19. septembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisinājās Vizionārās kultūras fonda un "Satori" rīkotā diskusija "Kas darbinās nākotni?". Ierosmi diskusijas tēmai deva tobrīd laikmetīgās mākslas mediju izstādē "ZAĻŠ/Atmaskots" apskatāmais mākslinieka Voldemāra Johansona mākslas darbs "Nenoteiktības dzinējs". Diskusiju moderēja Vizionārās kultūras fonda pārstāve Linda Bērziņa, sarunā piedalījās Voldemārs Johansons, zinātnieks Vjačeslavs Kaščejevs, uzņēmuma "Eolus" valdes loceklis un Vēja ģeneratoru asociācijas pārstāvis Gatis Galviņš, uzņēmuma "Enefit" pārstāvis Olavs Ķiecis un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks inovācijas jautājumos Andris Anspoks.
Darbā "Nenoteiktības dzinējs" Voldemārs Johansons pētījis svārstīgo un dinamisko līdzsvara stāvokli, kurā atrodas fizikālās sistēmas. Mākslinieka veidotās skaņas vides pamatā ir dabisks ierobežotas nejaušības avots, kas skaitļošanas procesā pārvērsts par skaņas kompozīciju. Darbs veidots pēc izpētes braucienā Fukušimas apgabalā ievākto materiālu apstrādes un intervijām ar Japānas izcilākajiem kodolzinātniekiem un aktīvistiem. "Nenoteiktības dzinējs" ir objektu ansamblis un skaņas skulptūra, kura no iegūtajiem datiem sintezē skaņas plūsmu, kas balstās neparedzamības priekšstatos.
Linda Bērziņa: Vizionārās kultūras fonda pamatuzdevums ir vienot dažādas nozares un runāt par aktuālām tēmām tādā valodā, kas būtu saprotama plašākai sabiedrībai. Tāpēc arī esam šeit tādā netipiskā vietā – muzejā, pie mākslas darba, cerot, ka tas palīdzēs mūsu sarunas virzībai un sekmēs jaunu ideju attīstību. Voldemār, kas ir galvenais jautājums, uz kuru tu meklē atbildi, radot šāda veida mākslas darbus? Vai tev ir izdevies to atrast?
Voldemārs Johansons: Mani vienmēr interesē tas, ko vēl nezinu. Kā mākslinieks es varu censties izzināt vairāk. Manuprāt, mākslai ir tā lielā priekšrocība – ļaut iepazīt parādības caur vērošanu, skatīšanos, šajā gadījumā – arī caur klausīšanos.
Linda Bērziņa: Kas bija pamats šī darba radīšanai?
Voldemārs Johansons: Ierosme šim darbam ir nenoteiktība un neparedzamība, kas, manā izpratnē, ir saistīta ar dabas ritmiem un procesiem. Mēs nemaz nevaram tik smalki tos paredzēt – gan lielā, gan mazā mērogā.
Linda Bērziņa: Ko par to saka Vjačeslavs? Vai patiešām tas ir tik nenosakāmi un neparedzami?
Vjačeslavs Kaščejevs: Nu, jūs man tādu kārdinošu jautājumu uzdevāt. Enerģētikas tēmai mēs vēl pieskarsimies, bet tas, kas patiešām ir piedzīvojams šajā darbā, ir datu vizuālais atspoguļojums (norāda uz darbu ar datu vizualizāciju), savukārt tad, kad Voldemārs atkal ieslēgs skaņu instalācijai, mēs tiešajā ēterā varēsim piedzīvot dabas nejaušības elementu, kas savulaik tik ļoti uzrunājis fiziķus.
Fiziķi bija pirmie, kas nonāca līdz nezināmā robežai, proti, līdz mikropasaules likumiem. Kvantu fiziķi, mēģinot kontrolēt dabas procesus, saskārās ar to, ka mūsu spējai tos kontrolēt pastāv fundamentāla robeža. Fizikā to izsaka Heizenberga nenoteiktības princips [1], kas saistīts ar lielu ietekmi uz filozofiju, uz to, kā mēs vispār uztveram fizikas likumus un to robežas. Tā ir ļoti plaša tēma. Pazīstamākais fiziķu veikums filozofijā ir Nīlsa Bora un Alberta Einšteina diskusija par to, kāda tad varētu būt šo neatklāto fundamentālo likumu daba. Ar šo notikumu asociējas kāds slavens Einšteina citāts: "Es neticu, ka dievs spēlē kauliņus." Mūsdienu fiziķu pragmatiskais konsenss ir tāds, ka taisnība bija Boram – kauliņi tiek spēlēti, bet, vai tas ir dievs vai kāds cits, kas tos spēlē, – to fizika izdibināt nevar. Bet ikkatrs specifiskais impulss, kas ceļo pa šiem instalācijas vadiem un tiek pārvērsts skaņā, ir vienu reizi izmests kauliņš. Tāpat atšķiras arī katrs "saulītes stariņš" (tiek norādīts uz darbu ar datu vizualizāciju), bet to, kurš būs īsāks, kurš – garāks, nav iespējams noteikt ar mums zināmajiem kvantu fizikas likumiem. Ikviens var novērot šo nenoteiktību formā, ja vien izmanto Geigera [2] vai jebkuru citu vienkāršāku skaitītāju.
Linda Bērziņa: Andri, ja jums jautātu, kas darbinās nākotni, ko jūs varētu teikt?
Andris Anspoks: Nu, tāda ātra atbilde uz šo jautājumu ir gauži vienkārša – ja es to zinātu, es šobrīd šeit nesēdētu. (Smejas)
Voldemārs Johansons: Tu būtu ļoti aizņemts!
