¼ Literatūra
28.11.2011

Sasedz mani

Komentē
0
Saglabā

Priecājoties par rakstnieces Ingas Žoludes panākumiem (2011. gada 28. novembrī Briselē rakstniecei tiek pasniegta Eiropas Literatūras balva (skat. sīkāk), publicējam fragmentu no apbalvotā krājuma “Mierinājums Ādama kokam” (Dienas Grāmata, 2010) stāsta “Sasedz mani”. Svaigāko komentāru par grāmatu portālā lasīt šeit. Apsveicam autori! - ¼ Satori

Miesa un asins. Viņš sēž pie izlietnes, Doriāns skuj viņam matus ar virtuves nazi. Pusizplūkāta pieneņpūka. Vietumis vēl mati, vietumis putas, vietumis asins sūcas no mikroskopiskām brūcītēm. Visi spraucas tuvāk viņiem. Un smejas. Izsmej. Bet nedomā to nopietni. Smejas smieklu pēc. Apspriežas. Rāda ar pirkstiem. Doriāns ar nazi rokās, slapjām, ūdens apslacītām krūtīm, biksēm, uz kurām ūdens plankumi, slapjām rokām, no kurām slīd ārā nazis. Ziepjainas rokas, slapjas. Liek nazi zem krāna un aukstā ūdenī noskalo Marīna matu paliekas kopā ar putām, stingrām sīkām putu pārslām, asiņu iekrāsotām, kūstošām izlietnē. Marīna plecu dvielis ir slapjš, ūdens šļakstinās uz visām pusēm, acis, ziepēm pietecējušas, iekrāsojas sarkanas. Galva mikla un slidena, nazis katru reizi paslīd. Pārējie spiežas tuvāk klāt. Skaita brūces uz Marīna galvas, tālāk par vienpadsmit netiek. Katru reizi, skaitot brūces uz citas galvas puslodes, tālāk par vienpadsmit nav iespējams tikt. Kāds atnāk un iejaucas. Viņi iedzer tāpat bez tosta, no alkohola viebdamies, saspļauj mikroskopiskas kodīgas lāses Marīna brūcēs. Viņš saka “csss”. Jo sāp. Varbūt tā ir labāk. Tā ir dezinfekcija. Mūsu visu vielas ir Marīnā. Marīns ir mēs visi. Doriāna pirkstos arī ir brūces. Nazis ziepjainajās rokās slīd, izslīd. Doriāna pirkstos ir Marīns. Marīns ir Doriāna rokās. Miesa un asins.

Kamēr te notiek asins pārliešana, istabā mierīgi guļ Gorāns. Bet viņš nebūt nav mierīgs. Apgūlies gultā tieši pie durvīm, kājas pāri, katru reizi, iedami garām, viņi tās aizlauž. Iekritis gultā ar visām drēbēm. Netīrām, slapjām, smirdīgām, krītainām. Putekļainu, izmīlētu segu pārvilcis sev pāri. Mudžeklis, kas apklāts ar segu. Līķis, tikai dzīvs.

Pretī logam aug liepa.

Naktslampas, stāvlampas, mašīnas sēdeklis, izrauts kā orgāns no dzīva organisma, nolikts sēdēšanai, porolona audos mikrotraumas, lēkšķītes pa visu istabu, kā pirmais sniegs, kā krusa vasaras nāvējošā, īslaicīgā negaisā, ko viņi, mēs, vienmēr un atkal un atkal zvēram sagaidīt kopā. Grāmatas, žurnāli, reklāmu skrejlapeles, samirkušas lietū, izmazgātiem blāviem krāsu laukumiem, uzburbušām virsmām, kā pirmās rudens lapas, kas otrajā dienā pēc nokrišanas savelkas krampjos un krokās un atdod krāsu, kā pirmās rudens lapas, ko viņi, mēs, cits citam zvēram sagaidīt kopā. Izmētātas detaļas no sazin kā, skrūvju un zāģu komplekti galvaskausa atvēršanai, dubultlogu saturošās skrūves izbirušas pa kājām, laužņi, knaibles, stieples, savilcēji — mēs vienmēr cits citam zvēram palikt kopā. Veļas aukla pār istabas vidu — asis, kurām krustojoties, mēs esam te un atkal, kā vienmēr, bez elektrības palikuši, cits citam zvēram pie sveces, zvēram, veļas auklas ēnas plaknes šķērsgriezti, sveces pārdedzinātiem, nosodrētiem pirkstiem vilkdami sev divpirkstu zvērestu pār rīkli, vilkdami divpirkstu zvērestu cits citam pār rīkli. Un drēbes, kas karājas uz auklas, tieši acu augstumā, tās, kurās vienmēr atduras skatiens.  Tukši grāmatu plaukti, kumodes, naktsskapīši nosēti smiltīm, tajos viņi, mēs, katrs no mums, ieliekam pirkstu, iebakstām. Tieši. Tieši te ir tava vieta. Zvēri.

