Recenzija
01.10.2008

Sasmīdināt princesi un apraudāties

Komentē
0
Saglabā

Četrus gadus pēc pirmā dzejoļu krājuma Asaru gāze (Neputns, 2004), kas saņēma 2004. gada debijas balvu literatūrā, ir iznācis otrais dzejnieka Ronalda Brieža krājums Karaoke. Kā redzams, autora sadarbība ar izdevniecību Neputns turpinās. Abu dzejas grāmatu formāti patīkami sakrīt, lai gan, jāatzīst, ka otrais noformējuma ziņā ir veiksmīgāks. Šeit kārtējo reizi uzslavu ir pelnījusi grāmatu māksliniece Zane Ernštreite, kas šogad  uzmanības centrā jau nonāca ar Kārļa Vērdiņa krājuma Es noformējumu.

Pirmkārt, tiksim skaidrībā ar nosaukumu. Tātad karaoke, īsi sakot, ir bariņš iereibušu pusmūža cilvēku, kas cenšas izdziedāt kādu populāru skaņdarbu. Jāpiebilst, to visu pavada dziesmas instrumentālā versija, kuras izpildījums liek aizdomāties par  firmas YAMAHA sintezatoru pirmsākumiem. Lai uzdevumu atvieglotu, ekrānā uz kustīgu bildīšu fona parādās attiecīgās dziesmas teksts. Tātad būtībā tā ir visai bezjēdzīga un tukša nodarbe, un jābūt veselo saprātu zaudējušam, lai grāmatas nosaukuma izvēli neuzlūkotu ironiski. Otrās lapaspuses apakšā norāde paskaidro, ka japāņu valodā vārda karaoke jeb karappo ōkesutora burtiskā nozīme ir visai poētiska: „tukšais orķestris”. Un tas nosaukumam piešķir arī daļu skaistuma.

No vienas puses, Karaoke ir uztverams kā pirmā krājuma turpinājums. Lai gan, ņemot vērā laiku, kas nepieciešams no manuskripta tapšanas līdz tā realizēšanās brīdim, mēdz gadīties, ka krājuma izdošanas brīdī autoram tajā risinātie motīvi un tēli zaudējuši aktualitāti un prātā jau citi, kā to bieži uzsvēris pats Ronalds Briedis, tomēr šajā gadījumā redzams, ka autors vēl nav līdz galam nokārtojis attiecības ar savu pirmo krājumu. Karaoke nodaļa, kas atzīmētā ar nulli, sasaucas ar Asaru gāzes princeses smīdināšanas motīvu. Šeit jāpiemin pirmā krājuma epiloga dzejolis OROBORO un tāda paša nosaukuma dzejolis, kas iesāk Karaoke. Tā ir jauka asprātība no autora puses, ja atceramies, ka šis palindroms, kas kalpo par abu dzejoļu nosaukumu, apzīmē mūžības simbolu ― čūsku, citos variantos pūķi, kas rij pats savu asti. Priecē, ka, nostādot šos abus tekstus blakus, autora talanta attīstība ir acīmredzama.

Tad seko desmit dzejoļu cikls ― varbūt poēma ― Bezmiegs, kur autors vēlreiz paspēlējas ar princesēm, karaļiem, bendēm un citiem tēliem, ko pazīstam pa daļai no pasakām, pa daļai no vēstures grāmatām. Taču, atverot pirmo nodaļu, mēs tiekam ierauti pasaulē, kur valda citi noteikumi, varbūt šur tur krājuma turpinājumā vēl ielavījies kāds bruņinieks vai pūķis, taču autors lielākoties pievēršas tēmām, kas ir dziļākas.

Karaoke jau pēc vizuālā izskata vien ir plānāka par savu vecāko māsu, un tas nevis tādēļ, ka autoram būtu mazāk sakāmā; drīzāk viņa poētika kļuvusi lakoniskāka un centieni likt lasītājam aizdomāties par Lielajiem Jautājumiem ir ņēmuši virsroku pār centieniem sasmīdināt princesi.

Krājumā dominē apokalipses noskaņas, ne vienā vien dzejolī aprakstīts pasaules gals vai vismaz situācija, kurā lietas ir zaudējušas savu ierasto kārtību: „Kanceli aizņēmis jau / Mētelīša virinātājs.” (39. lpp.) Reliģiskā simbolika pretstatīta laikmeta reālijām, kā piemēram, šajā dzejolī, ko īsā apjoma dēļ citēju pilnībā:

***

Svētais vakarēdiens
Kristīgā Rīgas skolā

Corpus Domini nostri
Čipši un kokakola

(26. lpp.)

