Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Ernesta Šeparda ilustrācija Alana Aleksandra Milna grāmatai "Vinnijs Pūks"
 
Ar bērniem
20.02.2019

Satori aptauja: grāmatas, kas liek izaugt labākiem cilvēkiem

Komentē
2
Saglabā

Nesen veiktā pētījumā atrasta saikne starp Harija Potera grāmatu sērijas lasīšanu pusaudžu vecumā un vairāk attīstītu empātiju turpmākajā dzīvē, apstiprinot pieņēmumu, ka grāmatas liek izaugt par labākiem cilvēkiem. Vai tā tiešām ir un kādām grāmatām vēl piemīt šāda spēja, vairākiem lasošiem un labiem cilvēkiem jautāja Anna Andersone.

Māris Bērziņš, rakstnieks

Starp simtiem un tūkstošiem grāmatu, kas "palīdz izaugt par labāku cilvēku", prātā uzreiz ieskrēja pāris vispopulārākās – Astridas Lindgrēnas "Grāmata par Pepiju Garzeķi" un Gerharda Holca-Baumerta "Alfons Trīcvaidziņš". Nepieminot Pepijas visas labās īpašības, man šķiet svarīgi, ka viņa mudina lūkoties uz pasauli ar svaigu, nepieradinātu skatienu, izvairīties no vecām dogmām un iesīkstējušiem priekšstatiem, radoši veidot personīgo pasaules telpu, kā arī nesatraukties, "ko citi par mani padomās". Savukārt Alfons Trīcvaidziņš brīnišķīgi palīdz pārdzīvot pašam savas neveiksmes un paraudzīties uz sevi un dzīvi ar smaidu.

Inga Gaile, rakstniece, "Sieviešu stendapa" izveidotāja

Fjodora Dostojevska darbi, īpaši "Brāļi Karamazovi". Šo romānu izlasīju vidusskolā, un mani satrieca, cik aizraujoši uzrakstīts un daudzbalsīgs tas ir. Ivana Karamazova tēls un runa par bērnu ciešanām izpleta manu empātiju no istabas par māju.

Tāpat Ojāra Vācieša "Klavierkoncerts", Vladimira Majakovska "Mīlu" un "Flauta-mugurkauls", Vizmas Belševicas "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām", Ingas Ābeles "Sniega laika piezīmes", Hīsa Kaujera "Lielā grāmata par Madaru", ko tikko lasījām ar jaunāko meitu un kura mums ļoti patika.

Arī "Timurs un viņa komanda". Protams, ka, lasot grāmatu bērnībā, bezgalīgi iemīlējos Timurā un laikam jau iemācījos, ka cilvēkiem jāpalīdz. Šobrīd mācos to, ka cilvēkiem jāpalīdz, ja viņi to lūdz vai arī ir pilnīgi skaidrs, ka palīdzība nepieciešama.

No ārzemju rakstnieku darbiem vēl varu minēt Alises Manro "Stāstus", Mārgaretas Atvudas romānus, piemēram, "Kalpone", "Kaķacs", Keitas Atkinsones "Neredzamo stundu muzejs", Ali Smitas "Meitene satiek zēnu", Kanas Hanas "Veģetāriete", Kristiana Banga Fosa "Nāve brauc ar audi", Eduāra Luī "Jātiek vaļā no Edija" un tā joprojām.

Laikam saraksts ir ļoti plašs. Iespējams, ka ikviena laba grāmata trenē empātiju.

Ingus Bērziņš, portāla "Delfi.lv" galvenais redaktors

Mihaela Endes "Momo" un "Bezgalīgais stāsts", kas ieaudzina pozitīvu priekšstatu par iztēles un fantāzijas lomu domāšanas kvalitātē.

Alana Aleksandra Milna "Vinnijs Pūks un viņa draugi", Tūves Jansones trollīšu Muminu cikls, Keneta Greiema "Vējš vītolos" un Astridas Lindgrēnas grāmatas, kas veicina humora izjūtu, attīsta spēju baudīt izteiktās domas daudzslāņainību.

Aleksandra Dimā "Trīs musketieri" un "Grāfs Monte Kristo", kas dēku stilā pastāsta par vēsturisko laikmetu un iedvesmo zinātkāri par vēsturi.

Žila Verna grāmatas, kas iedvesmo zinātkāri par ģeogrāfiju un tālām zemēm.

Alīse Nīgale, bērnu grāmatu izdevniecības "Liels un mazs" vadītāja

Jebkura patiešām laba, jaudīga bērnu grāmata – gluži vienalga, vai tā ir proza, dzeja, bilžu grāmata vai komikss – palīdz bērniem izaugt par labākiem cilvēkiem, saprast un pieņemt pasauli un sevi. Manuprāt, pats būtiskākais – lai autoram pašam ir skaidrs, kas svarīgs viņam sakāms, un lai tas būtu darīts godprātīgi un aizrautīgi, nevis aprēķinot, kas nesīs komerciālu veiksmi, vai vēloties gudri pamācīt.