Andris Anspoks: Jā, tieši tā. Šobrīd cilvēce strādā pie enerģijas ieguves problēmām ļoti plašā spektrā. Viena daļa no tām ir saistīta ar kvantu fiziku. Arī ar kodolenerģētiku un tās dažādajām izpausmes formām. Ja pēc katra tāda notikuma, kā jūs šeit redzat bildēs (fotogrāfijās no Fukušimas), notiek nopietna noplūde, rodas jautājums – vai tas ir labi? Pragmatiskā fiziķu kopiena saka: "Nu, džeki, ja jūs gribat būtiski samazināt CO2 emisijas, tad ir jāpāriet tikai uz kodolreaktoriem." Tādā veidā, pārejot visam autotransportam uz elektrību vai citām štellēm, problēma ar CO2 ģenerāciju tiktu likvidēta. Šos reaktorus var izslēgt un ieslēgt, kad nepieciešams, un tie nerada nekādus CO2 izmešus.
Protams, problēmas ir smagas, kad notiek nelaime. Muļķīgu kļūdu dēļ, kādas, teiksim, pieļāva, projektējot Fukušimas kodolreaktora staciju. Mūsu institūts darbojas vienā kodolenerģētikas projektā, kas nav saistīts ar urāna kodola dalīšanu. Kad šo kodolu sadala, atbrīvojas liels daudzums enerģijas, un šo enerģiju mēs vēlāk pārvēršam siltumā, turbīnās griežas ūdens, un tiek ražota elektrība. Bet mūsu institūts ir iesaistīts kodolenerģētikas projektā, kurā strādā ar citu vielu – arī diemžēl izmantotu militārā darbībā: tas ir ūdeņradis. Ja urāns ir saistīts ar atombumbas izgatavošanu, tad ūdeņradis – ar ūdeņraža bumbu. Kādas reakcijas notiek uz Saules? Tur notiek kodolsintēze. Proti, kad vielu kodoli tiek satriekti kopā, notiek reakcija un divi kodoli apvienojas vienā. Tā, prasti runājot, no ūdeņraža atomiem var uzbūvēt hēliju. Un tās enerģijas tur ir tik daudz, ka mēs visi no tās barojamies. Tas notiek Saulē. Protams, visi kasa pakausi un domā: ko mēs darīsim pēc četriem miljardiem gadu, kad šī enerģija beigsies? Bet šīs problēmas risināšanu vēl varam atlikt.
Voldemārs Johansons: Vēl ir laiks. (Smejas.)
Andris Anspoks: Nu, jā, kodolsintēze. Tur kaifs ir tāds: ja kāds to uzspridzina, tad reakcija beidzas un visi izejmateriāli un ieejmateriāli pēc dabas nav radioaktīvi. Bet tā vienalga ir kodolreakcija, no tās rodas radioaktīvs starojums, un šis starojums diemžēl iespiežas it visā, kas ir apkārt. Tāpēc ir būtiski, ka šie materiāli, kas saskaras ar radiāciju, pēc tam nenonāk saskarsmē ar mums. Redziet: kodolreaktoros, godīgi jāsaka, urāna ir maz, bet radītā radiācija ietekmē pilnīgi visu sev apkārt. Un tā ir tā problēma, ar ko mēs visi te karojam. Teorētiski arī mēs varam nodarboties ar kodolenerģijas ražošanu, bet kāpēc mēs to nedarām? Nu, redziet: droši vien tāpēc, ka ir tādi gadījumi kā Fukušimā, un tiek domāts galvenokārt par drošības jautājumu. Bet kodolenerģijas ražošana ir visiem pieejama.
Voldemārs Johansons: Un tomēr pasaulē ne vienā vien vietā tiek risināts šis jautājums.
Andris Anspoks: Nē, protams, mēs neesam kaut kādi izolēti jampampiņi, nē, tā ir pavisam cita lieta. Mēs esam lielā Paneiropas projektā, kurā piedalās ne tikai Eiropas valstis; tiek realizēti paralēlprojekti Japānā, ASV, kaut ko dara arī Krievija, Ķīna un pat Indija. Visas šīs valstis starptautiski sadarbojas. [3]
Voldemārs Johansons: Vai tur ir kādas fundamentālas problēmas, kādēļ kodolsintēzes reaktorus vēl aizvien nav izdevies…
Andris Anspoks: O, nu es jau domāju, ka šī diskusija ir par mākslas darbu! (Smejas.)
Vjačeslavs Kaščejevs: Varbūt mēs varam to mākslinieciski "satvert"? Centienos Sauli nonest līdz Zemei, izmantojot to pašu enerģijas ieguves principu, mēs atduramies pie problēmas – Saulīti nav ar ko paņemt! Viņu ir grūti saturēt! Ļoti karsta! [4]
Andris Anspoks: Tas jau tāpat kā ar ūdeņraža bumbu. To ātri var izveidot, tur jau neko nevajag. Tikai saliekam kopā, un ir bladāc!
Vjačeslavs Kaščejevs: Pēc tam vienalga! Bet, ja tu gribi to paturēt – tad vajag TIK biezus cimdus! (Norāda ar izplestām rokām.) Un materiālu šiem "cimdiem", starp citu, modelē mūsu kolēģi Cietvielu fizikas institūtā, lai viņu varētu turēt kopā.
Andris Anspoks: Ir vēl viena problēma – mēs jau tādu maziņu Sauli varam iededzināt, bet, ja tā ir maziņa, tad mēs iztērējam vairāk enerģijas, nekā iegūstam. Tai jābūt lielai, lai būtu no tās kāds labums.
Vjačeslavs Kaščejevs: Bet tas ir dārgi, tur viss sākas.
Andris Anspoks: Jā, tur tad arī viss sākas. Lai mēs uzbūvētu un pamēģinātu, atvainojiet, tas ir desmit miljardu vērts projekts, tādēļ valstis sametas kopā, un tas visu palēnina. [5]
Linda Bērziņa: Gati, jūs cītīgi strādājat pie iespaidīga projekta, lai izveidotu vienu no lielākajiem, ja pat ne lielāko vēja enerģijas parku Latvijā. Sakiet: vai vēja enerģija ir tā, kas darbinās nākotni?
