Aktualitātes
30.05.2019

"Satori" aptauja: Vai nacionālā koncertzāle jāceļ uz AB dambja?

Komentē
2

31. maijā "Satori" un pilsētplānošanas hepenings "MadCity" rīko publisku diskusiju "Nacionālā koncertzāle uz AB dambja: PAR un PRET", kuru būs iespējams vērot arī tiešraidē.

Taču pirms tam mēs uzrunājām vienpadsmit ekspertus, kas ikdienā strādā ar arhitektūru un pilsētvidi, ar lūgumu paust savu viedokli koncentrētā formā. Kultūras ministrija, Nacionālā arhitektūras padome, Latvijas Arhitektu savienība un mūziķi pauduši atbalstu starptautiskajā metu konkursā uzvarējušajam Anda Sīļa projektam, taču citi speciālisti turpina norādīt uz projekta trūkumiem. Mūsu jautājums: vai, jūsuprāt, AB dambis ir labākā vieta koncertzāles celtniecībai un, ja jā, vai uz tā būtu jārealizē Anda Sīļa projekts?

Pēteris Bajārs, arhitekts, studijas "Outofbox" dibinātājs

Katram stāstam ir divas puses, jau sākot no paša pirmā plenēra par koncertzāles novietni, kur AB dambis, it īpaši starptautiskajiem ekspertiem, nebūt nebija viennozīmīga izvēle. Tālākais, jāatzīst, gan notika korekti – konkurss, uzvarējušais (nepārprotami no visiem arī labākais) projekts, pārrunas par skiču un tehnisko projektu. Taču stāsts tika būvēts uz ļodzīgiem pamatiem un trekno gadu burbuļa ēnā. Tāpēc par projekta apturēšanu un pašreizējo diskusiju kaisli nevajadzētu brīnīties.

Skatoties no šodienas pozīcijas – Bilbao efekta laiks ir garām. Šobrīd priekšroka ir mazāk ambicioziem, bet realizējamiem projektiem, kas dod pienesumu apkārtējai pilsētvidei, nevis tiem, kas greznojas uz paplātes. Viļņa šajās dienās sludina savus plānus par koncertzāles būvniecību. Ar divreiz mazākām izmaksām. Mums, lai iekļautos 100 miljonos, tiek piedāvāts jaunais, samazinātais koncertzāles variants. Kompromisu meklējumos diez vai tiks atrasts kaut kas, ar ko tiešām gadu simtiem leposimies.

Tomēr projekta aizstāvju PR mašīna griežas ļoti neatlaidīgi. Eksperti jau tika ignorēti MMM novietnes izvēlē. Šķiet, piedzīvojam kārtējo deja vu KM izpildījumā.

Zaiga Gaile, arhitekte

Mana vieta ir koncertzāle Kronvalda dārzā, un vajadzētu pārstāt to saukt par Kongresu namu, jo tas atbaida. Atbaida tā padomju režīma vēsture, jo šis nams tika būvēts kā kompartijas ideoloģijas un propagandas centrs. Atbaida tā noslēgtā arhitektūra, kompartijas cietoksnis bez dārza arhitektūras pazīmēm. Atbaida klajais un neapdzīvotais betona laukums tā priekšā. Bet vieta ir ideāla no visiem aspektiem, arī vēsturiskajiem, kā tos ir iezīmējis Rīgas visu laiku dižākais pilsētas arhitekts Johans Felsko jau 19. gadsimta otrajā pusē. Visas pilsētas kultūras un izglītības iestādes viņš novietoja dārzu un bulvāru lokā ap Rīgas kanālu.

Veltīju nedēļu esošās ēkas izpētei un situācijas analīzei un savu vīziju iesniedzu Jurim Dambim. Ēkas funkcionālais un tehniskais stāvoklis ir pilnīgi apmierinošs jaunas akustiskās koncertzāles pārbūvei, nekas nav jājauc nost. Mans priekšlikums ir piebūvēt noslēgtajam apjomam priekšā lielo verandu ar pergolām, terasēm, āra amfiteātri un citām arhitektūras detaļām, kas to padarītu par cilvēcīgu, vieglu un aicinošu dārza arhitektūras būvi Rīgas kanāla malā.

