Foto - Girts Raģelis
 
Sarunas
25.04.2018

Satori diskusija: Latvijas grāmatu raža LaLiGaBas gaidās

Komentē
0
Saglabā

Tuvojoties gadskārtējai Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanai, mēs nolēmām sapulcināt jaunos literātus un literatūras kritiķus, lai pārrunātu to, kāda bijusi pagājušā gada Latvijas grāmatniecības raža, kas izdevies, kas nav noticis, kā mums ir pietrūcis. Satori virtuves sarunā piedalījās dzejnieki un literatūras kritiķi Raimonds Ķirķis, Andrejs Vīksna, Marija Luīze Meļķe, Lauris Veips un Krista Anna Belševica. Sarunu vadīja Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis.

Ilmārs Šlāpins: Mēs esam jūs sapulcinājuši, lai, gaidot Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanu un izvērtējot nominantus, parunātu par to, kas notiek latviešu literatūrā. Kā jums šķiet – vai latviešu literatūra šobrīd piedzīvo labākos laikus pēdējā desmitgadē vai tomēr ne? Par to ir interesanti runāt arī tāpēc, ka pagājušā gada LaLiGaBas nominācijas un uzvarētāji izpelnījās kritiku, kā rezultātā tika mainīts nolikums un žūrijas izveidošanas kritēriji. Es redzu, ka ir izmaiņas – šī žūrija bija spējīga ar vieglu roku nominēt Eināru Pelšu. Arī "Plikie rukši", iespējams, citus gadus nebūtu tik tālu tikuši. Kā jums šķiet?

Raimonds Ķirķis: Grūti apgalvot, ka šis ir spožākais no 10 gadiem.

Andrejs Vīksna: Šis vispār ir diezgan tukšs gads.

Raimonds Ķirķis: Jā. Iespējams, bez skandāliem mēs iztiekam tieši tāpēc, ka nav bijis ļoti daudz grāmatu, kuras būtu vērts nominēt. "Plikie rukši", īpaši Pelšs, iezīmē citu ceļu, kas nav iets latviešu literatūrā, un mums ir palaimējies ar žūriju, kas atzīst šāda veida estētiku un tās nozīmi.

Andrejs Vīksna: Es arī domāju, ka cilvēki ir paspējuši pierast pie Pelša, jo šī tomēr ir otrā reize, kad viņš izdara kaut ko tamlīdzīgu. Ja pirmā reize nošokēja, tad tagad saprotam, ka var arī tā.

Ilmārs Šlāpins: Vai jūs esat redzējuši viņa pirmo krājumu pēc atgriešanās dzejā?

Raimonds Ķirķis: "S"?

Ilmārs Šlāpins: Jā. Tas jau iznāca kādā 2012. gadā.

Raimonds Ķirķis: Kārlis Vērdiņš esot uzrakstījis par to iznīcinošu recenziju. Pelšs neesot sapratis, kas tas par Vērdiņu un kā viņš vispār atļāvies kaut ko tādu uzrakstīt. (Visi smejas.) Un, lūk, kur mēs esam nonākuši.

Andrejs Vīksna: Vērdiņš brauc ciemos pie Pelša.

Marija Luīze Meļķe: Viss kārtībā.

Ilmārs Šlāpins: Literatūrā viss ir kārtībā?

Marija Luīze Meļķe: Jā. Tādā nozīmē, ka viss ir tikpat kārtībā literatūrā, cik citur. Ir, kur augt, bet kopumā nav ne vainas.

Lauris Veips: Darbs ir darīts, bet var darīt vēl vairāk.

Marija Luīze Meļķe: Es teiktu – 6.

Lauris Veips: No cik?

Marija Luīze Meļķe: 10.

Andrejs Vīksna: Neslikti. (Smejas.)

Marija Luīze Meļķe: Jā, man arī skolā saka, ka tā ir laba atzīme.

Ilmārs Šlāpins: Man neradās iespaids, ka pagājušais gads būtu tukšs. Diezgan daudz kas tika izdots. Vai tiešām, atskatoties no šībrīža skatpunkta, jums tā šķiet?

Andrejs Vīksna: Manuprāt, prozā nenotika nekas ievērības cienīgs, izņemot vēsturisko romānu sēriju un "Plikos rukšus". Es paritināju sarakstu ar iznākušajām grāmatām – acīs neiekrita nekas tāds, ko es būtu palaidis garām.

Ilmārs Šlāpins: "Saplēstās mežģīnes"?

Andrejs Vīksna: Protams, bet diez vai tam vajadzētu parādīties starp nominantiem.

Ilmārs Šlāpins: Kas bija vispār pieteikti balvai? Parasti LaLiGaBa paziņo, cik pieteikumu ir bijis.

Andrejs Vīksna: 82. Bet daudzus darbus izdevniecības neesot pieteikušas, un, iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc šogad trūkst debijas.

Ilmārs Šlāpins: Uz debiju bija pieteikti divarpus darbi.

Krista Anna Belševica: Kas bija puse?

Andrejs Vīksna: Viens darbs, kas sākumā tika pieteikts dzejā, bet tad pārsviests uz debiju.

Ilmārs Šlāpins: Vai tiešām pagājušogad nebija vairāk debitantu?

Raimonds Ķirķis: Bija Harijs Vagrants ar "Ielu muzikanta dienasgrāmatu"…

Andrejs Vīksna: Un Artūrs Bērziņš ar "Visuma vērpējiem". Šķiet, bija vēl kaut kas.

Ilmārs Šlāpins: Baiba Zīle?

Andrejs Vīksna: Ā, jā!

Krista Anna Belševica: Man liekas, katram no minētajiem ir vismaz pa vienai sliktai recenzijai. Tā es uzzināju, ko nozīmē debitēt.

Ilmārs Šlāpins: Tu lasi tikai sliktas recenzijas?

Krista Anna Belševica: Nē. (Smejas.)

Raimonds Ķirķis: Nevar jau pirms izlasīšanas zināt, kuras ir labas un kuras – sliktas.

Krista Anna Belševica: Jā, lielākā daļa jau sākas tā sneaky.

Raimonds Ķirķis: Ilmār, tu teici, ka, iespējams, ir bijis notikumiem bagāts gads, bet, man šķiet, tas tā ir kvalitātes, nevis kvantitātes dēļ – grāmatas, kas iznāca, bija gaidītas un kļuva par notikumiem.

Andrejs Vīksna: Man šķiet, ka lielu rosību literatūrā šobrīd rada Londonas Grāmatu tirgus un eksporta pasākumi. Tāpēc arī šķiet, ka visu laiku kaut kas notiek.

Krista Anna Belševica: Varbūt izdevniecības un arī paši autori vairāk koncentrējas uz to, nevis jaunu darbu radīšanu.