Gatis Galviņš: Es domāju, ka visi dzirdēja, cik interesanta ir zinātne. Tiem, kas vēl domā, ko darīt, iesaku doties uz Fizikas institūtu, jo izskatās, ka tur iet jautri. Bet es, atbildot uz šo jautājumu, atkāpšos nedaudz atpakaļ. Jautājums: kāpēc mēs vispār ražojam elektrību? Kam mums tā ir vajadzīga? Tā mums ir vajadzīga tajā brīdī, kad mājās apsēžamies pie galda, gribam lasīt grāmatu un mums nepieciešams kaut kas, ko spīdināt virsū, lai mēs varētu kaut ko salasīt. Eiropas vadoņi norāda, ka ir jāsamazina šis patēriņš. Rodas jautājums – kā tad salāgot ražošanu ar šo patēriņu un vajadzību apmierināšanu? Teorētiski mēs to varētu arī nedarīt. Tas nozīmētu to, ka naktī mēs gulētu un lasītu tikai dienā. Tomēr mēs cenšamies izmanot vairāk laika šajās 24 stundās, kurās tikai daļa ir piedzīvojamas dienasgaismā. Kas ir vējš? Vējš tāpat ir resurss, kas jānopļauj un ar pašu rokām jāsavāc. Problēma ar vēju ir tāda, ka tad, kad tas pūš, enerģiju var iegūt, kad nepūš – nevar. Tādēļ ir lielas problēmas ar enerģijas uzglabāšanu. Bet, cik man zināms, arī šajā jautājumā zinātnieki ir tikuši tālu – to pašu no vēja iegūto enerģiju spējot pārnest uz ūdens, skābekļa un ūdeņraža enerģijas ražotnēm. Nu, manuprāt, tā ir nākotne – vējš savāc šo elektrību, mēs to kaut kādā veidā uzglabājam un izmantojam, kad tā ir nepieciešama.
Linda Bērziņa: Jūs arī pieminējāt, ka cilvēku prasībām vai paradumiem ir liela nozīme.
Gatis Galviņš: Nu, cilvēks ir tāds – ja viņš pats to nav ieguvis, tad viņam tas liekas pats par sevi saprotams un viņam šķiet, ka tas tā vienkārši pienākas. Šobrīd saskarsmē ar sabiedrību, it sevišķi ar Latvijas sabiedrību, kas nav pieradusi pie tādiem projektiem kā šis attīstītais vēja enerģijas parka projekts, es saskaros ar attieksmi, ka "man taču pienākas bez maksas". Tādējādi, manuprāt, lielākā problēma ir tā, ka cilvēki ir tiktāl pieraduši pie elektrības, ka viņi to uztver par pašsaprotamu. Bet tā no kaut kā rodas. Un viss, kas tiek ražots, kaut ko arī maksā.
Linda Bērziņa: Olav, kāda ir jūsu pirmā doma par to, kas darbinās nākotni?
Olavs Ķiecis: Jā, paldies par iespēju piedalīties šajā diskusijā! Man ir liels prieks klausīties to, ko teica zinātnieku kungi par nākotni un tādām lietām. Taču, es nezinu, vai es kā biznesa cilvēks tagad nolaižos uz zemes vai arī mēģinu salikt lietas pa plauktiņiem, bet tā nu ir sanācis, ka vakar vai aizvakar iznāca uzņēmuma "Det Norske Veritas" ziņojums "Energy Transition Outlook 2019" [6]. Tas ir liels uzņēmums, kas nodarbojas ar kvalitātes sertifikāciju un riska menedžmentu, un viņi veic pētījumus, tādēļ atļaušos šo to no viņiem nocitēt, papildinot to, ko teica Gatis.
Te ir viņu minējums par to, kur mēs būsim 2050. gadā, – ja šobrīd vairāk nekā pusi no iegūtās enerģijas iegūstam no naftas, naftas produktiem un akmeņoglēm, tad 2050. gadā no naftas produktiem iegūs 27 %. Tas nozīmē, ka arī pēc 30 gadiem mēs nebūsim nekur tālu tikuši un diemžēl vēl aizvien viens no energoresursiem būs nafta. Kas būs radikāli mainījies? Pieprasījums pēc vēja kā energoresursa – ja šobrīd tas veido tikai 0,7 % no iegūtās enerģijas, tad pēc 30 gadiem tie būs jau 11%. Tas izklausās ļoti pieticīgi, bet mums ir jāiztēlojas, kā tad tie visi vēja parki izskatīsies. Ļoti būtiski mainīsies arī pieprasījums pēc saules enerģijas. Šobrīd tie ir 0,3 %, bet 2050. gadā tie būs 12 %. Tas ir milzu kāpums! Un atkal, ko tas nozīmē – tas nozīmē, ka būs saules paneļi, saules parki, kā arī to, ka izmaksas, lai izgatavotu vienu saules paneli, dramatiski kritīsies. Šo tēmu mēs varētu turpināt, bet svarīgi bija šobrīd to visu salikt pa plauktiņiem.
"Dienas Bizness" šodien publicēja aptauju par energoefektivitāti – ko cilvēki visvairāk dara? Pareizi, maina spuldzītes! Virs 60 % tiek mainītas spuldzītes un siltinātas mājas, bet pārējie energoefektivitātes procesi – tie ir apakšgalā. [7] Tas nozīmē to, ka veidojas plaisa starp to, ko runā zinātnieki, ko runā jomas speciālisti, un to, kāda šī situācija ir mājsaimniecībās. Atšķirība ir milzīga. Ir svarīgi – šis būs novēlējums māksliniekiem – domāt par to, kā mēs cilvēkus varam izglītot! Par to, ka gaidāmas lielas pārmaiņas, ka būs paneļi, ka mūsu ikdienā ienāks daudz jaunu lietu. Vēl šajā pētījumā ir viena interesanta atziņa, ka pēc padsmit gadiem puse no vieglajiem autiņiem būs elektriskie. Ko tas nozīmē? Šodien esam pieraduši izbraukt, uztankoties – "Neste" vai kas –, bet, ja puse no autiņiem būs elektriskie, – kur tas cilvēks to uzlādēs Purvčikā? Tas nozīmē, ka būs šausmīgas pārmaiņas pilsētā, šausmīgas pārmaiņas būs visur kur! Mēs jau no tā nekur neaizbēgsim, jo arī Latvijai ir savs Nacionālais enerģētikas un klimata plāns [8], kurā tiek noteiktas šīs pārmaiņas. Es aicinu audzināt, nē, audzināt nebūtu pareizi teikt, bet gan izglītot un rosināt cilvēkus domāt par šiem vides aspektiem un par to, kāda būs tā nākotnes enerģija, kā arī par mūsu spēju pielāgoties.
