Kadrs no Lukas Gvadanjīno filmas "Call Me by Your Name" (2017)
 
Grāmatas
26.07.2019

Satori aptauja: Manas vasaras grāmatas

Komentē
0

Vasara ir gadalaiks, kas ļauj lasīšanai nodoties visdažādākajās vietās un laikapstākļos – vilcienā pa ceļam uz jūru, gultā zem pleda, kamēr ārā līst vasarīgs lietus, siltās novakarēs šūpuļtīklā pie mājas. Tas ir arī laiks, kad pārcilāt uz naktsgaldiņa sakrāto grāmatu kaudzi un izlasīt kādu sen iecerētu romānu vai dzejas krājumu. Lai smeltos idejas lasāmvielai vasaras atlikušajās nedēļās, kā katru gadu aptaujājām vairākus radošus un interesantus cilvēkus, lūdzot pastāstīt par savām šīsvasaras grāmatām.

Māksliniece Katrīna Neiburga

Nesen, veidojot savu izstādi par matiem galerijā "kim?", izlasīju vairākas grāmatas par matu vēsturi. Vienu no tām – Emmas Tarlo "Entanglement – The Secret Life of Hair" – gribu ieteikt izlasīt visiem. Grāmata ir ārkārtīgi izklaidējoša, bet vienlaikus caur dažādajiem matu stāstiem sniedz iespēju paskatīties uz it kā tik vienkāršo tēmu daudz dziļāk un daudzšķautņaināk.

Otra grāmata ir "Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture", autors Juvāls Noass Harari. Tajā zināmas lietas un fakti apkopoti veidā, kas sakārto domas un veido sapratni par to, kas mēs esam un ko mūsu suga paveikusi cauri gadu tūkstošiem. Rodas patīkama skaidrība un izgaismojas kopsakarības. Man personīgi šī grāmata ļāva nedaudz vairāk samierināties ar savu mirstību. Citkārt neko neizsakošie un neaptveramie gadu skaitļi apvienojas un sakārtojas galvā, radot patīkamu niecības apziņu.

Agnese Krivade, dzejniece un performanču māksliniece

Viena no manām vasaras grāmatām ir Berlīnē dzīvojošā laikmetīgā mākslinieka un domātāja Djego Agullo (Diego Agulló) darbs "Risking the Self. Philosophy, Tai Chi and Psychedelics" (2019), kam dots apakšvirsraksts "Filozofa ceļš uz apskaidrību". Djego īstenojis projektus arī Latvijā, bet es viņu satiku šovasar kustības un domāšanas festivālā "Notafe" Vīlandē (Igaunijā). Pirms pāris gadiem, ceļā uz spožu akadēmisku karjeru filozofijā, viņš nolēma visu pamest un tā vietā praktizēt mākslu. Kā daudzi amatiermākslinieki, viņš izmanto savu nezinātāja brīvību, lai darbotos dažādos žanros: video, horeogrāfijā, teātrī, performanču mākslā un citās paša radītās disciplīnās.

Grāmatā viņš stāsta par vairākām pašradītām praksēm, kas ļauj pētīt citus realitātes līmeņus. Piemēram, jaunu sarunas formu, kas ietver arī fizisku mijiedarbību, vai psilocibīna kombinēšanu ar cigun un tai či praksēm. Teorijas artikulēšana caur iemiesošanu, cilvēka garīgo procesu (domāšanas, sajūtu, emociju, intuīcijas) integrēšana, intelekta un somatikas laulība – tas viss tuvs arī man, tāpēc šo grāmatu tūliņ sajutu kā savējo. Tā ir pietiekami praktiska un shematiska, lai būtu viegli lasāma, un vienlaikus gana dziļa, lai negarlaikotu prātu. Lasiet to kā izglītota drauga stāstu par viņa piedzīvojumiem!

Šovasar lasu arī grāmatu "C. G. Jung: Traum und Traumdeutung" (1992) ar apakšvirsrakstu "Viesības ar opija smēķēšanu". Šo izdevumu, kurā apkopotas Junga idejas par sapņiem un to skaidrošanu (pirmpublicētas laikā no 1931. līdz 1961. gadam), kopā ar vēl trim Junga kopoto rakstu sējumiem atradu ziedoto grāmatu plauktā Joensū bibliotēkā Somijā. Sāku to lasīt, īsti pat nesaprotot, kāpēc. Kad biju tikusi līdz vidum, uz ielas satiku noslēpumainu meiteni, kura mani uzaicināja uz slepenu sapņotāju saietu dziļos Latvijas laukos. Tajā brīdī šīs grāmatas nejaušā ienākšana manā dzīvē kļuva skaidra.