Ilmārs Šlāpins: Par izdevniecībām runājot, pagājušogad, manuprāt, "Neputnam" bija rekorda gads – viņi izdeva pa trīs, četrām grāmatām mēnesī, tai skaitā četras samta sērijā. Parasti bija pa vienai vai divām gadā. "Mansards" savukārt samazināja savu aktivitāti uz gandrīz minimālu – pa vienai grāmatai mēnesī. "Zvaigzne ABC", šķiet, krietni palielināja latviešu oriģinālliteratūras izdošanas apjomu.

Raimonds Ķirķis: "Zvaigznei ABC" bija Kristas Annas grāmata…

Andrejs Vīksna: Ratinīka, Bargais…

Raimonds Ķirķis: Ratinīka jau attiecas uz 2018. gadu.

Krista Anna Belševica: Karīnas Račko grāmata.

Andrejs Vīksna: Tā arī bija šogad.

Krista Anna Belševica: Ā, tad viņa pretendēs uz nākamo LaLiGaBu.

Ilmārs Šlāpins: Vēl, manuprāt, pagājušajā gadā turpināja plaukt tā saucamā žanru literatūra – gan fantāzijas literatūra, gan detektīvi, gan pusaudžu romāni.

Krista Anna Belševica: Vai tiešām kaut kā bija vairāk nekā citus gadus?

Ilmārs Šlāpins: Tas ir manas subjektīvās sajūtas.

Krista Anna Belševica: Cik esmu dzirdējusi no pašiem izdevējiem, tā sērija, kuras dēļ latviešu literatūru sāka pirkt vairāk nekā tulkoto, bija tieši "Mēs, Latvija. XX gadsimts". Arī pētnieki uzreiz reaģēja, un tagad visi to pēta. Varbūt tas arī pavilka līdzi grāmatu daudzumu kā tādu – lasītāji sāka vairāk uzticēties latviešu autoriem. Noteikti jājautā izdevniecībām, kāda ir viņu pieredze un kā tas izskatās statistiski.

Marija Luīze Meļķe: Kā jums šķiet – vai mūsu pasivitāte šīs sarunas laikā norāda uz iepriekšējā gada neizteiksmīgumu?

Andrejs Vīksna: Nav par ko strīdēties.

Ilmārs Šlāpins: Vai ir kādas grāmatas, kas nav pamanītas un nominētas, lai arī būtu pelnījušas?

Andrejs Vīksna: Par Haņinu žēl.

Raimonds Ķirķis: Haņina gadījums ir drusku cits – jauna ir viena no septiņām nodaļām, pārējās jau ir bijušas izdotas.

Andrejs Vīksna: Bet, ja tā iznāktu atsevišķā grāmatā, nevis samta sērijā, to, iespējams, nominētu.

Raimonds Ķirķis: Jā, bet tāda grāmata neiznāk nekur citur kā tikai samta sērijā. Es biju nedaudz pārsteigts, ka pētniecībā nav pieteiktas vairākas Literatūras, folkloras un mākslas institūta grāmatas. Viena no tām ir "Fin de siècle. Literārā kultūra Latvijā", otra – "Viena dzejoļa analīzes antoloģija".

Ilmārs Šlāpins: Tā jau nav oriģinālgrāmata.

Raimonds Ķirķis: Jā, tas ir pārpublicētu rakstu krājums, un par to vēl varētu šaubīties, bet tas, ka "Fin de siècle" nemaz netika pieteikta, gan ir nedaudz dīvaini.

Andrejs Vīksna: Man šķiet, ka LaLiGaBā īsti neeksistē kategorija, kurā to varētu pieteikt. Nav arī non-fiction kategorijas. Tā tas viss vienkārši paslīd zem radara.

Ilmārs Šlāpins: Ir izveidojusies tāda tradīcija – specbalva par ieguldījumu literatūrzinātnē. Un žūrija pati spriež, ko tur vajadzētu izvirzīt. Nav tā, ka izvēlas tikai no pieteiktajām grāmatām.

Andrejs Vīksna: Ir jāpiesaka arī specbalvai.

Krista Anna Belševica: Ir jautājums arī par to, cik ļoti tā žūrija… Es redzu diezgan maza apjoma žūriju, kas strādā daudzos virzienos – bērnu literatūra, tulkošana, literatūrzinātne… Šīs kategorijas man saistās ar veselu tradīciju Latvijā un pasaulē. Lai izprastu šo tradīciju, vajadzētu vairāk tādu cilvēku, kas to ir pētījuši un par to ir domājuši. Runājot ar cilvēkiem, kas pēta Latvijas tulkošanas tradīciju, redzu, ka viņu argumenti par to, kādas grāmatas un kāpēc vajadzētu nominēt, ir daudz spēcīgāki. No vienas puses, tā ir visās balvās, bet tad rodas jautājums – kādi vispār ir kritēriji? Cilvēks, kas regulāri seko līdzi literatūras procesiem un kam ir jau izstrādājies priekšstats par to, ko viņš gribētu vai negribētu sagaidīt no LaLiGaBas, ir viena lieta, bet cik skaidri tiek argumentētas žūrijas izvēle cilvēkam parastajam?

Marija Luīze Meļķe: Bet vai cilvēkam parastajam tas vispār rūp?

Krista Anna Belševica: Cilvēki jau tomēr seko līdzi. Es ticu, ka vienkārši var izskaidrot visu. Tam nevajadzētu būt tik grūti. Argumenti, ko redzu šobrīd, ir ļoti poētiski, bet mazāk izskaidrojoši. Man gribētos zināt, ko žūrija ir domājusi un kas noticis viņu galvā, kad viņi šīs grāmatas ir izvirzījuši. Tas man liktos vērtīgāk. Varbūt tāpēc man ir tik grūti komentēt šo procesu, jo nav lielas sapratnes par to, kādēļ šī balva pastāv. Ir labi, ka tā pastāv, jo ik pa laikam cilvēkiem ir, par ko parunāt, bet man ir grūti noformulēt jebkādu stingru viedokli par to. Es to nevaru izdarīt, jo nezinu šīs puses argumentāciju.

Lauris Veips: Jā, es piekrītu, ka ir daudz neatbildētu jautājumu. Manuprāt, lai gan visi no žūrijas nav eksperti, piemēram, bērnu literatūrā, šis sajukums ir savā ziņā arī noderīgs, jo mēs iegūstam vidējo svērto viedokli.

Marija Luīze Meļķe: Mans spilgtākais notikums pagājušā gada dzejas klāstā ir Annas Auziņas grāmata, bet es nespēju viņu ielikt tādā 2017. gada kontekstā.

Lauris Veips: Tu domā, ka tas ir pārlaicīgs?

Marija Luīze Meļķe: Jā! Es domāju, ka tas attiecas uz literatūras planētu kā tādu, nevis konkrētu gadu. Vispār nominētās grāmatas ir ļoti atšķirīgas savā starpā. Kaut kā grūti vienādot to situāciju.

