Aptauja
28.11.2019

"Satori" aptauja par bailēm

Komentē
0
Saglabā

Lai gada tumšākajā laikā nepaliktu vieni ar savām bailēm no neapgaismotām ielām, aukstuma, vientulības, bezjēdzības, nāves un citiem reāliem vai iztēlotiem draudiem, aicinājām sabiedrībā pazīstamus, drosmīgus cilvēkus pastāstīt, kas biedē viņus. Te arī atbildes.

Inga Gaile, rakstniece

Esmu bailīgs cilvēks. Vai drīzāk, jutīgs. Mans ķermenis uztver brīdinājuma signālus par briesmām, kas bija reālas maniem senčiem, bet šobrīd, pateicoties modernajai medicīnai, feminismam, transporta attīstībai u. c., vairs nav tik apdraudošas man. Piemēram: iespējams, ka pirmās nakts tiesības, kas reāli apdraudēja manu vecvecvecvecvecmāmiņu, caur gēnu virpuļiem joprojām man liek mazliet fiziski baiļoties no it kā ietekmīgiem vīriešiem, tomēr reālajā dzīvē es apzinos, ka daļa no vīriešiem ir tikuši galā ar visatļautības vilinājumu, ko radījušas viņu senčiem piešķirtās privilēģijas, un, pat ja tas nav noticis, tad es pati jau šobrīd varu tikt galā ar dažādām situācijām.

Atļaušos citēt savu dzejoli "Gultas vienradžiem" (mazliet baidoties, ka tikšu nosodīta par augstprātību):

"...kad esmu baidījusies no tumsas, no klauniem, no nomiršanas,
no pulksteņa, no skaļuma, no mašīnām,
no iespējas, ka nebūs vairs naudas un mēs paliksim par bomzīšiem,
es pārnāku mājās, pie savas ģimenes, es apguļos gultā, un vienmēr kāds atnāk un patausta pieri,
lai uzzinātu, vai man nav paaugstināta temperatūra."

Tā tad arī ir mana šī brīža formula: apzināt bailes, nosaukt tās vārdā un tad organizēt savu dzīvi tā, lai es kādam varētu pataustīt pieri un viņš, viņa vai viņi – man.

Kristians Brekte, mākslinieks

Man bail savainot rokas, ziniet… tā kā ķirurgam.

Man bail iešķērpt sev ar nazi, griežot desu. Man bail noraut pirkstu fleksējot vai apdedzināt plaukstas ugunskurā. Vispār man liekas, ka tas ir ļaunāk nekā palikt mēmam. Kod man mēlē, nevis sit pa nagiem!

Man bail no suņiem aiz žogiem un ielās, un mežā.

Bet tad es atņirdzu pretī zobus un reju. Man bail, ka iekodīs rokā.

Dabūt trakumsērgu ir ļaunāk nekā būt trakam.

Justīne Kļava, dramaturģe

Visvairāk mani biedē neziņa un neskaidrība. Tiklīdz ir kāds nezināmais lielums, mans prāts, visbiežāk bez mana personīgā akcepta, uzkonstruē baisākos iespējamos notikumu scenārijus un liek man reaģēt tā, it kā tie norisinātos nevis manā prātā, bet šeit un tagad. Šī iemesla dēļ mani biedē neatbildētas īsziņas un nepaceltas telefona klausules. Agrāk satraucošās situācijās es vai nu izvēlējos nevienam nezvanīt vispār (zvanot opcija, ka kāds nepaceļ telefonu, tomēr ir krietni lielāka nekā tad, ja zvanīts netiek vispār), vai arī zvanīt 75 reizes pēc kārtas, kamēr adresāts vai nu paceļ, vai arī viņam izlādējas mobilais telefons, bet tas, protams, noved pie situācijas eskalācijas.

Tagad jau labu laiku esmu panākusi, ka mana trauksmainā daļa mācās no pieredzes un saprot – ja mani ģimenes locekļi un draugi pirmajā reizē neatbild uz zvanu, visticamāk, tas ir tāpēc, ka viņi ir aizņemti savās ikdienas gaitās, nevis tāpēc, ka pa pilsētu klīst kāds sērijveida maniaks, kurš sagrābj par ķīlniekiem man mīļus cilvēkus, lai atņemtu tiem mobilos tālruņus.