Man stāsta, ka Kongresu nams pieder Rīgas domei un tāpēc multifunkcionālo izklaides centru ar lepnajām Rīgas domes Kultūras, izglītības un sporta departamenta biroju telpām nav iespējams dabūt Rīgas akustiskās koncertzāles un koncertu aģentūras "Latvijas koncerti" izbūvei. Ir cerība, ka, mainoties Rīgas domes vadībai, valsts pārvaldes iestādes beidzot sāks sadarboties ar Rīgas domi. Ir cerība, ka tas varētu būt mazāk riskanti nekā slēgt vienošanās ar privātiem baņķieriem un uzņēmējiem.

Mani personiskie argumenti ir pavisam vienkārši – manas paaudzes cilvēkiem piedzīvot Rīgas akustisko koncertzāli. Strādājot pie JRT pārbūves projekta, man ir zudušas ilūzijas par valsts pārvaldības un lielo privāto būvfirmu sadarbības spējām un tempiem. Jau desmito mēnesi teātri nebūvē. Jau trešo gadu valdība nespēj pieņemt nekādu lēmumu par Vāgnera teātri. Sapņi par jaunām koncertzāles vietām uz sauszemes un uz ūdens man liekas utopiski.

Baidos, ka to neizdosies piedzīvot.

Dagnija Smilga, arhitekte, "ĒTER"

Ļoti priecē tas, ka sabiedrībā sāk raisīties diskusija par koncertzāles būvniecību. Bet vienlaikus mani mazliet pārsteidz un šķiet bīstami šo diskusiju noapaļot līdz vienam objektam jā/nē kategorijās.

Es tomēr koncertzāles diskusijas kontekstā vispirms domāju par šādiem jautājumiem: kas ir mūsu vīzija par kopā dzīvošanu pilsētā, un kādu vietu tajā var ieņemt nākotnes koncertzāle Rīgā?

Digitālajā laikmetā arvien nozīmīgāki kļūst cilvēku fiziskie saskarsmes punkti pilsētā. Mijiedarbības galvenie krustpunkti ir pilsētas publiskās vietas – kultūras būves, kā bibliotēka, koncertzāle, mākslas muzejs; infrastruktūras objekti, kā dzelzceļa stacija, autoosta; skolas un slimnīcas; skvēri un parki. Katrs no šiem cilvēku, preču, datu, zināšanu plūsmu krustpunktiem pilda kādu specifisku funkciju. Dzelzceļa stacijai kā infrastruktūras objektam primāri jābūt perfekti iesietai pilsētas plūsmās un jāatrisina ērta cilvēku pārvietošanās. Skolām jārada mūsdienīga, intelektuāli stimulējoša mācībvide – koptelpa ideju apmaiņai. Kultūras būves nereti pozicionējas vai nu kā ikonas, vai arī kā pilsētvides aktivatori. Manuprāt, iespējams panākt abus.

Savā ziņā par koncertzāles nozīmi pilsētā lēmums tika pieņemts jau pirms daudziem gadiem – ambicioza lokācija, ikoniska būve – zīme pilsētai, templis mūzikai. Ņemot vērā mūzikas nozīmi latviešu kultūrā, šāds lēmums šķiet saprotams.

Ja mēs tiešām gribam spriest par labāko vietu koncertzālei, tad būtu jāsāk nevis ar tehniskiem izmeklējumiem par augsnes sastāvu, bet gan ar skaidru vīziju Rīgai. Vai mums tāda ir? Šobrīd prātā nāk vien Hardija Lediņa (skat. attēlu) 1984. gada priekšlikums Daugavas kreisā krasta apbūvei.

Hardijs Lediņš (1955–2004). Zilās lagūnas māja jeb Zilā līča māja. Priekšlikums Daugavas kreisā krasta apbūvei Rīgā. 1984. Nerealizēts projekts. (Attēls no Laikmetīgā mākslas centra krājumiem, oriģināls atrodas Latvijas Arhitektūras muzejā.)