Andrejs Vīksna: Man līdzīgs prieks ir par Bargo prozā. Ļoti forša grāmata, kas pelnījusi nomināciju, un labi, ka nav četras grāmatas no vēsturisko romānu sērijas. Tas būtu nomācoši – par daudz vēsturisko romānu.

Raimonds Ķirķis: Tie romāni taču bija plānoti trīs, ja ne pat divu gadu nogrieznī. Tā ka sērija ir pamatīgi izstiepusies. Ja viss būtu noticis divos gados, tās droši vien būtu titānu cīņas – visi desmit vai cik tur romāni sacenstos par divām balvām.

Andrejs Vīksna: Visi izkautos, būtu action, būtu, par ko runāt, un tad mēs visi varētu darīt kaut ko citu.

Ilmārs Šlāpins: Varētu sērijas romānus uzreiz sadalīt pa vietām – nevis pēc kārtas numuriem, bet gan labuma.

Andrejs Vīksna: Jā, lai zinātu, kuri ir noteikti jāizlasa.

Ilmārs Šlāpins: Man tomēr liekas, ka šie romāni ir pietiekami atšķirīgi – ja tie nebūtu likti zem vienas sērijas, vienādos vākos un vienādi reklamēti, tie ļoti atšķirtos. Daudz vairāk, nekā mums tagad šķiet.

Andrejs Vīksna: Protams, tas ir mārketings – šie romāni tiek prezentēti kā kopums. Tomēr man no pagājušā gada pietrūkst latviešu prozas, kas būtu sasaistīta ar mūsdienām, nevis vēsturiskiem notikumiem. Par to, protams, ir interesanti un vērtīgi lasīt, bet gribas arī kaut ko tuvāku, aktuālāku.

Ilmārs Šlāpins: Bargais jau arī raksta par vēsturi.

Andrejs Vīksna: Nu ja, bet nav sajūtas, ka viņš rakstītu par vēsturi. Tur parādās tamlīdzīgas reālijas, bet nešķiet, ka tas ir par vēsturi.

Marija Luīze Meļķe: Varbūt ne obligāti par mūsdienām, bet kaut ko pārlaicīgu.

Andrejs Vīksna: Jā, tieši tā! (Smejas.)

Raimonds Ķirķis: Bet arī – ja to romānu sēriju taisītu ne kā sēriju, visiem autoriem varētu pārmest, ka viņi špiko cits no cita un ka tagad ir stilīgi rakstīt vēsturiskos romānus. Tas, ka viņi ir apvienoti, tomēr palīdz.

Ilmārs Šlāpins: Man šķiet, ka gandrīz neviens no tiem romāniem īsti neatbilst vēsturiskā romāna definīcijai. Varbūt Jundzi varētu iekļaut, jo viņš mēģina fiksēt precīzus vēsturiskos notikumus. Pārējie diezgan peld vēstures ziņā. Varbūt vēl Zebris un Bērziņš. Citi vairāk skatās kādā konkrētā personāžā, viņa psiholoģijā, nevis vēstures laikmeta būtībā.

Raimonds Ķirķis: Inga Gaile "Stiklos" raksta par 30. gadu beigām, eigēniku un diezgan pamatīgi atspoguļo to laiku. Lai arī viņa it kā gremdējas varoņa psiholoģijā, tomēr visu laiku ir tomēr diezgan spēcīgi jūtamas ulmaņlaiku autoritatīvās izpausmes.

Krista Anna Belševica: Man liekas, ka tas iet kopā ar to, kā zinātnē mainās izpratne par vēsturi. Es apmeklēju vairākas diskusijas, kurās autori runāja par to, kā viņi rakstīja savus vēsturiskos romānus. Viņi atsaucās uz vēstures pētniekiem, kuri maina šo priekšstatu. Mūsdienās ir vairākas tendences, kas saistās ar tādu lietu kā "ordinary history" – pievēršanos nevis lielajiem notikumiem un vēsturiskām personībām, bet gan parastiem ļaužiem. Mēģinājums eksperimentēt ar formu, mēģinājums vēsturi skatīt kā pieredzi, jo faktoloģiski tu nevari otram cilvēkam priekšstatu par to, kā tajā laikā bija. Tāpēc tu ej caur pieredzi. Es ceru, ka šīm grāmatām labi ies Londonas grāmatu tirgū, jo man tās šķiet arī pietiekami mūsdienīgas. Tomēr es piekritīšu, ka latviešu literatūra ir maza, un gribētos, lai arī ārpus vēstures romānu sērijas būtu ļoti labas grāmatas.

Ilmārs Šlāpins: Vai ārpus jūsu loka ir pieprasījums pēc tā?

Marija Luīze Meļķe: Ir jāpiedāvā, un tad jau lēnā garā sāks arī pieprasīt.

Andrejs Vīksna: Neviens jau iepriekš nezināja, ka grib lasīt vēsturiskos romānus. Izrādījās, ka grib.

Krista Anna Belševica: It kā jau iznāca vēsturiskie romāni, bet tie tikai nebija tik eksperimentāli…

Andrejs Vīksna: Un tik reklamēti.

Ilmārs Šlāpins: "Zīmogs sarkanā vaskā"…

Raimonds Ķirķis: Tas jau tika izbrāķēts kā slikta literatūra.

Ilmārs Šlāpins: Tā bija labi pirkta triloģija.

Raimonds Ķirķis: Jā, bet es domāju, ka intelektuālajā vidē tas romāns netika tik ļoti akceptēts.

Andrejs Vīksna: Vēsturisko romānu sērijā jau tika uzaicināti atzīti literāti.

Krista Anna Belševica: Jā, tādi, kas neraksta žanrā.

Ilmārs Šlāpins: Tad jūs domājat, ka latviešu lasītāji, vēl jo vairāk rakstnieki, uz kādu laiku būs atēdušies vēstures tēmu?

Andrejs Vīksna: Es ceru. (Smejas.)

Raimonds Ķirķis: Kritiķi nepiedos, ja kāds autors vēl rakstīs vēsturiskos romānus.

Andrejs Vīksna: Vienkārši ignorēs. (Smejas.)

Krista Anna Belševica: Paši autori būs atēdušies un nerakstīs kādu laiku.

Andrejs Vīksna: Tāpat kā ar Raini un Aspaziju, un Simtgadi, kas jau arī cilvēkiem sāk lēnām apnikt.

Ilmārs Šlāpins: Vai jūs jūtat, kā grāmatu apgādi veido savu politiku? Kā izvēlas, kādus darbus pasūtīt vai kurus izdot no piedāvātajiem? Skaidrs, ka "Dienas Grāmata" uzņēmās misiju publicēt šo sēriju, bet ko vēl pagājušajā gadā apgādi ir mēģinājuši darīt?

