Satori Vasaras avīzes tēma šogad ir Amerika - valsts, zeme, simbols un ideja. Tās atklāšanas pasākumā kultūrtelpā "Strops", Mežaparkā, notika diskusija, kurā piedalījās režisors Matīss Kaža, dzejnieks Edvards Kuks, režisore Marta Martinsone un aktīviste Līna Kārkliņa. Diskusiju vadīja Ilmārs Šlāpins.
Ilmārs Šlāpins: Ir dažādi stereotipi par ikvienu nāciju, rasi, amatu, tāpat ir arī stereotipi par Ameriku. Protams, ka mums visiem ir izveidojušies savi stereotipi. Viena lieta ir stereotipi par amerikāņiem – resni, skaļi, smaidīgi –, bet cita lieta ir tie, kas mums stāsta par amerikāniskuma ideju, un tas, man šķiet, ir interesanti, jo Amerika no sākta gala ir bijusi Rietumu civilizācijas sapnis. Tas ir visās vēstures grāmatās rakstīts, ka lielās franču revolūcijas intelektuāļi, kas uzrakstīja nostādnes, kuras noveda pie lielās franču revolūcijas, iedvesmojās no ASV piemēra. Ne tikai no valsts un sabiedrības, protams, arī no romantiskās idejas par tālu zemi, kura var uzbūvēt tādu sabiedrību, kādu tu vēlies, kur dzīvo brīvi un neapvaldīti indiāņi, kur ir milzīgas platības, kur jebkurš var atrast sev dzīvesvietu un tā tālāk. Kādi ir tie stereotipi, kas jums vispirms nāk prātā, iedomājoties Ameriku?
Līna Kārkliņa: Pirmais stereotips, kas man ienāca prātā, ir tas, ka Amerika ir sapnis visiem. Man liekas, tas ir ļoti atkarīgs no tā, kurā laikā mēs augam, no kā iedvesmojamies. Es arī skatījos "Beverlihilsu", bet kaut kā tas sapnis man pagāja garām, tāpēc man, braucot uz Ameriku, bija pat jānoskaņo sevi, ka man tā ļoti patiks. Droši vien lielākais stereotips ir par to, ka amerikāņi un Amerika ir kaut cik līdzvērtīgi labklājīga, brīva un vienāda, bet tā ir tik plaša un dažāda. Paši amerikāņi nevar pateikt, ka ir īsti amerikāņi, viņi sevi definē ar to, no kurienes konkrēti Amerikā viņi ir, un savu dažādību. Amerikānis nav amerikānis, bet amerikānis ir ņujorkietis, čalis no Sanfrancisko, cilvēks no vidienes, un tas viss ir ārkārtīgi dažādi gan uzskatu sistēmā, gan tajā, ko tu dari un kur tu esi.
Matīss Kaža: Man kā cilvēkam, kurš uzauga ar amerikāņu filmām, ir noteikti tas stereotips, ka amerikāņi ir labie. Visās amerikāņu filmās viņi sevi rāda kā tādu kovboja ideālu, kā lielo ērgli, kurš paspārnē paņems visus vārgos un nevarīgos, citādos. Protams, aizbraucot uz Ameriku, viss rādās citās krāsās un nevienu tādu kovboju nesastapu. Ņujorkā, kur es studēju, cilvēki ir ļoti dažādi un daudzveidīgi. Paši par sevi viņi tur nesaka: "Mēs esam labāki par pārējiem un tāpēc mums tagad pārējie jāpaņem azotē." Cilvēki ir ļoti paškritiski pret savu kultūru, tas bija arī pirms Trampa, tas nav tāds Trampa efekts, ka tagad pēkšņi amerikāņi ir sākuši izvērtēt no jauna savu kultūru.
Ilmārs Šlāpins: Vēl amerikāņiem bieži pārmet aizbildnieciskumu pret citiem, to, ka viņi grib citiem pamācīt, kā dzīvot. Interesanti, kā viņi paši pret to izturas: kā pret pilnīgi absurdu apgalvojumu? Vai tomēr viņi piekrīt, ka tā dara? Runa nav par kaut kādu konkrētu amerikāni, bet gan par valsti, jo ne velti Amerikai Aukstā kara laikā vai varbūt pat ātrāk radās tas personificētais tēls Tēvocis Sems, kurš ir konkrēta persona ar konkrētu izskatu, kas pamāca visu pārējo pasauli vai pat draud tai.
