Šobrīd Sabiedrības integrācijas fonda kampaņas "Atvērtība ir vērtība" ietvaros Ģertrūdes ielas teātrī skatāma izstāde "Ceļa stāsti", kurā māksliniece Ieva Kauliņa multimediālā formā fiksējusi Latvijā nonākušo patvēruma meklētāju un bēgļu piedzīvoto. Lai noskaidrotu, kā laika gaitā mainījusies Latvijas sabiedrības attieksme pret vārdu "bēglis", rīkojām publisku diskusiju "Cik atvērti esam kļuvuši?", kurā "Satori" galvenā redaktora Ilmāra Šlāpina vadībā ar savu pieredzi dalījās ANO Bēgļu aģentūras Ziemeļeiropas reģionālā biroja komunikācijas koordinators Didzis Melbiksis, publiciste, režisore un aktīviste Alise Zariņa, kustības "Gribu palīdzēt bēgļiem" aizsācējs Egils Grasmanis, izstādes māksliniece Ieva Kauliņa, kā arī sociālantropoloģe un līdzautore pētījumam par migrācijas atspoguļojumu Latvijas medijos Agita Lūse. Diemžēl sarunas norise tika traucēta, jo, nerēķinoties ar aicinātajiem dalībniekiem un paneļdiskusijas formātu, savu viedokli uzstājīgi pauda nacionālās savienības "Taisnīgums" un apgāda "Apvārsnis" pārstāvji. Esam centušies tekstā pēc iespējas precīzi atreferēt visu diskusijas norisi, taču izlaistas vietas, kur runātāju balsis un teikto nebija iespējams izšķirt vai tas bija bezjēdzīgi.
Ilmārs Šlāpins: Ir pagājuši jau gadi četri, kopš bēgļu, migrācijas un patvēruma meklētāju tēma ir satraukusi ne tikai citu valstu, bet arī mūsu sabiedrību. Joprojām notiek runas, strīdi un lemšana par to, kā izturēties pret cilvēkiem, kas meklē patvērumu, lūdz bēgļa statusu, un pēdējā laikā – arī pret tiem, kas vienkārši vēlas pārcelties uz dzīvi citā valstī. Attieksme pret minētajām tēmām ir attīstījusies, un šajā diskusijā es gribētu vismaz daļēji noskaidrot, kādā virzienā. Kā attieksme ir mainījusies Latvijas sabiedrībā, un vai šīs pārmaiņas mums nes kādu labumu, attīstību? Vai tās veicina to, ko mēs šeit gribam redzēt? Pirms gadiem 30 vai nedaudz vairāk par lamuvārdu kļuva jēdziens "migrants". Toreiz neviens vēl neuzdrīkstējās tos cilvēkus, kas šeit ir iebraukuši padomju okupācijas laikā, saukt par okupantiem. Varbūt vienīgi kādi rūdīti pagrīdnieki, taču presē un puslīdz atklātās sarunās figurēja apzīmējums "migranti". Padomju laikā vienus uz labākiem dzīves apstākļiem pārvietoja varmācīgi, citus atkal vilināja, solot darbu, dzīvesvietu. Cilvēki tika "migrēti" šurp un turp. Latvija, apzinoties to, ka vēlas atgūt savu neatkarību, diezgan nepārprotami formulēja sabiedrības attieksmi pret šo procesu. Ir pagājis zināms laiks, un mums ir nācies mēģināt noformulēt savu attieksmi pret cita veida migrāciju. Uz diskusiju aicinājām cilvēkus, kas ir dažādos veidos saskārušies ar šo jautājumu, taču sākšu ar Ievu – cik ilgā laikā tapa šis darbs? Ko tas no tevis prasīja? Ko tu sajuti: kāda ir šo cilvēku pieredze un kāda – Latvijas sabiedrības attieksme pret viņiem?
Ieva Kauliņa: Šīs izstādes tapšanas laiks nesakrīt ar laiku, kad pirmoreiz sāku domāt par šo tēmu. Esmu piedalījusies arī tā saucamo "velkomistu" mītiņā, kas notika jau sen, tikko kā šis jautājums tika aktualizēts. Esmu arī kopā ar Jāni Balodi veidojusi izrādi, kur attālināti piedalījās dalībniece no Sīrijas. Izrādes veidošanas sākumā viņa bija laimīga, iemīlējusies, cerīga meitene Sīrijas galvaspilsētā, bet vēlāk nonāca situācijā, kurā gribēja bēgt. Mēs mēģinājām viņai palīdzēt, bet izgāzāmies, jo, kā jau zināt, tas ir ļoti dārgs pasākums. Šī izstāde ir tapusi manā domubiedru grupā, un idejas autore un satura veidotāja ir Marta Kontiņa, es vairāk darbojos kā māksliniece, ilustratore. Mēģinu cilvēkus, ko intervējam, un tēmas, ko apskatām, pārvērst tēlos. Par šo tēmu esmu domājusi daudz, taču tagad uzzinu vairāk par šiem cilvēkiem – to, cik viņi ir dažādi un kā nonākuši šajā situācijā. Es par to domāju arī ģimenes kontekstā, jo mums daudziem dzimtā bijuši Otrā pasaules kara bēgļi. Latviešiem ir šī pieredze, mēs zinām šos ceļa stāstus. Ne jau brīvas gribas dzīti, cilvēki izvēlas atceļot un iedēstīt savu dzīvi šeit.
Ilmārs Šlāpins: Kā tev šķiet – tas, ko tu dari, palīdz vairāk tev vai tiem cilvēkiem, kas šeit ir ieradušies vai grib ierasties?
Ieva Kauliņa: Es gribētu, lai mūsu sabiedrībā cilvēki sajustu kaut nelielu empātiju pret tiem, kas ir spiesti bēgt.
No zāles: Paldies, es gribētu izteikt vienu mazu piebildi, kas šoreiz ļoti iztrūkusi. Pirms dažām dienām Strasbūrā cilvēki gāja bojā tieši tāpēc, ka tādi kā jūs importējat Eiropā milzīgas cilvēku masas. Tas nav nekādā saistībā ar bēgļiem, un es gribētu lūgt atļauju piedalīties diskusijā tiem vairāk nekā 70% Latvijas iedzīvotāju, kas ir pret uzspiestajiem imigrantiem, ko sauc par bēgļiem un patvēruma meklētājiem!
Ilmārs Šlāpins: Es jūs lūdzu: apsēdieties un piedalieties diskusijā!
Runātājs no zāles turpina: Parādiet, kas šajā diskusijā pārstāv 70% Latvijas sabiedrības!
Ilmārs Šlāpins: Lūk, jūs!
Runātājs no zāles turpina: Protams, es pārstāvu tos, kas ir pret!
Ilmārs Šlāpins: Pret ko? Pret diskusiju?
Runātājs no zāles turpina: Pret uzspiestajiem migrantiem!
Ilmārs Šlāpins: Mēs nerunājam par uzspiestajiem migrantiem, bet par sabiedrības attieksmi pret bēgļiem un tās pārmaiņām. Jūs gribat runāt par to?
Runātājs no zāles turpina: Es gribu runāt par problēmu Strasbūras Ziemassvētku tirdziņā nogalināto cilvēku kontekstā, ar mašīnām sašķaidīto cilvēku kontekstā.