Lasot šo grāmatu, jūtos kā nokļuvusi viesībās kāda Latvijas laiku diplomāta dzīvoklī. Man ienākot telpā, visi vīrieši, jo īpaši tie, kam ir 90, pieceļas un paliek stāvot, līdz esmu apsēdusies. Neredzami sulaiņi tukšo smagus kristāla pelnutraukus un papildina 2012. gada "Saint-Emilion Grand Cru" krājumus, līdz pret rītu visi savācas kamīntelpā smēķēt opiju. Tur vēl nav dzirdējuši par bezatkritumu dzīvesveidu vai postfeminismu, un tur simbols un simbolizētais, sapnis un tā skaidrojums, vēl pieder divām atsevišķām pasaulēm, bet tas nekas. Mazs gabaliņš apetītei:

"10. sapnis

Sapņotājs, ārsts un spicbārdis kopā atrodas Cīrihē, Pēterhofas laukumā. Tur ir arī leļļu sieviete. Tā ir kāda nepazīstama sieviete, kas nerunā un ar kuru neviens nerunā. Sapņotājs nesaprot, kuram no visiem trim viņa pieder."

Aigars Bikše, tēlnieks

Nesen izlasīju Viktora Peļevina "Лампа Муфусаила, или крайняя битва чекистов с массонами".

Lasu, tūlīt būšu pabeidzis Umberto Eko "Iepriekšējās dienas sala".

Arī lasu Sāras Torntones "Septiņas dienas mākslas pasaulē".

Gatavojos lasīt Džona G. Neiharta "Runā Melnais Briedis".

Valters Sīlis, režisors

Vasara ir laiks, kad varu atrast dažas dienas un nedarīt neko citu, kā tikai lasīt grāmatas. Tad gribu paspēt izlasīt tās grāmatas, kas parasti noliktas lasīšanai uz vēlāku laiku.

Svetlanas Aleksijevičas "Second-hand time" ir viena no svarīgākajām grāmatām, ko šogad esmu izlasījis. Tā apkopo cilvēku pašu izstāstītos dzīvesstāstus laika posmā no Padomju Savienības pēdējiem gadiem līdz mūsdienām. Lai arī autores balss ieskanas tikai grāmatas sākumā un retu reizi arī sarunās ar grāmatas varoņiem, Aleksijevičas klātbūtni var just gan kompozīcijā, gan lietās, ko viņa sadzird šo cilvēku stāstos. Iemeslus tam, kāpēc dzīve mūsdienu Krievijā un Baltkrievijā ir tāda, kāda tā ir, viņa spējusi atklāt kopā ar daudziem ļoti skaudriem un paradoksu pilniem dzīvesstāstiem.

Milo Rau savu teātra izrāžu tekstus izdod arī grāmatās. Ja nav bijusi iespēja kādu izrādi redzēt, tad, lasot izrādes tekstu, var iztēloties, kāda šī izrāde varētu būt realitātē. "Eiropas triloģija" ir grāmata, kurā apvienoti teksti no trim izrādēm, kuras vieno mēģinājums izdarīt kaut ko līdzīgu Aleksijevičas darbam, tas ir – notvert to, kāda ir Eiropa. Izrādēs uz skatuves ir cilvēki, kuri stāsta savus dzīves stāstus, bet veids, kā šīs dažādās pieredzes satiekas uz skatuves un pēc tam lugas tekstā, atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu. Protams, lielāko daļu manas lasīšanas laika aizņem lugu lasīšana, un ik pa brīdim izdodas atrast kaut ko, kas tiešām iepriecina.

Mana pagājušās vasaras aizraušanās bija Tomass Bernhards. Viņa darbus paralēli citai lasāmvielai lasīju visu vasaru. Sāku ar romānu "Mežstrādnieki", kas man tik ļoti patika, ka ierāva tālāk arī romānā "Noriets", lugās un stāstos. Un tādu pieredzi es tiešām iesaku.

Una Rozenbauma, radošā direktore

Vasara ir tas laiks, kad nemoku savu galvu un lasu detektīvus. 