Edvards Kuks: Matīsa stāstījums par to, kā amerikāņi jūt aizbildniecību, man atgādina Gunara Saliņa dzejoli "Puisis stiprinieks", kas ir sarakstīts 60. gadu beigās, kad Čehoslovākijā gandrīz notika apvērsums. Dzejoļa sižets ir apmēram tāds: Amerika ir gandrīz vai dieva statuja, kas stāv uz pjedestāla, un, kad kaut kas notiek, tā paceļas un gatavojas tūliņ kaut ko darīt, bet tad nekur nevar aiziet un atkal apsēžas. Tādā ziņā viņi vairāk pārstāv vai simbolizē kaut kādu aizbildniecību, bet neko izdarīt nevar. Mans pirmais iespaids par Ameriku ir tāds, kā man visi – gan amerikāņi, gan citi – stāsta, ka ir krasti un ir vidiene. Rietumu un austrumu krasts ir tie pergamenta ruļļos ieliktie koka gabali, ar kuriem tu atver un aizver Ameriku, bet vidiene ir tā, kur kāds kaut ko uzraksta, Amerikas maizes klēpis, bet tukšāka vieta. Un mani interesē, kāpēc es tik maz redzu to plašo vidieni, bet tik daudz tos krastus? Man tā vidiene vēl arvien paliek tāds noslēpums, Amerika paliek neizzināta un izzināma.
Marta Martinsone: Bērnībā tie stereotipi, visticamāk, bija par kaut kādām mistiskām vērtībām, kas ir tās pareizās, ko Amerika iemieso, – šķiet, ka tās ir vērtības, kuras visiem vajadzētu ievērot un piekopt. Bet ar gadiem aizvien vairāk un vairāk iepazīsti gan šos cilvēkus, gan kultūru, gan visu pārējo, kas notiek, un saproti, ka šīs vērtības ir ļoti stiepjamas, ne visiem amerikāņiem tās ir svarīgas un ne visiem tās piemīt.
Ilmārs Šlāpins: Es nesen dokumentālā raidījumā noklausījos interesantu atziņu par to, kāpēc amerikāņi smaida. Tas arī ir viens no stereotipiem par plato amerikāņu smaidu, kas varbūt arī tādus nesmaidīgus cilvēkus kā latviešus var kaitināt vai nostādīt neērtā situācijā, vai pārsteigt. Bet tam esot atrasts pavisam vienkāršs izskaidrojums – ASV veidojās kā imigrantu zeme, pa kuru var ceļot un sastapt nepazīstamus cilvēkus, bet, sastopot nepazīstamus cilvēkus, kas runā dažādās valodās vai domā dažādi, ir ļoti svarīgi atstāt labu iespaidu vai nodibināt pozitīvu kontaktu, tāpēc tas smaids pret jebkuru svešinieku nodrošināja izdzīvošanu vai labāku saprašanos šādā sabiedrībā. Tas arī izskaidro, kāpēc latvieši nesmaida, jo tā var aizbaidīt visādus nevēlamus imigrantus un saglabāt savu identitāti neskartu. Amerikas tēls un ideja ir saistīta ar daudzām dažādām lietām, kas ir radušās Amerikā, bet iekarojušas visu pasauli. Sākot ar kokakolu, makdonaldu, beidzot ar minimālismu mūzikā vai…
Marta Martinsone: Kantrī.
Edvards Kuks: Kantrī taču radies Smiltenē.
Ilmārs Šlāpins: Kantrī tomēr ir aizgājis uz Ameriku, tāpat kā daudzas lietas, kas, mūsuprāt, ir radušās Amerikā, īstenībā tur ir nonākušas, pateicoties tām kultūrām un cilvēkiem, kas uz turieni ir aizbraukuši. Rokenrols un roks, mūsdienu populārā rokmūzika ir izveidojusies Amerikā, pateicoties Āfrikas iedzīvotāju aizvešanai uz turieni. Tās muzikālās saknes melnādaino mūzikai ir nākusi no Āfrikas rietumiem. Bet man bija liels pārsteigums, pirms kāda laika klausoties Āfrikas austrumu pigmeju mūziku no dziļiem džungļiem, ko pētnieki bija ierakstījuši, ciltīs, kas praktiski nav saskārušās ar mūsdienu civilizāciju, ciltīs, kas nav klausījušās "Amerikas balsi" radioaparātos un nav klausījušās vinila plates un kompaktdiskus. Viņu dziesmās un melodijās es saklausīju Presliju un "Bītlus". Šīs melodijas vai motīvi ir aizgājuši no Āfrikas austrumiem cauri vidienei uz Āfrikas rietumiem, no Āfrikas rietumiem ar kuģiem vesti uz Ameriku, cukurniedru plantācijās dziedot, kļūstot populārām, šīs melodijas ir ietekmējušas arī mūsdienu popmūzikas industriju. Vēl viens mūzikas virziens, kas mums saistās tieši ar Ameriku, ir hiphops. Varbūt Edvards varētu pastāstīt par to, cik grūti vai viegli ir bijis latviskot to tekstu, kas ir šajā avīzē?