Alise Zariņa: Mums uzdeva tieši vienu jautājumu. Mēs runāsim par vēl daudzām citām lietām, pagaidiet!
Ilmārs Šlāpins: Mēs redzam, ka attieksme pret vārdu "bēgļis" mēdz izraisīt visdīvainākās reakcijas – cilvēki uztraucas, lec kājās, sāk klaigāt. Šīs tēmas pieminēšana brīžiem izraisa instinktīvus afektus. Alise, kā tu domā – vai sabiedrības attieksme mainās un vai mēs varam saskatīt kādas pozitīvas pārmaiņas? Vai arī notiek sabiedrības šķelšanās pretējās nometnēs?
Alise Zariņa: Manuprāt, tieši pašlaik mēs sākam ļoti izteikti polarizēties. Vienu laiku ieklausīšanās tomēr bija plašāka, taču šobrīd atkal viss tiek tverts ļoti saasināti. Tas mani biedē. Pasaulē vērojama attieksmes, piemēram, Trampa ideoloģijas kopēšana, kas izpaužas līdzīgos saukļos dažādās valstīs, arī Latvijā. Cilvēki sākuši vairāk kliegt par to. Ņemot vērā, cik maz pie mums to bēgļu reāli ir, man likās, ka būs vieglāk un vienkāršāk. Mēs runājam par ļoti maza izmēra problēmu, un, kad sabiedrība sāka ieklausīties, runāt, likās, ka bija labāk. Šķiet, ka vienā brīdī noticis lūzums. Var ļoti vienkāršot un teikt, ka kaut kas notika ASV un tad tas pats – Latvijā, bet pēdējā laikā, šķiet, ka tomēr ir krietni sarežģītāk.
Egils Grasmanis: Man gribētos ticēt, ka pēdējo triju gadu laikā tomēr notikušas pozitīvas pārmaiņas. Domāju, ka attieksme ir uzlabojusies. Pirms gadiem trim četriem daudzi populāri Latvijas mediji, kas uzskatāmi arī par kvalitatīviem, diemžēl izmantoja bēgļu situāciju, lai iebiedētu sabiedrību ar ziņām, kas tiek izplatītas nepavisam ne kvalitatīvos medijos. Bija ļoti daudz negativitātes. Man bija kauns par to, kā mediji un arī liela sabiedrības daļa pauž savu negatīvo attieksmi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc aizsākām kustību "Gribu palīdzēt bēgļiem", kurā apvienojās cilvēki, kas vēlas viņiem palīdzēt. Laika gaitā sapratām, ka jāmēģina darīt vairāk, lai mainītu sabiedrības attieksmi. Prieks par Ievas izstādi un citiem projektiem, kas rosina šāda veida diskusijas un liek cilvēkiem aizdomāties. Bieži tie, kas sabijušies no lielajām šausmām, tikai sēž mājās uz dīvāna. Viņiem bail satikt svešinieku. Bet, tikko kā izveidojies cilvēcisks kontakts ar šo svešinieku, attieksme pilnīgi mainās.
Ilmārs Šlāpins: Vai personiskā attieksme un kontakts vienmēr palīdz?
Egils Grasmanis: Jā, protams. Mums bija pasākumu cikls "Dzīvā bibliotēka", kur bija iespēja aprunāties ar bēgļiem. Uzzināt, kā viņi nokļuvuši šeit un kāpēc. "Lampā" bija gadījums, kad cilvēks pavisam nejauši apsēdās šajā pasākumā, noklausījās bēgļa stāstu un atzina, ka pirms tam bijis pilnīgi un kategoriski pret bēgļiem, bet tagad savu attieksmi mainījis. Cilvēciskais faktors, kas veidojas, satiekot bēgļus un uzklausot viņu stāstus, nevis lasot viltus ziņas un skatoties iebiedējošus sižetus, maina attieksmi.
Ilmārs Šlāpins: Mēģinot gan politiski, gan sociāli mainīt attieksmes problēmu, izmantots arī tāds paņēmiens kā termina saskaldīšana. Tika nošķirts, kas ir bēglis un kas – patvēruma meklētājs, kurš ne vienmēr saņem bēgļa statusu. Kas ir legālais imigrants, kam ir tiesības šķērsot valsts robežu, kas – nelegālais imigrants, kurš pāriet to nelegāli. Didzi, kāda ir tava pieredze – šāda terminoloģiska skaidrošana un sadalīšana kategorijās var palīdzēt?
Didzis Melbiksis: Es tikko biju sācis strādāt ar ANO Bēgļu aģentūru, kad Latvijā sākās tā sauktā "bēgļu krīze". Šādi saku, jo, protams, bēgļu skaits šeit ir ļoti, ļoti niecīgs. Tas patiesībā bija viens no maniem pirmajiem uzdevumiem – palīdzēt žurnālistiem saprast, kas ir patvēruma meklētājs un kas – bēglis, lai nenotiktu totāla putrošanās. Es teiktu, ka tas ir svarīgi, jo, pirmkārt, migrantiem (nesākot dalīt, kurš šķērsojis robežu bez dokumentiem un kurš iebraucis ar vīzu) un bēgļiem ir dažādi likumiskie ietvari. Migrāciju katrai valstij ir suverēnas tiesības regulēt pašai, protams, saskaņā ar starptautiskiem līgumiem un visu pārējo. Latvija var pateikt, ka vēlas, lai šeit iebrauc, piemēram, ukraiņi. Nevis kā bēgļi, bet kā viesstrādnieki. Mēs gribam no tās valsts ieceļotājus un atļaujam noteiktam skaitam iebraukt. Tās ir valsts suverēnās tiesības. Ir kāda būtiska atšķirība starp migrantu un bēgli – migrantam ir izvēle. Ukrainis var izvēlēties braukt strādāt uz Latviju kā viesstrādnieks, un viņš var izvēlēties braukt atpakaļ. Bēglim izvēles īsti nav – viņš ir spiests atstāt savas mājas, jo tur notiek karš, vajāšanas un viss pārējais. Arī likumiskais satvars bēgļu gadījumā ir atšķirīgs, jo tur spēkā ir ANO Bēgļu konvencija, kas nosaka to, ka valstij šis cilvēks jāaizsargā. Protams, ar citu valstu palīdzību un atbalstu. Šādi notiek arī Latvijā. Liela daļa no tām izmaksām, kas saistītas ar bēgļu uzņemšanu, ir Eiropas Savienības fondu nauda, nevis Latvijas budžeta nauda. Ne vienmēr palīdzība ir tikai nauda. Gan ANO Bēgļu aģentūra, gan citas organizācijas sniedz atbalstu, lai patvēruma meklētāju lietas tiktu izskatītas labāk un efektīvāk un lai tas notiktu ne vien ātri, bet arī juridiski pareizi. Tas ir svarīgi, jo cilvēkam, kurš saņem atteikumu, jābrauc mājās. Starptautiskā migrācijas organizācija palīdz šiem cilvēkiem atgriezties mājās, jo nevienu jau tā vienkārši nepalaiž pie robežas – ej un staigā! Termini ir svarīgi, bet neatkarīgi no tā, vai tas ir bēglis, patvēruma meklētājs vai migrants, viņš pirmkārt ir cilvēks, kam pienākas visas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā noteiktās tiesības. Tiekoties ar šiem cilvēkiem, nevajag viņus uztvert primāri kā bēgļus. Identitāte "bēglis" nav noteicošā – katram cilvēkam ir sava profesija, ģimene, reliģija, kultūra, valstiskā piederība. Viņš ir bēglis tikai tāpēc, ka kaut kas slikts ir noticis viņa valstī. Tā ir nelaimīga sagadīšanās, kuras dēļ viņam tagad ir statuss "bēglis". Piemērs no dzīves – pirms vairākiem gadiem, kad vēl studēju Zviedrijā, kādu laiku dzīvoju arī studentu kopmītnēs. Blakus istabiņā dzīvoja puisis, ar kuru mēs ļoti sadraudzējāmies. Viņš bija no Bosnijas un ieradies kā bēglis deviņdesmitajos gados, kad notika Balkānu karš un viņš bija tikai pusaudzis. Tagad atceroties saprotu, ka nekad neuztvēru viņu pirmkārt kā bēgli. Viņš bija students, foršs čalis. Mums bija atšķirīgi politiskie uzskati – viņš bija vairāk labējs, es – vairāk kreiss, viņš gāja uz svaru zāli un ļoti trenējās, savukārt mani tas galīgi neinteresēja, un tā tālāk. Tās ir lietas, ko atceros pirmkārt. Viņš stāstīja, kā viņi devušies bēgļu gaitās, kā ieradušies Zviedrijā, kā sākumā dzīvojuši teltī, jo Zviedrijā bija ieradušies daudz cilvēku, bet es nekad viņu neuztvēru primāri kā bēgli. Viņš joprojām dzīvo un strādā Zviedrijā. To ir svarīgi atcerēties – bēgļi pirmkārt ir cilvēki.