Manā mentālajā pilsētas kartē AB dambis ir adrese. Tas droši vien to "Ūdensgabalu" dēļ, ko agrāk apmeklēju "Noasā". Atceros pastaigas pa aizsalušo Daugavu no RTU līdz Mākslinieku savienības namam un izdzerto vīnu, sēžot uz dambja slīpās plaknes. Taču bez iespējas peldēties, vējains un mazliet kails tas vēl neiezīmējas kā neatņemama pilsētas publiskā telpa. Koncertzāle tam, protams, piešķirtu pavisam citu vērtību. Un es varu iztēloties to kā spēcīgu vietu, kur gribētos būt.

Spraigajās diskusijās par dažādu lokāciju iespējām, lai būtu pārliecība, ka lēmumi netiek pieņemti politisko spēku un privāto interešu labā, būtu jāveic diezgan detalizēta katras vietas izpēte un projekts. Tas prasītu daudz līdzekļu un laika. Kontekstā rodas jautājums: kādēļ šos līdzekļus neieguldīt esošajā koncertzāles projektā, infrastruktūrā un apkārtnes plānošanā, savienošanā ar pilsētvidi, arhitektūras kvalitātes izvērtēšanā, lai to, kas jau iesākts, padarītu labāku? Investējam enerģiju, lai radītu mūsdienu kreisā krasta vīziju ar tādiem "aktieriem" kā bibliotēka, Dzelzceļa muzejs, koncertzāle, Uzvaras parks, Universitātes ciemats!

Katrs publiskais projekts sniedz pieredzi ne tikai arhitektam, bet arī pilsētai kā pasūtītājam. Mums kā sabiedrībai jāmācās šie procesi – kā kopā būvēt pilsētu. Pieņemam lēmumu, būvējam un ejam tālāk! Nākamās svarīgās diskusijas varētu būt par to, kas patiesi var sabojāt pilsēttelpu, – vai atļausim aizbūvēt Andrejsalu vietā, kas bloķēs vēsturiskā centra saskarsmes punktu ar ūdensmalu (Elizabetes, Eksporta ielas un Kronvalda bulvāra krustpunktā)? Vai "Rail Baltic" centrālās stacijas projekts tiešām izmantos infrastruktūras potenciālu uzlabot pilsēttelpu?

Sintija Vaivade, arhitekte

Es biju ļoti izbrīnīta, kad pēc tik ilga laika par šo projektu atkal sāka runāt. Es cienu Andi Sīli un viņa darbu, bet celt 13 gadus vecu līķi ārā no pagrīdes ir muļķīgi. Vislielākā problēma ir AB dambis, un piekritīšu tiem, kas saka, ka tur koncertzāli celt ir absurdi. Nav arī īsti skaidrs, kā notika lēmums tieši par šo lokāciju – atceros, ka konkursā figurēja dažādas vietas, taču pēkšņi parādījās un tika pieņemts AB dambis. Protams, koncertzāli mums vajag un jo ātrāk, jo labāk, taču ir citas tiešām labas alternatīvas tās novietnei. Esmu lasījusi pētījumu par Rīgas pilsētas piedāvātajiem variantiem, un mans favorīts ir Uzvaras parka gals: ņemot vērā infrastruktūras izbūves iespējas, tā ir ideāla vieta. Par arhitektūras kvalitāti varu teikt tikai to labāko, taču zinu, ka ēku vienkārši pārcelt citā vietā arī nav iespējams. Turklāt pirms 13 gadiem mums bija citi sapņi, idejas un pārliecības, bet tagad esam mainījušies.

Neils Balgalis, pilsētplānošanas uzņēmuma SIA "Grupa93" īpašnieks un vadītājs

Tiem, kas vēlas Latvijā uzcelt pieminekli "trekno gadu gāzi grīdā" politikai un pagājušā gadsimta domāšanai par pilsētu (autocentrisms, ikoniskas būves, mega lielas būvniecības un uzturēšanas izmaksas), – AB dambis ir ideāla vieta.