Voldemārs Johansons: Nu, tieši tāds arī bija viens no mūsu mērķiem, rīkojot šo sarunu. Pārāk maz ir sarunu starp industriju un zinātni, mākslu un sabiedrību.
Olavs Ķiecis: Tas, ko es gribu teikt – mēs tomēr šobrīd esam globālā vidē, un, ja jūs kā mākslinieki varētu vēstīt, ka fizika un eksaktās zinātnes – tas ir seksīgi, tas ir forši un interesanti, lai cilvēki iet mācīties! Jo tieši tā mums šobrīd pietrūkst. Varbūt es kļūdos, bet fizikas eksāmenu šogad nokārtoja 400 skolēnu – tas ir maz, ja? Bet, ja mēs panāktu, ka cilvēki ietu mācīties un pēc tam būtu spējīgi dibināt savus stārtapus, jo problēmas ar enerģijas patēriņu un CO2 izmešu samazināšanu ir visā pasaulē, šīm zināšanām būs pielietojums.
Voldemārs Johansons: Es arī balsotu par!
Gatis Galviņš: Nu, es to varētu komentēt. Tieši tāpat kā tad, kad iznāca seriāls "Breaking Bad" un visi gāja mācīties par ķīmiķiem. Varbūt profesori var sanākt kopā un izdomāt kādu labu mākslas filmu vai blokbāsteru, un tad Fizikas institūts būtu pārbāzts? (Smejas visi.)
Vjačeslavs Kaščejevs: Es tikai par!
Voldemārs Johansons: Kā mums vispār ir ar vēja resursu – vai mums tā ir pietiekami?
Gatis Galviņš: Tā kā mans favorīts šobrīd ir ūdeņradis, tad es visiem lieku iedomāties šo situāciju – Liepājā ir “Prāta vētras" koncerts un visa Rīga ar elektromobiļiem dodas uz Liepāju. Skaidrs, ka kaut kur pa vidu, pie Saldus, vajag uzlādi, bet Saldū ir tikai trīs lādētāji un vienas mašīnas uzlāde aizņem vidēji 15 minūtes. Nu, varat iedomāties. Ūdeņradis tādā ziņā ir ērts, tas ir vienkārši – braucam tālāk; mūsu paradumi nemainītos. Tas ir mans redzējums.
Runājot par vēju – es vienmēr esmu pētījis to vēja karti: Kurzeme atzīmēta zilā krāsā, pie Ainažiem zila un tad pie Rīgas. Un es domāju – kur tas vējš tur pie pilsētas radies? Ja pārējā Latvija ir iekrāsota balta, tad pie Rīgas ir zils. Redziet: mēs vēju mērām tur, kur parasti saka, ka vēja nav, bet tās ir muļķības – tur parasti vējš ir un spēcīgs! Latvijā valdošie vēji ir dienvidrietumu vēji, kas pūš no Baltijas jūras. Nu, kas mūsu valstī var aizturēt vēja masas? Gaiziņš, varbūt! (Smejas.) Tāpēc es varētu teikt: mūsu valstī vēja resursu ir pietiekami un mēs varētu būt vēja enerģijas ieguves līderi reģionā. Šobrīd energoieguves bilance rāda, ka mēs uz vietas saražojam vien 30 % no kopējā enerģijas patēriņa, bet pārējo importējam, lielākoties no Krievijas – līdz ar gāzi. Mums, visai sabiedrībai, jāapzinās, ka esam enerģētikas nabagi un mums būtu jādara viss, lai šo situāciju mainītu.
Vjačeslavs Kaščejevs: Kolēģi jau pieskārās daudzām būtiskām tēmām, bet es gribētu piemetināt par Krievijas enerģijas eksportu, jo nespēju neielūkoties ciparos, kas man šeit pieejami (norāda uz “Energy Transition Outlook 2019" ziņojumu), – nafta un akmeņogles rada 27 % un 29 % rada elektrība, kas iegūta no gāzes. Tātad vairāk nekā puse no enerģijas eksporta tiek saražota dabai nedraudzīgā veidā. Pat ja jums nerūp CO2 izmeši, jums jāsaprot, ka "šī ballīte vienreiz beigsies". Mēs nodedzinām to, ko iepriekšējās paaudzes ir krājušas. Iemeslu, lai atteiktos no fosilajiem kurināmajiem, ir ļoti daudz. Viena no manām visiespaidīgākajām pieredzēm kā fiziķim jaunībā bija ekskursija uz Salaspils kodolreaktoru. Stāvot virs Salaspils kodolreaktora aktīvās zonas un lūkojoties lejā, cauri 6 metriem ūdens, varēja redzēt brīnišķīgi zilo Čerņakova starojumu [9]! Tas ir skats, kas paliek atmiņā uz mūžu! Tas jums nekait. [10]
Bet – par spuldzītēm. Pirmkārt, tas patiešām ir jautājums par sabiedrības paradumu maiņu. Un tas patiešām ir labs sākums, lai veicinātu energoefektivitāti, – nomainīt spuldzīti. Kas attiecas uz kodolreaktora izveidošanu Latvijā – nē, tas patiešām ir sociāls jautājums, un neviens šeit negrib vēl vienu Černobiļas gadījumu, arī Fukušimas ne. Līdzko radīsies iespēja, līdz galam tiks likvidēts arī Salaspils kodolreaktors. Jā, tas nedarbojas, taču radioaktīvais ūdens turpat joprojām ir. Tādēļ patiešām ir tā – lai varētu atrast apmierinošu kopsaucēju un rastu risinājumu, kā patēriņu un enerģijas ieguvi pielāgot vajadzībām un prasībām, ir jāvienojas savstarpēji gan kodolenerģētikas speciālistiem, gan ūdeņraža atbalstītājiem, gan zaļo enerģiju pārstāvjiem, gan arī pašai sabiedrībai.
