Foto no Luīzes Pastores personīgā arhīva
 
Aktualitātes
02.09.2019

"Satori" aptauja: Pirmais 1. septembris

Komentē
1
Saglabā

Lai gan šogad skolēni skolas gaitas atsāk 2. septembrī un pirmklasnieku pirmā skolas diena nav tradicionālajā datumā, lūdzām sabiedrībā pazīstamus cilvēkus dalīties ar savām pirmā 1. septembra atmiņām – miglainām un asociatīvām vai pavisam skaidrām un grafiskām. Sajūsma, satraukums, gladiolas, zeķbikses – kā viņi atceras savu pirmo skolas dienu?

Luīze Pastore, rakstniece

Skola nodega, kad man bija pieci gadi. Tā kā ēka atradās ielas pretējā pusē, es to nakti, tās liesmas, tās bailes atceros spilgti. Atšķirībā no manām vecākajām māsām – skolniecēm, kuru kvēlākais sapnis beidzot bija piepildījies, – es patiešām biju nobijusies.

Mamma piedalījās skolas atjaunošanas darbos un piepeši kļuva diezgan aizņemta, tāpēc jau pēc dažiem mēnešiem, piecu gadu vecumā, es attapos uz citu ēku pārceltās skolas solā un dažu dienu laikā apjautu savu māsu patieso sajūsmu par skolu liesmās. Jaunuzceltajā ēkā sāku mācīties tikai trešajā klasē, septiņu gadu vecumā. Neko daudz par skolas gaitām pirms tam neatceros – tikai to, ka sākumā nepatika, bet pēc tam pieradu.

Biju izvēlēta lasīt kaut kādus dzejolīšus jaunuzceltās ēkas pirmajā, svētku dienā. Tur bija daudz svarīgu onkuļu, kas garlaicīgi runāja mikrofonā, un kaut kad bija paredzēts runāt arī man. Dzejolīšus zināju no galvas, mācēju daiļi noskaitīt, tādas lietas man padevās un neuztrauca. Vissvarīgākais šajā dienā bija manas jaunās, pumpainās zeķubikses, nekam citam nebija nozīmes. Bija mana kārta runāt, un sev par pārsteigumu uzzināju, ka arī man ir jārunā mikrofonā. Pateicu pirmo vārdu un apklusu. Kas tā tāda par nesmuku balsi? Viens no svarīgajiem onkuļiem, tas ar lielo krustu kaklā, uzlika roku man uz pleca. Tas mani nekādi nenomierināja, bet iedzimtā iekšējās teicamnieces balss lika turpināt skaitīt dzejoli, cenšoties apvaldīt riebumu par izķēmoto balsi, kas atskanēja pāri visam ļaužu pilnajam laukumiņam un nepavisam nebija manējā. Laikam jau tomēr tas nebija nekāds dzejolītis, bet kaut kas no sērijas "ko sēsi, to pļausi". Par to liecina fotogrāfija, kas man saglabājusies no šīs dienas, – es runāju mikrofonā, man rokās ir groziņš ar sēklām, kuras laikam taču bija paredzēts bārstīt, skaitot to "kaut ko", bet man aiz muguras stāv direktore ar gladiolām, pagasta vecis ar deviņdesmito gadu ikoniskajām hameleonbrillēm un luteriskās baznīcas galva. Fotogrāfijā skaidri redzams, kā arhibīskaps Vanags apbrīno manas kolosālās, pumpainās zeķubikses.

Raimonds Briedis, literatūrzinātnieks

Žēl, bet pirmais septembris man laikam ir tikai kopbilžu fotogrāfijas. Tās var aplūkot secībā un ieraudzīt, cik ļoti mainījusies klase, – kuri no klasesbiedriem parādās visās 11 bildēs un kuri no dažām ir aizklīduši.

Visās bildēs ir saulains, izņemot 2. klasi, kurā esam fotografēti zālē. Tāpēc vienmēr zinu, ka 1973. gada 1. septembrī lija. 1980. gada pirmajā septembrī klases sastāvs nomainījās. Un, 11. klasi sākot, man pie rokas ir puisītis, par kuru vairs nezinu neko. Citus pirmos septembrus neatceros, toties atceros kādas dienas pirms vai pēc. Vienu reizi pirmajā septembrī saņēmu gladiolu.

