešams, ir pilnīgi skaidrs. Aptaujas rāda, ka cilvēki patērē Krievijas mediju saturu, taču uz jautājumu, vai tam uzticas, liela daļa atbild noraidoši. Tāpat mums bija aptauja par televīziju, kur respondenti atzina: "Mы хотим правильное телевидение." ["Mēs gribam pareizu televīziju" – red.] Viņiem vajag alternatīvo avotu, jo vienpusējā informācijas plūsma nomāc arī viņus.

Marta Cerava. Es gribētu pastāstīt, kā "Rus.LSM.lv" iet ar auditorijas piesaistīšanu. Mēs liekam diezgan lielas cerības uz šo mazākumtautību platformu nākotnē. Tā nav tik multimediāla, kā gribētos, un tur strādā pusotrs cilvēks, tāpēc, ņemot vērā visu ziņu plūsmu, protams, viss nenotiek tik operatīvi un interesanti. Mēs redzam, ka auditorija lēni pieaug, bet mēs pie tā strādājam ļoti mērķtiecīgi. Ja ir publikācija par Daugavpili, mēs ejam uz feisbuka grupām, kur ir daugavpilieši. Katram šis saturs ir jāpasniedz rokās.

Ilmārs Šlāpins. Brīdī, kad es pirms trim četriem gadiem feisbukā piedraugoju Andreju Šavreju [LSM.lv žurnālists – red.], man pavērās pavisam cita pasaule. Manā taimlainā pēkšņi parādījās krievi, kas runā pavisam citādi, pie viņa ierakstiem diskutēja gan prokremliskie krievi, gan progresīvie.

Gunta Līdaka. Tā kā mana pirmā izglītība ir krievu filoloģija, manā burbulī ir ļoti daudz krievu – gan žurnālistu, gan dažādu kopienu pārstāvju. Tā ir taisnība – savā prātā esam uzzīmējuši stereotipisku priekšstatu, ka visi krievi iet un stāv pie Rīgas domes ar dažāda rakstura plakātiem, bet tā nav. Pastāv arī ļoti kritiska krievu auditorija, un tieši tāpēc nepiedāvāt viņiem šo dažādību un izvēles iespēju ir ļoti grēcīgi.

Ilmārs Šlāpins. Es gribēju komentēt apzīmējumu "kritiska". Liela daļa latviešu lasītāju ir nekritiski negatīvi pret valstī notiekošo, turpretim krievu komentāros ir vairāk pamatotas kritikas. Esmu arī pamanījis, ka reizēm par svarīgiem politiskiem notikumiem pirmie ziņo krievu "Delfi", nevis latviešu mediji.

Marta Cerava. Mūsu krievu redakcijas primārais interešu loks ir sociālie jautājumi, un viņi arī bieži kaut ko pamana pirms latviešu redakcijas. Tai pašā laikā varu teikt, ka pastāv liela neuzticība arī "Rus.LSM.lv".

Ilmārs Šlāpins. No kuras puses?

Marta Cerava. Latviešiem, kas vaktē, vai pausts pietiekami daudz pareizu viedokļu, vai publicēts pietiekami daudz kritisku ziņu par Ušakovu. Piemēram, brīvdienās, kad notika pikets, tika publicēti skrīnšoti no feisbuka, kuros redzams, kā šo notikumu atspoguļo latviešu un  kā – krievu versija. Šajā salīdzinājumā krievu versija tika parādīta kā sliktā, taču realitātē tieši krievu redakcija ziņoja korektāku, precīzāku informāciju. Sākās liels naida un neuzticības vilnis pret krievu versiju, lai gan tā strādāja labāk.

Ilmārs Šlāpins. Runa ir par piketa dalībnieku skaitu?

Marta Cerava. Jā. Krievu versija bija uzrakstījusi, ka piedalās vairāki tūkstoši, bet latviešu redakcija ziņoja 50 minūtes agrāk, kad saskaitīti bija vēl tikai 600 cilvēki. "Rus.LSM.lv" ziņoja korektāk, bet tika padarīti par sliktajiem.

Ilmārs Šlāpins. Atgriežoties pie jautājuma par žurnālistiem un autoriem, kas varētu veidot saturu citās valodās. Ar krievu autoriem ir drusku skaidrāk, bet kas ir tie cilvēki, kas varētu veidot saturu angļu valodā?