Pēc Fandorina (Erasts Fandorins – Borisa Akuņina vēsturisko detektīvu sērijas "Erasta Fandorina piedzīvojumi" galvenais varonis – "Satori") nāves mana mīļākā sērija ir Alana Bredlija romāni par mazu aristokrāti, kura ļoti aizraujas ar ķīmiju un pievelk sarežģītus noziegumus kā magnēts. Aizraujoša, viegla un inteliģenta valoda, grāmatas, kas ātri lasās un neatstāj vainas apziņu par nejēdzīgi pavadītu laiku.

Otra detektīvu autore, ko mīlu, ir Freda Vargasa. Ar viņas grāmatu "Cilvēks, kurš zīmēja zilos apļus" sāku iepazīt neticami dziļu detektīvu pasauli. Pēc izglītības vēsturniece, būtībā – izcila cilvēku novērotāja un tēlu arhitekte.

Un vēl es mazliet lasu dzeju, jo tā ir mans labākais draugs. Nekad vēl nebiju piedzīvojusi to, ka dzeja manā galvā skan manis pašas balsī. Ar Ināras Eglītes grāmatu "Kliedziens starp āboliem" tā notika.

Sabīne Košeļeva, rakstniece un kultūras žurnāliste

Siltā atmiņā no nesen lasītajām grāmatām ir Agates Nesaules "Zudušie saulgrieži" un Ināras Vērzemnieks "Among the Living and the Dead". Abi darbi vēsta par līdzīgām tēmām, proti, piespiedu trimdas izraisītu traumu, kas neapzināta pārdzimst no paaudzes paaudzē vai pielīp kā nikns bacilis. Nesaule, līdzīgi kā lieliskajā romānā "Sieviete dzintarā", poētiski, taču tajā pašā laikā ar skarbu atklātību stāsta par bēgšanu un (ne)piederēšanu, kas atklājas caur divu sieviešu draudzību svešumā. Savukārt lielā mērā autobiogrāfiskā Ināras Vērzemnieks darba centrā ir savu sakņu meklēšana un vēstures stiķēšana kopā, rokoties un tincinot, lai uzzinātu un saprastu savas dzimtas un līdz ar to arī savu stāstu. Tāpat mani uzrunāja arī Ingas Žoludes garstāsts "1904. Melanholiskais valsis". Viņas valoda kā allaž ir bieza un dziļa, savukārt neirotiskais Dārziņa tēls ir tik niansēti portretēts, ka šķiet – tūdaļ pats ņemsi nelabu galu.

Šobrīd lēni jo lēni lasu Andra Grūtupa "Beilisādi" no viņa sērijas "Tiesāšanās kā māksla", kas ir apjomīgs, skrupulozs, taču gana saistošā valodā būvēts darbs par 1911. gadā Kijevas nomalē pastrādātas pusaugu zēna brutālas nonāvēšanas izmeklēšanu, ko uzskata par ebreju sektas sarīkotu rituālslepkavību. Var tikai apbrīnot un apskaust šī cilvēka intelektuālās spējas tik milzīgu apjomu informācijas sastrukturēt kopā stāstā, kas tikpat labi pretendē uz vietu daiļliteratūras plauktā, un prasmi bez attieksmes paušanas izgaismot ne tos daiļākos cilvēka dabas aspektus.

Iesākts ir arī Oskara Vizbuļa debijas stāstu krājums "Pēcjēzus vecuma sviests", kas uzrunā ar reālistiskiem, nepārspīlētiem un neizcakinātiem vēstījumiem par mūslaikiem. Šiem eklektiskajiem stāstiem itin viegli var noticēt, jo tie ir cilvēki, kuri staigā pa zemi parasto un elpo gaisu parasto, turklāt runā tādā valodā, kas saprotama arī tiem, kuri nelasa "Rīgas Laiku", sēžot "Ozīrisā" un apcerot visa jēgu vai nejēgu. Cilvēki, kuriem kaut kā ir jātiek galā ar dzīvi pelēko un sāpīgo. Dzīvi, kurā nav nedz mazu, nedz lielu notikumu un kur viss ir spēle, kas līdz ar vecumu kļūst arvien komplicētāka. Un – beidzot latviešu literatūras dāmu tekstu dominancē ir ieskanējusies arī kāda nedzirdēta vīrieša balss.