Andrejs Vīksna: Man šķiet, ka "Neputns" tagad ir pārņēmis dzejas publicēšanu.

Krista Anna Belševica: Pārņēmis?

Andrejs Vīksna: Manuprāt, agrāk dominēja "Mansards".

Krista Anna Belševica: Viens apgāds pateica, ka vairs nepublicēs dzeju.

Andrejs Vīksna: Jā, tas bija "Mansards", bet viņi tagad atkal sāks. Man šķiet, ka apgādi ļoti veido savu profilu, tēlu. Es jūtu, kā to dara apgāds "Liels un mazs", kurā strādāju. Var ne tikai vizuāli, bet arī saturiski saprast, ka viena grāmata vairāk iederas, piemēram, "Zvaigznes ABC" izdevniecībā, bet cita – "Mansardā".

Lauris Veips: Ir arī izņēmumi, piemēram, Kristas grāmata, kas ir neierasts gadījums "Zvaigznē ABC".

Andrejs Vīksna: Varbūt tas ir mēģinājums pārprofilēties? Tagad, redz, viņi izdod arī Ratinīku.

Krista Anna Belševica: Vai jūs varētu nodefinēt kādas izdevniecības identitāti?

Marija Luīze Meļķe: Tas ir diezgan garlaicīgs uzdevums.

Krista Anna Belševica: Jā, arī grūts un neiespējams. Izdevniecībām vienmēr ir gan pa labai, gan pa sliktai grāmatai.

Raimonds Ķirķis: "Jāņa Rozes apgāds", piemēram, stingri pieturas pie ļoti augstvērtīgiem tulkojumiem.

Andrejs Vīksna: Ne tikai – viņi izdod arī pašpalīdzības grāmatas.

Krista Anna Belševica: Bet smukos vākos!

Ilmārs Šlāpins: Jā, drīzāk apgādus var atšķirt pēc vākiem. Tur ir redzamas galvenā redaktora gaumes robežas, kas ļauj vai neļauj iziet cauri kāda mākslinieka untumiem.

Marija Luīze Meļķe: Redzēsim, kādu identitāti izveidos Valters Dakša, kas man šobrīd šķiet visinteresantākais izdevējs.

Ilmārs Šlāpins: Kā jums pietrūka pagājušajā gadā? Kāda grāmata neiznāca?

Lauris Veips: Es gaidu, kad Aivars Madris pabeigs savu grāmatu.

Raimonds Ķirķis: Man tiešām pietrūka debijas – gan dzejā, gan prozā. Prozā gan vairāk.

Marija Luīze Meļķe: Iekavās jāieraksta: "Pārmetoši skatieni citam uz citu." (Smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Šis ir jautājums mazliet no citas tēmas, bet varbūt ir īstais brīdis to uzdot – kāpēc šobrīd jaunie dzejnieki neraujas izdot savu pirmo krājumu? Vai raujas, bet viņus vienkārši neviens negrib izdot?

Raimonds Ķirķis: Nē, mēs mācāmies no citu kļūdām. (Visi smejas.) Neminēšu vārdus, bet man tiešām ir kauns dažu dzejnieku vietā par viņu pirmajām grāmatām. Arī tādu autoru, kas joprojām ir dzīvi un aktīvi raksta. Redzot viņu piemēru, man negribas darīt tāpat – pakļauties vēlmei ļoti ātri izdot grāmatu.

Krista Anna Belševica: Vienmēr jau ir laiks izaugsmei. Kad tev būs 60, tu domāsi: "Bļāviens, es biju tāds lohs, ka 40 gados šo uzrakstīju un publicēju!"

Marija Luīze Meļķe: Nevaru atbildēt par visiem, bet varbūt kāds jūtas līdzīgi kā es. Vienkārši – kāpēc lai es to grāmatu izdotu?

Ilmārs Šlāpins: Autori tā dara – viņi izdod grāmatas.

Marija Luīze Meļķe: Bet viņi taču var darīt arī citas lietas!

Ilmārs Šlāpins: Uzstāties publiskos lasījumos?

Lauris Veips: Piedalīties diskusijās.

Marija Luīze Meļķe: Pirms mēneša es braucu valsts apmaksātā taksometrā pa Londonu un domāju: "Man ir viena publikācija internetā." (Smejas.) Tur nevar būt viens konkrēts veids, kā šo rakstnieku lietu darīt.

Ilmārs Šlāpins: Šis ir jāpasaka Valsts kontrolei.

Marija Luīze Meļķe: Ja man pēkšņi būs ļoti daudz dzejoļu, kurus vajadzēs kaut kur ielikt, vai arī, ja man uzausīs kaut kāda fantastiska ideja, kas ir realizējama grāmatā, tā grāmata arī notiks. Šobrīd ir pietiekami interesanti arī bez tās.

Raimonds Ķirķis: Es domāju, ka lielai daļa autoru, kas ir izdevuši neveiksmīgas pirmās grāmatas, vajadzēja pašapliecināties, pierādīt sevi vecākiem un kolēģiem, bet mēs esam gana daudz vienaudžu un savā lokā esam ļoti pašpietiekami. Iespējams, mums šāda veida apliecināšanās nemaz nav vajadzīga, tāpēc mēs pēc grāmatas tik ļoti netiecamies.

Andrejs Vīksna: Domā, ka viņiem nebija loka, kurā justies pašpietiekami? Ir naivi iedomāties, ka mūsu ir vairāk, nekā bija viņu.

Marija Luīze Meļķe: Varbūt šis loks bija, taču viņi to neapzinājās. Bet tā ir interesanta ideja, kam es arī piekrītu, – apkārt nav jūtama tieksme parādīt kaut ko "lielajiem".

Lauris Veips: Es domāju, tas ir saistīts arī ar to, ka, tiklīdz jauni dzejnieki parādās pie apvāršņa, viņi tiek atplestām rokām pieņemti pulciņā. Mums ir tāda maza, saliedēta komūna. Tas, ko dod grāmatas izdošana, ir drīzāk institucionāls štamps. Mums svarīgāka ir atzinība no vienaudžiem.

Marija Luīze Meļķe: Arī dzejnieki, kas nav mūsu vienaudži, gadījušies ļoti pretimnākoši.

Ilmārs Šlāpins: Dzejas krājuma veidošanā var redzēt analoģiju ar rokmūziku. Albums ir noteikts žanrs. Grupa var būt tāda, kas spēlē tikai ballītēs un koncertos un neizdod albumu, bet principā no rokgrupas gaida, ka tā reizi gadā izdos albumu ar nosaukumu un dziesmu sarakstu. Protams, tas lielā mērā ir mainījies un pēdējos desmit gadus cilvēki klausās pa dziesmām, nevis pa albumiem. Iespējams, šis žanrs arī piedzīvo norietu.