No zāles: Kā jūs izskaidrojat bēgļu rindas uz robežām, piemēram, Ungārijā, Kalē? Es saprotu, ka bēglis, kura dzīvībai draud briesmas, nokļūst pirmajā valstī, kur ir drošība, un ir mierā ar šo patvērumu, taču mēs redzam, ka bēgļi laužas uz valstīm, kur tiek maksāti lielāki pabalsti.
Didzis Melbiksis: Arī bēgļi no Latvijas nonāca tālu – Austrālijā, Kanādā…
No zāles: Tā ir manipulācija! Latviešu bēgļi nonāca pirmajās drošajās valstīs – Zviedrijā, Vācijas Rietumu daļā…
Didzis Melbiksis: Un Austrālija?
No zāles: Austrālijas valdība bija ieinteresēta balto cilvēku imigrācijā. Bija "white Australian politics", un valsts pati aicināja viesstrādniekus.
Ilmārs Šlāpins: Mēs tagad runājam par vēsturi vai kā?
Klausītājs no zāles: Kurš tad pirmais pieminēja vēsturi un latviešu bēgļus? Pajautājiet savam kolēģim!
Didzis Melbiksis: Es savā sākotnējā komentārā vēsturi nepieminēju. Labāk dosim vārdu moderatoram, kurš ir galvenais cilvēks šajā diskusijā.
Ilmārs Šlāpins: Es vēl gribēju parunāt par vārdu "bēglis". Kāpēc, jūsuprāt, radās tendence visus saukt par bēgļiem? Vai "bēglis" var būt identitāte? Didzi, tavs viedoklis ir, ka ne, jo tu šo bosnieti uztvēri kā cilvēku, nevis kā bēgli, bet – vai bēglis var būt pašidentitāte? Jo, galu galā, bēglis asociējas ar kaut ko žēlojamu. Kāpēc pie mums, Eiropā, šis vārds pēkšņi sāk izraisīt sašutumu un bailes?
Didzis Melbiksis: Zināmā mērā tā ir pašidentitāte, jo cilvēks atzīst, ka ir bēglis. Jautājums – cik kuram tas ir svarīgi? Vai tas ir kaut kas primārs vai ne? Arī mēs ANO Bēgļu aģentūrā saskaramies ar to, ka bēgļu domas un attieksme dalās. Vieni saka: "Jā, mēs esam bēgļi" – bet citiem atkal šis vārds nepatīk, taču tas pastāv kā precīzs juridisks termins. ANO Bēgļu konvencija nosaka dažādas lietas, un tai pievienots arī papildprotokols, kas paskaidro visu pārējo. Protams, Eiropas Savienībā ar visām Dublinas regulām ir vēl smalkāka kārtība, lai arī mēs zinām, ka ne viss darbojas optimāli. Ilmār, tu norādīji, ka apzīmējums "bēglis" kaut kādā mērā nozīmē upura, nabadziņa lomas uzņemšanos un ka cilvēkiem tas nepatīk. Arī dzirdot visas negatīvo, naidīgo, kas par bēgļiem izskan publiskajā telpā, cilvēkiem mazinās vēlme identificētiem ar viņiem.
Ilmārs Šlāpins: Pirms kāda laika tika īstenota sociālā kampaņa "Es arī būtu bēdzis", kas gan bija diezgan neveiksmīga. Tā aicināja izjust empātiju un iztēloties sevi bēgļa lomā, taču īsti nenostrādāja. Tieši otrādi – bija pretreakcija un neliela kampaņa ar tēmu "Es gan nebūtu bēdzis".
Didzis Melbiksis: Piebildīšu, ka līdzīgas kampaņas ir bijušas arī citās valstīs, un tur attieksme bija, maigi izsakoties, citāda. Somijā bija ļoti līdzīga kampaņa ar citiem materiāliem, bet tieši tādu pašu mērķi – lai cilvēks iejustos bēgļa ādā. Nebija nekādas pretreakcijas. Vispār!
Agita Lūse: Cik saprotu, auditorijā ir arī mediju pārstāvji. Egils arī komentēja par medijiem kā starpniekiem šīs bēgļu situācijas izpratnē, taču es gribētu viņam nedaudz oponēt. Protams, ka medijiem ir īpaša nozīme. Ilgtermiņā noteikti būtiskāka nekā šīs atsevišķās kampaņas. Mediji ar savu regularitāti veido, apgāž un nostiprina stereotipus. Es gribētu atsaukties uz tā pētījuma rezultātiem, kurā piedalījos ar saviem Stradiņa Universitātes Komunikācijas fakultātes kolēģiem. Pētījumā tika iekļauts diezgan apjomīgs materiāls – 860 publikācijas, kas parādījās medijos gan latviešu valodā, gan krievu valodā tieši viena gada laikā kopš brīža, kad sākās vislielākā migrācijas aktivitāte – no 2015. gada vidum līdz 2016. gada vidum. Lai gan minējāt, ka mediji vairāk izcēlās ar negatīviem, sensacionāliem rakstiem, kopējie dati tomēr parāda, ka tā saucamais "iekļaujošais diskurss" un "izslēdzošais diskurss" bija apmēram vienādā daudzumā. Bija apmēram 30% tādu publikāciju, kas skaidroja, ka patvēruma meklētāji varētu kļūt arī par uzņemošās sabiedrības locekļiem un ka ir konkrēti veidi, kā viņiem iekļauties, piemēram, apgūstot valodu, pārkvalificējoties. Apmēram tikpat daudz bija publikāciju, kas pārstāv izslēdzošo diskursu un atspoguļo neiecietīgus viedokļus un pozīcijas. Intervēto vai atstāstīto cilvēku ieskati parādījās ārkārtīgi daudz, un ļoti bieži tie bija arī politiķi, un tas liek domāt, ka aiz šīs mediju negativitātes bieži vien bija politisko spēku sāncensība un tā bija laba ēsma, lai varētu kaut kā atspēkot savus politiskos oponentus.