Linda Bērziņa: Jā, nu, skaidrs, ko varētu izmantot tās mākslas filmas radīšanai, lai piesaistītu fiziķus…
Voldemārs Johansons: Jau skaidra pirmā aina – Salaspils kodolreaktora zilais starojums! (Smejas.)
Andris Anspoks: Par to filmu. Es domāju, ka mums ir kaut kāda iedzimta problēma – šaujam pārāk zemu. Ja mēs izvirzītu sev lielu mērķi, proti, kļūt par tiem, kas šīs zaļās tehnoloģijas veido, tā, manuprāt, būtu viena liela ambīcija, kas patiešām būtu filmas vērta. Ja jaunietis redzēs, ka tas ir viens no lielajiem valsts mērķiem, visticamāk, viņš tajā virzienā arī domās. Tai filmai būtu jābūt ļoti labai, jo nedēļā nemaz nevar tik daudz labu filmu noskatīties. (Smejas.) Otrkārt, runājot par energoresursu izmantošanu, – katram ir savas priekšrocības. Ūdeņradis ir labs, bet izmantot ūdeņradi skūtera darbināšanai (atsaucas uz pirms diskusijas notikušu sarunu par ūdeņraža skūtera radīšanu) – nu, piedodiet! Neticu.
Voldemārs Johansons: Kāpēc?
Andris Anspoks: Tāpēc, ka ūdeņradis ir specifiska viela. To saturēt ir sarežģīti, proti, kā to uzturēt ilgstoši bākā? Otrkārt, neiedomājieties, ka ūdeņradis tiek sadedzināts iekšdedzes dzinējā! Ja nu kāds tā iedomājās, tad tā nav taisnība. Ūdeņradim pārvēršoties par ūdeni, tiek ražota elektrība. Ūdeņraža automobilis, patiesību sakot, ir tas pats elektromobilis. Tikai tā elektrību ražo īpatnējā vietā, ko sauc par degšūnu. Mēs nevaram mazos, jaudīgos akumulatorus īsti aizstāt ar degšūnām vai gāzes baloniem. Mēs strādājam pie tā, lai izveidotu ūdeņraža baterijas. Tāpēc atkal atgriežamies pie šīs problēmas – ko darīsim tad, kad visi pusceļā uz Liepāju apstāsies un vēlēsies uzlādēt savus automobiļus? Pat ja arī ir tā stacija, saprotiet: tā ir tikai puse bēdas, jo visi vietējie šīs masīvās uzlādes laikā paliks bez elektrības! Nu, un tāpēc tiek domāts, kā tad to var risināt. Un cilvēki saka – ir taču Tesla! Nevis auto "Tesla", bet gan zinātnieks Nikolā Tesla. Sauksim viņu par fiziķi.
Vjačeslavs Kaščejevs: Magnētiskās indukcijas mērītājs.
Andris Anspoks: Ir indukcijas krāsnis, plītis, dažus tālruņus tā var uzlādēt – kaut kur uzliekot virsū. Un cilvēki mēdz jautāt – kāpēc to nevar iebūvēt ceļa segumā? Tu tikai brauc ar savu auto, un braukšanas laikā auto tiek uzlādēts… Bet tur ir nianses. Atgriežoties atpakaļ pie globālajiem paradumiem, godīgi jāsaka – tur ir baigā tinte! Mēs esam pieraduši, ka visu var iegūglēt, apskatīt internetā, taču visas šīs darbības rada lielu daļu emisijas, kuras klaji neredzam. Bet vai jūs zināt, cik daudz enerģijas tie milzīgie datu centri patērē? Un nokurina siltumā! Un tieši tāpat izmanto elektrību, lai to visu atdzesētu. Mīļie, tas ir vājprāts! Tur ir arī liela zinātnieku komūna, kas strādā pie tā, lai šo industriju padarītu tūkstoš reižu draudzīgāku videi. Zaļo domāšanu pavisam noteikti ir vērts attīstīt un ieguldīt tajā, piemēram, būvējot tādas mājas kā Skandināvijā, un tas nemaz nav lēts prieks, bet...
Vjačeslavs Kaščejevs: Tieši tā! Jo viņi no mums pirks! Un mēs arī zinām, kā koka mājas būvēt vislabāk.
Andris Anspoks: Nu, tieši tā. Mēs apglabājam CO2. Bet, ja būvē no betona – tad ir otrādi.
Linda Bērziņa: Bet var taču manīt, ka Latvijā attīstās zaļā domāšana sabiedrībā. Kāpēc tad alternatīvās enerģijas iegūšana vēl aizvien tik lēni attīstās?
Andris Anspoks: Tādēļ, ka mums potē, ka mēs jau pēc definīcijas esam zaļa zeme un mums problēmu šajā ziņā nav.
Linda Bērziņa: Esmu dzirdējusi, ka alternatīvās enerģijas izmantošanas tradīcija šobrīd attīstās Lietuvā un Igaunijā, bet kā tad ir Latvijā?
Andris Anspoks: Nu, neattīstās nemaz.
Linda Bērziņa: Bet kas tas ir – vai tas ir politiskās ambīcijas trūkums?