Šaura telpa. Šaura un gara telpa, kas stiepjas ārā pa logu kā vilciena vagons, kas skrien ar pieri perspektīvā. Marīns piespiedies izlietnes malai, galva zem ledainām, rīstīgām šļakatām. Viņš to noslauka virtuves dvielī, izdilušā, pelēkā. Nomet uz galda. Lelle noslauka ar to pelnus no galda virsmas. Doriāns noskalo nazi, noliek uz galda, Lelle uzmet tam virsū dvieli. Nav jābūt asumiem redzamiem.

Liepā sēž ērgļu mazulis, tīra spalvas. Smalks un viegls vējš pūtina viņa kakla dūnas. 

Piepeši lietus. Multfilmu lietus, garas lāses, zīmē svītras, vardarbīgu tomu un džeriju.

No lietus skaņas pamostas Gorāns. Vai drīzāk no Džerijas dziedāšanas. Viņa noslīgusi blakus gultai, kurā guļ Gorāns, un dzied. Lai iemidzinātu jau tā guļošo Gorānu. Vai lai pamodinātu viņu. Vai pavadītu viņu sapnī ar dziesmu.

— Līst? — vaicā Gorāns. Acis lielas kā tases, kurās saliet lietusūdeni.

Džerija dzied.

— Līst, — brīdi klausījies, nosaka Gorāns. Un pieceļas no gultas. Kājas sagrīļojas, viņa locekļi stīvi kā koka kluči. Ar dūrēm iespiežas segas mudžeklī, mēģinādams noturēt savu sakņupušo augumu, kājas neveikli stutēdams.

— Sen jau līst? — mēģinādams novirzīt savas domas no ķermeņa nesavācamības, vaicā Gorāns.
Džerija dzied.

Marīns bļauj. Virtuvē. Ieraudzījis sevi spogulī.

— Kas tas bija? — vaicā Gorāns, tikpat bezpalīdzīgs.

Džerija dzied. Liekas, ka viņa ir aizmigusi. Un dzied miegā.

Sapratis, ka no Džerijas šobrīd nav nekādas jēgas, viņš saviem spēkiem mēģina izsliet muguru. Rokas gar sāniem. Vienubrīd viņš ar tām balansē savu līdzsvaru. Tad nogāžas uz grīdas. Džerija otrpus gultai atver acis. Pārstāj dziedāt. Uzliek roku uz segas mudžekļa, domādama, ka zem tās vēl joprojām guļ Gorāns.

— Mīļum, kamēr tu guli, ir sācis līt, — viņa saka.

Gorāns otrpus gultas izspļauj asiņainas siekalas, krītot iecirtis lūpu starp zobiem. Noslauka muti piedurknē.

— Mīļum, kamēr tu guli, ir sācis līt, — Džerija saka. — Tā bija lietus dziesma, ko es dziedāju.

Gorāns acumirklī pagriež galvu uz Džerijas pusi, bet viņi viens otru neredz. Viņš pagriežas tikai, lai it kā labāk dzirdētu, ko Džerija saka.

— Šis lietus ir citādāks, — viņa stostās.  — Tas atdzīvinās. Nesīs auglību zemei, prātu tuvāk sirdij, veselību slimībai.

Gorāns mēģina savilkties čokurā, pievilkt ceļus pie krūtīm, lai pieceltos. Viņa drēbes čaukst. Viņš sastingst, jo viņam liekas — Džerija būtu varējusi dzirdēt viņa knosīšanos.