Marta Cerava. Mēs esam eksperimentējuši tikai ar dažiem, jo mums nav liela budžeta. Bet jaunais vilnis ir tie, kas mācījušies ārzemēs un prot salikt vārdus kopā diezgan glīti. Vēl esam mēģinājuši piesaistīt tādus, kas te ieprecējušies vai pārvākušies. Nākamā iespēja – starptautisku uzņēmumu un organizāciju speciālisti, kuru darba valoda ir angļu un kurus varētu piesaistīt, ja būtu finansējums.

Gunta Līdaka. Es uzskatu, ka Latvijas jaunajai paaudzei, kas mācās kaut vai zviedru augstskolā vai juridiskajās augstskolās, šīs prasmes ir. Esmu ievērojusi portālu "Spotted By Locals", kurā autori no dažādām pilsētām visā pasaulē raksta par tām. Daudzi jaunieši raksta dažādiem ārvalstu izdevumiem un stāsta par Latviju.

Ilmārs Šlāpins. Un mēs par viņiem pat nenojaušam.

Jānis Siksnis. Ir atšķirība, vai tu esi stiprs sarunvalodā vai arī literārajā rakstu valodā.

Gunta Līdaka. Bet viņi to dara skaisti un labi – stāsta par notikumiem, cilvēkiem, publicē fotogrāfijas. Tīklos ir daudz dažādu kopu un formu, kādās dalīties ar informāciju, un, manuprāt, Latvijā ir daudz talantīgu jauniešu, kas to dara. Iespējas viņus atrast ir – nevajag meklēt tikai žurnālistikas skolas solos.

Ilmārs Šlāpins. Nav jauno mediju profesionāļu, kas būtu mācījušies ārzemēs?

Gunta Līdaka. Ir! Bet esmu redzējusi ļoti daudz jauniešu, kas atgriežas no ārzemēm, un viņiem diemžēl šeit neatrodas vieta. Lai man piedod sabiedriskie mediji, bet rotācijas tajos ir diezgan smagas un nepopulāras. Protams, tas lielā mērā saistīts ar arodbiedrībām, bet nenotiek kadru maiņa, kas varētu veicināt iekšējo un ārējo konkurenci. Ja to varētu risināt, manuprāt, parādītos arvien vairāk jaunu un talantīgu cilvēku. Mums ir problēmas ar jauniešu raidījumiem, kurus taisa gados veci cilvēki, jaunieši netiek piesaistīti. Protams, ir arī finansiālie aspekti, bet ir daudz jaunu cilvēku, kam spīd acis un kas ir gatavi gūt pieredzi pat bez atalgojuma.

Ilmārs Šlāpins. Kāda ir šeit pieminētā iebraukušo un ieprecējušos cilvēku komūna? Vai tai ir nepieciešams savs medijs angļu valodā?

Marta Cerava. Nezinu, vai tieši tiem, kas ieprecējušies, jo viņi tomēr mācās latviešu valodu, bet studentu te ir diezgan daudz, un mēs zinām, ka tā varētu būt potenciālā mērķauditorija. Šobrīd mums gan nav izdevies sagatavot pietiekami daudz atraktīva satura viņiem, bet globālas lietas par Latviju viņi var uzzināt.

Ilmārs Šlāpins. Vēl gribēju parunāt par medijiem latgaliešu valodā – vai tādi pastāv un ir vajadzīgi?

Gunta Līdaka. Latvijas Radio ir raidījumi latgaliešu valodā. Arī Latvijas Televīzijā ir bijuši vairāki projekti.

Marta Cerava. Mēs tikko vienojāmies, ka Latgales studija piesaistīs valodnieci, kas atbild par rakstīto latgaliešu valodu, un tad mēs sāksim publicēt saturu arī latgaliski.

Gunta Līdaka. Ja mēs skatāmies no tirgus aspekta, tā ir ļoti šaura auditorijas niša, taču, ja runājam par sabiedriskā medija būtību, tas ir svarīgi. Tomēr tādā gadījumā tikpat svarīga ir arī lībiešu valoda.

Ilmārs Šlāpins. Ja būtu labs, interesants raidījums latgaliski, es to labprāt skatītos.