Gatis Galviņš: Man ir nedaudz cits viedoklis. Saprotiet: saules paneļi aizņem daudz vietas. Lauksaimniecības zemes tam netiks atdotas. Protams, izmantojot jumtus un citas virsmas – tas dos kaut kādu pienesumu kopējā enerģijas tīklā, bet vai tas būs ievērojams? Saules paneļiem taču vajag daudz vietas. Bet redziet: ar vēja enerģiju jau agrāk arī bija līdzīgi – pirms desmit gadiem tas nelikās ne tuvu tik daudzsološi kā šodien. Industrija šajos gados ir ļoti veiksmīgi attīstījusies. Saražotā kilovata pašizmaksa no vēja jau ir tik zema, ka kopējā tirgū var pavisam mierīgi konkurēt, pārstāvot šo enerģijas ieguves uzņēmumu. Zviedrija desmit gadu laikā no enerģijas importētājvalsts ir kļuvusi par eksportētājvalsti, un tuvākā gada laikā tiks uzstādīti vēl vairāki tūkstoši vēja turbīnu. Un paskatāmies tad uz Latviju – mēs nejaudājam uzbūvēt tos pašus 35 vēja ģeneratorus, kur nu vēl 50! Mums, pirmkārt, jāmaina politiskā griba. Šobrīd vēja ģeneratora uzbūve Latvijā maksā dārgāk nekā Zviedrijā, tādēļ mēs arī tos neceļam, jo ir vesela strīpa ar administratīvajiem šķēršļiem, kas mums to neļauj darīt. Visi tie mistiskie nosacījumi, kuriem nav loģisku izskaidrojumu. Vai tas tiek darīts apzināti? Par to es šobrīd atļaušos nespriest, lai neuzrautos uz nepatikšanām, tā teikt. Bet, jā, protams, tā ir politiska izšķiršanās.
Olavs Ķiecis: Kā biznesa cilvēks pavisam noteikti varu apgalvot – tā ir nauda. Lai darbotos ar ūdeņraža enerģijas ieguvi, padomātu par uzpildēm, lai uzbūvētu tām atbilstošu infrastruktūru, ir nepieciešamas pārāk lielas investīcijas. To rāda gan mana pieredze, gan pētījumi, tāpēc attīstīsies bateriju un akumulatoru izmantošana. Domās par to, kā uzlabot šīs baterijas. Jā, elektroautomobilis ir patīkams, taču nenoturīgā baterija padara to mazāk pieprasītu. Saprotiet: nekas nav par brīvu un arī alternatīvā enerģija kaut ko maksā. Jā, vēja saražotā enerģija ir konkurētspējīga vietējā tirgū, taču mēs aizmirstam to pašu sāpīgo OIK, no kura cieta tieši tie uzņēmēji, kuriem bija energoietilpīgi uzņēmumi. Mums vēl aizvien ir šīs bailes, mēs esam ļoti piesardzīgi attiecībā uz alternatīvo enerģiju. Vislētākās, protams, ir ogles, bet vai mēs gribam ogles? Nē, mēs negribam! Naudas dimensija šajā sfērā ir ļoti svarīga, un mums jābūt godīgiem pret sevi. Veikalos sekojam akciju cenām, pērkam lētākas preces, jo ikviens vēlas ietaupīt. Un arī enerģiju vēlamies iegādāties lētāk. Jārēķinās arī ar to, ka Latvijas sabiedrība ir ļoti konservatīva un esam "norakuši" ļoti daudz labu investīciju. Mēs negribam tās pārmaiņas, ar to jārēķinās, bet investors negaidīs – ja nepiekritīs šeit, piekritīs citur. Jā, gan konservatīvisms, gan naudas dimensija ir ļoti būtiski aspekti alternatīvās enerģijas iegūšanas attīstības sfērā.
Voldemārs Johansons: Kādas izmaksas izskatās kodolenerģijai, salīdzinot ar citiem enerģijas iegūšanas veidiem?
Olavs Ķiecis: Domāju, ka nebūtu pareizi vienā vārdā minēt, cik maksā atomenerģija. Es arī nevaru atbildēt. Likumi ir pavisam vienkārši – ir brīvais tirgus un, ja uzņēmējs redz, ka ir iespēja atrast nišu un iekļauties kopējā cenā, tajā pašā laikā ar savu darbošanos ne tikai saražojot, bet arī nopelnot, tad tas arī notiek. Uzņēmējs, kas ražo videi vidēji draudzīgu enerģiju, redzēs, ka nāksies iegādāties CO2 kvotas, kuru cenas ir kāpušas, un sapratīs, ka nāksies noraut stopkrānu, jo bizness vairs nebūs pelnošs. Tajā brīdī šis uzņēmums izstāsies no spēles un šo robu aizpildīs kāds cits uzņēmējs, kas paliek darbībā. Vai arī, ja nebūs neviena, kas aizpilda šo robu, – enerģijas cenas augs. Tā, manuprāt, būtu viskorektākā atbilde.
Voldemārs Johansons: Šobrīd vēsturē mēs zinām divas ļoti nopietnas katastrofas, kas radušās tieši kodolreaktoru avāriju gadījumos. Uz visa saražotā enerģijas daudzuma – tas ir ļoti maz...
Vjačeslavs Kaščejevs: Pat ļoti maz! Cik daudz cilvēku nomirst no nāvējošām slimībām, kuras ieguvuši, strādājot akmeņogļu stacijās? Nesalīdzināmi vairāk. Bet redziet: ar kodolenerģiju ir tā, ka cilvēks ļoti vēlas to kontrolēt, tāpēc tiek nodarbināti visi labākie inženieri, lai pēc iespējas vairāk izvairītos no nezināmā. Tomēr no nejaušā mēs nekad neesam pasargāti. Tieši tāpat kā kodolenerģijā, nejaušības un riski pastāv arī jebkurā citā enerģijas iegūšanas veidā. Pasarg’ dievs, kaut kas notiek ar dambi! Hidroelektrostacija ir ne mazāk bīstamāks enerģijas iegūšanas veids. Tā arī ir bīstama infrastruktūra. Labi, tā nav jādzesē, bet tik un tā…
Voldemārs Johansons: Runājot ar japāņu zinātniekiem Fukušimā, viņi sacīja, ka bijuši informēti par to, ka šāda veida cunami var notikt un tādi vēsturē jau ir notikuši. Bet kaut kādā posmā viņi izvēlējās to neņemt vērā, jo šāda dabas katastrofa notiek, nezinu, reizi 800 gados.
Gatis Galviņš: Visu izšķir nauda.