— Tā nav, kā tu saki, ka nekas, nekas vairs nav iespējams. Izdziedināmība ir neiespējamība. Tā nav. Šī dziesma. To man iemācīja mamma. Viņai — vecmamma. Viņai — vecvecmamma. Un tā vienmēr, paaudzēm, gadu simtiem, tūkstošiem. Vēl pirms Kristus. Un es to vienmēr esmu zinājusi. Vienmēr esmu tev to dziedājusi, kad guli.

Džerija apklust. Glāsta segu. Gorāns sabrucis uz ceļiem. Marīns bļauj virtuvē. Bļauj un bļauj. Kamēr viņš bļauj, Gorāns lēni un uzmanīgi lien zem gultas. Džerija neiztur un, pielēkusi kājās, aizsteidzas uz virtuvi.
— Ko jūs te bļaujat?! — viņa bļauj. — Nesaprotat, ka Gorāns guļ?!
Marīns, Doriāns un Lelle sāk smieties. 
— Viņam ir drudzis! — Džerija piemetina.

Marīns, Doriāns un Lelle smejas viņai sejā.  — Nu, lai guļ! — Marīns viņai iebļauj sejā. Marīns, Doriāns un Lelle smejas. Tad apklust. Smejas Džerija, atdarinot visus trīs. Izmēda viņus. Uzkurinājusies dusmīga. 

Lelle paņem no galda dvieli. Atsedzas nazis. Doriāns paņem nazi. Lelle bružā dvieli pa rokām, tin tā stūrus un maliņas. Satin un attin. Doriāns pa rokām viļā nazi. Mariāns tausta noskūto galvu, ik pa brīdim paskatoties uz pirkstiem. Rokas ir tīras. Visas brūcītes sarecējušas.

Džerija turpina mēdīties. Atdarina viņu kustības.

Viņai aiz muguras jau labu brīdi stāv Gorāns, kā iekārts starp abām stenderēm.

— Man ir slikti, — novelk Gorāns.

Džerija apsviežas riņķī un sastingst. Viņš skatās caur pieri, tad pasper soli uz priekšu. Džerija stāv nekustīgi. Stāv viņam ceļā.

— Paej nost, — viņš vienaldzīgi saka.

Pārējie skatās, priekšmeti viņu rokās sastinguši. Džerija paiet malā. Gorāns atspiežas pret sienu.
— Kas te par bļaušanu? — viņš saka.  — Ā, tev, Marīn jauna frizūra. Labi!

Viņi klusē. Marīns novelk roku pār galvu.

— Nu, vai kāds ar mani iedzers? — Gorāns vaicā. — Vai ir vēl palicis kas dzerams?
— Jā, jā! — Doriāns steidzīgi un pavirši nomet uz galda nazi, paņem aplipušu glāzi, iepūš tajā, ielej šampanieti un pasniedz Gorānam. Viņš to paņem un liek pie mutes, bet Džerija uzsit pa glāzi, un tā nokrīt. Apgāžas. Šampanietis izlīst. Burbuļo uz grīdas balti šņācot. Kā jūra, kā okeāns, kā līcis, sīka tērcīte, līdz izsīkst, un gultnē paliek vien pēdējās šķidruma lāsītes, putu kripatiņas. Gorāns pasper glāzi un paņem pudeli no Doriāna.

Džerija sāk kliegt: — Bet tu nedrīksti! Tu  nedrīksti dzert!
— Kāpēc tad nedrīkst!? — izsaucas Doriāns.
— Tāpēc, ka viņam ir imūndeficīta sindroms, — atbild Džerija.
— Nu un, — saka Marīns.
— Nu un? — dusmās šņāc Džerija. — Paskatieties uz viņu! Viņam ir slikti! Viņam ir temperatūra! Drudzis!

Gorāns izvelk no bikšu kabatas dažādas apbružātas tablešu tāfelītes un iemet mutē dažas ripiņas, virsū uzdzerot šampanieti.

— Muļķības, Džerij! Nav nemaz tik slikti! O, sāk iedarboties.