Raimonds Ķirķis: Svarīgs faktors ir tas, ka tieši klausītāji to pieprasa. Mums nav plašas auditorijas, kas mūs aktīvi lasītu un rakstītu mums mīlestības vēstules, prasot, kad būs nākamā grāmata. Mums vajag nobriest līdz tam.

Marija Luīze Meļķe: Vai arī nevajag.

Ilmārs Šlāpins: Es nupat dzirdēju stāstu. Radioraidījumā sakarā ar teātri tika pieminēts "Ziedonis un Visums", un kritiķe, kas studijā par to runāja, atzina: viņas vecmāmiņa bijusi riktīgā Ziedoņa fane. Grūpija, viņa teica. Tā vecmāmiņa stāstījusi visādas lietas, piemēram, kā viņa ar savām draudzenēm slēpusies vīriešu tualetē pirms Ziedoņa dzejas lasījumiem, lai iekļūtu pārpildītā kultūras namā, kur nevarēja dabūt biļetes. Šī kritiķe ar savu vecmāmiņu bija aizgājusi uz iestudējuma "Ziedonis un Visums" pirmizrādi, un vecmāmiņa bijusi sajūsmā, izdzirdot Znotiņu, kurš runā perfektā Ziedoņa intonācijā. Bija tādi laiki, kad dzejnieki bija pielūgsmes objekti.

Marija Luīze Meļķe: Es nezinu, vai gribētu būt pielūgsmes objekts… (Visi smejas.) Arī par to albuma izdošanu reizi gadā – man daudz foršāka liekas apziņa, ka man obligāti jāaiziet uz kādas grupas koncertu, jo nevar zināt, kad un vai šī grupa vēl spēlēs. Vai kad grupa izdod kaseti, kas tiek palaista, piemēram, tikai "Bolderājā", – tev nav kasešu atskaņotāja, bet tu kaut ko izdomā, jo tas ir vienīgais veids, kā pie tās mūzikas tikt. Tas ir piedzīvojums. Ir mazliet jāiespringst, lai dabūtu to, ko tu gribi. Es negribētu, lai cilvēki sāktu masveidā ar to nodarboties un būtu jāiet pie katra ciemos, lai klausītos viņa dzeju vai mūziku, bet vispār man liekas forši, ka arī klausītājam un lasītājam ir drusku jāpapūlas.

Andrejs Vīksna: Mani drusciņ kaitina, ja vienā gadā iznāk pārāk daudz labu grāmatu un es nevaru paspēt visas izlasīt.

Raimonds Ķirķis: Tā doma – katram gadam jābūt nenormāli piesātinātam ar labām grāmatām, lai tikai LaLiGaBā būtu, par ko pabļaustīties, – arī ir mērķēta uz kaut kādiem īslaicīgiem atzinumiem. Ja mēs piešķirtu desmitgades LaLiGaBu, uzreiz būtu interesantāk un tas parādītu, kā cilvēki spēj ilgstošākā laika posmā domāt par literatūru.

Marija Luīze Meļķe: Tas būtu tik psihs pasākums!

Raimonds Ķirķis: Jā, bet, manuprāt, arī ļoti vērtīgs.

Ilmārs Šlāpins: Tas taču nav aizliegts, un to var paralēli darīt. Jebkurš var sastādīt desmitgades topus un lūgt balsot par tiem. Par šo tēmu bija diskusija arī pagājušogad – Vladis Spāre, kurš aizpagājušogad bija nominēts, bet balvu nedabūja, ierosināja vērtēt nevis gada ietvaros, bet gan divu, trīs gadu nogrieznī, lai grāmata var pretendēt uz balvu arī nākamgad un aiznākamgad, jo var gadīties, ka iznākšanas gadā ir daudz labu grāmatu un liela konkurence.

Andrejs Vīksna: Sanāk, ka tās grāmatas arī pēc gada būs labākās.

Ilmārs Šlāpins: Bet otrreiz balvu vairs nedabūs.

Krista Anna Belševica: Vai tiešām ir tik svarīgi, lai katrs labu grāmatu uzrakstījušais autors saņem vismaz vienu no pieejamajām balvām?

Andrejs Vīksna: Ir forši, kad tev papliķē pa plecu.

Ilmārs Šlāpins: Nu, vēl arī naudas balva.

Krista Anna Belševica: Ā, nu tas maina lietas… (Visi smejas.) Manuprāt, vislielākā balva, ko var iegūt rakstnieks, ir laiks rakstīšanai – vai nu apmaksātas vietas veidā, vai naudas formā, kas ļauj paņemt bezalgas atvaļinājumu un rakstīt.

Ilmārs Šlāpins: Ir tāds viedoklis, ka var jau rakstīt arī no darba brīvajā laikā un ka nevajag dalīt Kultūrkapitāla fonda naudu pa labi un pa kreisi. Ja cilvēks grib rakstīt, viņš atradīs laiku.

Raimonds Ķirķis: "The New York Times" nesen tieši bija raksts par māksliniekiem un rakstniekiem, kas ir strādājuši normālu darbu un blakus tam radījuši izcilu mākslu. Tur bija minēts, piemēram, Filips Glāss, kurš strādāja par santehniķi, vai O'Hārs, kurš strādāja MoMA.

Krista Anna Belševica: Man laikam nebūtu, par ko rakstīt, ja es vismaz kaut ko nestrādātu.

Lauris Veips: Nē, ir jābūt sabiedrībai noderīgam. (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Tāds bija, manuprāt, Markesa viedoklis, kurš oponēja, ka rakstniekam ir jāstrādā kādā citā darbā.

Marija Luīze Meļķe: Man liekas, katrs var darīt, ko viņš grib. (Visi smejas.) Gadās tādi cilvēki, kas ir santehniķi un komponisti, un gadās cilvēki, kas ceļas sešos no rīta, staigā apkārt un pēc kāda laika ir kaut ko uzrakstījuši. Viss ir kārtībā. Ir forši, ka tā balva pastāv, jo rodas kaut kāda atgriezeniskā saite starp rakstītājiem un vērtētājiem. Es neuzskatu sevi par ļoti ezoterisku cilvēku, bet to tikpat labi var saukt par enerģijas apmaiņu. Protams, LaLiGaBa ir pilnīgi izdomāta konstrukcija, bet reizē arī tituls, kuram autors notic un kura dēļ jūtas labāk. Vai arī sliktāk, ja neizdodas nonākt starp nominantiem. Tā ir pilnīgi normāla cilvēku eksistēšanas forma.

Lauris Veips: Tā kā sacensība? Viens dabū, otrs nedabū?

Marija Luīze Meļķe: Tas viss ir normāli – tāda ir, un tādu vajag. Tas nav nenormāli svarīgi, bet vienkārši normāli.

Andrejs Vīksna: Kas šogad dabūs "T balvu"?