Jana Jarinovska, cilvēktiesību aktīviste

Man bailes dzīves laikā ir sekojušas un mainījušās. Sākot no tā, ka bail palikt ciemos pie vecvecākiem bez sava mīļotā rotaļu zaķīša. Bailes no tā, ka nomirs mani vecāki. Bailes no tā, ka skolā kāds smiesies par mani. Bailes no tā, ka neatradīšu īsto mīlestību. Bailes no tā, ka palikšu bez darba. Bailes no tā, ka kaut ko sajaukšu un izgāzīšu kādu pasākumu. Bailes no tumšiem parkiem, caur kuriem jāiet uz mājām. Bailes no tā, ka mīļotais cilvēks neceļ klausuli, jo visdrīzāk viņš ir nevis ar kaut ko aizņemts, bet tieši šobrīd mirst. Bailes, bailes, bailes, mīlestība, prieks, bailes, prieks, laime, mīlestība, skumjas, bailes, mīlestība, sēras, bailes, aizrautība, satraukums, bailes, prieks, laime, mīlestība, bailes. Tā daudzas jo daudzas emocijas pamīšus viena ar otru. Bailes manā dzīvē ir gājušas roku rokā ar visu emociju gammu. Galvenais ir spēja neiegrimt tikai vienā no šīm emocijām, bet spēt tās sajaukt, tādā veidā panākot to līdzsvaru, kas ļauj dzīvot, eksistēt un būt.

Maima Grīnberga, tulkotāja

Dažāda kalibra baiļu organismā ir daudz un vienmēr.

No lokāli globālām bailēm lai būtu divas.

Kopš 2014. gada un notikumiem Ukrainā sajūta par dzīvi uz pulvera mucas neatkāpjas ne brīdi.

Kopš 2019. gada Igaunijas parlamenta vēlēšanām un pašreizējās valdības izveidošanās ir bail, ka ambīciju un varaskāres dēļ tādi paši suņa murgi varētu būt iespējami arī Latvijā.

Pārējās ir destruktīvā tipa egoistiskās bailes.

Piemēram, profesionālās bailes iedalās divās apakšgrupās: 1) patiesībā mans darbs nevienam nav vajadzīgs; 2) veiktspējas bailes – ka perfekcionisma uzstādījumam, kāds man neapšaubāmi ir, nav seguma kapacitātē. Bailes kļūdīties, pārprast, pārskatīties.

Bailes, ka dzīve jau atkal pārbaudes nolūkos ievedīs mani situācijās, kurās aktivizējas pašas derdzīgākās rakstura īpašības un es nemāku rīkoties tā, lai pati sev neriebtos.

Bailes no bezpalīdzības vecumā, no tā, ka neļaus mierīgi nomirt.

Arturs Skutelis, mūziķis

Kad man bija piecpadsmit sešpadsmit gadu, pārvarēju vairākas bailes, tās konfrontējot: kāpu arvien lielākās virsotnēs, lai nebaidītos no augstuma, gāju nakts pārgājienos cauri mežam, lai atmestu bailes no tumsas u. tml. Un tas nostrādāja. Iziešana ārpus komforta zonas kā atbildes sitiens jebkādām bailēm – šāds paņēmiens likās efektīvs toreiz un tāds tas man šķiet arī tagad. Bet, laikam ejot, lietas, kas biedē, ir kļuvušas sarežģītākas. Piemēram, vienā no jaunākajām intervijām Noams Čomskis sacīja, ka zemeslodes un cilvēces pastāvēšana šobrīd ir apdraudēta vairāk nekā jebkad agrāk – pastāv liela kodolkara varbūtība un klimata pārmaiņas nu jau ir nenovēršams fakts. Viņš to saka pēdējos gadus desmit piecpadsmit un ne tikai viņš, protams, bet kā mēs tiksim ar to galā un ko man tagad darīt, ko konfrontēt – es nezinu.

Kirils Ēcis, rakstnieks, režisors

– Nu, kāpjam lejā? Es trīcošā balsī prasu.
– Paga, tur ir vēl vienas trepes.