Ārdurvis noklaudz. Virtuves durvīs parādās Helma ar lielu maisu. Sakliegšanās, sasveicināšanās. Viņa ierauga ērglēnu liepā aiz loga, aiz Lelles muguras, ir gandrīz nereāli viņu saskatīt no virtuves sliekšņa. Viņa nevīžīgi iemet lielo, mīksto maisu ar vieglu mājienu šaurajā priekštelpā.

— Paskat, paskat! — Helma laužas pie loga. — Jūs redzējāt? Nē, jūs tikai paskatieties!
Visi uzmet mierīgu skatienu putnam.
— Vai tikai tas nav kāds ērgļa paveids?! — Helma skaļi čukst, atspiedusies pret palodzi blakus Lellei. Džerija ieiet istabā. Istabā ieiet arī Gorāns. Tikmēr pārējie atslābst, ķermeņi atbrīvojas no ieņemtajām stingajām pozām. Doriāns parokas pa ledusskapi, nomet uz galda konservu bundžas un ķieģeļu maizi, bufetē atrodas dzeramais. Helma skatās uz putnu, atdarina viņa kustības.

— Putns, visdrīzāk, nemaz nav īsts, — saka Marīns, — viņš jau sen būtu aizlidojis.
— Protams, īsts! — Doriāns nosmīn.
— Jā, man viņš arī izskatās kā īsts, bet ko viņš te dara?! Pilsētā? — Marīns svārstās.

Lelle nemaz neiesaistās sarunā, jo ir pārliecināta, ka putns ir īsts. Viņa tikai skatās grīdā, ar kāju ripinādama šurpu turpu glāzi, ko Džerija izsita Gorānam no rokām.

— Hel, tu dzersi?
— Jā, — viņa apātiski un klusi novelk, putna hipnotizēta.
— Ko tad?
— Jā.
— Tev kaut kas ir?
— Jā.
— Tad dod šurp.
— Paņem.
— Kur tad?
— Maisā.
— Kādā maisā?
— Koridorā.

Doriāns aiziet uz koridoru un ievelk lielo vieglo maisu virtuvē. Izvelk no tā milzīgu segu rozā krāsā. Turēdams vienā rokā tās stūri, pārējā sega uz grīdas, saka: — Kurā tad maisā?
— Tajā.
— Te ir tikai viens.
— Jā.
— Tajā lielajā? Vieglajā? Kas kā uzpūties vēders? Kā izpletnis?
— Jā, jā.
— Bet tur ir tikai sega.
— Nu ja, es nopirku beidzot segu, — viņa paziņo, nenovērsdamās no putna, kas nudien, ja būtu īsts, sen jau būtu aizlidojis.
— Bet tas nav nekas dzerams.
— Nē.
— Tu nopirki arī kaut ko dzeramu?
— Nē.
— Nu, tad tā uzreiz vajadzēja teikt.
— Vajadzēja.
— Tad ko tu dzersi?
— Man nekā nav.
— Mums ir.
— Ko tad prasi, vai man ir dzeramais!?
— Nezinu.
— Ā.
— Mums ir kāda tīra glāze?
— Nezinu.
— Es to nejautāju tev.
— Ā.
— Marīn, kur tu dabūji tās glāzes iepriekšējo reizi?
— Nav tur vairs.
— Jā, mums ir. — Lelle paripina pa grīdu glāzi uz Doriāna pusi.
Doriāns paceļ glāzi, ieskatās, iepūš un ielej. Pasauc Helmu, viņa paņem glāzi, uzgriež muguru logam, atstutējas uz palodzes blakus Lellei.  — Nu, tad iedzersim! — Helma saka. Ienāk Gorāns, aizsmēķē, domīgi skatās uz glāzi. Viņi iedzer, Helma aizrijas, sāk rīstīties un klepot, no palodzes uz ietves nokrīt grāmata, ko Lelle lasījusi. Putns aizlido.

— Divsimtdivdesmitdeviņi reiz divsimtpiecdesmitdeviņi, — mehāniski atreferē Helma, kad beigusi klepot, bet joprojām ir sasarkusi un nebalsī.

Marīns noglauž galvu, nesaprazdams, kā īsti izturēties pret šādiem aprēķiniem.

— Queen size, — Helma pompozi izrunā, šķobīdama muti, panākot pārspīlētu anglofonētiku.