Edvards Kuks: Dziesma "Es mīlu piķi" man tiešām liekas forša. Tā ir vienā no vislabāk pārdotajiem repa albumiem vēsturē, un Jay-Z šomēnes ir iekļuvis dziesmu rakstnieku slavas zālē, vienīgais reperis. Man šis žanrs ļoti patīk un ir svarīgs, ļoti daudziem tas ir svarīgs, un, ja es būtu izvēlējies kādu pārāk emocionālu dziesmu un būtu kaut ko tai nodarījis pāri, es zinu: kāds cits uz mani saskaistos un es varbūt pats sev nevarētu piedot. Bet latviskot tādu tekstu ir grūti galvenokārt tāpēc, ka reps ir tik ļoti iesūcies sevī un viņi visu laiku runā cits par citu, it kā rakstītu savējiem. Tā valoda ir tāda, kas balstās ne tikai tā žanra slengā, bet arī reģionālajā slengā, turklāt vēl balstoties uz to mākslinieku, ko jau iepriekš esi klausījies, tādā riņķī, kas iziet tik daudzas reizes cauri, ka tu principā jau esi savējais, kad tu klausies jau kaut kādu trešo albumu. Tā bija viena grūtība saprast, kā saglabāt šīs lietas, lai tās paralēli būtu loģiskas, tāpēc tur arī ir dučiem anotāciju dziesmas beigās. Arī atskaņu un ritmisko saturu ir grūti saglabāt, tāpēc ka reps, lai arī cik tas būtu pieblīvēts ar atskaņām, nav stingrā pantmērā, līdz ar to jātulko tā, lai tas plūstu, izklausītos kā dziesma. Viss Jay-Z trešais pants ir uz vienas pastieptas atskaņas balstīts, un to uz kaut kādām četrpadsmit piecpadsmit rindiņām latviešu valodā ir grūti pārnest. Es pieņemu, tāpēc, ka angļu valodā ir ļoti daudz aizguvumu no citām valodām, kas labi iederas, un daudz vienzilbīgu vārdu. Man likās, ka visgrūtākais bija paturēt atsauču slāņus.
Man patīk tas, kā tā plūsma uzturas, – brīžiem, klausoties tādu mūziku, man nav skaidrs, kur beidzas viena atskaņu virtene un sākas nākamā. Uzturēt to, kā tas pārslēdzas, darīt to sablīvēti (un, protams, labāk, kad tas ir oriģinālā) no dzejas viedokļa ir visinteresantāk. Tas rada to īpatnējo dzenošo plūsmu, kas aizvelk tālāk nākamajā rindā, neliekot dziesmai izklausīties saspiesti.
Ilmārs Šlāpins: Bet vai tev ir izskaidrojums, kāpēc reps radies tieši Amerikā?
Edvards Kuks: Tas radās septiņdesmito gadu beigās, neatceros, kurā Ņujorkas daļā, bet, iespējams, Bronksā, negribu samelot. Daudzām fanka dziesmām ir vieta, kur atstāj tikai bungas, un DJ Kool Herc bija paņēmis divas plates paralēli un visu laiku atkārtoja vienai vienu daļu un pēc tam otrai to pašu daļu, pagarinot šo daļu, kā radās breikbīts, kuru atkārto, un paralēli tam būtiska ietekme bija dīdžejošanas kultūrai no Karību salām, sajaucoties ar dzejas iezīmēm un mutisko, neformālo, dzejisko mūziku. Bet hiphopa popularitātes pieaugums izskaidrojams ar to, ka disko, kas tobrīd, septiņdesmito gadu beigās, bija populārākais mūzikas žanrs, kļuva nerentabls. 1981. gadā bija milzīga mūzikas industrijas krīze, cilvēki vairs nepirka tik daudz ierakstu un nevarēja atļauties taisīt tauru partijas ar astoņiem tromboniem un divdesmit vijolēm. Tāpēc, manuprāt, pēc tam popmūzikā, kuras aranžējumi bija kļuvuši tik supersarežģīti, iemācījās izmantot sintezatorus, un uz tā ir balstīts gan hiphops, gan elektroniskā mūzika. Tādā veidā popmūzika ieguva jaunu elpu, kā arī hiphops ieguva jaunu vietu, kas vēl nebija aizņemta. Izmantojot visus tos samplus, balstoties uz visu to mūziku, kas ir iepriekš jau radusies. Un teksta puse ir jau turpināta tradīcija, apvienojoties ar mūziku.