Pasaule nonākusi situācijā, kurā zaudēta cilvēka un Dieva komunikācijas iespēja, ne velti viens no tēliem, kas krājumā sastopams vairākkārt, ir pravietis, starpnieks starp šo un garīgo pasauli, bet tas nespēj pildīt tam no augšas uzticēto uzdevumu: „Guļ rādītājpirksts krimiķī / Tam grāmatzīmes vietā / Un ceļ viņš augšup vidējo / Sarkst viesmīles kā bietes.” (44. lpp) Liela daļa kristiešu, vismaz fanātiskākie, šādas rindas uzlūkotu kā zaimus un citā laikā dzejnieku labākajā gadījumā izslēgtu no baznīcas, neiztiekot bez virknes lāstu, sliktākajā... Neskatoties uz to, šie dzejoļi ir dziļi reliģiski un par cilvēka un Dieva attiecībām pasaka daudz vairāk nekā lielākā daļa tradicionālās kristīgās dzejas, jo tajā bieži vien trūkst jebkādas poētiskās spriedzes.

Brieža dzejai, manuprāt, savas paaudzes ietvaros nav līdzinieku, jā, šis tas sasaucas ar, piemēram, Vērdiņa dzejas koķetēriju ar kultūras zīmēm vai Manfeldes reliģisko pasaules uztveri, jā, jūtama vecāko kolēģu ietekme ― Rokpeļņa poētikai raksturīgā sakrālā un profānā sastatīšana, tomēr gan tas, kā autors raksta, gan tas, ko raksta, rada anahronisma iespaidu, it kā rindas par pravieti, kas nodibina rokgrupu, būtu rakstījis kāds, kurš, no vienas puses, dzīvo šeit un tagad, taču, no otras, viņa pasaules uztvere šķiet raksturīgāka kādam citam laikam, daudz senākam. It kā franču dzejnieks Fransuā Vijons, kurš dzīvojis viduslaiku un renesanses robežlaikmetā, būtu reinkarnējies mūsdienu cilvēkā, taču tur pa ceļam kaut kas nojucis, un viņš piedzimis ar daļēji dzēstu atmiņu, pārāk jūtami viņā izpaužas iepriekšējā personība. Nedomāju, ka tas Brieža dzeju padara mazāk vērtīgu, drīzāk tā ir viena no tās savdabīgajām kvalitātēm.

Līdzās attiecībām ar Dievu autors krājumā pievēršas arī prozaiskākām tēmām, tā piemēram, trešās nodaļas dzejoļu cikli Divstūri I un Divstūri II apspēlē sievietes un vīrieša, šajā gadījumā tie gan ir „sievietis” un „vīriete”, attiecības. To varētu uztvert kā ironiju par sieviešu žurnālos un Latīņamerikas seriālos līdz nelabumam risināto „sievietes ir no Venēras, vīrieši ir no Marsa” tēmu, taču diemžēl, šķiet, ka šis ir krājuma vājais punkts, proti, krājums tikai iegūtu, ja šo divu ciklu tajā nebūtu. Ciklā Svētki (63.―70. lpp.), kas stāsta par meitenēm ar dažādu krāsu matiem, tāpat veltījumā Kārlim Vērdiņam Operas garderobistes atmiņas par „Bohēmu” (61.―62. lpp.) autoram izdodas arī verlibrā trāpīt kādā lasītāja jūtīgajā punktā, taču Divstūros, manuprāt, nav nedz sāpītes, nedz ironija liekas veiksmīga.

Savukārt par krājuma spēcīgāko vietu uzdrošināšos nosaukt dzejoli „Naktīs Rīga...” (77.―78. lpp.), kurā, manuprāt, jūtama Josifa Brodska poētikas ietekme, un tas, šķiet, dzejolim nāk tikai par labu. Dzejnieks te atbrīvojas no „citātiskuma veicinātās identitātes krīzes un ironiskās distances”[1]. Un kas var būt vēl aizkustinošāks par to, ka dzejnieks atzīstas, ka viņu nemīl: „Noskūpstīšu zemi / Pa kuru staigā / Teju četri miljardi / Sieviešu kas mani nemīl.” (77. lpp.) Vismaz pie latviešiem ― kā nekā cietēju tautas ― dzejā aizkustinošākie un skaistākie mirkļi ir tie, kuros kāds cieš. Kā autors raksta jau minētajā dzejoļu ciklā Bezmiegs: „Kas sasmīdina princesi ― tam visu mūžu raudāt.” (9. lpp.)


 

[1]  Autors par krājumu, no informācijas izdevniecības mājaslapā.

Tēmas

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!