Marija Luīze Meļķe: Tas laikam ir Ostupa ziņā. Balvu piešķir iepriekšējā gada laureāts.

Ilmārs Šlāpins: Autoriem patīk balvas vēl viena iemesla dēļ – esmu ievērojis, ka daudzi to piemin savos CV. Piemēram, ir ieraksts "trīsreiz nominēts Latvijas Literatūras gada balvai", "divreiz saņēmis". Sarakstīto grāmatu saraksts un saņemto balvu saraksts – ko vēl rakstnieks var par sevi CV ierakstīt? Tas uzreiz kaut ko nozīmē arī starptautiskajā tirgū.

Lauris Veips: Tas var daudz ko nozīmēt arī personīgi. Piemēram, esmu domājis par to, kā saņemu LaLiGaBu un aizeju pie sava tēva, sakot: "Re, LaLiGaBa! Man nevajag kļūt par inženieri." (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Vēl ir novērots, ka autori, kas nav nominēti, protams, vispār ir apvainojušies un draud nekad vairs…

Andrejs Vīksna: Nerakstīt! (Smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Savukārt tie, kas ir nominēti, šausmīgi uztraucas to mēnesi. Daudzi tā sanervozējas, ka neierodas uz pasniegšanas ceremoniju bailēs nedabūt balvu. Kā viņš jutīsies, tur sēžot, nedabūjis balvu? Tas ir vēl lielāks pazemojums, nekā nebūt nominētam.

Andrejs Vīksna: Galvenais, ka nerāda sejas kā "Oskaros".

Krista Anna Belševica: Bet būt nominētam taču arī skaitās.

Ilmārs Šlāpins: Nu, jā.

Krista Anna Belševica: Tad kur problēma? (Smejas.)

Andrejs Vīksna: Četri ir nominēti, bet tikai viens uzvar.

Krista Anna Belševica: Jā, no veseliem četriem…

Ilmārs Šlāpins: Kā jums šķiet – vai šajā konkursā piedalās autori vai grāmatas? Esot vairākus adus žūrijā, evienmēr esmu mēģinājis uzsvērt, ka tās ir grāmatas, kas sacenšas, nevis autori.

Andrejs Vīksna: Man tomēr šķiet, ka lielā mērā sacenšas arī autori. Grūti iedomāties situāciju, kurā viens autors, kurš jau divus gadus saņēmis balvu un kuram atkal ir nominācija, konkurencē ar autoriem, kam ir tikpat labas grāmatas, bet kas balvu nekad nav saņēmuši, tik un tā šo balvu iegūs. Daudz ticamāks ir variants, ka balvu iegūs tas autors, kurš nekad to nav saņēmis. Tāpēc es domāju, ka tur piedalās arī autori, ne tikai grāmatas.

Krista Anna Belševica: Ir arī situācijas, kurās autors uzraksta dažas nu tādas grāmatas un tad vienu ļoti labu, par ko viņam piešķir balvu. Teātrī tā notiek ar režisoriem.

Marija Luīze Meļķe: Man interesants šķiet jautājums, kā katrs autors skatās uz savu daiļradi. Tas ir tā ļoti personīgi, "es un mana grāmata"? Vai arī – "re, es, un te ir grāmata"!

Ilmārs Šlāpins: Jā, "šitā man ir sliktāka, šitā labāka".

Marija Luīze Meļķe: Man jau viegli runāt par to, kā ir iet uz LaLiGaBu, kad esi nominēts, bet ir atšķirība – iet skatīties, vai tavam bērnam piešķirs diplomu, aplaudēt un teikt "Malacītis!", vai otrs variants – teikt: "Tu jau tā esi malacis par to, ka piedalījies!" un neuztvert to tik personīgi. (Visi smejas.)

Krista Anna Belševica: Tas ir nošķīrums, ko es arī esmu pamanījusi, – ir autori, kas to uztver vieglāk, un ir tādi, kas ļoti apvainojas, ka nav saprasti.

Andrejs Vīksna: Es domāju, ka tulkotājiem šajā ziņā ir vieglāk.

Ilmārs Šlāpins: Tulkotājiem ir daudz citu problēmu, piemēram, ko darīt ar slikti uzrakstītu grāmatu – vai mēģināt to iztulkot par labu vai tulkot godīgi, atstājot visas kļūdas?

Andrejs Vīksna: Vai netulkot.

Ilmārs Šlāpins: Jāēd ir.

Krista Anna Belševica: Tulkotāji arī var strādāt citur brīvajā laikā. (Smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Vēl viens piemērs no mūzikas sfēras, kur es arī esmu bijis žūrijā. Vērtējot gada labāko alternatīvās mūzikas albumu, darbojas arguments, ka šis albums ir labāks par pārējiem, bet tas nav labākais šīs grupas daiļradē, tāpēc viņiem nevajag piešķirt balvu.

Raimonds Ķirķis: Ja autors uzraksta grāmatu, kas ir sliktāka par citām viņa grāmatām, bet labāka par pārējām tajā gadā nominētajām, viņš tik un tā būtu pelnījis balvu. Vērtē taču gadu, nevis autoru. Pašiem autoriem nāktu tikai par labu, ja viņi apzinātos, ka tie teksti nav viņi paši.

Ilmārs Šlāpins: Šogad tas lielā mērā attiecas uz Ingu Ābeli – nezinu, vai "Duna" ir labāka par "Klūgu mūku", bet es uzskatu, ka "Duna" ir labākā no vēsturisko romānu sērijas grāmatām. Ir vēl viena problēma, kura parādās, vērtējot grāmatas gada griezumā, un kurā kā piemērs atkal kalpo Inga Ābele. Gan "Duna", gan "Klūgu mūks", ja nemaldos, iznāca janvārī, un ir liela atšķirība – vērtēt grāmatu, kas jau gadu ir lasīta un aprunāta, vai arī grāmatu, kas visus pārsteigusi decembrī.

Andrejs Vīksna: Vajadzētu aizliegt žūrijas locekļiem visu gadu lasīt.

Ilmārs Šlāpins: Ā, un tad likt izlasīt visu decembrī?

Krista Anna Belševica: Tu to domā tā, ka žūriju ietekmē tas, ko saka cilvēki, vai ka žūrija pati jau gadu ir fanojusi par šo grāmatu?

Andrejs Vīksna: Laika distance padara iespaidu blāvāku.

Ilmārs Šlāpins: Jā, arī. Nav vairs tas excitement.

Marija Luīze Meļķe: Jā – "tas jau ir izrunāts, un vairs negribas uzkavēties pie šīs grāmatas".

Krista Anna Belševica: Teorētiski tas liecinātu par neprofesionālu žūriju.

Marija Luīze Meļķe: Bet var saprast, tas ir cilvēcīgi.