Ilmārs Šlāpins: Es esmu dzirdējis vēl vienu versiju par to, kas ietekmēja hiphopa attīstību Ņujorkā. Septiņdesmito gadu beigās, kad zibens iespēra elektrosadales stacijā, bija tas Ņujorkas black-out, kad visa pilsēta palika bez elektrības un sākās pamatīgs jandāliņš. Melnādaino rajonu iedzīvotāji vienkārši izlaupīja elektronikas preču veikalus un ieguva savā īpašumā magnetofonus, sintezatorus, skandas, ieguva iespēju paši muzicēt un ierakstīt savu mūziku. Pēc pāris gadiem uzauga jauna melnādaino mūziķu paaudze, kuriem bija pieredze darboties ar tehniku.
Edvards Kuks: Man tas stāsts mazliet nelīmējas kopā, jo populārākais bungu sintezators, "Roland TR-808", iznāca 1982. gadā, krietni pēc tam. Un pirms tam tās muzikālās aizguves, uz kurām reps ir balstīts, piemēram, breikbīti, nāk no "Motown", Detroitas lielākā melnādaino popmūzikas un fankmūzikas ierakstu konglomerāta. Protams, var teikt – kāds nozaga sintezatoru –, taču, arī vienkārši sitot pa galdu kaut kādu ritmu, tam var repot līdzi. Tas ir amizants stāsts, bet, manuprāt, tas varēja notikt paralēli hiphopa attīstībai, diez vai tā tas sākās.
Ilmārs Šlāpins: Viena lieta, kas saistīta ar Amerikas sabiedrību – ja mēs mēģinām atrast kaut kādas pazīmes, kāda ir šī sabiedrība, – mēs bieži sastopamies ar vispretrunīgākajiem vērtējumiem. No vienas puses, mēs zinām, ka tā ir brīvdomīga, atvērta sabiedrība, bet, no otras puses, ir stereotipi, ka tā ir ļoti konservatīva, reliģioza, aizspriedumaina sabiedrība. Mēs varam amerikāņu sabiedrībai pārmest gan rasismu, gan, tieši otrādi, rasu iecietību. Dažādām šīm sabiedrības pazīmēm mēs varam sameklēt citur pasaulē, citās nācijās vēl spilgtākus piemērus, taču tas, kas ir raksturīgs Amerikai, ir spēja diezgan ātri mainīties vai pat progresēt. Par to, manuprāt, liecina visa ASV vēsture: spēja mācīties un labot pieļautās kļūdas, attīstīties un iet uz priekšu, lai arī cik izplatīti būtu kaut kādu apokaliptisku scenāriju piekritēji, kas uzskata, ka cilvēce iet uz postu, ir jābūvē bunkurs mežā un jākrāj konservi. Tomēr man šķiet, ka amerikāņu sabiedrība prot mācīties un progresēt saviem spēkiem, bez iejaukšanām no citurienes.