Ilmārs Šlāpins: Cik lielā mērā tā bija gluži vienkārši mediju vēlme pēc populāra materiāla, klikšķiem, liela lasītāju skaita?
Agita Lūse: Protams, nevar ignorēt, ka tāda vēlme pastāv, tāpēc komerciālajos medijos šis neiecietības diskurss parādās biežāk nekā sabiedriskajos medijos.
No zāles: Medijiem var būt sava politika un pārliecība, un šajā gadījumā mēs "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" nostājāmies šādā pozīcijā.
Ilmārs Šlāpins: Kādā?
"Neatkarīgās Rīta Avīzes" pārstāvis: Mēs bijām pret migrācijas veicināšanu. Elementāri – uz stereotipiem nevajag skatīties tikai kā uz kaut ko nosodāmu. Stereotips ir aizsardzības mehānisms jebkuram dzīvam organismam.
Ilmārs Šlāpins: Bet mēs runājām par materiāliem, kas rāda dažādas negācijas vai sensācijas.
"Neatkarīgās Rīta Avīzes" pārstāvis: Mēs vairāk pievērsāmies tam, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai. Un savā ziņā kaut ko panācām, jo otrā migrantu porcija vairs netika aicināta.
Agita Lūse: Pastāv arī žurnālistu ētikas kodekss, kurā paredzēta mediju atbildība sabiedrības priekšā. Kā norāda ētikas kodekss, medijam būtu jāatklāj dažādas pozīcijas. Ne vienmēr tām jābūt diametrāli pretējām, bet publicēto viedokļu spektram tomēr būtu jābūt plašākam, lai tiktu pārstāvēta daudzveidība, kāda pastāv sabiedrībā.
No zāles: Es atvainojos – kāda daudzveidība? Manis rīkotajā gājienā 2000 cilvēku pauda nosodījumu migrācijai un uzspiestajai imigrantu uzņemšanai. Tai pašā laikā medijos saskāros tikai ar ķengām, kaut kādiem no konteksta izvilktiem cilvēkiem un apgalvojumiem, ka šajā gājienā ir piedalījušies tikai 500 radikāļi. Mums nekad nav bijusi līdzvērtīga iespēja paust savu viedokli! Arī šeit jūs esat savākuši savējo klubiņu, kur visi caur dažādiem aspektiem mēģina pamatot, cik tas ir forši. Kāpēc jums viņi vajadzīgi? Kāpēc jūs darāt to, ko darāt? Jūs esat ieinteresēti ievilkt šeit pēc iespējas vairāk sveštautiešu!
Didzis Melbiksis: Vai "Neatkarīgā Rīta Avīze" nedod jums vārdu? Tie taču jūsējie!
No zāles: Šlāpina kungs, ko jums teiktu Sokrāts par šādu pasākumu? Jūs jau zināt! Nevajag atbildēt, tas ir retorisks jautājums!
Alise Zariņa: Sokrāts arī tā auroja kā jūs?
No zāles: Sokrāts pašos pamatos lika abu viedokļu līdzvērtīgu aplūkošanu.
Didzis Melbiksis: Kāpēc tikai divi viedokļi? Nevar būt trīs, četri, pieci?
No zāles: Aptaujas skaidri parāda, ka 76-80% Latvijas iedzīvotāju ir pret imigrāciju – tad nolieciet vismaz vienu šajā diskusijā!
Egils Grasmanis: Kur ir tāda aptauja?
No zāles: TNS 2015. gadā to veica.
Egils Grasmanis: Super! Kurš šobrīd gads?
No zāles: Un kas no tā? Tad jums, cienījamā antropoloģes kundze, visi pētījumi no 2015. gada jāizmet miskastē, jo šogad ir cits gads!
Agita Lūse: Es varu papildināta ar nedaudz salīdzinošu perspektīvu. Jā, tiešām, šie TNS dati rāda, ka Latvijas sabiedrība bija ļoti negatīvi noskaņota arī vēl pagājušajā gadā, un katrā ziņā absolūtais vairākums nelabvēlīgi uztvēra iespēju, ka šeit imigrētu cilvēki no ne-Eiropas valstīm, bet tad, lūdzu, salīdzināsim ar Igaunijas pieredzi! Tur krietni vairāk patvēruma meklētāju, kam piešķirts kāds konkrēts statuss, bēgļa vai alternatīvais, ir palikuši un mēģina iedzīvoties. Tas nozīmē, ka Igaunijas sabiedrība daudz vairāk saskārusies ar patvēruma meklētāju situāciju un varējusi ar viņiem vairāk runāt – nevalstiskajās organizācijās, centros, ēstuvēs, ko atver šie cilvēki. Aptaujas Igaunijā rāda, ka tās sabiedrība ir kļuvusi daudz labvēlīgāka – negatīvo attieksmju skaits ir samazinājies par pārdesmit procentiem, un tie ir jau 2018. gada dati, ko mūsu universitātē mācību kursu beigušo žurnālistu reportāžas no Igaunijas arī liecina.
No zāles: Tas ir tādēļ, ka šādu te sanāksmju rīkotāji par valsts naudu centās šos imigrantus, potenciālos džihādistus reklamēt!
Egils Grasmanis: Man priekšā stāv definīcija par to, kas ir imigrants, es gribētu jūs visus izglītot: "Migrant – a person who is moving or has moved across an international border or within a state away from his or her habitat place of residence"[1].
No zāles: Un kas šajā definīcijā ir neadekvāts?
Egils Grasmanis: Cik Latvijā iebraukuši imigranti un cik – no Latvijas izbraukuši?
No zāles: Kā mans kolēģis jau paskaidroja, mēs atrodamies vienotā Eiropas Savienībā…
Didzis Melbiksis: Bet robežas starp valstīm taču pastāv! Tie visi ir migranti, un mēs esam migrantus ražojoša valsts! Taču jūs lietojat vārdu "migrants" kā lamuvārdu.
Ilmārs Šlāpins: Vai jūs attiecināt šo pašu vārdu arī uz tiem latviešiem, kas pārcēlušies uz dzīvi citur?
No zāles: Nē, bet par tiem, kas izveidojuši tādu politekonomisko situāciju, lai latvieši būtu spiesti izbraukt, gan sakāms viss sliktākais.
Didzis Melbiksis: Tātad jūs noliedzat, ka 300 tūkstoši latviešu ir migranti?
No zāles: Nē, viņi nav pielīdzināmi tiem, kas ierodas Lampedūzā, Lesbas salā…
Ilmārs Šlāpins: Tas tiešām ir interesants jautājums. Kāpēc nav pielīdzināmi?