Visiem pārējiem AB dambis ir un būs ideāla vieta pastaigām, piknikiem, būšanai pie ūdens, Vecrīgas skatam un teritorijas savienojumam.

Kā arī dialogam – par varu, PR kampaņām, ES pēdējā brīža naudas piedāvājumu. Un pilsētas plānošanu.

Artis Zvirgzdiņš, arhitektūras platformas "A4D" redaktors

Veiksmīgai, mūsdienīgai publiskai ēkai, arī koncertzālei, būtu jābūt organiskai pilsētas sastāvdaļai, kur cilvēki iegriežas ne tikai uz vakara koncertiem, bet arī citos laikos. Šādai kultūras iestādei būtu jākalpo par attīstības katalizatoru plašākai pilsētas teritorijai – tai vajadzētu stimulēt apkārtējās pilsētvides attīstību: apkalpes infrastruktūru, veikalus, kafejnīcas u.tml. Taču, noliekot koncertnamu uz AB dambja, tas nav iespējams, – ūdens vidū, atstatus no pārējās pilsētas, no ikdienas maršrutiem un satiksmes infrastruktūras, ēka būtu jo sevišķi autonoma, pievienotās vērtības pilsētvidei nebūtu.

Šodienas mēģinājums īstenot padsmit gadus veco projektu tur, kur tam trūkst vietas (jo tāpat jābūvē ūdenī), kur ir slikta piekļuve, un tikai tāpēc, lai tā krāšņotu skatu, raugoties no Vecrīgas, – tā ir trekno gadu pieeja. Dominē nevis centieni koncertzāli veiksmīgāk iekļaut pilsētas struktūrā un pilsētas ikdienas dzīves ritmos, bet gan radīt simbolu – likt izcelties un apliecināt izšķērdīgas ambīcijas, atstājot otrajā plānā racionālus funkcionālos apsvērumus un pilsētvides aspektus. Attiecībā uz citām vietām – lai arī īpašnieka dēļ man personiski un subjektīvi ne visai patīkams šķiet Andrejsalas piedāvājums, tomēr kopumā, domājot par apkārtējā, centram pieguļošā rajona attīstību, – tā noteikti ir labāka izvēle par AB dambi. Arī šobrīd nīkulīgais Uzvaras parka stūris, – domāju, ka nozīmīga publiska ēka, kas ne vien tiecas pārsteigt un būt simbols, bet, pirmkārt, ievērtē pilsētplānošanas aspektus, šajā vietā tieši varētu dot vairāk dzīvības un pozitīvu pienesumu Āgenskalna un visas Pārdaugavas attīstībai.

Māris Jonovs, biedrības "Pilsēta cilvēkiem" pārstāvis

Uz AB dambja ieplānotais Anda Sīļa projekts būs "pastkartes koncertzāle" – būve, kas labi izskatās no tāluma, bet realitātē ir nepieejama. Turklāt bažas rada arī ugunsdrošība – kur cilvēkiem bēgt avārijas gadījumā? Lēkt ūdenī? Neko neatrisinās arī iecerētais gājēju tilts. Turklāt, lai vispār sāktu kaut ko celt uz AB dambja, nepieciešami 30 miljoni eiro tā atjaunošanai. Pēc biedrības "Pilsēta cilvēkiem" domām, šie līdzekļi krietni vairāk noderētu citu akūtāku pilsētas infrastruktūras problēmu risināšanai. Mūsuprāt, piemērotāka vieta koncertzālei būtu tuvā Pārdaugava, piemēram, Torņakalns.

Zane Tetere, arhitekte, interjera arhitekte uzņēmumā "Open AD"

Es gribētu sākt ar prieku, ka beidzot ir atsākušās darbības/runas ap koncertzāles projektu. Rīgai ļoti pietrūkst laikmetīgas kultūras būves, kas celtu ne tikai tūristu piesaisti, bet arī rīdzinieku pašapziņu pēc būtības!