Līna Kārkliņa: Mana raksta tēma avīzē ir pro bono kustība. Par pro bono noteikti daudzi no jums jau ir dzirdējuši. Tas no latīņu valodas nozīmē "kaut kam labam". Es latviski to iztulkoju kā "darbs, kas iet labumā", jo tas ir darbs, ko nedara peļņas dēļ, bet gan darbs, ko dara, lai kaut ko saviem spēkiem virzītu uz priekšu un iegūtu sev gandarījumu. Es sāku darboties Latvijas nevalstiskajās organizācijās, arī "Ascendum" deva man paspārni. Pirms tam daudz darbojos brīvprātīgi, un man tas vienmēr bija licies aizraujoši, ne tikai kā tāda karjeras uzkačāšanas iespēja, bet arī iespēja ļoti daudz iemācīties un sastapt daudz jaunu cilvēku. Es joprojām veicu brīvprātīgo darbu, un man tas liekas forši. Un tad es gribēju braukt uz Ameriku, arī darīt vai mācīties par nevalstiskajām organizācijām un to sektoru, jo tur tas ir tiešām ļoti attīstīts. Tas nenāk no tā, ka viņi labāk zina, kā menedžēt organizācijas, vai viņiem būtu vairāk naudas, lai gan tā, protams, ir, jo ziedošanas kultūra tur ir daudz attīstītāka. Bet viņiem tā darbošanās nāk no iekšām, tas ir ļoti pierasti un ļoti organiski iekļaujas jebkurā rajonā, jebkurā ielā, jebkuram kaimiņam – tu zināsi un varēsi palīdzēt. Man nebija par to stereotipu, man nebija īpaši augstas gaidas par to, ka tas tā tiešām būs, kā filmās izskatās. Aizbraucot uz Ameriku, es tiešām to tā arī sajutu. Noteikti tas tā nebija visur, kā jau es minēju, visur ir citādāk, bet tur, kur es dzīvoju, Vašingtonā, un cik izdevās paceļot, piemēram, pašu pēdējo reizi Kvīnsā, maldoties ar "Google Maps", es nemūžam nebūtu neko atradusi. Bet, līdzko es iznācu no mājas, ar mani sasveicinājās garāmgājēja, es laipni atņēmu sveicienu, beigās sapratu, ka esmu pazudusi, un viņa pati nāca man klāt un piedāvāja aizvest, aizveda līdz vilcienam, parādīja, kur nopirkt biļeti, un gandrīz vai ielika tajā vilcienā iekšā, un es nevarēju vēl pateikties. Tas tiešām ir tādā ikdienas dzīvē un saskarsmē jūtams, rūpes citam par citu – bezpeļņas un proaktivitāte darīt savas baznīcas labā, sava rajoniņa labā, lai tas būtu tīrāks, zaļāks, drošāks un tā tālāk. Tā arī no tā visa tieši ASV ir izaugusi pro bono kustība. Mēs to šeit vairāk pazīstam kā kustību juridiskajā jomā, jo tas ir izplatīti arī ASV, ir jāiziet obligātas pro bono kvotas, lai tu būtu sevi cienošs jurists.
Ilmārs Šlāpins: Tas ir, juristam ir jāstrādā bez maksas.
Līna Kārkliņa: Juristam ir obligāti jāstrādā bez maksas, jāņem lietas, kas ir saistītas ar nevalstiskajām organizācijām, maznodrošinātiem un neaizstāvētiem individuāļiem, jāstrādā ar šīm lietām. Bet ASV aizgāja mazliet tālāk, viņi šo pro bono ieviesa arī citās jomās, un tagad tas izplatās aiz ASV robežām. Viena no lielākajām organizācijām ASV ir "Taproot Foundation", kurā arī es gribēju strādāt, bet beigās nestrādāju, tomēr es viņus ļoti dziļi izpētīju un intervēju. Mani joprojām fascinē tas, ko viņi dara, un es ļoti ceru, ka arī Latvijā kādreiz būs kāda organizācija, kas būs vai nu "Taproot Foundation" asociētais partneris, sadaļa vai kāds jauns veidojums. Šī te brīvprātīgā profesionālā darbība nevar jaukt ar brīvprātīgo darbu – mēs varam aiziet talkā, pagrābt lapas, un tas neprasa mūsu specifiskās zināšanas, ko par naudu esam apguvuši universitātē, – ir profesionālo zināšanu veltīšana kaut kādam mērķim, piemēram, mārketinga jomā, PR, cilvēkresursos, projektu vadībā. Profesionāļi tiek savesti kopā ar organizācijām un tad palīdz tām uzturēt to darbību. Latvijā tā ir ļoti nepieciešama lieta, jo mūsu nevalstiskajam sektoram katastrofāli trūkst dažādu resursu – gan cilvēkresursu, gan laika resursu –, lai varētu kvalitatīvi veikt visas tās labās iniciatīvas. Es zinu, ka ir daudzi profesionāļi, kas palīdz organizācijām: palīdz fotografēt pasākumus, palīdz uztaisīt mājaslapu un tā tālāk. Ja būtu vairāk cilvēku, kas papildus savai karjerai kādā jomā darbotos, vai vairāk uzņēmumu, kas atbalstītu savus darbiniekus ar to nodarboties, savu laiku un zināšanas veltīt nevalstiskiem bezpeļņas mērķiem, mums ar to veiktos daudz labāk.