No zāles: Jo latvieši pārvietojas starp valstīm, kas noslēgušas brīvprātīgu, demokrātisku līgumu par brīvu pārvietošanos, kuru ar dalību Eiropas Savienībā esam nopelnījuši.
Ilmārs Šlāpins: Tas ir politisks jautājums.
No zāles: Nē, tas ir juridisks jautājums. Jebkurš tiesību zinātnieks jums pateiks, ka atšķirība ir elementāra.
Ilmārs Šlāpins: Bet ar ko cilvēki atšķiras viens no otra?
No zāles: Ja jūs jautājat par bioloģisko faktoru, tad ne ar ko, bet juridiski tie, kas pārkāpj robežu un nelikumīgi ielaužas svešā valstī, uzdodoties par patvēruma meklētājiem, atšķiras no tiem, kas brauc uz citu valsti atbilstoši starpvalstu līgumam.
Alise Zariņa: Vai jūs bijāt par iestāšanos Eiropas Savienībā, patrioti?
No zāles: Nē, es biju pret!
Alise Zariņa: Bet, ja mēs nebūtu iestājušies Eiropas Savienībā, šie aizbraukušie latvieši būtu tādā pašā statusā kā nelegālie migranti.
No zāles: Nē, tad tie latvieši būtu šeit! Daļa noteikti!
Cits runātājs no zāles: Sakiet, cik ir tādu valstu, kur latvieši ielauzušies nelikumīgi! Pārpeldējuši Ženēvas ezeru un pateikuši, ka viņi glābjas no nabadzības! Maskačkā taču ir nabadzība – kāpēc viņi nevarētu no tās glābties? Tur viņi varētu peldēt regulāri – ar gumijas laivām, koka laivām, tāpat. Neviena tāda nav! Vienu atrodiet!
Ilmārs Šlāpins: Un cik latviešu nelegāli pārcēlās uz Gotlandi ar laiviņām?
No zāles: Tas bija pasaules karš!
Ilmārs Šlāpins: Jā, un Sīrijā nav pasaules kara, un tāpēc no turienes nedrīkst bēgt projām.
No zāles: Tur karš ir beidzies! Kāpēc viņi neatgriežas? Tā saucamajiem rebeļiem ir savas robežas, kurdiem – savas, un Asada režīmam ir savas drošās robežas.
Ilmārs Šlāpins: Jūs gribat teikt, ka vieniem ir tiesības izvēlēties, kur dzīvot, un citiem nav?
No zāles: Vai latvieši, kas pārcēlās uz Gotlandi laiviņās, uztaisīja tur no-go zones [2]? Vai sāka rīkot teroraktus? Vai ievērot šariata likumus?
Ilmārs Šlāpins: Un kas sāka rīkot teroraktus un taisīt no-go zones Latvijā tagad?
No zāles: Mēs redzam to, kas notiek blakus. Mēs būtu neprātīgi, ja to neņemtu vērā. Ja jūs neinteresē, kāda būs jūsu nākotne, tad par savu bērnu un viņu bērnu nākotni vajadzētu rūpēties! Mēs runājām ar tā saucamo bēgli, kurš ļoti slavēja…
Alise Zariņa: (Pārtrauc.) Vienu?! Es atvainojos, uz jums pieciem ir viens bēglis, ar ko jūs esat runājuši – daudz vairāk nekā es domāju!
No zāles: Tas ir viens piemērs!
Alise Zariņa: Un ar cik bēgļiem tad jūs esat personiski runājuši?
No zāles: Es tiešām nezinu nevienu bēgli – es redzu tikai ekonomiskos migrantus, kas uzdodas par bēgļiem!
Cits runātājs no zāles: Vai es varētu dabūt vārdu? Klausoties šeit priekšā sēdošos, rodas iespaids, ka mūsu ir vismaz tikpat daudz kā poļu – 30 miljoni, kuriem 100 tūkstoši uz priekšu vai atpakaļ neko daudz nenozīmē, bet nez kāpēc poļi ir kategoriski atteikušies pieņemt šos migrantus. Man tiešām liekas apvainojoši, ka šos barus ar nelegālajiem imigrantiem, kas ierodas Eiropā un ko mums uzspiež, mēs saucam par bēgļiem. Tie taču ir migranti! Hantingtons diemžēl sen ir nomiris, bet tas, ko viņš rakstīja, viss realizējies šodienas pasaulē – tā ir civilizāciju sadursme.
Ilmārs Šlāpins: Jūs taču zināt, ka starp patvēruma meklētāju un bēgli ir juridiska atšķirība un pastāv ļoti precīzi kritēriji, pēc kuriem patvēruma meklētājs iegūst vai neiegūst bēgļa statusu. Neviens nevar uzdoties par bēgli. Bēgļa statusu piešķir Latvijas valsts vai cita Eiropas Savienības valsts uz savstarpējas vienošanās procesā balstītiem principiem.
Alise Zariņa: Latvija ir iedevusi statusu 39 cilvēkiem. (Cenšas pārkliegt.) Tas, ka jūs uz ielas redzat citas ādas krāsas cilvēkus un pierakstāt viņiem to… Man ir citas ādas krāsas draugi, kas ir dzimuši šajā valstī, bet nākuši no pilnīgi citiem laikiem, no citām etniskajām minoritātēm.
No zāles: Jums viņi te ir vajadzīgi? (Kliedz.)
Alise Zariņa: Man jūs arī te neesat vajadzīgs! (Kliedz.) Kas ir tā jūsu kvalifikācija, izņemot jūsu balto ādas krāsu? Kas jūs padara par vajadzīgu valstij? (Kliedz.)
No zāles: Valsts tika izveidota 1918. gadā latviešu tautas un kultūras saglabāšanai.
Alise Zariņa: Jūs to varat darīt, jūs varat saglabāt kultūru! 39 bēgļi neiznīcinās jūsu kultūru. (Cenšas pārkliegt.) Ja jūs mācīsieties, piemēram, gramatiku vai rakstīsiet darbus par vēsturi, jūs izdarīsiet vairāk, nekā cīnoties pret 39 cilvēkiem, vai ne?
No zāles: Viss sākas ar 39 cilvēkiem.
Cits runātājs no zāles: Mūsu situācija ir ļoti bīstama: Krišjānis Valdemārs ir paredzējis, ka latvieši izdzīvos līdz 2040. gadam. Šodien jau mēs droši varam teikt, ka, paldies dievam, izdzīvosim ilgāk. Par divkopienu valsti Latvijā nevarēsiet runāt, jo Satversmē ir noteikts, ka latvieši ir valsts nācija, titulnācija, tātad latvieši nav nekāda kopiena, bet sarunu valodā tiek lietots nosaukums "divkopienu valsts". Un mēs zinām, ka ar tā saukto integrāciju ar Padomju Savienības laika migrantiem diez kas sevišķi nav izdevies. Vai tiešām jūs gribat, lai šeit pakāpeniski izveidotos vēl trešā kopiena? Jūs gribat, lai šeit ir tās no-go zonas, kurās pat policija nebāž degunu?