Vjačeslavs Kaščejevs: Vai ne? Un domāšanu patiešām apgrūtina kaut kāds budžets. Te mēs atduramies pret cilvēka dabu, ko nevaram reducēt uz fiziku. Ja jau reiz tu esi investējis tajā vienā enerģijas iegūšanas metodē, tad, protams, pēc kāda laika tu zaudē spēju par to objektīvi spriest.
Gatis Galviņš: Par katru enerģijas iegūšanas veidu mums ir arī jādomā, cik daudz no mums paņem iegūšanas process, ņemot vērā lielo un straujo enerģijas patēriņa pieaugumu. Akmeņogles ir jāiegūst, jāatved, jāsadedzina, un tikai tad iegūst enerģiju. Katrs posms kaut ko maksā. HES – nu, ūdens plūst, tad tu to uzkrāj un radi enerģiju. Bet ar atomenerģiju ir tā, ka to iegūt ir viegli, bet procesā atbrīvotā enerģija apstājas tikai, ja nemaldos, pēc 50 tūkstošiem gadu. Kā mēs sevi pasargāsim no šīs radiācijas? Šie kodolreaktorā izmantotie materiāli ir kaut kur jāuzglabā un pie tam tā, lai tie nesaskartos ar dzīvo. Nu, jā, šos kodolatkritumus mēs turam betona telpās, bet betona dzīves cikls ir krietni īsāks par šīs atbrīvotās enerģijas dzīves ciklu. Tad atkal jābūvē vēl viena telpa šiem atkritumiem un vēl pašai betona ēkai, tad vēl viena, un tā līdz bezgalībai. Kur tas viss beigsies? To mēs vēl nezinām. Un tas mums jāņem vērā. Un, ja tā, tad kodolenerģijas kilovats izmaksā daudz dārgāk nekā jebkurš cits saražotais enerģijas kilovats.
Andris Anspoks: Domāju, ka nav tik pesimistiski, kā jūs stāstāt. Bet problēma pastāv. Tomēr, neņemot to vērā, Francijā lielākoties enerģiju ražo kodolreaktoros. Bez kodoldalīšanas reakcijām pastāv arī kodolsintēzes reakcijas, tāpēc jāstrādā pie tā, lai izgatavotu šos "cimdus". Taču, kā jau minēju sākumā, ja es zinātu, kā to visu risināt, es noteikti šobrīd būtu ļoti aizņemts cilvēks. Mēs nezinām, tāpēc šos risinājumus meklējam. Jā, palaist vēja turbīnas, šo enerģiju mēģināt uzkrāt baterijās un tā...
Vjačeslavs Kaščejevs: Fizikā tā ir – mēs zinām, ka enerģija pārvēršas no vienas enerģijas citā enerģijā, un tas, ko mēs darām, zinot visu pieejamo vielu tabulu un parādības, – mēs cenšamies sakombinēt tādas shēmas, kas būtu visnekaitīgākās un draudzīgākās, arī lētākās.
Andris Anspoks: Taču fundamentāli svarīgi ir tas, ka mums jāsāk tērēt mazāk. Ja tas netiks darīts, es nezinu, kā kaut ko var vērst par labu.
Vjačeslavs Kaščejevs: Varbūt man nepiekritīsiet, bet es teikšu tā – nav jāgaida brīnums, kad kāda inženieru grupa nāks klajā ar revolūciju. Ir zināms, kā enerģija ķīmiski uzglabājas. Fundamentālie spēki ir ierobežoti. Revolūcijas tik vienkārši nenotiek. Viss attīstīsies lēnām, pakāpeniski, evolucionārā veidā, kas galvenokārt būs pakārtots ekonomiskiem un sociāliem faktoriem.
Andris Anspoks: Ja nu vienīgi atklāj kaut ko tādu, par ko mēs ar tevi vēl nezinām… tad būs superrevolūcija.
Vjačeslavs Kaščejevs: Nu, priekš kam tu šitādu propagandu? (Smejas.) Nevajag jauniešus fizikai un ķīmijai pievilināt ar nepatiesības stāstīšanu! Visu, ko varēja atklāt, jau ir atklājuši.
Andris Anspoks: Tur es tevi labi izprovocēju. Pilnībā piekrītu tam, ko tu saki. Tāpat arī 19. gadsimtā, kad dēls teica tēvam, ka vēlas studēt fiziku, tēvs viņam droši vien atbildēja: "Bet, dēliņ, ko tu, fizikā jau viss ir atklāts!" (Smejas.)
Vjačeslavs Kaščejevs: Nē, nu, var tā pasmīkņāt. Bet mēs tik tiešām vairs neesam 20. gadsimta sākumā, kad visur, kur tik tu nepaskatījies, – brīnums! Radioaktivitāti atklāja un nomira no tās! Jā, niansītes fundamentālajos spēkos var atklāt, taču visi fundamentālie spēki pasaulē ir atklāti. Ja nu tomēr izrādās, ka ir vēl kāds – tad būs notikusi dieva griba!
Olavs Ķiecis: Runājot par fundamentālajiem spēkiem, es teiktu tā: ja mūsu virsuzdevums ir samazināt emisiju daudzumu, kas nokļūst atmosfērā, tad Latvijā jau šobrīd 39 % no iegūtās enerģijas ir no atjaunojamiem resursiem. Kopumā to var vērtēt kā labu situāciju. Taču ir jādara tā, lai mēs attīstītu šo zaļās domāšanas infrastruktūru valstī. Tas nozīmē apzināšanos par to, kā patērējam visus mums pieejamos resursus: gan materiālos, gan elektrību; pielāgot pilsētas zaļai dzīvošanai, kā arī veicināt to energouzņēmējdarbību, kas strādā ar atjaunojamajiem dabas resursiem. Jātaupa resursi! Jāņem vērā fakts, ka pasaulē ir vēl daudz vietu, kur cilvēkiem nav pieejama elektrība, bet viņi grib to pašu, kas ir mums. Tāpēc patēriņš pieaugs, taču mēs jau varam taupīt to, kas mums ir. Jā, zinātnieki noteikti vēl var atklāt kaut ko tādu, kas veicinās energoefektivitāti, taču es aicinu mūs visus apdomāt un taupīt vairāk, nekā mēs to šobrīd darām.