Toms Bricis, meteorologs, žurnālists

Bija sācies garlaicīgs rudens, un skola manī neizraisīja lielu interesi, jo nebiju gājis bērnudārzā un tāda masveidīga socializēšanās likās vairāk apgrūtinājums nekā aizraujošs izaicinājums. Lasīt, rakstīt un rēķināt man bija iemācījis tēvs, mums bieži bija interesantas sarunas, kuras vēl šodien šķiet vērtīgas un raisīja manu interesi par pasauli apkārt. Kad sāku skolas gaitas, nesen bija veiktas izmaiņas, un 1. klasē bērniem bija jāsāk iet 7, nevis 6 gadu vecumā. Mani vecāki nolēma, ka esmu gatavs skolai 6 gadu vecumā, tāpēc pirmā spilgtā atmiņa ir par to, ka esmu jaunākais klasē, un, kad vecāki mani tajā ieveda, klases audzinātāja viņiem nopietni jautāja, vai es māku lasīt un skaitīt. Vecāki atbildēja apstiprinoši. Tobrīd man tas tiešām likās nopietns jautājums un radās vēlme apliecināt savas spējas un kliedēt skolotājas bažas. Protams, ka tas bija tikai tāds sarunas uzturēšanas un mazliet joku jautājums, jo formalitātes mācību uzsākšanai jau bija nokārtotas. Vēlāk skolotāja visiem lika uz lapiņas uzrakstīt, par ko vēlamies kļūt, kad izaugsim lieli. Lai arī man jau tolaik bija pārliecība, ka gribu pētīt dabu vai laikapstākļus, gan tobrīd, gan vēl daudzus gadus kautrējos par šo savu izvēli un uz lapiņas uzrakstīju "ārsts".

MNTHA, mūziķe

Par pašu, pašu pirmo septembri daudz neatceros, vienīgi to, ka bija milzīgs satraukums un daudz cerību par to, kā skola varētu izvērsties. Ļoti gribēju iegūt draugus, taču bailes komunicēt ar jaunajiem klasesbiedriem laikam tomēr ņēma virsroku. Katrs nākamais pirmais septembris nāca ar lielāku vilšanos – apziņa, ka neiederies citu vidū, laikam bija šīs vilšanās pamatā. Bet cerība nekad nezuda, tostarp par to, ka skolā starp eksaktajiem priekšmetiem parādīsies vairāk radošo, ar mūziku un mākslu saistīto.

Šķiet, ka Mākslas akadēmijā visi pirmie septembri bija fantastiski – tur nav ko piebilst. Katra gada sākumā jau zināju, ka mentālā, garīgā, fiziskā un visādos citādos līmeņos būs smagi izdarīt visu to, ko vēlos, bet vienlaikus bija pilnīgi vienalga, jo darīju to, kas man patīk.

Lizete Upīte, režisore, animatore

Pirmajā klasē dienasgrāmatās visas mācību stundas tika atzīmētas ar konkrētu zīmuļa krāsu. Atceros, ka dienu pirms 1. septembra biju manāmi satraukusies par to, kā es sapratīšu, kura krāsa atbilst kuram mācību priekšmetam un kura grāmata man jāliek somā, un vispār – kas man būs jādara. Bet pats pirmais septembris bija ļoti patīkams. Ārā bija brīnišķīgs laiks, pienāca daudz apsveikuma vēstuļu no vecvecākiem un krustvecākiem. Mani sapucēja – mugurā bija speciāli šūta tumši violeta kleita, uzpītas divas peļastes. Īsi pirms došanās uz skolu mani sabildēja zem ābeles. Tagad jauki skatīties tās bildes, jo atceros, kā satraucies tētis bildē, kamēr mamma diktē, kā jānostājas.

Klasē ienācām vieni no pēdējiem. Bērni bija jau sasēdušies, kamēr vecāki rindiņā stāvēja telpas aizmugurē. Spilgti atceros bērnu mammu īso matu sasukas – tādas labi uzkasītas un ar laku iestiprinātas.

Šķiet, ka nākamā diena bija lielāks šoks, jo sapratu, ka vakardienas modinātājs, agrā celšanās no rīta un pošanās uz skolu nebija vienreizējs pasākums, bet kopš šī brīža – ikdiena. Un tā es cītīgi sāku gaidīt pirmās rudens brīvdienas.