Ieva Kauliņa: 1918. gadā, kad mūsu valsts tika nodibināta, mums te bija ļoti daudz ebreju, mums te bija ļoti daudz čigānu, bet diemžēl pēc Otrā pasaules kara mums ir palikuši tikai daži baltģīmji.
No zāles: Diemžēl, ja?
Alise Zariņa: To, ka ādas krāsa ir kvalitāte, mēs sapratām, bet, runājot par valsts šķelšanos un kopienām, man liekas, ka tas ir daudz bīstamāk nekā tas, ka apkārt ir daži cilvēki, ar kuriem jūs nesarunājaties.
No zāles: Sākas jau viss tikai ar dažiem!
Alise Zariņa: Bet vai jums neliekas, ka šādi? Es esmu latviete, jūs esat latvietis, un, re, kā mēs te strīdamies, un tā mēs sašķelsim to valsti, un tā viņa aizies bojā! (Kliedz.)
No zāles: Tad, kad ieviesīs šariatu, tad nestrīdēsimies! (Kliedz.) Tad jums vajadzēs parandžu nēsāt tā kā Irānā. Un Lielbritānijā! Jau! (Kliedz.)
Ieva Kauliņa: Lielbritānija ir kolonizējusi entās Āfrikas valstis, puspasauli viņa ir kolonizējusi. Krāsainība ir no viņu vēstures.
No zāles: Tādā gadījumā šis ir skaists arguments – Osmaņu impērija cilvēku ziņā un teritoriāli bija daudz lielāka nekā britu impērija. Tad sakiet, lūdzu, vai tagad būtu pareizi kādus 20 miljonus Āfrikas iedzīvotāju, kuri savulaik atradās Ziemeļāfrikā Osmaņu impērijas varā un kur līdz pat 19. gadsimtam bija plaši izplatīta verdzība, vai būtu taisnīgi Turcijā importēt kādus 20 miljonus Āfrikas iedzīvotājus, kuri tur ieviestu savu kārtību, savus tikumus un likumus?
Ieva Kauliņa: Turcija šobrīd ir viena no lielākajām bēgļu uzņēmējām valstīm.
Didzis Melbiksis: Lielākā.
No zāles: Ja jūs runājat par koloniālismu, tad es runāju par Osmaņu impēriju, kas stiepās līdz Indijai savā lielākajā laikā un Āfrikai, līdz Puseiropai, līdz Vīnei nonāca. Ja nebūtu Jana Sobeska, poļu dižākā karaļa, mēs, iespējams, šobrīd par to nerunātu un apspriestu nevis šo grāmatu (norāda uz grāmatu sev rokās – "Eiropas dīvainā nāve: imigrācija, identitāte, islāms", Marijs Duglass), bet korānu.
Cits no zāles: Ja bijušajām koloniālajām valstīm ir kādi morāli pienākumi, vai Latvijai arī ir kādi morāli pienākumi pret afrikāņiem? Tikai nerunājiet par hercoga Jēkaba laikiem!
Agita Lūse: Tātad jūs uzskatāt, ka Latvija nav guvusi pilnīgi nekādu labumu no tā, ka Rietumeiropā notika tirdzniecība, no trešajām pasaules valstīm tika vesti dažādi resursi, uz tā rēķina attīstījās tehnoloģijas…
No zāles: Procesi ir bijuši abpusēji. Arī Ziemeļāfrikas vergu tirgotāji gadu simtiem burtiski laupīja Eiropas dienvidu daļu. Apmēram kādu miljonu eiropiešu aizveda un pārdeva vergu tirgos tur, Tuvo Austrumu zemēs, Āfrikā.
Alise Zariņa: Pag, pag, Āfrikā pārdeva baltos vergus?
No zāles: Jā, jā, Āfrikā pārdeva. (Kliedz. Daudz cilvēku vairākas minūtes kliedz viens otram pāri.) Un vēl ir jautājums – kas ir diskusija? Vai bija paredzēts, ka priekšā sēdošie tikai runā un mēs pārējie klausāmies, mājam ar galvu un piekrītam? (Izdodas pārkliegt visus.)
Ilmārs Šlāpins: Jums veiksmīgi izdevās izjaukt šo diskusiju. Apsveicu ar to! Tāds droši vien arī bija jūsu mērķis! (Ļoti mierīgi.)
Cits no zāles: Mērķis bija radīt diskusiju. (Satraukti.)
Ilmārs Šlāpins: Jūs to neradījāt. Jūs kliedzat un pārkliedzat viens otru, kā jūs varat radīt diskusiju? Turklāt – kāda diskusija, ja jums viss ir skaidrs un uzrakstīts priekšā.
No zāles: Jums arī!
Ilmārs Šlāpins: Nē, es vēlos noskaidrot, kas izraisa šādu agresīvu attieksmi, kas valda no jūsu puses. (Mierīgi.)
No zāles: Mēs savukārt gribam saprast, kāpēc jums ir tik pašnāvnieciskas tendences un kāpēc jūs vēlaties iznīcināt latviešus kā etnosu.
Ilmārs Šlāpins: Es nevēlos to izdarīt. (Mierīgi.)
Alise Zariņa: Tas ir jūsu pieņēmums.
No zāles: Šīs grāmatas autors brits Marijs Duglass ir atklāts homoseksuālis, kas iestājas par savām homoseksuālista tiesībām netikt piekautam no musulmaņu draugiem, migrantiem, patvēruma meklētājiem un visiem pārējiem. Viņš iestājas par to, lai žīdi netiktu sisti Eiropā. Islāms skaidri pasaka, kas ir žīds un kas ar viņu būtu jādara.
Ilmārs Šlāpins: Kas ir tas islāms, kas to skaidri pasaka?
No zāles: Ir daudzi irāņi, kas teikuši šādus sprediķus.
Ilmārs Šlāpins: Un ir ļoti daudz irāņu, kas to nav teikuši.
Alise Zariņa: Un visi kristieši tādā gadījumā… Ko ar viņiem darīt?
No zāles: Viņus vajag izglītot!
(Zālē smejas.)
No zāles: Bet islāma risinājums, ko darīt ar homoseksuālistiem, ir – mest viņus no augstiem jumtiem.
Cits no zāles: Bet kristieši viņus apmētā ar akmeņiem!
(Zālē smejas.)
Didzis Melbiksis: Islāma vārdā. Tas mans pazīstamais cilvēks no Bosnijas, ko pieminēju, viņš ir musulmanis. Jūs tagad viņu – manu draugu – publikas priekšā apvainojat. Kāpēc jūs to darāt?
No zāles: Tā ir krievu metode, tā ir dzērāju metode! (Kliedz.) "Ja tu mani cieni…" Mēs runājam par ideoloģiju! Jūs tagad mēģināt piesiet savu cilvēku.
Didzi Melbiksis: Visi musulmaņi slikti, un es slikts tāpēc, ka pajautāju, kāpēc jūs tā domājat.
Egils Grasmanis: Zināt, kas ir? Man ir bail no jums! (Uz zālē sēdošajiem.)