Raimonds Ķirķis: Tas ir labs ierosinājums – likt žūrijai parakstīt līgumu, ka viņi visu gadu neko nelasīs.

Krista Anna Belševica: Un, ja viņus pieķer lasām, sodīt. (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Bet "Spēlmaņu nakts" žūrija, piemēram, iet uz visām izrādēm tad, kad tās parādās.

Raimonds Ķirķis: Tā žūrija taču ir ļoti vienveidīga, un tās locekļi vairāk vai mazāk paliek vieni un tie paši.

Ilmārs Šlāpins: Nē.

Raimonds Ķirķis: Bet nav arī tik traki kā ar LaLiGaBas žūriju.

Ilmārs Šlāpins: Arī ar LaLiGaBu nav tik traki. Es šajā žūrijā esmu bijis trīs gadus pēc kārtas, divus gadus pēc kārtas priekšsēdētājs.

Raimonds Ķirķis: Viņi "Spēlmaņu naktī" jau ļoti ilgstoši nodarbojas ar lemšanu, tāpēc ir atsvešināti no kaut kādiem afektiem un spēj labāk izprast.

Krista Anna Belševica: Man liekas, kad tu izlasi 60 grāmatas pēc kārtas divu mēnešu laikā, tu arī esi atsvešināts no jebkādiem afektiem. (Smejas.)

Andrejs Vīksna: Vai viņi vispār izlasa? Varbūt paskatās un izdomā: "Nē, šo mēs atmetam."

Ilmārs Šlāpins: Grāmata jau dažkārt rada iespaidu uzreiz – ar autoru, izskatu, kvalitāti, redakcionālām vai drukas kļūdām.

Andrejs Vīksna: Saka jau, ka labu tekstu var pazīt pēc lapas vai teikuma.

Ilmārs Šlāpins: Nu ja, tāpat kā labu filmu var pazīt arī pēc titriem.

Marija Luīze Meļķe: Es mēģinu sevī izskaust šādu attieksmi pret darbiem un dzīt prom apziņu, ka tas ir konkrētā cilvēka darbs. Cenšos saprast, vai man patīk šī filma, jo man tā tiešām patīk, vai arī tāpēc, ka tā ir konkrēta režisora filma. Manuprāt, tas ir darbs. Skatītājam, klausītājam, lasītājam ir reāli jāstrādā. Ir izklaide, un tad ir māksla. Saskaroties ar mākslu, smadzenēm visu laiku ir jāstrādā. Es esmu domājusi par to, ka cilvēks aiziet uz dzejas lasījumiem, sēž un beigās saka: "Nu, viņi tā neizteiksmīgi runāja un man bija garlaicīgi." Tas varbūt nav pats veiksmīgākais piemērs, bet, kad tu ej uz lekcijām, tu vari pārmest lektoram, ka viņš kaut ko klusām bubina vai runā lēnām, bet tev par spīti ir jāpūlas izvilkt to, ko viņš stāsta. Nav tā, ka dzejnieks tev mēģina kaut ko baigi iemācīt, bet, manuprāt, tai attieksmei no klausītāja, lasītāja vajadzētu būt līdzīgai. Arī žūrijai nemitīgi ir jāstrādā pie tā, kā viņi lasa.

Ilmārs Šlāpins: Katrs jau droši vien lasa citādāk.

Marija Luīze Meļķe: Manuprāt, galvenais ir nopietna apziņa par to, kā tu lasi un ar ko tu nodarbojies. Nevis vienkārši izlasi grāmatu un izsvītro vai pieliec ķeksīti beigās.

Ilmārs Šlāpins: Es arī esmu domājis par to, ko nozīmē "izlasīt" grāmatu. Žūrijas locekļiem noteikti nav šīs grāmatas jālasa aizgūtnēm no vāka līdz vākam vienā naktī, bet viņiem jāveic noteikts darbs. Viņam nav jāizlasa viss teksts, bet jāpievērš uzmanība noteiktām vietām vai aspektiem tajā.

Krista Anna Belševica: Vai ir kaut kādi kritēriji, ko žūrijas locekļi zina? Un, ja ir, tad kāpēc viņi tik ļoti strīdas?

Ilmārs Šlāpins: Kritērijus ir mēģināts definēt nolikumā, bet, es domāju, katra žūrija sarunājoties nonāk pie jauna un cita konsensusa. Vēl tāds jautājums – kādai būtu jābūt žūrijai? Mēģinot definēt, kādam jābūt žūrijas loceklim un cik reižu pēc kārtas viņš drīkst būt žūrijā, tika konstatēts, ka Latvijā nebūs iespējams savākt tādu žūriju, kurā ikreiz būtu, piemēram, viens literatūrkritiķis, kurš pēdējo trīs gadu laikā uzrakstījis vismaz vienu akadēmisku darbu par dzeju. Vai, jūsuprāt, šādai žūrijai ir jābūt daudzkrāsainai, ar dažādiem cilvēkiem – santehniķi, profesoru, studentu, dzejnieku, literatūrkritiķi un prozistu?

Marija Luīze Meļķe: Pilnīgi noteikti ne.

Raimonds Ķirķis: Ar to šobrīd nodarbojas lasītāju balsošana, kas pieejama "Delfos".

Ilmārs Šlāpins: Otra galējība būtu, ka žūrijas locekļi ir vienādi – viņi vienādi domā, vienbalsīgi lemj un nemainās no gada uz gadu, jo tā ir ideālā žūrija.

Marija Luīze Meļķe: Protams, es nespēju nekam tādam noticēt, bet tam nebūtu ne vainas, jo tad varbūt būtu skaidrāks, kas ir LaLiGaBa. Šo balvu definētu ļoti skaidrā žūrija.

Andrejs Vīksna: Varbūt kāds tad sāktu rakstīt grāmatas speciāli LaLiGaBai.

Lauris Veips: Manuprāt, žūrijas burvība ir tajā, ka to nevar precīzi nodefinēt. Tāpat, kā nevar pateikt, kas labu literatūru padara par labu. Tas ir ļoti labi, citādi mums būtu tikai laba literatūra, jo visi zinātu, kas ir laba literatūra.

Andrejs Vīksna: Tā visa būtu vienāda.

Raimonds Ķirķis: Doma par konkrētu žūriju, kurai ir savi estētiskie kritēriji, varētu pastāvēt ar nosacījumu, ka ir vairākas balvas. Kamēr ir tikai LaLiGaBa un "T balva", tas arī būs ļoti dīvains process.

Krista Anna Belševica: Latvijā ir vēl balvas – Soduma balva, Vācieša balva. Ko tās dara?

Raimonds Ķirķis: Kaut ko dara, bet tās arī ir ļoti, ļoti aptuvenas.

Ilmārs Šlāpins: Tieši otrādi – tur ir daudz skaidrāki kritēriji, piemēram, Soduma balva ir par devumu valodas attīstībā.