Gunta Līdaka. Ir jau bijuši, piemēram, "Citādi latviskais". Jautājums – kā šis saturs tiek integrēts programmā. Viens variants ir atsevišķa sadaļa, lai katrs, kas meklē, var atrast šo latgaliešu produktu, jo vienkārši ielikt to programmā būtu bezjēdzīgi – to neatradīs. Otra lieta – šobrīd mēs ļoti daudz runājam par konkrētiem reģioniem, kuros latgaliešu valodai ir liels patēriņš un kur tā tiešām ir saziņas pamatvaloda. Nezinu, kā būtu Kurzemē ielikt raidījumu latgaliešu valodā. Tieši tāpēc ir svarīga šī digitālā platforma, ko var piepildīt ar visu, kas sabiedrībai vajadzīgs. Nevar visā Latvijā nodrošināt atsevišķu kanālu latgaliešu valodā. Tas ir nereāli. Latgalē – jā, mēs varam. Pasaulē? (Smejas.) Nē, tas nav reāli. Labi būtu, ja mēs varētu pasaulē nodrošināt kvalitatīvu saturu latviski, tādējādi palīdzot tai auditorijai, kas dzīvo ārpus Latvijas, uzturēt latvietību, kā to dara Lietuva. Mums vajadzētu to sapakot, lai izskatās civilizēti un labi. Es domāju, ka šādam saturam ir tiesības būt, bet jādomā par formām un platformu.

Jānis Siksnis: Te, manuprāt, parādās galvenais: iespējamo formu, satura veidu, izplatīšanas ceļu un platformu ir ļoti daudz. Tajā brīdī, kad rodas kaut kas jauns, neviens neatceļ iepriekšējo. Īpaši tas attiecas uz sabiedriskajiem medijiem. Atceros, ka pirms pieciem, septiņiem gadiem sākās runas, ka radio tūlīt sabruks un viss notiks tikai sociālajos tīklos. Tā nav noticis un arī diez vai kādreiz notiks.

Te mēs nonākam pie galvenās mediju, īpaši sabiedrisko, problēmas – tiem ir ļoti daudz uzdevumu, par ko tiem jārūpējas, sākot ar krieviem, latgaliešiem, ar digitālajām platformām u.c., taču nepieciešamais saturs jāražo par kampaņveidīgi piešķirtiem līdzekļiem. Visu laiku dod skābekli caur ļoti šauru caurulīti, kuru turklāt kuru katru brīdi var izraut ārā. Nav iespējas eksperimentēt, lai gan tas šobrīd mediju vidē ir galvenais – būt elastīgiem. Kādreiz tomēr tā nebija. Ja tu biji radio, tu biji radio. Ja tu biji drukātais, tu tiešām gāji ar savu pildspalvu un burtnīcu. Tagad medijam ir kādas desmit kārtas.

Gunta Līdaka: Jāni, problēma ir cita! Ir viena lineārā platforma, otra, un mēs tikai liekam klāt – krieviem, latgaliešiem. Tā mēs liekam bezgalīgi klāt lineārās platformas, kurām mums trūkst naudas. Tie cilvēki, kas strādā, ir iesaistīti projektos, un mēs no viņiem nespējam atteikties. Mēs nespējam veikt šīs sāpīgās transformācijas uz jaunu platformu, jo neesam tik elastīgi, nespējam tik ātri mainīt domāšanu. Mēs turpinām uzturēt senās, klasiskās platformas, un, ejot uz jaunām, mums vajag arvien vairāk un vairāk līdzekļu. Izaicinājumi šobrīd ir lieli, jo saistās ar domāšanas maiņu pašiem mediju cilvēkiem, kuriem ir jāsaprot, ka šodien viņš ir vienā platformā, bet rīt būs citā.

Jānis Siksnis: Tas ir arī finansējuma jautājums. Jūs noteikti visi esat braukājuši pa dažādiem starptautiskajiem forumiem, kur ieradies, piemēram, "BBC" un prezentē savu jauno, brīnišķīgo jauniešu izglītības raidījumu. Tad kāds paceļ roku un pajautā: "Nu, cik tas jums izmaksāja?" – un tad viņi pasaka tādu summu, par kuru mēs varam vienīgi noelsties. Viņi tiešām ir ieguldījuši cilvēkos, piemēram, algojuši ārpakalpojuma dizaina meistarus un programmētājus, un beigās produkts ir kā konfekte. Tā ir lieta, ko tomēr šeit līdz galam nesaprot, un tāpēc mums budžetā ir tā 20 miljonu atšķirība no lietuviešiem. Visu laiku tiek mēģināts izdomāt interesantus leņķus vai naratīvus, piemēram, sabiedrības saliedētības jomā, taču – iedodiet stabilu naudu elementārām lietām, un jau būs pilnīgi cita aina!