Linda Bērziņa: Un mēs kā fonds noteikti centīsimies stimulēt sabiedrību domāt par to, arī turpinot šo diskusiju un rīkojot vēl citas – līdzīgas. Tomēr gribu jums uzdot vēl pēdējo jautājumu. Kas būtu tas, ko jūs vēlētos pateikt lielākajai sabiedrības daļai, kurai nav sevišķu zināšanu fizikā, ķīmijā un enerģētikas uzņēmējdarbībā?
Andris Anspoks: Nu, realitāte ir skarba. Mēs diezgan lielā tempā šobrīd "ēdam" nākotnes resursus. Un, ja mēs gribam, lai mūsu bērniem būtu laba dzīve, tad jārīkojas šobrīd. Mums katram tur roka ir pieliekama. Padomāt par to, vai man patiešām vajag to, ko es pērku. Katra lieta, kura tiek nopirkta, tiek saražota. Zinātniekiem noteikti vajadzētu būt sociāli atbildīgiem, arī piedaloties un domājot par to, kā radīt vienkāršas tehnoloģijas, kas mums palīdzētu iegūt enerģiju, piemēram, uzlādēt telefonu no ejot patērētās enerģijas. Vajag lielu mērķi, lai var uz to šancēt! Arī nacionālā līmenī!
Voldemārs Johansons: Piemetinot Andrim, es vēlētos teikt, ka individuālais līmenis ir svarīgs, tomēr tur bieži saskaramies ar ietekmes griestiem. Būtiski ir padomāt par kolektīvo izvēli, politisko līmeni. Tas ir ļoti būtiski.
Vjačeslavs Kaščejevs: Viena no atslēgām, kā to panākt, ir tas, ka visas industrijas par to domā. Tehnoloģijas nekādā gadījumā nav pretstats zaļajam. Nē, nebūt ne. Tāpat mums vajag, lai arī mākslā par to tiek runāts un attiecīgi darīts. Vairāk fokusēties uz to, kas mūs vieno, un nevis uz to, kas mūs šķir.
Gatis Galviņš: Nu, gandrīz viss jau pateikts. Nevajag satraukties, jo mēs jau kaut ko darām. Arī elpojot. Tomēr es novēlu tiešām apsvērt katru savu rīcību, domājot par to, kas paliks pēc mums. Ko norokam zemē, ko izmetam, ko nopērkam. Kāds vecs indiāņu sakāmvārds, ja nemaldos, saka: "Mēs šo zemi esam aizņēmušies no saviem mazmazmazbērniem." Jācenšas samazināt savu "pēdu", ko atstājam uz šīs zemes.
Olavs Ķiecis: Jebkurš no mums, vienalga, kādā nozarē viņš strādā, var aktīvi iesaistīties šajos procesos. Uzstādīt saules paneli uz savas mājas jumta, piemēram. Savu pašpatēriņu tas nosegs. Ar to pietiek. Nevajag steigties iegādāties jaunas preces. Sekojiet līdzi arī tam, kas apkalpo jūs ar enerģijas piegādi! Parasti tas ir viena liela uzņēmuma monopols, taču tirgū darbojas arī citi uzņēmumi. Esiet gatavi pārmaiņām! Enerģētikas uzņēmējdarbība mūsu valstī mainās, un no tā nav jābaidās.
[1] Heizenberga nenoteiktības princips – kvantu fizikas likums, kas norāda uz to, ka daļiņai nevar vienlaicīgi precīzi izmērīt tās atrašanās vietu un tās kustības ātrumu vai impulsu. Jo precīzāk tiks nomērīta atrašanās vieta, jo neprecīzāk var noteikt kustības parametrus un otrādi. Kvantu fizika šo fenomenu izskaidro ar to, ka, mērot kādu parametru, mēs neizbēgami iedarbojamies uz daļiņu un izmainām citus tās parametrus. Šo likumu pirmais formulējis vācu fiziķis Verners Heizenbergs 1927. gadā, un tas nosaukts viņa vārdā.
[2] Gāzizlādes ierīce, kas paredzēta jonizējošā starojuma reģistrēšanai un kuru izmanto radiācijas mērījumiem.
[3] Domāts ITER reaktors. https://www.europarl.europa.eu/news/lv/headlines/economy/20131202IFG29506/iter-reaktors-zvaigznu-energijas-razosana
[4] Uz Saules notiekošās reakcijas nevar īstenot uz Zemes enerģijas iegūšanai kodolsintēzes ceļā. Galvenokārt tādēļ, ka šo reakciju šķērsgriezumi (varbūtības) ir mazi, Zemes gravitācijas lauks ir par vāju, lai tas saturētu kopā noteiktā tilpumā sintēzes reaģentus. Jāmeklē citas reakcijas un citi ceļi. https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/zinas/raksts1.pdf
[5] Atsaucas uz ITER reaktora izstrādi. https://www.europarl.europa.eu/news/lv/headlines/economy/20131202IFG29506/iter-reaktors-zvaigznu-energijas-razosana
[6] Energy Transition Outlook 2019. Pieejams: https://eto.dnvgl.com/2019
[7] Atsauce uz "Dienas Biznesa" rakstu "Pirmajā vietā apgaismojums", 19. septembris, 2019. Pieejams: https://www.db.lv/zinas/pirmaja-vieta-apgaismojums-491221
[8] Nacionālais enerģētikas un klimata plāns. Pieejams: https://em.gov.lv/lv/nozares_politika/nacionalais_energetikas_un_klimata_plans/
[9] Elektromagnētisks starojums, kas rodas, uzlādētām daļiņām pārvietojoties vielā ātrāk, nekā tajā spēj pārvietoties gaisma. Tas ir pazīstams ir spilgti zilo krāsu, novērojama reakcija kodolreaktoros. https://www.thoughtco.com/blue-reactor-water-cherenkov-radiation-4037677
[10] Uzskata, ka Čerņakova starojums cilvēkam izdara mazu vai nerada gandrīz nekādu kaitējumu.
5