2018. gads bijis bagāts ar dažādiem kultūras notikumiem, kuru skaitu īpaši audzēja plašā Simtgades svinību programma. Lai atskatītos uz spilgtākajiem no tiem un novērtētu aizejošo gadu kultūrā, lūdzām sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem un kultūras pazinējiem atklāt, kuri mākslas notikumi un kultūras jomas procesi viņus īpaši iepriecinājuši un kuri – tieši otrādi – paliks atmiņā kā vilšanās.
Viesturs Meikšāns, teātra režisors
Veiksme. Filma "Tēvs Nakts", kas režisoriski ir ļoti daudzveidīga, tāpēc bagātīgi iedarbojas uz skatītāju. Interesantas poētiskas epizodes un patīkams lakonisms. Pozitīvi pārsteidza mātes lomas atveidotāja Ilze Blauberga.
Vilšanās. Tie nebija kultūras notikumi, kas lika man vilties, bet gan atsevišķu TV raidījumu postulētie viedokļi par kultūras darbinieku atalgojumu samērīgumu, neizprotot mākslas darbu tapšanas procesu. Vēl joprojām tiek kultivēta doma, ka kultūras darbinieki kalpo valstij un tautai uz brīvprātības principiem.
Toms Grēviņš, dīdžejs, radio raidījumu vadītājs
Veiksme. Filma "Kriminālās ekselences fonds". Principā, anti-kino triumfs uz visa pārējā vietējā kino fona. Vismaz šogad. Un, manuprāt, ļoti simboliski, ka tieši šogad. Tā teikt – pankiem vienmēr būt!
Vilšanās. Publikas uzvedība Mišela Legrāna un Igora Butmana džeza improvizāciju laikā Kongresu namā jūlijā Rīgā.
Santa Mičule-Hirša, mākslas kritiķe
Veiksme. Izstāde "Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pēc interneta. Pēdējā paaudze". Latvijas vizuālajā mākslā ne pārāk bieži sastopams intelektuālais vēriens, aptverot un izgaismojot tos pavedienus, kas veido sarežģītās attiecības starp laiku, sabiedrību un tehnoloģijām arī krietni pirms pēdējās interneta paaudzes. Ļoti daudzslāņaina un filigrāni izstrādāta ekspozīcija, kurā katrs eksponāts paver atsevišķas izstādes vērtu stāstu.
Vilšanās. Liela mēroga megapasākumi, Latvijas simtgades kultūras programma un Rīgas starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA). Šķiet, ka daudzveidīga un blīva programma teju automātiski noplicina visas labās ieceres un pārvērš tās bezpersoniskā viduvējībā. Šāda veida kultūras programmas arvien vairāk atgādina tirdzniecības centrus, kuru mākslīgi uzpumpētā drūzma un nesātīgā vēlme izpatikt ikvienam pastiprina vēlmi nodoties dzīvei mežā, nevis "baudīt" kultūru.
Arnis Balčus, fotogrāfs
Veiksme. Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA1), jo tas noteikti bija līdz šim lielākais vizuālās mākslas notikums Latvijā. Pozitīvi, ka tajā piedalījās daudz vietējo autoru, un fakts, ka tas patiesi izskanēja starptautiski, veicinot kultūras tūrismu uz Latviju.
Vilšanās. Latvijas simtgade ar savu pārspīlēto folkloras fetišu. Un, izņemot jaunās kinofilmas, nav veikta investīcija ilgtermiņā, lai kaut kas no šīs simtgades paliktu pāri arī nākamajām paaudzēm.
Edīte Tišheizere, teātra kritiķe
Veiksme. Mans gada notikums ir Latvijas Kultūras akadēmijas un "Neputna" izdevums "Notikumi latviešu zemēs. No ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij", ko veidojuši Raimonds Briedis, Zane Gailīte, Juris Urtāns, Zane Grigoroviča, Māra Grudule un Līga Ulberte. Tas, pirmkārt, ir nozīmīgs studēšanas objekts ar tālākas attīstīšanas perspektīvu. Otrkārt, apliecina mūsu pētnieku intelektuālo potenciālu un vispārinājuma līmeni. Treškārt, ir neiedomājami interesanta lasāmviela. Taču galvenais, gribu uzsvērt, – tas ir pamats, no kā atsperties un pētīt tālāk, dziļāk, detalizētāk mūsu kultūru kopsakarībās. Te ir fundaments un perspektīva.