Mēs izlīdām cauri baznīcas sētai. Tur bija caurums, un baznīcai apslietās stalažas it kā norādīja uz to, ka mums nemaz nav citas izvēles. Sargu neredzējām, šķiet, arī kameru nebija. Es kā vienmēr centos viņus atrunāt un kā vienmēr ar prieku ļāvu noraidīt šo piedāvājumu. Es spēlēju atbildīgā lomu, bet tomēr sekoju: tāds specifisks Stokholmas sindroma paveids. Stalažas ir ārkārtīgi skaļas, jo sevišķi naktīs. Mēs kāpām neelpojot un saudzīgi, it kā pārrastos vēlu pie saviem trauslā miegā guļošajiem. Šīs iešanas tur, kur nedrīkst, kāpšanas vai nu pamestās, vai topošās mājās, vai tādās, kas tiek restaurētas, nekad nav plānota nodarbe. Pašas nāk pretī. Tajos retajos brīžos, kad sākam sevi apšaubīt, mēs attaisnojamies ar šo nodoma trūkumu.

Pēdējo triju gadu laikā ar nodoma trūkumu esmu pabijis daudzās augstās vietās. Vienā no visām tām ziemām ar Ūpi iekļuvām kādā topošā biroju ēkā klusajā centrā. Pusceļā sapratām, ka tur ir pilns ar kamerām, bet tik un tā turpinājām kāpt. Pa lūku pēdējā stāvā izrāpāmies uz jumta, sniega nebija, kailsals, tādi biezi garaiņi kāpa no mutes, pilsēta ziemas miegā. Jumta vienā stūrī pamanījām dīvainu ierīci – tā kā putekļsūcējs, bet ar gāzes balonu. Ugunsmetējs. Mēs taustījāmies ap šo aparātu ar tādu apbrīnu, it kā tikko būtu redzējuši to nokrītam no debesīm. Šī bilde man iespiedusies zem plakstiņiem– kailsala nakts, visi pilsētas skursteņi vijas augšup, divi trīcoši puikiņi un ugunsmetējs.

– Neej tik tuvu malai.
– Kiril, te ir margas!
– Es zinu, bet tik un tā.

Salst deguns, ir novembris tomēr. Es stāvu, iekrampējies apmetuma putekļiem noklātā stienī, un baidos. Baznīcas lielais pulkstenis, kas atrodas rokas stiepiena attālumā, rāda gandrīz četrus. Varētu pārgriezt laiku, ļaudis izgulētos beidzot, mostos tādi priecīgi, smaidīgi, un sāktos pavisam jauna dzīve, labi, tas droši vien tā nestrādā… Skatienam pazudis gan Ūpis, gan Sofa, redzēju viņus aizejam pa stalažām katru uz savu pusi. Es, aizturējis elpu, cenšos noķert katru mazāko troksnīti. Šāda ir katra reize: es uzrāpjos kaut kur, visu nožēloju, pēc tam nokāpju lejā un atkal esmu tīrs. Bet tas viss caur bailēm. Man ir bail. Ļoti bail. Man ir bail no augstuma, man ir paniskas bailes par saviem draudziņiem, es nevaru noskatīties uz viņiem augstās vietās, pie malām, ar asiem priekšmetiem rokā, es sapņos redzu viņus krītam un sevi krītam, un tik daudz ko krītam, un tomēr to visu pārkrāso bailes no tā, ka kaut ko palaidīšu garām, ka nebūšu daļa no šīs atmiņas, ka nedabūšu aptaustīt ugunsmetēju, ka neredzēšu, kā augšup vijas dūmi no skursteņiem. Man vajag zināt, kas tur augšā ir, un zināt, kā izskatās no augšas, vajag ar draudziņiem kopā un no augšas, lai rīt atkal, ejot pa to pašu ielu, man būtu kāds noslēpums, kuru nest.

Mēs izrāpjamies cauri sētai atpakaļ uz ielas, tur mūs sagaida diezgan uzvilcies pārītis: sieviete ar pieliktām skropstām un viņas būdīgais "simtunvienskilograms" vīrs, kurš saka – viņš visu esot nofilmējis un  tūlīt varot uzzvanīt čaļiem, kas mums izsūks smadzenes pa nāsīm un ieslēgs pieliekamajā līdz laika galam. Es esmu diezgan sabijies, jo saprotu, ka daudz ko neesmu vēl paspējis šajā dzīvē un ka pieliekamais un smadzenes pa nāsīm man galīgi neder, bet tas jau ir cits stāsts. Zum!

Kaspars Groševs, mākslinieks

Mani baida garlaicīga dzīve.
Vēl mani baida policija.
Un vēl – 2050. gads.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!