Ilmārs Šlāpins: Domājot par tiem amerikāņu juristiem, es sapratu, ka es vispār nezinu, kā darbojas latviešu advokāti – ko viņi dara, kā runā, kā izskatās. Bet es lieliski zinu, kā izskatās, ko dara kā runā amerikāņu advokāti, jo es esmu viņus redzējis neskaitāmās filmās un televīzijas seriālos. Par to, kā seriāli, it īpaši amerikāņu seriāli, veido mūsu priekšstatu gan par Ameriku, gan par to, kā darbojas cilvēks, es gribētu uzdot jautājumu Martai. Ko tu iemācījies no seriāla "Beverlihilsa 90210"? Un, kā tev šķiet, vai vispār kino un seriāli mums rāda kaut ko patiesu vai tikai melo?
Marta Martinsone: No "Beverlihilsas" var iemācīties ļoti daudz ko, jo katra sērija ir kā pamācība. Jāsaka, tagad ar tādu pieaugušāku skatienu skatoties šo seriālu, kas ir tiešām briesmīgs, neskatieties to, ir ļoti jocīgi redzēt to attīstību, jo pirmajā sezonā ir ļoti skaidri iezīmētas amerikāniskās vērtības, par kurām es jau iepriekš runāju. Katra sērija ir veltīta kādai problēmai; pirmajā sezonā gan tie vēl nav galvenie varoņi, viņi parasti satiek kādu nabaga cilvēku, kam ir šīs problēmas. Viņi satiek kādu narkomānu, tad viņi izglābj šo cilvēku no narkotikām, un mēs iemācāmies, ka narkotikas ir slikti. Tad viņi satiek kādu jaunu grūtnieci, un mēs uzzinām, ka vajag lietot kontracepciju. Viņi satiek vienu melnādainu cilvēku, iedraudzējas, un mēs saprotam, ka rasisms ir slikti. Visas šīs labās vērtības tiek izstāstītas tādā vienkāršā fabulā, un to var iemācīties no pirmajām sezonām. Bet, ja skatāmies visa seriāla kontekstā, tad ir skaidrs, ka tur ir viens galvenais, labais varonis, kurš gan diemžēl šobrīd ir aizbraucis prom, un vairs nav ko īsti skatīties. Tas ir Brendons, kurš iemieso visas šīs labās īpašības, jo viņš ir tāds amerikāņu puisis, kurš nav īsti bagāts, lai gan mūsu standartos, viņš, protams, skaitītos bagāts, bet ne tik ļoti kā pārējie. Viņš kāpj pa savām karjeras kāpnēm pats, šis self-made man, kas ir viens no Amerikas galvenajiem stūrakmeņiem, viņš sasniedz šo amerikāņu sapni, no pašas apakšas izcīnoties līdz augšai. Viņš to dara ar šīm pareizajām vērtībām, paralēli visus arī pamācot, un ir visiem tāds morālais kompass. Šis varonis arī ir tāds, kurš visus šos pārējos pamāca – tos varoņus, kas noklīst ik pa laikam vai kļūst atkarīgi no kokaīna, – viņš paņem zem sava spārna un atved pie šīm pareizajām, īstajām, morālajām vērtībām. Bet, manuprāt, to vairs īsti nevar saistīt ar to Ameriku, kāda tā ir šobrīd, jo vienkārši tas ir arī ļoti slikti uzrakstīts seriāls, tāpēc tur ir grūti meklēt šo patiesību. Taču kaut kādos mūsdienu seriālos var redzēt patiesību, lai gan, ja skatāmies objektīvi tīri no kinoskolā mācītā, neviens teksts, kas nāk no varoņa mutes, neviens dialogs nav kā dzīvē, tāpēc nekas no ekrānā redzamā nav patiesība. Bet tagad jau visi amerikāņu seriāli ir ļoti augstas kvalitātes, pievēršas ļoti dažādām tēmām, un, man liekas, var redzēt gan sociālo reāliju pasauli, gan arī to, kā Amerika ir izmainījusies. To var ļoti labi redzēt tādā ziņā, ka šie seriāli ļoti ātri reaģē uz katru jaunāko notikumu.
Ilmārs Šlāpins: Ja tev parāda kāda seriāla vai filmas fragmentu, nesakot, kas tas īsti ir, vai tu vari pateikt, vai tas ir vai nav amerikāņu?