Zaiga Pūce, biedrības "Ascendum" valdes priekšsēdētāja

Jāsaka, ka pats pirmais septembris man atmiņā ir saglabājies diezgan miglaini, vairāk tas asociējas ar pirmās klases bildi, taču sajūtu par skolas gaitu uzsākšanu gan atceros ļoti labi. Pirmo reizi vecāki mani aizveda uz skolu vēl pirms pirmā septembra, lai es zinātu, kā tur izskatās. Kad iegājām skolā, visi bija stundās un skolas gaiteņi bija tukši. Man kā bērnam, kurš diezgan daudz no savas bērnības pavadījis slimnīcās, pirmā asociācija klusajos skolas gaiteņos bija ar ārstniecības iestādi un visām no tā izrietošajām nepatīkamajām emocijām. Man šķita, ka vecāki izmanto manu sajūsmu par skolu, lai apmānītu un aizvestu uz slimnīcu. Par laimi, neilgi pēc ienākšanas skolā noskanēja zvans un gaiteņi piepildījās ar dažāda vecuma bērniem. Tad sapratu, ka tā tiešām ir skola. Skolas gaitu uzsākšanu gaidīju ar lielu nepacietību. Man šķita, ka skolā labākais ir tas, ka tur vairs nav jāguļ pusdienas laiks, kā tas bija bērnudārzā, un, uzsākot mācības, tu kļūsti liels un patstāvīgs. Manā atmiņā pirmais 1. septembris bija saulains, un es atceros, ka man rokās bija garas gladiolas. Atceros svinīgo brīdi, kad lielie (9. klase) mūs ieveda svinīgajā līnijā un viss šķita tik aizraujoši. Vienīgais, par ko bija mazliet žēl, ka pēc tam vairs nebija jāvelk skaistās skolas formas.

Edgars Bāliņš, komiķis

Kad devos uz pārsimts metru attālumā no mājām esošo skolu savā pirmajā septembrī, man nebija nekādu jautājumu par to – gribas vai negribas uz skolu, vai ābece iegādāta un vai omīte būs izgludinājusi balto kreklu un tumši zilo vesti. Mani interesēja tikai tas, kuri bērnudārza čomi būs manā klasē, jo tur, bērnudārzā, mēs bijām nešķirami un, pasarg' dievs, ja kāds būs aizgājis uz 2. vidusskolu. Kādi pieci seši bijām, un ar tiem jau kopīga valoda nebūs jāmeklē – pārējos iepazīs ar laiku. Ogre tomēr ir pietiekami maza, pārējie noteikti ir no otra bērnudārza, Pārogres vai Ciemupes. Učene arī tāda baigi smaidīgā, gan jau grib izpatikt vecākiem – nekas, nekas, pāris nedēļas un mēs tevi novedīsim, ha, ha. Ok, pāris bildes pie skolas ieejas, un tad visiem kopā jāiet uz aktu zāli, kur mūs ved pie rokas 12. klases skolēni – viņiem pēdējais gads, mums pirmais. Wow – viņi jau TIK lieli! Puse no viņiem mierīgi varētu strādāt par pārdevējiem veikalā, biļešu pārbaudītājiem estrādē vai pat sēdēt vilcienam pie stūres! Es tiešām arī būšu tik liels, kad pabeigšu skolu? Tad dodamies klasē, mūs sasēdina pa diviem pie katra galda, un skolotāja visus sveic šajā lielajā dienā un nosauc katra jaunā censoņa vārdu. Paga, ko? Četri Edgari vienā klasē? Ok, skaidrs, tātad turpmāk mani visi sauks tikai uzvārdā. 

Dace Meiere, tulkotāja

Brīnišķīgais apsolījums un milzu cerības. Lieliskā īstā dzīve. Pacilāto sākuma sajūtu atceros skaidrāk par skaidru. Kopā ar rudens smaržām, visiem tiem āboliem vēsi rasainā zālē un tādā garā. Brīnišķīgais apsolījums un jaunās dzīves sākums, kurā iesoļot ar lepni un cerīgi paslietu asteru pušķi. Pavisam drīz kļūs skaidrs, ka dzīve ir stipri patīkamāka, ja termometru iebāž tējā un uz to apsolījumu vietu neiet. Bet tik un tā gadu pēc gada augusta beigas un septembra sākums sola, ka tagad gan, nu būs.

Un tā tas ir joprojām: no manām jaunajām dzīvēm vismīļākās ir nevis pirmā janvāra, saulgriežu vai kādas citas, bet tieši septembra sākuma jaunās dzīves. Zinu, ka visi tie skaistie, sev izteiktie solījumi nonāks turpat, kur pagaidām lepnās asteres, augšuptiecīgās gladiolas un visi iepriekšējie labie nodomi, bet kas par to.

Atkal visur tā ābolu smarža, debesīm īstā krāsa, augstums un pareizais zvaigžņu daudzums, un ir sajūta, ka tūlīt, tūlīt sāksies kaut kas jauns un brīnišķīgs. Gribas nopirkt jaunu pildspalvu un kladi, pieteikties kursos, atsākt mācīties ko sen atmestu, atrast vingrošanas zāli, sasolīt sev visu ko, iesoļot rudenī un jaunā dzīvē ar lepni paslietām puķēm.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!