Gunta Līdaka: Es atceros, kā lietuvieši uztaisīja vispasaules apraidi lietuviski Lietuvas kanālam. Parakstīja memorandu, ka pēc diviem gadiem būs Lietuvas vispasaules satelīta kanāls, iesāka, pabeidza. Izdara, ņem nākamo.

Jānis Siksnis: Latvijas sabiedriskajiem medijiem joprojām nav HD [augstas izšķirtspējas TV apraide – red.]. Lietuvā ir otrādi – HD ir sabiedriskajai televīzijai, bet nav komercmedijiem.

Gunta Līdaka: Mēs iesākām Latgali, iesākām "Visiem.lv", iesākām multimediju platformu krievu valodā, bet tagad nesaprotam, ko darīt ar to visu. Patiesībā neceļam tās iestrādnes, kas mums ir un kurās tiešām vajadzētu ieguldīties. Liekam klāt, bet nepabeidzam. Un nekam nav naudas. Es saprotu, ka naudas ir par maz, bet, lai mēs radītu sabiedrībai ticību, ka tas ir vajadzīgs, mums viens projekts ir jāpabeidz līdz galam. Ejam soli pa solim uz priekšu.

Ilmārs Šlāpins. Bet kas ir galvenā problēma? Sistēma vai naudas trūkums?

Gunta Līdeka: Gan naudas trūkums, gan sistēma.

Ilmārs Šlāpins: Cik būtu vajadzīgi? 60 miljoni eiro?

Gunta Līdeka: 60 miljoni eiro, manuprāt, ir pārspīlēti. Sākumam droši vien jā – lai nomainītu tos tehnoloģiskos risinājumus, kas šobrīd gadsimtiem ir stāvējuši ar lodāmuriem un skrūvēm. Bet ilgtermiņā mums būtu jālīdzinās Eiropas vidējam līmenim, kur tie vidēji ir 0,18% no IKP. Kultūras ministrija šobrīd ir uzlikusi 0,17%, kas iznāk 40–50 miljoni eiro. Tie 60 miljoni eiro varētu būt sākumam, lai mēs pārtransformētu veco mantojumu. Mums ir šausmīgi vecs mantojums, un starta šāviens ir naudietilpīgs. Vēl, protams, ir jautājums par ēkām. Sabiedrisko mediju valdēm nav funkcijas apsaimniekot nekustamos īpašumus, jo to viņiem neviens profesionāli nav mācījis darīt.

Ilmārs Šlāpins. Atkāpjoties no jautājuma par finansēm – vai tehnoloģiju attīstība nav gaisma tuneļa galā? Vai tā nerisina vecās problēmas?

Una Klapkalne. Manuprāt, pilnīgi noteikti, un tas ir viens no virzieniem, kas mums ir padomā. Ir tiešām ļoti daudz nevajadzīga roku darba, ko varētu paveikt tehnoloģijas. Piemēram, tā pati "LSM.lv" bēdīgā sāga, kur darbiniekam katrs audioklips ir jāapstrādā ar roku. To mūsdienu tehnoloģijas var paveikt daudz labāk un kvalitatīvāk. Jebkurš mūsdienu uzņēmums ir tehnoloģiju uzņēmums, taču diemžēl sabiedriskais medijs tāds šobrīd nav. Tas, cik mums ir IT cilvēku, ir diezgan smieklīgi. Igaunijā ir 60, mums – 7, no kuriem programmētājs ir pusotrs.

Ilmārs Šlāpins. Vai ir Latvijas Radio veidots saturs tieši internetam?

Marta Cerava. Mūsu angļu versijā ir audiosaturs īpaši tiešsaistei.

Gunta Līdaka. Te jāsaprot vēl viena lieta – tas ļoti būtiski maina arī personālstruktūru medijos. Smagnējais sabiedrisko mediju mehānisms nepieļauj kardinālas pārmaiņas. Jebkura kustība ir ļoti smaga, un, ja neapzināmies to, ka mums jāattīstās, paši nolemjam sevi nāvei. Ir daudzi smagi jautājumi, kuri šobrīd jārisina. Skaidrs ir viens – sabiedriskie mediji šajā vecajā formātā vairs nedrīkst dzīvot ne dienu. Lietuva un Igaunija reformas jau ir veikušas, mēs esam pēdējie.