Vilšanās. Pret šo fundamentālo prieku vilšanās lielākoties ir sīkas un pārejošas: nu, neizdevās izrāde – nav jau nekāda traģēdija, maldu enerģija arī ir enerģija. Vienīgā būtiskā vilšanās jau vairāku gadu garumā ir man savulaik ļoti nozīmīgā režisora Dž. Dž. Džilindžera pasaules skatījuma konsekventā lejupslīde, ja tā varētu izteikties.
Krista Burāne, režisore
Veiksme. Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji" ir tik spilgts un aizraujošs, ka atmiņā aizēnojis daudzus citus šī gada notikumus. Izlasāms vienā elpā, gudrs, emocionāli piesātināts, asprātīgs un sarakstīts valodā, kas aizrauj ar katru vārdu. Tajā ietvertie dzīves stāsti ne tikai pārliecinoši iezīmē Latvijas vēstures notikumus un skolotāju nozīmi tajā, bet izstāsta arī to, kāpēc šodien esam tādi, kādi esam.
Vilšanās. Dziesmusvētku deju un dziesmu noslēguma programmas, kurās visspilgtāk izpaudās simtgades lielpasākumu kopīgā tendence – vienkāršoti stāstīt Latvijas vēsturi, nemitīgi un dažādās variācijās atkārtot ciešanu stāstu, koncentrēties uz pagātnes notikumiem un nespēt runāt par šodienu un nākotnes vērtībām.
Zaiga Gaile, arhitekte
Veiksmes. 1. Artūra Analta instalācija "Matter to Matter", kas ieguva augstāko balvu Londonas dizaina biennālē – starptautiska atzinība oriģinālam Latvijas dizaina projektam.
2. Rolanda Kalniņa filmas "Četri balti krekli" izrādīšana Kannu festivālā – starptautiska atzinība Latvijas kino klasikai.
3. Baltijas valstu simbolistu mākslas izstāde Orsē muzejā Parīzē – starptautiska atzinība Latvijas glezniecībai un visu laiku ievērojamākais latviešu mākslas izgājiens pasaulē.
4. Latvijas mūziķu neaptveramie sasniegumi pasaulē, piemēram, piecu Latvijas solistu uzstāšanās Metropolitēna operā Ņujorkā.
5. Alvja Hermaņa izrāde "Kalpa zēna vasara". Divu mēnešu laikā radītā emocionālā izrāde ar jaunuzņemtajiem studijas audzēkņiem apliecina – Jaunajam Rīgas teātrim ir nākotne!
6. Grāmata "No skices līdz izrādei. Latvijas Nacionālā opera un balets 100" – gada pēdējais pārsteigums. Projekts, kas nespekulē ar garlaicīgiem sasniegumu pārskatiem, bet atklāj aizmirstas sarežģītās un daudzslāņainās mākslas sasniegumu virsotnes.
Vilšanās. 1. Lieluzvedumos, dižkoncertos un glamūrīgos simtgades notikumos ar apšaubāmu kvalitāti un Dienvidkorejas cienīgu mērogu iztērētā nesamērīgi lielā nauda.
2. Latvijas simtās jubilejas gads bez paliekošām vērtībām – varējām taču uzbūvēt kaut ko tādu, kas paliek nākotnei.
3. Simtgades programmas bez virsotnēm. Gan kino, gan teātros, gan mākslas izstādēs. Identitāte nevar atklāties ne kampaņveida pasūtījumu lozungos, ne attiecīgos pasūtījumu darbos.
Dace Meiere, tulkotāja
Veiksmes. Pārskatot atmiņas par šo gadu, prātā (nevis pierakstos, kur atzīmēts šogad redzētais, dzirdētais un lasītais) pirmie izlec divi muzikāli pieredzējumi, kas man sagādājuši visspēcīgāko laimes sajūtu un prieku, ka varu būt klāt un baudīt: pirmkārt, Jūlijas Ļežņevas, Dmitrija Siņkovska un "Sinfonietta Rīga" koncerts Lielajā ģildē jūlijā (tas vienlaikus bija Senās mūzikas festivāla atklāšanas koncerts), otrkārt, "Kronos Quartet" koncerts septembrī Ventspilī.