Marīns un Doriāns paskatās uz segu, kas izplājusies virtuves vidū. Gorāns, atspiedies pret stenderi, smēķē, kuļādams pirkstu aizrepējušā akvārijā, kurā peld daži kunkuļi. Iespējams, beigtas pēdējās zivis. Visdrīzāk, pēdējās nosprāgušās zivis.

— Beidz! — iekliedzas Džerija viņam aiz muguras, uzsizdama viņam pa roku. — Dabūsi vēl kādu kaiti no tā mirušā ūdens!
Gorāns pieķeras krūtīm, savelkas čokurā, galva pie ceļgaliem.
— Kas tev ir? Kas tev notikās? — izmisīgi, steidzīgi taujā Džerija, pieķerdamās pie viņa augšdelmiem, stutēdama.

Lelle uz palodzes ar dibenu gaisā. Galva karājas uz leju virs ielas. Lelle saprot, ka nevar aizsniegt grāmatu.

Gorāns noslīgst uz segas. Cigarete viņa pirkstos izdedzina segā pirmo pieskārienu.
— Mana sega! — Helma iesaucas. — Mūsu jaunā sega!

Džerija izņem cigareti Gorānam no pirkstiem un pastiepj to uz augšu, lai kāds paņem. Doriāns mierīgi paņem cigareti un ievelk.

— Viņam taču ir imūndeficīta sindroms! — Marīns iesaucas.

Doriāns paskatās viņā, vienu aci piemiedzis, vēl vilkdams dūmu. Tur ievilkto dūmu sevī. Iemet cigareti izlietnē, kur tā nočūkst un nodziest. Izpūš.

— Tā tas nevar pielipt! — Džerija nervozi izmet. 
— Un kā tad tas var pielipt? — jautā Marīns.
— Tikai pārguļot vai saskaroties asinīm, — Džerija atbild, taustīdama Gorāna pieri un drudža apsēsto ķermeni, bet tas ir nedzīvi izklājies pār Helmas atnesto jauno segu. Sega ir pelnos, netīrumos, putekļos.
— Tad jau tu arī esi imūndeficīta! — secina Marīns. — Jūs taču pārguļat!
— Jā... nē... — stomīdamās atbild Džerija, mēģinādama uzstutēt Gorānu stāvus. Neviens nepalīdz. Visi skatās un domā pie sevis, ka Džerija pārspīlē, ka viņa par daudz ņemas ap Gorānu, viņš taču ir tikai apreibis no šampanieša. Uz brīdi Gorāns paver acis, baltas stikla lodītes, viņš it kā atjēdzas uz mirkli, mēģina nostāties uz kājām, pieķerdamies pie akvārija. Tas apgāžas. Gorāns nokrīt uz ceļiem un plaukstām kā suns, plaukstā iespiežas duļķains stikla gabals. Viss smirdīgais biezūdens izlīst uz Helmas segas, sasūcas tajā, izsūcas tai cauri uz grīdas, virspusē paliek brūnganzaļi duļķi un beigtie, pussadalījušies peldkunkulīši.
— Zelta zivtiņas, — Doriāns iesmejas.
— Nedaudz apsūbējušas, — iesmejas Marīns. — Drīzāk izskatās pēc jūras zirdziņiem. — Viņš ar dakšu pabaksta zivju paliekas. — Zinājāt, ka jūras zirdziņi ir kaut kādas deformējušās zivis un īstenībā viņi neizskatās tik smuki, kā tos visur attēlo?

Džerija aiz padusēm pa zemi velk Gorānu uz istabu. Kādu brīdi viņam līdzi velkas asiņainā sega ar patinētajām zelta zivtiņām, bet Helma tai uzkāpj ar kāju, un sega paliek virtuvē. Izstiepusies kā ķeska, kā zarna, kā melnīgsnēja nabassaite.

Džerija no istabas sauc Lelli un Helmu, lai atnāk palīgā apstādināt asinis. Helma raud par segu, dūri iebāzusi mutē, no viņas kājas segā palicis smilšains kurpes nospiedums. Lelle uzreiz pielec kājās, lai steigtos uz istabu, bet Marīns viņu saķer pie durvīm.