Cik zinu, koncertzāles apspriežamās novietnes ir pieminētais AB dambis, Eksporta iela Daugavas malā un Uzvaras parks, kas man šķiet vismazāk atbalstāms.

Domājot par AB dambi no baudītāja/estēta aspekta kā par lielisku, respektablu, zīmīgu un ļoti īpašu vietu koncertzālei uz ūdens, – es noteikti esmu Par! Ja vērtē ekonomiskos apsvērumus, kurus šī novietne ievērojami palielina paša dambja sakārtošanas dēļ, protams, ir arguments Pret. Tīri subjektīvi es sliecos baudīt.

Anda Sīļa piedāvātais tēls papildina šo kopējo kompozīciju. Taču, lai panāktu vēlamo un piedāvāto koncertzāles būves efektu, nepieciešama kvalitatīvu materiālu izvēle un smalki mezglu/detaļu risinājumi.

Ventis Didrihsons, arhitekts, pilsētplānotājs

Koncertzāle (investīcijas) ir nopietns attīstības katalizators vienai vai otrai teritorijai (degradētai vai neattīstītai), tādēļ novietnes izvēlei ir jābūt profesionālai no pilsētplānošanas viedokļa. Joprojām šādu analītisku un profesionālu izvērtējumu neesmu redzējis.

Manuprāt, koncertzāle ir nozīmīgs publisks notikums pilsētvides un ikdienas dzīves kontekstā, drīzāk aktīvs krustojums, nevis izolēta pussala, kāda ir/būs AB dambja novietne. Un visbeidzot izmaksas – būvniecība uz AB dambja varbūt treknajos gados likās normāli, bet šodienas situācijā tas nudien nešķiet prātīgi, un pievienojos sašutumam par to, ka šī novietne atkal ir dienas kārtībā.

Austris Mailītis, arhitekts, "Mailītis Architects"

Koncertzāles mūsdienās līdzinās katedrālēm senākos laikos. To jēga ir kultūras un nācijas eksistences apliecinājums, garīgās dimensijas piešķīrums. AB dambis ir viena no spēcīgākajām un redzamākajām vietām mūsu "kultūras katedrāles" celtniecībai. Koncertzāle šajā vietā var palīdzēt pilsētai. Tā var satuvināt krastus, padarīt Rīgas centru –  Daugavas lielo klajumu – vairāk apdzīvotu un kreisā krasta pilsētvidi pilnvērtīgāku, aktīvāku un humānāku. Arhitekta un mākslinieka Hardija Lediņa pirms 35 gadiem tapusī Pārdaugavas vīzija (skat. attēlu augstāk) var būt par ierosinājumu paraudzīties uz kreiso krastu ar labvēlību un iztēli – saskatīt tajā skaistumu, neparastumu un iespēju. 

Dažādas lokācijas ir vairākkārtīgi, profesionāli izvērtētas. Pilsētbūvnieciski, tehniski, juridiski un finansiāli būvniecība uz AB dambja ir pamatota.

Koncertzāle kultūras un nācijas iesakņošanas nolūkos ir nepieciešama iespējami drīz. Lieli projekti prasa apjomīgus laika un finansu resursus. Ja vēlamies pieredzēt visaptverošas pārmaiņas un jaunus horizontus, jāceļ pakāpienu pa pakāpienam. Tagadējie pakāpieni balstās uz iepriekšējiem, nākamie uz tagadējiem. Manuprāt, jāturpina īstenot iesākto – priekšā vēl garš ceļš līdz realizācijai. Procesā var projektu uzlabot, padarīt iedvesmojošāku un arī pievērsties kreisā krasta pilsētvides attīstībai kopumā. Mums jāuzceļ šis pakāpiens, lai varam būvēt nākamos.