No zāles: Pamēģiniet uzzīmēt vienu draudzīgu karikatūru! (Kliedz.) Charlie Hebdo! Charlie Hebdo! (Kliedz.) Jums ir bail no mums, bet jums nav bail no tiem, kas ierodas redakcijās, kuras publicē karikatūras par reliģiskām tēmām, – no šiem cilvēkiem, kas ierodas redakcijās, nogriež viņiem galvas un sašauj viņus lupatās…
Egils Grasmanis: Man ir draudējuši tikai tādi cilvēki kā jūs, nevis bēgļi.
"Neatkarīgās Rīta Avīzes" pārstāvis: Tomēr ir jāņem vērā arī emocionālie argumenti. Es pats tikko atbraucu no Strasbūras, biju tur klāt tajā pasākumā, un no mūsu kolēģiem itāļu delegācijas žurnālists ir pagalam. Ir tā emocionālā sajūta, kas tajā brīdī strādā: protams, viņš atkal ir musulmanis, protams, viņš atkal kliedz: "Allah…" – vai kā nu viņi tur kliedz. Un to nevar nodzēst. Neviens racionāls arguments tur nestrādās.
Alise Zariņa: Kad parādās Breivīks, tad mums jāsāk no visiem baltajiem vīriešiem baidīties?
No zāles: Kā jums šķiet, cik tādu breivīku ir pasaulē?
Vairāki no zāles: Viens! Viens! Viens!
Alise Zariņa: Es domāju, ka ir stipri daudz vairāk balto cilvēku, kas ir nogalinājuši cilvēkus. (Kliedz.)
Egils Grasmanis: Tieši tā, un cik latviešu ir nogalinājuši cilvēkus Eiropā? Pagājušajā nedēļā Dānijā. Tas nav jāņem vērā?
Alise Zariņa: Pirmkārt, es domāju, ka pašlaik Amerikā izskatās, ka tas iet diezgan vienlīdzīgi. Otrkārt, vienā gadījumā mēs redzam krāsu un tad to saucam par terorismu, otrā gadījumā mēs to saucam par mentāli traucētu… (Daudz cilvēku kliedz viens otram pāri.)
Didzis Melbiksis: Viņiem arī ir emocijas! Tāpat kā jums ir emocijas! Cieniet arī viņu emocijas! (Runā pāri kliedzējiem.)
Egils Grasmanis: Uzskatīt 300 tūkstošus latviešu par ne-migrantiem… Tas ir bišķi… Tie ir migranti! (Mēģina pārrunāt pāri.) Es jums nolasīju migrantu definīciju.
No zāles: Man par to ir kauns! (Kliedz.)
Cits no zāles: Bet nu internetā tā definīcija…
Egils Grasmanis: Ā, jums ir sava definīcija? Migranti ir tikai no Āfrikas un tikai ar citu ādas krāsu?
No zāles: Nelegālie migranti, kas šķērso robežu nelikumīgi!
Alise Zariņa: Cik nelegālo iebraucēju ir izdarījuši teroraktus? Cilvēki, kas ir iebraukuši ar bēgļa statusu un izdarījuši šos teroraktus?
No zāles: Šeit ir plaši aprakstīts! (Rāda uz iepriekš minēto grāmatu.)
Cits no zāles: Parīzes slaktiņš!
Alise Zariņa: Viņi gandrīz visi ir no nabadzīgām nomalēm, kur nav saņēmuši pietiekamu atbalstu un palīdzību. Tie ir nabadzīgi cilvēki, kas nodarbojušies ar noziedzību. Tas, kurš tagad šāva un dūra Strasbūrā, viņš pirms tam ir bijis policists, dzimis tur. (Cenšas pārkliegt.) Principā tas ir jautājums par to, cik ļoti mēs pieņemam iebraucējus, nodarbojamies ar asimilāciju, segregāciju un nedomājam, ka mēs esam mēs un viņi ir viņi. (Pieceļas kājās kungs un izstiepj labo roku taisni nostieptiem pirkstiem.) Nu viss.
Didzis Melbiksis: Starp citu, vai no Latvijas kāds ir notiesāts par terorismu? Ir notiesāts! Vai tad viņš bija migrants? Viņš ir dzimis un uzaudzis Latvijā. Viņš ir notiesāts! Par smagu noziegumu. Latvijā. Mēs esam ne tikai migrantus ražojoša valsts, mēs esam teroristus ražojoša valsts!
Zālē: Pēc jūsu loģikas mēs visi esam teroristi! (Kliedz viens otram pāri.)
No zāles: Bet meitenei es gribēju jautāt, drīkstēja jums jautāt?
Alise Zariņa: Gan jau jā.
No zāles: Cik no tiem migrantiem… Es neesmu bijis "Muceniekos", bet televīzijā un fotogrāfijās var redzēt: tur ir jauni vīrieši – absolūtais vairākums…
Egils Grasmanis: Re, kur ir "Mucenieku" direktors, tūlīt jums izstāstīs visu…
Didzis Melbiksis: Meli! Meli!
Visi: (Runā un kliedz viens caur otru.)
Pēteris Grūbe, "Mucenieku" direktors no zāles: Tur nav pārsvarā jaunu vīriešu! Ja jūs gribat precīzu statistiku, šobrīd "Muceniekos" ir 65 cilvēki. Lielākā daļa no viņiem ir ģimenes ar bērniem. Vientuļu vīriešu ir ļoti maz. Nevajag izplatīt melus, kamēr jums nav nekāda pamatojuma.
Agita Lūse: Tas ļoti saskan arī ar veikto pētījumu – tajā laikā fotogrāfijas medijos 42% gadījumu attēloja tieši vīriešus un tikai kādos 14% bija redzamas sievietes, bērni – vēl retāk. Tas ir pilnīgs mediju efekts, un nav, ko brīnīties, ka mums šādi stereotipi rodas. Bet, par laimi, šajā periodā, kad 49 žurnālisti bija uz mācību kursiem, arī attēlu izmantojums ir mainījies, un tagad ir daudz līdzsvarotāks attēlojums – sievietes, bērni, jaunāki, vecāki. Tas ir bijis arī redakciju stereotipu vedināts process. Bet tas neatklāj to, kas reāli ir "Muceniekos" vai kādā citā vietā, kur var sastapt patvēruma meklētājus.
Ilmārs Šlāpins: Tātad tas attiecas ne tikai uz redakcionālo atbildību, jo tikpat labi var pieņemt, ka tagad ir labi attēlot fotogrāfijās sievietes ar bērniem un tagad mēs izlasīsim to vienīgo no visas čupiņas, jo tā ir pareizāk.