Nav šaubu, ka labas bērnu literatūras etalons vienmēr ir bijušas Astridas Lindgrēnes un Tūves Jansones grāmatas, ar kurām esmu uzaugusi, bet arī mūsdienās netrūkst šādu brīnišķīgu grāmatu. No "Liels un mazs" izdotajām es īpaši gribētu izcelt virkni izcilu Eiropas autoru darbu: Žaka Frīnsa "Skolotājs Jāps var visu" (no nīderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone), Marijas Parras "Vafeļu sirdis" (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone), Andrusa Kivirehka "Sirli, Sīms un noslēpumi" un "Oskars un lietas" (no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga), Ulfa Starka "Proti svilpot, Juhanna?" un "Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es" (no zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane), Henrikas Andersones "Emma Glorija un sarkanā Ilgu grāmata" (no zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane), Lēlo Tungalas "Biedrs bērns" (no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš), Kitijas Krauzeres bilžu grāmatas "Ezera Annija" un "Skrību skrābu tvīt plunkš!" (no franču valodas tulkojušas Gita Grīnberga un Vineta Berga). Kāpēc? Jo tās visas ar bērnu runā dzīvesgudrā, patiesā, sirsnīgā intonācijā par autoriem būtiskām tēmām un dara to viegli, asprātīgi, izjusti, bez didaktikas vai patosa. Šī intonācija piemīt arī Ineses Zanderes, Kārļa Vērdiņa, Ingas Gailes bērnu dzejoļiem, Rūtas Briedes, Anetes Meleces, Reiņa Pētersona, Elīnas Brasliņas, Annas Vaivares un citu ilustrācijām grāmatās, ko esam izdevuši.

Rvīns Varde, rakstnieks, publicists

Nesen kāds ņēma un salauza Kaņiera ezera laipu. Un tas ir sarežģītāk nekā vēlā vakarā iespert miskastei parkā vai piezīmēt Žoržam Siksnam afišā siksnu, šim nolūkam uz laipu ir jādodas apzināti, jāiet teju kilometrs. Pavasarī laipu atjaunos, šobrīd tā apmeklētājiem ir slēgta. Nesen dzirdēju vienu psihoterapeiti apgalvojam, ka publiskā kaunināšana ir padomju rudiments, kas var likt cilvēkam domāt, ka nevis viņa konkrētā rīcība ir nosodāma un nejauka, bet viņš pats ir neveiksmes manifestācija. Bērns, kurš dedzina pogas liftā un piesien kaķim pie astes konservu bundžas, un bērns, kurš raud par savu nomirušo papagailīti un taisa tam no zariņiem krustu, ļoti iespējams, lasīja vienas un tās pašas grāmatas – un šis fakts gan liek manām rokām noplātīties. Diezgan ticami, ka vandāļa piespiedu nodarbināšana laipu darbnīcā mūža garumā būtu tikpat (ne)efektīva kā cēlsirdīga piedošana. Aiz bezcerības es tomēr laikam izvēlētos pirmo, bet tos, kuri tic grāmatu audzinošajam spēkam, turpinu cienīt un saudzēt, jo bez viņiem mēs visi staigātu ierindā un ik rītu saklātu gultas ar taisni nogludinātu maliņu, kā arī piramidāli uzstutētu spilvenu.

Kristīne Želve, režisore, rakstniece

Manuprāt, grāmatu lasīšana vispār bērnam trenē to muskulatūru, kas atbild par "izaugšanu par labākiem cilvēkiem". Tā veicina empātiju, pieņemšanu, palīdz veidot vērtību hierarhiju un ieraudzīt, ka pasaule ir krietni vien plašāka un dažādāka par to daļu, kas redzama skatienam. Tāpēc lasīt vajag visu ko: labu bērnu prozu, enciklopēdijas, biogrāfijas, dzeju, latviešu tautasdziesmas, teikas un pasakas. Latviešu tautas pasakās ir tik daudz visādu ķēvju un lāču bērnu, sprīdīšu, īkstīšu, muļķīšu, sērdienīšu un trešo tēva dēlu, ka tolerancei pret dažādību latviešu bērniem jau vajadzētu būt šūpulī ieliktai, tāpēc nevaru saprast, kāpēc joprojām laiku pa laikam kādam pieaugušajam jāskaidro, ka Skalbes Baltais kaķītis, Poruka Cibiņš un Raiņa Antiņš nav nekādi nīkuļi un lūzeri, bet morāli stipras un ētiski orientētas būtnes.

Man pašai tāda pirmā grāmata bija Plūdoņa poēma "Eža kažociņš" – pirmsskolas vecumā skaitīju to no galvas no pirmās rindas līdz pēdējai, aizdomājoties, ka, izrādās, var arī dzīvē notikt tā, ka "abi divi veci jau, bērnu tik kā nav, tā nav" un "dīvaina bij Laimas balva: eža krūtis, eža galva", un ka atbildes uz dažiem jautājumiem nav ne loģiskas, ne pašsaprotamas, ne acīmredzamas. Piemēram, uz šo: "Kā tik mazs var cūkas valdīt? Kā tik dižu mežs var maldīt?"

Anete Konste, publiciste

Varētu jau domāt, ka tās ir grāmatas, kurās varoņi par labajiem darbiem tiek atalgoti, bet par ļaunajiem – sodīti. Tādā gadījumā mēs varētu izveidot šādu grāmatu kanonu, ar likumu piespiest tās izlasīt visiem bērniem, un pēc dažām desmitgadēm Latvijā dzīvotu labākie cilvēki pasaulē! Diemžēl laikam viss nav tik vienkārši. Es domāju, ka par labiem cilvēkiem palīdz izaugt grāmatas, kurās bērns redz dzīvi no dažādām perspektīvām – kliba kaķa, vientuļas princeses vai atstumta zēna. Tās varētu būt arī grāmatas, kurās kopā ar varoni jāpieņem lēmums un pēc tam jāredz šī lēmuma sekas. Tādā veidā var ne tikai saprast, kas ir labs un kas ir ļauns, bet arī – kāpēc tas tāds ir.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!