Raimonds Ķirķis: Bet tie darbi, kas tiek apbalvoti, reti kad atbilst šim kritērijam.

Marija Luīze Meļķe: Varētu būt "Santehniķu balva literatūrā"…

Krista Anna Belševica: Un visu pārējo arodbiedrību balvas literatūrā.

Ilmārs Šlāpins: Vācieša balva taču ir Carnikavas novada pašvaldības balva.

Krista Anna Belševica: Tas neko daudz neizsaka.

Andrejs Vīksna: Vēl ir Egona Līva balva, bet es nezinu, par ko to piešķir.

Ilmārs Šlāpins: Darbam par jūru. Savukārt Čaka balva ir darbam par Rīgu.

Andrejs Vīksna: Vajadzētu kaut ko līdzīgu "Avenes balvai" kino – balvu gada sliktākajai grāmatai.

Ilmārs Šlāpins: Vai jūs varat nosaukt savu pagājušā gada vilšanos latviešu literatūrā?

Andrejs Vīksna: Grāmatu?

Ilmārs Šlāpins: Jā.

Raimonds Ķirķis: Nezinu, varbūt kāds vēsturiskais romāns. Uz beigām jau nāk tādi, kas varbūt tiešām neiederas sērijā. Ir sajūta, ka tā ir lieki iztērēta vieta.

Andrejs Vīksna: Man laikam ir vilšanās par to, ka nebija interesantāk, nevis kādā konkrētā darbā.

Lauris Veips: Tā kā es sevi nespiežu izlasīt līdz galam grāmatas, kuras man nepatīk, es arī nevaru īsti vilties. (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Vai tad var vilties tikai galā? Es savukārt neizlasu līdz beigām un atlieku uz vēlāku tās, kas man ļoti patīk.

Krista Anna Belševica: Cik ilgi?

Ilmārs Šlāpins: Parasti tas tā arī paliek. (Visi smejas.) Man ir vairākas grāmatas atliktas līdz brīdim, kad varēšu tām veltīt laiku.

Raimonds Ķirķis: Man šķiet, ļoti labs rādītājs tam, ka ar latviešu literatūru viss ir kārtībā, ir Andas Baklānes saņemtā Naumaņa balva. Es neticu, ka varētu pastāvēt tik laba kritiķe, ja nebūtu labas literatūras, kurā viņai domāt. Globālu vilšanos ir grūti saskatīt, bet varbūt nav labi, ka tā domāju.

Andrejs Vīksna: Mana vilšanās ir "Konteksts".

Raimonds Ķirķis: Vai mēs sāksim šo sarunu? (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Krista, kāda ir tava vilšanās?

Krista Anna Belševica: Es to nesauktu par vilšanos, bet man pietrūkst jaunu lietu – eksperimentu vai vienkārši jaunu cilvēku, kas izdod grāmatas, piemēram. Tagad par Pelšu runā kā par kaut ko, kas ir ļoti grandiozs un jauns. Es ļoti smējos, lasot viņa grāmatu, bet man pietrūkst sajūtas, ka literatūra iet uz priekšu, kaut kas notiek un attīstās – ka cilvēki eksperimentē, nebaidās no kritikas, necenšas sevi ielikt kastēs un tik tiešām izmēģina kaut ko jaunu. Tāda nedefinējama sajūta. Man pietrūkst jaunu, spēcīgu balsu, lai man ir, par ko domāt, ko analizēt, lai man nebūtu tik daudz jāvāc no tā, kas notiek ārzemēs.

Raimonds Ķirķis: Vēl viena mana vilšanās, kas neattiecas tikai uz pagājušo gadu, ir esejistika un oriģināldramaturģija, ar kuru mums ilgstoši ir problēmas.

Krista Anna Belševica: Mums tāda ir?

Ilmārs Šlāpins: Nu jau parādās.

Raimonds Ķirķis: Jā, dramaturģija varbūt parādās, bet eseju joprojām pietrūkst. Es pat nesaprotu, kāpēc. Protams, ir recenzijas un viedokļraksti. Arī tepat, "Satori", "Domuzīmē" un citur, bet ir sajūta, ka tas nav pilnībā izmantots lauks.

Ilmārs Šlāpins: Tu gribētu lasīt eseju krājumus?

Raimonds Ķirķis: Jā.

Marija Luīze Meļķe: Fakts, ka cilvēki varētu rakstīt lugas, man līdz šim brīdim neeksistē kā tāda nopietna apziņa, un tas nav lāgā.

Raimonds Ķirķis: Vaina ir pašos dramaturgos vai lielajos teātros, kas neizvēlas viņus iestudēt?

Andrejs Vīksna: Manuprāt, oriģināldramaturģija parādās, bet tā netiek izdota.

Raimonds Ķirķis: Parādās, bet mazajās formās vai nevalstiskajos teātros.

Ilmārs Šlāpins: Jauno dramaturģiju izdot arī nav nekādas jēgas, jo tā visbiežāk top līdz ar iestudējumu, sadarbībā starp režisoru un dramaturgu. Savukārt lugu rakstīšana kā literārs žanrs man liekas mirusi. Varbūt tā pēkšņi atdzims.

Raimonds Ķirķis: Tagad ir Dīča luga iestudēta.

Ilmārs Šlāpins: Viņš jau to rakstīja nevis tāpēc, lai izdotu grāmatā, bet gan tādēļ, ka bija izsludināts konkurss.

Krista Anna Belševica: Varbūt viņiem arī vajag vairāk balvu un tad cilvēki rakstīs?

Ilmārs Šlāpins: Starp citu, kaut kad tagad noslēdzās pieteikumu pieņemšana operas libretu konkursam.

Raimonds Ķirķis: 31. martā beidzās.

Krista Anna Belševica: Kāpēc tu to zini?

Raimonds Ķirķis: Jo es un Arvis Viguls gribējām uzrakstīt, bet mums nesanāca. (Smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Pie nenotikušā vēl var pieminēt Vigula dzejas krājumu.

Raimonds Ķirķis: Tas jau ir nenoticis vairākus gadus. (Smejas.)

Andrejs Vīksna: Konsekventa vilšanās.

Ilmārs Šlāpins: Tā varētu būt vēl viena nominācija LaLiGaBā – "Labākās nenotikušās grāmatas". (Visi smejas.)

Raimonds Ķirķis: Pēc kā to varētu spriest – Valsts kultūrkapitāla fonda rezultātiem? Nauda piešķirta, taču grāmatas nav? (Visi smejas.) Bet šis gads ir iesācies labi – dzejā iznākušais jau četras nominācijas cienīgas grāmatas. Tā ka varbūt nākamgad sapulcēsimies un atkal būs interesantāka saruna.

Marija Luīze Meļķe: Šis ir burvīgs pēdējais teikums.

 

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!