Lasāmo grāmatu kaudzītē vēl stāv neiesākta Sintijas Linnas (Cynthia Lynn) autobiogrāfija "Escape to Freedom". Sintija Linna, dzimusi kā Zinta Valda Zimilis, ir amerikāņu aktrise, kura astoņu gadu vecumā pameta Rīgu un kopā ar māti aizceļoja uz ASV, kur pēcāk nomainīja vārdu un uzsāka aktrises gaitas. Viņa bija diezgan populāra sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados un filmējās kopā pat ar Marlonu Brando, ar kuru arī ielaidās mīlas dēkā. Pēc Brando nāves 2004. gadā Linnas meita Lisa Varmere nāca klajā ar informāciju, ka mūžībā aizgājušais aktieris ir viņas īstais tēvs. Atkal jau stāsts par trimdu un dzīves veidošanu svešumā un, lai gan krietni vien popsīgāks par sākumā minētajiem, manuprāt, ne mazāk vērtīgs vai interesants. 

Vika Eksta, fotogrāfe

Pēdējos pāris gadus diezgan daudz klausos audiogrāmatas, jo, kad man jāapstrādā fotogrāfijas, acis ir aizņemtas, bet ausis – brīvas. Turklāt pēc darba pie datora arī bieži gribas acis atpūtināt un padarīt kaut ko citu. Šovasar aizpildu robus zināšanās – klausos Stīvena Fraja grieķu mītu pārstāstu grāmatā "Mythos" un lasu Umberto Eko romānu "Fuko svārsts". "Mythos" gadījumā grāmatu lasa pats autors un līdz ar to audiogrāmatas formāts sevi attaisno. Viņš to dara ļoti aizraujoši, pārvēršot grieķu mītus par tādu kā episku Olimpa ģimenes sāgu/seriālu. Sanāk arī daudz ko uzzināt par dažādu vārdu etimoloģiju. Savukārt, "Fuko svārsts" audio versijā galīgi neaizgāja. Vēl arī lasu Raiņa un Aspazijas dzeju, jo strādājam ar to izstādei par emotikonu dzeju, kas notiks septembrī. Plānoju vēl noklausīties Orhana Pamuka "Nevainības muzeju", palasīt dažādus dzejas krājumus un kaut ko, ko pēkšņi ieraudzīšu.

Mētra Saberova, māksliniece

Vasaras lasīšanas plāns man ir tāds pats kā iepriekšējos un nākamos trīs četrus gadus – veikt nepieciešamo literatūras izpēti doktorantūras studijām. Tas gan itin nemaz nav slikti, jo šī literatūra ir iemesls celties no rītiem un sākt vai turpināt darboties. Atlikušajos vasaras mēnešos ceru beigt pagarināt termiņu no bibliotēkas izņemtajai Rebekas Šneideres (Rebecca Schneider) grāmatai "The Explicit Body in Performance", lai iesāktu izvērsti rakstīt par ķermeņa izmantojumu mākslā. Paralēli daudz vieglāk ir lasīt grāmatu "Animating the Unconscious: Desire, Sexuality and Animation" (redaktore Džeina Pillinga, 2012). Tās plašais un detalizētais ieskats animācijas spējā atainot neizrunājamo liek uzdrīkstēties vairāk, kā arī apgrūtina ierobežoto laiku ar vēl vienu sarakstu, kas gan nevis jāizlasa, bet jānoskatās. Kad prāts pavisam noguris pēc darba, bet "Rīgas Laika" numura seksisma tolerance jau pārkāpta, var palasīt arī "The New Yorker" elektronisko izdevumu, piemēram, par to, kā attīstījās vasaras literatūras žanrs – rakstā "The Invention of the "Beach Read"".

Toties starp daudzo feminisma, kvīru teorijas, komēdijas, brīvprātīgās bezbērnotības un mātišķības studiju rakstu pdf mapītēm telefonā atrodas arī ieskenēta grāmatas "The Drag King Book" versija. Tā atkal cītīgi jāpārlasa, lai varētu adekvāti sagatavot preses relīzes šoziem plānotajam pirmajam Latvijas "Drag King Show 2019" klubā "Golden" un to pavadošajām meistarklasēm. Fiziskā grāmatas versija glabājas Latvijā, lai tiktu nodota atjaunotā "Mozaīkas" biroja bibliotēkai. 

Toties, ja paliek skumji, varu pāršķirstīt uz Londonu atvestos Lorensa Šimmela stāstiņus bērniem "Rīta agrumā" un "Laiks gulēt iet", atcerēties, kā kaitināju mammu, atkal un atkal dungojot Ingas Gailes tulkotās rīmes, un skatīties uz Elīnas Brasliņas ilustrācijām, iztēlojoties, ka tepat klāt ir arī mani draugi.