— Kas ir? Laid! Nedzirdēji, vajag palīdzēt! — Lelle viņam skaļi un nepacietīgi iečukst sejā.
— Pati nedzirdēji? Asinis! Viņa teica, ka no asinīm tas pielīp. Tev var pielipt tas deficīts... — Marīns paskaidro.

Džerija sauc atkal. Ar Helmu nav ko rēķināties. Viņa ir apstulbusi, galīgi apātiska. Lelle ir Marīna rokās. Viņam pat nav jārausta viņa aiz striķīšiem, viņa klausa uz vārda.

Doriāns ar nazi urķējas pa konservu bundžu.

— Zelta zivtiņas... zelta zivtiņas... zelta zivtiņas...

Džerija pa to laiku dabūjusi Gorānu gultā, nomazgājusi viņam roku ar aukstu, stindzinošu ūdeni, kāds nāk no trīcošā un šņācošā virtuves krāna, vienīgā ūdens avota. Aptinusi roku ar sazin kādu lupatu, izskatās pēc pussintētiskas šalles.

— Zelta zivtiņas... zelta zivtiņas... Doriāns joprojām knibinās pa bundžu un skaita kā buramvārdus.

Marīns sāk slidināt rokas pār Lelles muguru. Sākumā piesardzīgi. Redzot, ka viņa nekādi neraustās un nepretojas, dara to stiprāk un zemāk, vienlaicīgi mēģinot viņu noskūpstīt. Viņa to neatgrūž, bet arī nesaņem ar prieku, stāv, nepagriezusi galvu, Marīns viņai skūpsta kaklu. Helma skatās asarstiklainām acīm segā, vienā segas punktā, ieurbusies vienā valdziņā. Doriāns ar savām zivīm. Marīns iebāzis roku Lelles apakšgala apģērbā un kustina to kā zivteli. Virza Lelli uz priekšnamu, kur varētu paņemt viņu priekšā. Lelle pat padodas, pasper pāris soļu, sajūsmināta.

Piepeši Doriāns saka: — Es izdomāju! Mums ir zelta zivtiņas! Un mums ir trīs vēlēšanās!
— Bet mēs esam četri,  — secina Marīns.
— Mums ir jāizdomā kāda vēlēšanās, ko mēs kaislīgi esam centušies piepildīt, bet neveiksmīgi, vai ko esam klusībā cerējuši, pat neuzdrošinoties iedomāties, ka tā varētu piepildīties... — Doriāns turpina.
Visi sastinguši. Skatās uz konservu bundžu un beigtajām zivīm uz segas slapjā plankumā, kas malās izrotāts asiņu punktiņiem.

Lelle pavirzās nost no Marīna un saka: — Es gribu atpakaļ savu grāmatu!

Piepeši pa logu ielido Lelles izkritusī grāmata, atvērtām lapām kā spārniem. Visi galvas atgāzuši vēro to lidināmies pa virtuvi, tad tā nosēžas Lellei plaukstās. Doriāns pieskrien pie loga. Kaut kādi ielu bērni to iemetuši pa logu, tagad prasa par to latu. Doriāns izvelk no kabatas vairākas monētas un pamet puišeļiem. Tie žvadzēdami aizskrien.

Doriāns tāpat pie palodzes apgriežas ar seju pret pārējiem. — Tā, viena vēlēšanās pagalam... — viņš pusžēli, pusdusmīgi ieskatās Lellei sejā.
— Bet mēs nezinām, cik liela saistība starp grāmatu un manu vēlmi to atgūt, un zelta zivtiņu!
— Jā, tā ir pilnīga nejaušība! — ironiski ieķērcas Doriāns.  — Mums vajadzētu kārtīgi apdomāt atlikušās divas vēlēšanās, pirms tās vēlamies piepildīt.

Visi piekrītoši pamāj. Un sāk domāt. Lelle arī domā, ko vēlētos, lai gan zina, ka viņai vairs nepienāksies vērt muti vaļā, tāpat kā vēl kādam no trijiem.

Doriāns pagriežas un mēģina koncentrēties vienā punktā debesīs. Liepā tieši pretī tieši tas pats dīvainais putns.

Inga Žolude

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!