Jānis Ķīnasts, pilsētvides plānotājs un dizainers

Pēc portālā "A4D.lv" ievietotā Arta Zvirgzdiņa raksta "Koncertzāles kaismē" izlasīšanas nolēmu veltīt laiku tam, lai iepazītos ar visiem 110 raksta komentāriem. Izlaižot atkārtošanos, aicinu Nacionālās koncertzāles jautājumā ieinteresētos katram pašam to visu izlasīt. Tur atrodami ne vien vērtīgi Anda Sīļa skaidrojumi par "visu procesu", bet arī nacionālpatriotiski aicinājumi šo lietu (vai tomēr vietu) uztvert "pāri arhitektūrai", pievienojot arī neizbēgamo ķīvēšanos un kritiku par nepilnvērtīgi veikto tā saukto "pilsētplānošanas analīzi".

Tāpēc savu viedokli, kas ir vērojums, fokusēšu tieši uz to, kas ir vieta kā tāda, un diviem fundamentāliem jebkuras vietas raksturlielumiem – tās vidu un malām. To visu papildināšu ar nelielu devu iztēles un pozīciju, ka šo vērojumu varu veikt kā cilvēks, kurš ir uzaudzis Liepājā un pašlaik dzīvo Cēsīs, pa vidu astoņus gadus pieaugot Rīgā. Atšķirībā no vidus abās malās ir jaunas koncertzāles. Dažreiz perifērija rāda piemēru centram.

Bet kas tad īsti ir vieta? Visvienkāršāk un reizē visnepilnvērtīgāk ir vietu definēt kā reducētu telpas punktu, ko ērti varam izteikt ar x,y,z koordināšu palīdzību, tādējādi to padarot par vienmēr aprēķināmu un telpiski transformējamu parādību. Bet tā gluži nav. Vietu neraksturo tikai tās telpiskās dimensijas, ar kurām operēt tik nadzīgi steidzas arhitekti.

Ir pamats uzskatīt, ka vietu papildus tās telpiskajiem parametriem (kas ne vienmēr ir svarīgākie) raksturo arī ainava ar tās daudzveidīgajiem attiecību mērogiem (īpaši sezonalitāte), dažādas robežas (pieejamības un pārējas zonas), tās identitātes limiti (es nevaru būt viss, man ir jābūt kaut kam), prasmes, kas liekamas lietā, lai kāda vieta vispār varētu rasties un turpinātu radīt šīs prasmes (mūzika), nepieciešamās rūpes un rūpība, ko kāda vieta var ienest realitātē (jauna veida apsaimniekošanas prakses), un pavisam noteikti arī laiks, kas "vietas" kontekstā būtu uztverams nevis par mērniecības rīku (no – līdz), bet gan par mediju un pat platformu (kur – kad). Varam pievienot arī gudro jēdzienu "sensorās struktūras" un netveramo vietas garu un atmosfēru.

Ja par Nacionālās koncertzāles vietu domāsim tikai kā par būvlaukumu, būsim sprukās. Lai radītu vietu, ir jāspēj "dizainēt" visās minētajās dimensijās.

Sekojot šādai domai, iznāk, ka vieta ir pieredzes ietvērums, kas vienuviet savieto (!) un tuvina daudz smalkākas parādības, ar kurām visām mums kolektīvi jāspēj "strādāt". Galu galā, mēs taču nesakām, ka mūsu galvā kaut kam vairs nav telpas vai mūsu sirdī tam vienmēr būs telpa. Mēs lietojam vārdu "vieta", un katrs intuitīvi jūt, ka vietas sajūta sniedzas dziļāk par jebkuru virsmu. Mēs katrs zinām atšķirību starp māju kā ēku un mūsu mājām kā savu vietu. Tāpat arī aicinu domāt par Nacionālo koncertzāli kā par mājvietu, kurā iemājot mūzikai visās tās izpausmēs.

Tam pievienojot ideju par vietas vidu un malām, kļūst skaidrs, ka svarīgākie jautājumi par Nacionālo koncertzāli šķiet tie, kas tikuši visvairāk ignorēti. Pirmkārt, kas īsti tur notiks un kāda veida saturs un pieredzes šajā vietā būs iespējamas? Otrkārt, kur šī vieta sāksies un beigsies jeb kurā brīdī tā taps par kaut ko citu un tās malas kļūs par vidu kādai citai vietai?