Contra, igauņu dzejnieks

Tagad es lasu grāmatu, kurā apkopoti trīs Vonnegūta romāni: "Lopkautuve Nr. 5", "Čempionu brokastis" un "Lai dievs jūs svētī, mister Rouzvoter!" Jā, tieši latviski. Vienkārši tā gadījās. Igauniski tos esmu izlasījis jau sen, taču "Lopkautuve" joprojām ir viena no manām mīļākajām grāmatām. 

Es īsti nezinu, ko lasīšu tālāk, jo vēl palikuši divi Vonnegūta romāni. Varbūt igauņu dzejnieka Paula Ērika Rummo dzejas grāmatu latviski, ko kaut kad atradu bezmaksas grāmatu plauktā.

Vēl rindā stāv divas latviešu grāmatas igauņu valodā, arī kaut kur dabūtas bez maksas – 1979. gadā tulkota Andra Jakubāna grāmata un Visvalža Lāma "Jokdaris un lelle" (izdota 1976. gadā). Diez vai tās lasīšu šovasar, drīzāk nākamgad.

Vēl tuvākajā nākotnē lasīšu Noras Ikstenas "Vīru zilajā lietusmētelītī" divās valodās, jo sarunājām ar izdevniecību, ka es būšu tulkojuma redaktors. 

Einārs Pelšs, dzejnieks

Grāmatas parasti nepērku, bet pārskatu sev tīkamus seriālus: "Alfu", par ķīmijas skolotāju un viņa advokātu, "Izlaušanos", "Fargo", "Ofisu", "Smalko stilu". No grāmatām lasīju "Ulisu" (jo man piešķīra (sic!!!) tā tulkotāja Dzintara Soduma balvu, par ko kādu brīdi biju ļoti priecīgs). Pārlasīju trīs savas pēdējās grāmatas, tīri labas. Vēl man Pauls Bankovskis uzdāvināja vienu savu grāmatiņu, kur virsū sēnes. Mums ar sievu patika. Pauls ir arī foršs cilvēks. Ziemā pie manis ciemos bija iebraucis Vladis Spāre un arī uzdāvināja paša sacerētas grāmatas, kas man bezgala patika. Vēl mums ļoti mīļš ir Andis Surgunts. Viņa grāmatiņu gan jau vēl var nopirkt veikalos. Man to Semjons Haņins uzdāvināja. Esmu sastādījis arī otro Anda grāmatu "es vēl nekad nebiju redzējis dzejoli kuram nosaukums ir Andis Surgunts". Paldies par uzmanību! Visus mīlu.

Toms Treinis, režisors

Viena no manām šīs vasaras izvēlēm ir Žorža Simenona romāns "Roka". Simenona psiholoģiskais trilleris ir ļoti ievelkošs un notur uzmanību līdz pat beigām. Romāns vēsta par četriem draugiem, kuri bēg no sniegputeņa, taču pajumti sasniedz trijatā. Lai arī ir skaidrs, ka viens no draugiem gājis bojā, darbs uztur intrigu, šķetinot, cik lielā mērā tas ir nelaimes gadījums un cik – apzināti veicināta notikumu ķēde.

Jevgēņija Griškoveca romāns "Krekls" par kādu vīrieti un viņa piedzīvojumiem Maskavā. Sen nebiju lasījis darbu, kurš tik precīzi fiksētu mūsdienu cilvēka domāšanas veidu. Manuprāt, tā ir ļoti godīga grāmata. Viena no tām, kuras lasot mainās pašsajūta un tu pilnībā saslēdzies ar darbu arī emocionāli. Lasot šo grāmatu, gan sirds, gan prāts bija pārņemti un es it kā elpoju reizē ar galveno varoni.

Abas šīs ne pārāk garās grāmatas iesaku lasīt vienu pēc otras, lai tā pa īstam izdotos noķert sajūtu, ko sniedz satikšanās ar notikumiem, kuri tajā risinās.

Teātra apvienība "Kvadrifrons"

Ance Strazda. Patrika Rotfusa romāns "Vieda vīra bailes". Man ļoti patika pirmā daļa (Rotfusa fantastikas romānu cikla "Karaļkāvēja hronikas" pirmā daļa "Vēja vārds") – neticami aizraujoša un dzīva grāmata, kurā visas neticamās lietas šķiet pavisam īstas un ticamas.