Jānis Siksnis. Tajā, ko tu saki, ir liela daļa taisnības, tomēr brīžiem problēmas ar domāšanu, pārmaiņu vadību un tamlīdzīgi tiek pārspīlētas, un maldīgs ir priekšstats, ka, pamainot kaut ko iekšienē, mēs visu uzrausim augšā. 10 miljoni tomēr ir diezgan liela atšķirība, kas sniedz pilnīgi jaunu manevru iespējamību. Manuprāt, Latvijas sabiedrisko mediju sniegums attiecībā pret finansējuma lielumu, ko tie saņem, ir ļoti augstā līmenī.

Gunta Līdaka. Šis tomēr ir jautājums par zināmu domāšanas maiņu, jo nauda jau ir sekundārs jautājums – galvenais ir mērķis un ideja. Tu ej ar ideju un pārdod to. Šobrīd mums trūkst ideju, ko pārdot, un prasmes pārliecināt kādu to pirkt. Mēs taustāmies – mūs kampaņveidīgi piefinansē, un mēs apklustam.

Una Klapkalne. Mēs zinām, ka mūsu žurnālistu darba un radītā satura kvalitāte ir ļoti laba, un par to nestrīdamies. Problēma ir tā, ka tikai saturs lineārajā platformā vairs nav ilgtspējīgs. Mums ir nepieciešams uzrunāt jaunas auditorijas. Ja cīnāmies par budžetu, mums ir jāmāk pastāstīt, ko darīsim labāk un citādi. Galvenā problēma sabiedriskajiem medijiem ir tā, ka mēs gribam lepoties ne tikai ar to, ka mūsu žurnālisti caur pārpūli un par spīti visam spēj saražot lielisku saturu. Es gribētu, lai sabiedriskajā medijā strādājošie un sabiedrība lepotos ar to no visiem aspektiem – satura, tehnoloģiju, arī ēku aspekta, jo, godīgi sakot, pēc tam kad aizbraucām uz Igauniju, man nākamajā dienā bija ļoti slikta sajūta. Es jutos līdz sirds dziļumiem pazemota. Viņiem sabiedriskais medijs ir krutāks nekā komercmediji. Tai mirklī, kad ieraudzīju, kur un kā viņi strādā, sapratu, cik ļoti mēs esam atpalikuši. Neatkarīgā valstī, kurā dzīvojam jau vairākus gadu desmitus, tas ir nepiedodami un nepieņemami. Mēs spējam uzcelt bibliotēku, atjaunot Nacionālo muzeju, taču nespējam sakārtot sabiedrisko mediju ēkas. Tur taču arī nāk ārvalstu viesi!

Gunta Līdaka. Projekti ir bijuši. Jānis atceras, kad šo apvienoto mediju projektu izstrādāja. Problēma ir tajā apstāklī, ka izmaksas, kas ieliktas visos šajos projektos, neveicina ticību tam, ka tas projekts tiks realizēts. Pastāv prakse nevis norādīt reālās izmaksas, bet pēc vecās modes prasīt pēc iespējas vairāk. Tas grauj uzticību. Cilvēki ir iemācījušies rēķināt, un tu nevari iet un pārliecināt naudas devēju, ka tas ir normāli. Precīzi un argumentēti ir jāpaskaidro katra eirocenta izlietojums. Te ir runa arī par domāšanas veida maiņu. Agrāk normāla prakse bija atnākt, uzmest uz galda summu un aiziet, taču šobrīd tas vairs nedarbojas. Una ar to saskārās, kad nāca radio jaunā valde, jo domāšanas veida maiņa arī vadības līmenī bija nepieciešama. Tagad tas pats notiks televīzijā. Tu nevari iet un katru pusgadu stāstīt, ka vajag līdzekļus no finansēm neparedzētiem gadījumiem. Tā nenotiek nevienā civilizētā uzņēmumā. Iespējams, ka šīs pārmaiņas lielā mērā veicinās jaunā medija izveides paātrināšanu. Uz to mums jāiet visiem kopā: nav variantu. Mums ir bijis daudz smagu pārrunu un kaislību, bet skaidrs ir viens – esam ieraudzījuši kopīgu virzienu.

Ilmārs Šlāpins. Varbūt to vajag virzīt uz jautājumu par valsts prestižu?

Gunta Līdaka. Protams!

Una Klapkalne. Jā, sabiedriskie mediji ir valsts prestižs un viens no demokrātijas pamatiem.

Jānis Siksnis. Sabiedriskie mediji ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem. Mums ir normāla, civilizēta veselības aprūpe. Sakārtota informācijas telpa ir tikpat svarīgs nācijas veselības elements.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!