Vai mūziķis, sabiedriskajā transportā ar planšetdatora palīdzību pieslēdzoties mēģinājumu procesam, savā ziņā jau neatrodas uz vietas? Kad un kur īsti sākas te un tur? Tā tās vietas strādā – saslēgtas vienotā tīklojumā, kur viena lieta nomaina citu, katrai pašai kļūstot par vietu kaut kam. Un tā par šīm vietām arī ir jādomā.

Protams, jāņem vērā, ka šāda projekta analīzē nepietiek tikai ar vides ģeogrāfijā un dizainā balstītu filozofiju un svarīgi ir arī tādi apsvērumi kā politiskais aparāts, uz kura fona dabas vides apstākļi un inženiertehniskā infrastruktūra šķietami kļuvuši par otrā plāna aktieriem.

Tāpēc arī mans viedoklis nav atbalsts vai noliegums, bet lūgums domāt par Nacionālo koncertzāli kā par dinamisku notikumu un procesu (teju radīšanas aktu), kura laikā tikties tik daudzām iesaistītajām pusēm, realizējot jauna veida sadarbības un sociāl-materiālās prakses, lai kļūtu par vienotu kopienu – kas tad arī ir tā vieta, kas mums īsteni nepieciešama.

Kāpēc tik tiešām šo projektu neizmantot, lai soli pa solim iedzīvinātu kādu Rīgas nomales apkaimi, to no "malas" tuvinot "vidum"? Satraukšanās par Rīgas izmirstošo centru ir pamatota, taču domāju, ka šajā procesā jauns "zvaigžņu arhitektūras" objekts neko nemainīs, vien radīs vēl nomācošāku kontrastu ar sliktajā stāvoklī esošajām ielām un aklajiem namu logiem.

Ja mēs gribētu būt īsteni drosmīgi, inovatīvi un Nacionālās koncertzāles veidošanā integrētu kultūrplānošanas un vietrades pieejas, tad aizdomātos par kādu unikālu vietu Rīgas nomalē, kurai 2003. gadā tika izstrādāta perspektīvā izmantošanas koncepcija un kurā jau tagad notiek mākslas un mūzikas aktivitātes ar festivālu "Komēta" priekšgalā.

Tas ir Daugavgrīvas cietoksnis. Ar savu novietojumu, atmosfēru un aizmirstības faktoru tas piedāvā paraudzīties uz mūsu nākotnes Nacionālo koncertzāli kā īstu apkaimi, kurā cilvēciskā mērogā glīti, gaumīgi un mēreni izvietots vesels komplekss ar dažāda izmēra akustiskām zālēm, konferenču centriņiem, mēģinājumu un ierakstu studijām, mākslinieku rezidencēm, kā arī pieejamu mājokli visiem interesentiem. Tam visam pievienojam saglabātu kultūrvēstures mantojumu, integrētu koka arhitektūru, dārzus, ilgtspējīgus inženiertehniskos risinājumus, un gatavs.

Protams, neaizmirstot arī piestātni, kurā tikko no Rīgas centra, Jūrmalas un pārējās Eiropas ieradušies pasažieri var noīrēt aktīvās mobilitātes pārvietošanās līdzekļus, lai laiski izbaudītu Eiropas unikālāko koncertzāli, kas nevis mēģina harmoniski iekļauties kādā teritorijā, to transformējot, bet ir šī teritorija, pašos pamatos transformējot ideju, kas ir un var būt vieta, ko saucam par savu Nacionālo koncertzāli.

Un šāds process ir realizējams stratēģiski, sākot ar jēgpilnām investīcijām pamata vajadzībās, kas ne vienmēr ir tās dārgākās.

Tu tikai iztēlojies!

P.S. Pirms dažām dienām veicu aptauju Twitter par to, kas Rīgai visvairāk nepieciešams. Aptaujā piedalījās 118 respondenti, no kuriem tikai 10% (18 resp.) atbalstīja jaunas koncertzāles nepieciešamību, to apsteidzot e-skūteru infrastruktūrai un kuģīšu satiksmei. Tā gadās.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!