Klāvs Mellis. Tradīciju burtnīca "Mazdārziņi", kurā dokumentēta un pētīta mazdārziņu kopienas dzīve Rīgā un šur tur citur Latvijā. Ļoti jauka grāmata, ko man pirms kāda laika uzdāvināja ļoti jauka dāvinātāja. Šobrīd palīdz izrādes tapšanā.

Āris Matesovičs. Šobrīd lasu vienu no Sallas Simukas "Sniegbaltītes triloģijas" romāniem. Šo grāmatu man ieteica mamma.

Reinis Boters. Viļa Lācīša "Sekss un vardarbība".

Jānis Sniķers. Šovasar nav bijis daudz laika lasīt, bet viens no maniem visu laiku mīļākajiem autoriem ir Rejs Bredberijs. Man patīk viņa stāsti, īpaši krājums "Marsiešu hronikas". Domāju, ka drīzumā lasīšu Bredberiju saistībā ar topošo izrādi. Patīk tā distancētība, ko literatūra iegūst, kad runā par neesošām realitātēm – vai tā būtu zinātniskā fantastika, vai pasakas. Beigu beigās centrā paliek cilvēks.

Keita Melle. Andrē Asimana romāns "Call Me by Your Name" – lieliska grāmata, jo raksturo visas sajūtas, ko rada pirmā mīlestība. Visas. Un Remarka "Trīs draugi".

Kārlis Tone. Reja Bredberija "Pieneņu vīns" – forša vasaras grāmata.

Kārlis Staņa. Andrusa Kivirehka "Vīrs, kurš zināja čūskuvārdus". Mani šī grāmata rosina domāt un rada tādus kā pavedienus, kas reizēm savijas ar manu dzīvi un cilvēka pasauli pārlaicīgā laukā. Atzīstu šo darbu par labu esam, bet tā man ir ar visām grāmatām, kas ļaujas ielasīties. 

Inese Tone. Valtera Benjamina "Maskavas dienasgrāmata". Vairākas reizes šķirstīju grāmatnīcā, bet, pienākot akūtam grāmatu trūkumam, iegādājos un nenožēloju. Vēl šovasar lasu vairākus dzejas krājumus, piemēram, Valijas Brutānes "Runā Rīga" un Contras "Tik grūti ir būt latvietim".

Anna Ķirse, komponiste

Trevora Koksa "The Sound Book: The Science of the Sonic Wonders of the World". Brīnišķīga un ļoti interesanta grāmata par skaņas fenomeniem pasaulē. Grāmata aicina ieklausīties, ceļot, atklāt un pieredzēt pasaulē savdabīgākos sonoros fenomenus, piemēram, lielās stalaktītu ērģeles ASV, dziedošās smiltis Gobi un citos tuksnešos, kā arī pavisam dīvainas putnu balsis. 

Jevgeņija Vodolazkina grāmata "Laurus". Kritiķu atzinību guvis darbs, kurā tās galvenais varonis izdzīvo četras pilnīgi atšķirīgas dzīves – viņš ir bijis gan dziednieks, gan nerraklis, gan Jeruzalemes svētceļnieks, līdz beidzot kļūst par vientuļnieku, un viņa mūžs nobeidzas turpat, kur aizsācies. 

Heli Lāksonenas "Kad gos smej". Šis dzejas krājums rakstīts dienvidrietumu somu valodas dialektā, kas autores valodu dara īpaši saistošu un savdabīgu. Guntara Godiņa atdzejojums ir nepārspējams. Šis krājums noteikti ir jālasa skaļā balsī.

Tāpat lasu arhitekta Pētera Cumtora grāmatu "Thinking Architecture", filozofa Alesandro Bariko pārdomas par kopto mūziku un moderno pasauli "Hēgeļa dvēsele un Viskonsinas govis. Bēgošais ģēnijs", Alēna Korbīna "A History of Silence", komponista Džona Keidža lekciju un pārdomu grāmatu "Silence", Sanitas Reinsones "Meža meitas" un Bila Plotkina "Wild mind".

P.S. Ja nekas no šī tomēr nešķiet piemērota lasāmviela vasarai, iesakām pamēģināt "Satori Vasaras Avīzi" Nr. 7, kas bez maksas pieejama bāros un kultūrvietās Rīgā un citur.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!