Agita Lūse: Nē, galvenā problēma ir bijusi tā, ka pirmajos gados pēc 2015. gada krīzes attēlos parādījās tikai lielas grupas un masas: attēlos nebija personificētu tēlu, arī pašos mediju materiālos dominēja ziņas, bet bija ārkārtīgi maz reportāžu un analītisku rakstu, kur tiktu pieminēti konkrēti darītāji. Informācijas avoti bija galvenokārt amatpersonas, politiķi. Ļoti reti – darītāji, kuri reāli saskaras ar cilvēkiem, kuri varētu būt tādi cilvēki kā Egils Grasmanis vai sociālie mentori un arī paši patvēruma meklētāji. Pirmajā gadā tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos tas parādījās publikācijās. Tāpēc, protams, no šī masu atveidojuma, no šīm metaforām par plūdiem, straumēm cilvēks sasprindzinās, saspringst, viņam rodas trauksme. Jo vairāk redzēsim konkrētus cilvēkus, kaut vai šo bosnieti – studiju biedru, redzēsim konkrēti viņu izglītību, prasmes, vaļaspriekus, izaicinājumus, zaudējumus, ieguvumus, jo mums būs mazāk baiļu. Tāpēc es aicinātu uz "Dzīvās bibliotēkas" pasākumiem! Vai, piemēram, mūsu kolēģe no Antropologu biedrības Daina Jurika-Ovena, kura deviņus gadus Teksasā strādāja nevalstiskā bēgļu aģentūrā un pildīja šo bēgļu izmitināšanas un sociālās integrācijas pakalpojumus, – viņa saprata, ka ar šo pieredzi jādalās, un uzrakstīja grāmatu ar nosaukumu "Desmit kultūras, divdesmit dzīves". Tieši caur šiem stāstiem mēs varam saprast, ka tas nav tāds cilvēku untums – pamest savas mājas un skatīties visapkārt pasaulē kā vēja rādītājiem – kur nu vējš pūš, kur būs labāk? Cilvēki pavada gadus, padsmit gadu, daži bērni pat uzaug nometnēs ārkārtīgi briesmīgos apstākļos, bez medicīniskās aprūpes, bez izglītības iespējām.
No zāles: Sakiet, lūdzu, jūs noliedzat tos faktus par masveida izvarošanām? Ķelnē un vēl kaut kur.
Ilmārs Šlāpins: Jā, es noliedzu šo faktu.
No zāles: Varas iestādes nenoliedz, viņas ir atzinušas.
Ilmārs Šlāpins: Nu, palasiet beigu beigās izmeklēšanas atzinumus!
No zāles: Es visu laiku gribēju citēt: Franss Timmermans, Eiropas komisijas viceprezidents, 2016. gadā Nīderlandes televīzijā atzina, ka iepriekšējā gadā no tiem cilvēkiem, kas ieradās Eiropā, lielākā daļa nav patvēruma meklētāji, bet ekonomiskie migranti. Timmermans norādīja, ka vismaz 60% no tiem, kas ieradās 2016. gadā, bija ekonomiskie migranti, tātad cilvēki, kuriem nebija vairāk tiesību atrasties Eiropā kā jebkuram citam pasaules iedzīvotājam. Vismaz! Tātad noteikti vairāk nekā 60%.
Ilmārs Šlāpins: Nu, droši vien tā arī ir. Es arī teicu, ka bēgļa statuss nebūt ne visiem tiek piešķirts un pienākas.
No zāles: Bet visi no viņiem paliek!
Ilmārs Šlāpins: No kurienes jums ir šāda informācija – ka visi no viņiem paliek?
No zāles: Skaitļi, konkrēti skaitļi. Tajā 2015. gadā Vācijā ieradās no viena līdz 1,5 miljoniem. Vajadzēja deportēt 750 tūkstošus atbilstoši Timmermana datiem! (Kliedz.) Zināt, cik deportēja? 11 tūkstošus un vēl drusciņ. Un visi pārējie palika Eiropā.
Pēteris Grūbe, "Mucenieku" direktors no zāles: Kāpēc jūs tik ļoti uztrauc tā Vācija? Jūs zināt, ka Latvija deportēja visus? Mēs neesam Vācija, bet Latvija, un mēs ļoti labi tiekam galā. Visi tie, kas neiegūst statusu, smuki aizbrauc projām.
No zāles: Tātad neuztraucaties par rītdienu? Dzīvojat šodien?
Pēteris Grūbe, "Mucenieku" direktors no zāles: Uztraucieties par savu valsti! (Visi runā viens caur otru.)
Didzis Melbiksis: Vēl… par nozīmīgiem cipariem –, lai saprastu kontekstu, nocitēšu migrācijas pētnieku no Lietuvas, vārdā Karolis Žibas. Pirms pāris gadiem Rīgā bija konference, kurā viņš pateica kādu elementāru patiesību, ko pat es nebiju piefiksējis: "Mēs Baltijas valstīs esam pamanījušies uztaisīt bēgļu krīzi bez bēgļiem!" Un tā arī ir! Tā vienkārši ir. Ja paskatāmies datus, Latvija pievienojās ANO Bēgļu konvencijai pirms gandrīz precīzi 20 gadiem, turklāt tikai sākot ar 1998. gadu, cilvēks varēja lūgt patvērumu, lai izskatītu, vai viņš paliek vai brauc mājās. Un 90. gados, starp citu, cauri visai Baltijas valstu teritorijai izgāja diezgan daudz cilvēku – tās bija tranzīta valstis, jo šeit nemaz nevarēja lūgt patvērumu. Šo 20 gadu laikā Latvijā nedaudz vairāk kā 600 cilvēku ir ieguvuši bēgļa statusu. Igaunijā nedaudz vairāk kā 400. 20 gadu laikā… Un mēs runājam par bēgļu krīzi. Nē, tā nav bēgļu krīze, ja mums kaut kas neizdodas. Tā ir menedžmenta krīze, tā ir attīstības krīze. Bet es gribētu pateikt, ka, skatoties 20 gadu griezumā, situācija ir krasi uzlabojusies. Mums ir Kaspara Gobas filma "Pirmie", kur parādīti šie somālieši pirms padsmit gadiem. Tajā brīdī, kad cilvēks dabūja statusu, viņu palaida uz ielas. Tas ir tas, kas notika ar šiem cilvēkiem, – viņus palaida uz ielas un tad vairāki atsaucīgi cilvēki viņiem palīdzēja... Sociālantropoloģe Dace Dzenovska viņus satika, aizveda pie mācītāja Cālīša un viņiem palīdzēja, beigu beigās viņi runāja skaidrā latviešu valodā un tā tālāk. Šobrīd tādu situāciju nav. Ir daudz labāk. Un esmu pārliecināts, ka pēc 20 gadiem būs vēl daudz labāk. Un arī pat šādas diskusijas, pat šādā formātā, lai arī tās izjūk, tās ir jārīko. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, arī jums ir jābūt iespējai paust viedokli, un labi, ka tā ir. Es domāju, ka tas ir labs signāls, ka mēs esam šādā valstī, kur arī jums ir iespēja izteikties, jūs varat izdot grāmatas, jūs varat nākt uz citiem pasākumiem, jūs varat rīkot savus pasākumus. Super! Bet pie mums ierodas cilvēki un lūdz patvērumu no valstīm, kur to nevar izdarīt. Un tas ir super, ka mēs vismaz nelielai saujiņai cilvēku dodam šo iespēju. Un super, ka jūs varat paust savu viedokli. Lūdzu, uz priekšu! Kāpēc ne? Tas pierāda, ka jau esam normāla, demokrātiska valsts. Fantastiski! Esmu laimīgs!
[1] Migrants – persona, kas mainījusi dzīvesvietu, šķērsojot starptautisku robežu vai robežu savā valstī.
[2] Pilsētas daļa, kuru paaugstināta noziedzības līmeņa dēļ cilvēki no ārpuses izvairās apmeklēt.
2