Marta Martinsone: Nu, ja tur visi ir skaisti, tad jā… Es nezinu. Man liekas, ir kaut kādas lietas, pēc kurām var atpazīt. Pirmkārt, jau pēc aktieriem, jo amerikāņu aktieri ir pasaulē vispazīstamākie. Varbūt vēl kaut kas runas veidā – ja tur ir cilvēks, kas saka: "Es esmu vienīgais, kas to var izdarīt, neviens cits to nevar", tad visticamāk tā ir amerikāņu filma.
Ilmārs Šlāpins: Pirms kāda laika es intervēju vienu amerikāņu esejistu un dzejnieku Eliotu Veinbergeru, un es viņam uzdevu jautājumu, vai viņš ir Amerikas patriots. Viņš atbildēja, ka vispār ir ņujorkietis, nevis amerikānis. Tās ir divas dažādas valstis – Ņujorka un Amerika. Par šo es arī runāju ar Nikiju Kokrenu, ņujorkieti, teātra skatītāju, latviešu dokumentālās filmas galveno varoni. Matīs, vai Ņujorka ir atšķirīga no visas pārējās Amerikas, un kas tad īsti tādā gadījumā ir Ņujorka?
Matīss Kaža: Es Ņujorku redzu kā kultūru Disnejlendu. Ziniet, Disnejlendā ir tāds vilcieniņš, kas braukā apkārt, un tad tu nonāc dažādās valstīs – fantāziju zemē, mežonīgajos rietumos un tā tālāk. Līdzīgi strādā arī Ņujorka, tikai par kultūrām. Mēs iesēžamies metro, pabraucam vienu pieturu, un mēs jau esam korejiešu rajonā. Pabraucam vēl divas pieturas, esam "Little Italy". Ņujorka ir visas pasaules kultūru pilsēta, tā noteikti nav tā Amerika, kas atrodas aiz pilsētas robežām. Tā nav Vidusamerika, tā nav Kalifornija, tā ir ļoti unikāla vieta. Ņujorkā kultūras dzīve ir pilnīgi citāda nekā jebkur citur ASV, tas ir kultūras centrs, ko nevar salīdzināt ar kaut kādu pilsētiņu Minesotā. Tā ir kā jebkura metropole, tāpat kā Londona nav tas pats, kas Anglija.
Ilmārs Šlāpins: Bet kas ir raksturīgs tieši Ņujorkai? Kas ir radies tieši Ņujorkā? Ar ko tā atšķiras no Londonas, Parīzes, Berlīnes un Pekinas?
Matīss Kaža: Ja tā no ikdienas dzīves skatās, tad grūti teikt, kas ir tas viens unikālais elements. Iespējams, Ņujorka ir tā vieta, uz kuru nevar attiecināt tos stereotipus, par kuriem mēs jau runājām. Piemēram, es nevaru apgalvot, ka visi amerikāņi saka "Hi, how are you?" un uzsmaida uz ielas, jo Ņujorkā ir diezgan depresīva publika, ja tā caurmērā skatās. Nav lielas atšķirības, vai es eju pa ielām Rīgā vai Ņujorkā, jo tur nav tās optimistiskās mazo ASV pilsētiņu gaisotnes.
Ilmārs Šlāpins: Vai tiesa, ka Ņujorkā cilvēki ģērbjas melnā?
Matīss Kaža: Melnās drēbēs? Protams. Bet nu cilvēki uz ielas tur staigā ļoti īpatnējā paskatā. Rīgā cilvēki kaunētos iziet tādā paskatā uz ielām, tas ir mūsu mentalitātē. Bet tur cilvēki ir patiešām brīvi tādā ziņā, ka viņi nebaidās būt tādi, kādi viņi ir, un to arī projicē. No tā kapitālistiskā viedokļa skatoties uz Ņujorku, tā ir pilsēta, kurā jebkam atradīsies pircējs. Tur var pārdot jebko, un tam atradīsies sava publika, sava mērķauditorija, savs pircējs. Tas ir vēl viens unikālais elements, par kuru varu sacīt no savas pieredzes. Tur var atvērt visdīvainākos kantorīšus un veikaliņus, un tam būs sava komūna, kas Austrumeiropā un varbūt pat Rietumeiropā neīstenotos.
Ilmārs Šlāpins: Esmu dzirdējis to sakām arī par Maskavu. Tā ir vieta, uz kuru tu vari aizbraukt ar savu visdīvaināko hobiju vai nodarbošanos, un atradīsies kāds, kas tev par to samaksās lielu naudu. Bet Ņujorka ir arī Brodveja. Brodvejas mūzikli ir kaut kas tāds, kas raksturīgs tam, ko mēs saucam par amerikānisko. Man šķiet, no visa, kas ir radīts amerikāņu kultūrā, Brodvejas mūzikli ir vismazāk ieguvuši popularitāti pasaulē, tie ir tikai pašu amerikāņu patērēts produkts, un citās pasaules malās Brodvejas mūziklu fani ir retums.