Vilšanās. Skaidrs, ka baudas un laimes sagādāšana nav mākslas galvenā funkcija, un skaidrs, ka ir bijis daudz visa kā rosinoša, tracinoša, apbēdinoša un aizkustinoša, bet es gribu piesaukt tieši šos divus iepriecinājumus.
Rūta Briede, ilustratore, bērnu grāmatu autore
Veiksme. Latvijas literatūras un ilustrācijas izdošana un popularizēšana ārvalstīs. Šī gada laikā ir sperts milzīgs solis pretim Eiropā un pasaulē atpazīstamai Latvijas grāmatniecībai. Lai iekarotu ārvalstu tirgu, Kultūras ministrija, Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māja un platforma "Latvian Literature" ir ieguldījusi titānisku darbu. No sirds novēlu šo darbu turpināt!
Vilšanās. Jau ikgadēja vilšanās ir vienotas bērnu un jauniešu kultūras stratēģijas izstrādes trūkums Latvijā. Tas izraisa bērnu kultūras mākslinieku sabiedrības saskaldītību un lielāku resursu patēriņu no valsts budžeta, sasniedzot mazāku auditoriju. Mazas mākslinieku, režisoru, teātru kopas, protams, ir atzīstama forma, jo nereti mazākā lokā rodas spožas idejas, tomēr ne vienmēr šīs idejas sasniedz plašu auditoriju, lai gan būtu to pelnījušas. Tā ir ārkārtīgi samilzusi problēma, un īpaši tiek apdalīti bērni, kas dzīvo reģionos un nevar apmeklēt pasākumus Rīgā.
Uldis Rudaks, dīdžejs, mūzikas kritiķis
Veiksmes. 1. Lielāka veiksme pagājušā gada Latvijas kultūrā – Evija Vēbere kā parādība. Ar savu albumu "Sirdsbūt" viņa "aizved tur, kur vēl nav būts", ja izsakāmies citas ļoti populāras latviešu grupas vārdiem, kura tos mēģināja attiecināt uz sevi, bet tas diemžēl neizdevās. Zirnekļa tīkls, sniegpārsliņa un dzīves pavediens var trīcot sacensties trauslumā ar Evijas balsi, kas kopā ar pašas radītajām sintezatoru un trompetes skaņām aizved pasaku valstībā, no kuras negribas atgriezties, bet vajag, lai neļautu sairt bruņām, kas pasargā no klišejās balstītās apkārtējās ikdienas pasaules triecieniem, kā tas notika pēc koncerta "Mīlestības vārdā. 18 +", izraisot vienu no lielākajām masu sašutuma vētrām, kādu jebkurš pēdējos gados piedzīvojis. Toties, pateicoties tai, "Sirdsbūt" ir noklausījušies un Eviju iepazinuši ļoti daudzi, kuriem citādi šāds brīnums būtu paslīdējis garām. Vēl ugunij degvielu piešāva režisors Andris Gauja, publicējot Evijas izpildītās Sniedzes Prauliņas un Edgara Šubrovska dziesmas "Izoletta" video, kura sākumā dziedātāja uzvelk kāsīti, dodot vēl vienu iespēju tiem, kuriem nevajag, viņu arī neņemt par pilnu: nu re, viņa taču visu laiku ir sapīpējusies - ko gan no tādas var gaidīt? Domājiet, ko gribat! Iespējams, Evija pati vēl neaptver visu to, kas šobrīd ar viņu notiek, un tas viss tikai uz labu.
2. "Dzelteno pastnieku" aktīvā koncertdzīve gada otrajā pusē. Koncertu sērija sākās, kad jaunais albums "Nepieklājīgā meitene" bija jau gandrīz gatavs, ja nieka pusgadu salīdzinām ar tā ilgo ceļu pie klausītāja – vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kopš tapušas instrumentālās sagataves un abu "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas" meistaru teksti. Astoņdesmito gadu tīņi "Dzelteno pastnieku" mūzikā atrada to svaigumu, kā viņiem pietrūka tolaik šai vietā valdošajā padomju estrādē, un arī mūsdienu populārajā mūzikā iestājies radošs apsīkums, kur atkal "Pastnieki" ir kā glābēji. Daļa no koncertiem bija pārpildīti, un klausītāju vidū lielākā daļa bija tādu, kuri astoņdesmitajos gados vēl nebija piedzimuši vai bija to nupat kā paspējuši. Teikt, ka īsta mūzika nenoveco, būtu pārdroši, bet pavisam noteikti tā noveco lēnāk nekā cilvēki. Bez jebkāda "diemžēl", jo Ingus Baušķenieks ap sevi jau sen pulcē jaunu un radošu līdzīgi domājošo paaudzi, kas skatu dara cerīgu ne tikai pašā tuvākajā nākotnē, bet vēl kādus dažus gadu desmitus kā minimums.