Marta Martinsone: Es domāju, ka citi vienkārši nevar tos atļauties. Piemēram, lai iestudētu Loida-Vēbera "Jēzus Kristus Superzvaigzni", vispirms jāiestudē pāris citu Loida-Vēbera mūziklu un tikai tad var saņemt atļauju to iestudēt, kā arī autortiesības ir ļoti, ļoti dārgas.
Matīss Kaža: Bet tur jau ir arī tas ekskluzivitātes elements, piemēram, "Operas spoku" noskatīties tieši Ņujorkā, tam piemīt arī tūristu lamatu elements. Mūzikls ir tas amerikāniskais elements, kuru mēs citiem padarām tik dārgu, ka viņi to nevarēs importēt. Runājot par mūzikliem, man ļoti interesants elements šķiet "Hamiltons", kas, kā jau Nikija tajā intervijā nodēvēja, ir tāda kultūras psihoze. Pirms pāris gadiem ASV pirmizrādi piedzīvoja mūzikls, kurā Aleksandru Hamiltonu, cilvēku, kuram bija liela nozīme ASV tapšanā, un arī viņa laikabiedrus, vēsturiskās personas, visus spēlēja latīņamerikāņu aktieri. Tas ir interesants mūziklu fenomens. "Operas spoks" jau ir kaut kas vecs, tā jau ir klasika. Bet pēc savas pieredzes es nevarētu teikt, ka tie mūziklu iestudējumi Brodvejā būtu kaut kas ļoti kvalitatīvs, tas ir tūristu intereses objekts. Paši ņujorkieši iet uz jaunajām teātra izrādēm, bet lielākā daļa cilvēku, kas iet uz mūzikliem, ir tūristi. Tā drīzāk ir atrakcija, nevis nopietns teātra uzvedums, tas ir brends.
Edvards Kuks: Es uzaugu, skatoties "Mūzikas skaņas", un "Mūzikas skaņu" autoriem Rodžeram un Hamerstīnam ir arī citi populāri mūzikli. Bet man interesanti liekas tas, ka "Mūzikas skaņas" nemaz nav par Ameriku, bet gan tajā parādīts Amerikas priekšstats par Austriju, un tā mēs esam atkal apgājuši pilnu apli. Man galvenais iespaids par Ameriku ir tāds, ka viņi visu laiku ražo un prot ražot popkultūru tā, lai to saprot visa anglofonā pasaule, neatkarīgi no tā, vai tas ir no Amerikas vai par Ameriku. Viņiem vienkārši ir tā zelta atslēdziņa.
Ilmārs Šlāpins: Šādā veidā amerikāņu kultūrā – filmās, grāmatās, mūzikā, teātrī –, runājot par citiem pasaules nostūriem, eksotiskiem vai eiropeiskiem, amerikāņi rada pasauli un ar atgriezenisko saiti veido mūsu priekšstatu pašiem par sevi. Vai arī mūsu priekšstatu par Austriju vai Klusā okeāna dienvidu salām mūziklā "South Pacific" utt. Vēl viens stereotips vai pārliecība, kas piemīt gan amerikāniskā kritiķiem, gan tiem, kas pret to izturas ar cieņu, ir tas, ka, gadījumā, ja uzvarēs globālais pasaules modelis, tad visdrīzāk šī globālā kultūra būs amerikāniska.
Edvards Kuks: Iedomājoties pasauli kā lielu, lielu Ameriku, ir jautājums – kuri būs tie krasti un kura būs vidiene? Es ticu – kaut kādā ziņā tas jau ir noticis vai notiek. Ir jau šīs lielvalstis, ne obligāti politiskā vai militārā ziņā, un ir arī klusie reģioni, tādā ziņā pasaule jau ir globāla. Amerika ir izņēmums tajās Rietumu pēcimpēriju valstīs, jo tā oficiāli nekad nebija impērija.
Ilmārs Šlāpins: Nu, Aukstā kara laikā par ASV runāja kā par imperiālistisku valsti ar impērisko domāšanu, vismaz padomju propagandā.
Matīss Kaža: Tagad jau modē ir teikt, ka Ķīna būs tā jaunā, globālā supervara.
0