3. Rozes Stiebras pilnmetrāžas multenīte "Saule brauca debesīs" ar Jura Kaukuļa un "Jauno Jāņu orķestra" oriģinālmūziku. Pēc sākotnējā haosa, kurā nespēj noorientēties, vai esi 2018. gadā vai arī ierastā laika atskaites sistēma ir atcelta pavisam, skatītājs tiek ievilkts konkrētā pasakas stāstā, kur ar pilnām karotēm tev citu pēc citas baro (jo skatītāji ir arī bērni, ar kuriem citādi nevar) visvienkāršākās mūžīgās patiesības, no kurām visvērtīgākā ir galvenā varoņa Nabašnieka atbilde par to, kādu algu viņš vēlētos par labi padarītu darbu, – nolaupītās Saules Meitas atrašanu un izglābšanu. Un tā ir laime. Laime un viss. Pat ja cilvēks to it kā atdod kā ķīlu bezizejas situācijā, tā atgriežas. Starp citu, multenītes galveno animatoru vidū ir Sabīne Moore, kuras muzikālās aktivitātes ar "MMMM" un "Waterflower" ir vēl viena svaiguma lapaspuse, bet tā jau varētu šo nebeidzamo kladīti turpināt un turpināt šķirstīt.
Vilšanās. 1. Purvīša balvas laureāta Kriša Salmaņa izcilais grupas "The Sound Poets" 2018. gada albuma "Trīs" dizains ir viens, kas liek gaidīt no skanošā materiāla ko līdzvērtīgu, pat ja neesi šīs grupas cienītājs kopš pirmās reizes, kad to izdzirdēji. Bieži vien albumos pirmās dziesmas ir kā lokomotīves, kam jāvelk viss pārējais, kas var arī neizdoties, bet grupas līderis Jānis Aišpurs atļaujas vēl vairāk, ar aizgrābjošiem vārdiem "Vēl nē, vēl nē / Vēl neapstāšos es / Es iešu, kur vēl nav būts / Kur vedīs mani ceļš..." sasolot albuma turpmākajās dziesmās tādu megapiedzīvojumu, ka klausītājs jau trīs pie visām miesām, to gaidot, bet paliek apsēdināts pie sasistas siles, jo nekas TĀDS tomēr nenotiek. Tik vien, kā labi noaranžētas stipri viduvējas dziesmas. Dažs kritiķis šajā albumā saskatīja kaut kādu kļūdu labojumu, cits – kvalitatīvu popmūziku. Varbūt. Bet tā jau ir tīra matemātika. Ar solījumiem jāuzmanās. Visveselīgāk būtu jebkādus solījumus vispār aizliegt.
2. Laikam esmu pamanījies sevi tā cienīt un saudzēt, ka cenšos norobežoties no kaut kā tāda, kas varētu sagādāt vilšanos. Tāpēc arī otra mana gada lielākā vilšanās nemaz nav nekāda vilšanās burtiskā nozīmē. Pēc maģiskā piedzīvojuma grupas "Sigma" jaunā albuma "Mitoloģijas" atvēršanas koncertā un dzejdaru mešanās dejās viņu uzstāšanās laikā "Positivus" festivālā ļoti gaidīju "Sigmas" koncertu 7. septembrī "Melno Cepurīšu Balerijā" Jelgavā, lai ģeogrāfiski pareizajā vietā dzirdētu, kā grupas dziedātājs un pianists Jānis Ozoliņš ar Kārļa Vērdiņa dzejas rindu palīdzību dzied par to, ka viņš var nobruģēt visu Jelgavas centru. Aiz naida. Bet koncerts tomēr nenotika. Lūk, tā bija pamatīga vilšanās! Koncerts pārcelts uz 25. janvāri, bet tas jau nemaz vairs nebūs 2018. gads. Un kas gan janvāris par laiku bruģēšanai?
2