Foto - Elmārs Sedols
 
Recenzija
03.05.2017

Sarunāšanās fakts

Komentē
0

Par Mārtiņa Eihes izrādi "Taņas dzimšanas diena" Ģertrūdes ielas teātrī

Atmiņas un iztēle

"Taņas dzimšanas diena", ko Ģertrūdes ielas teātrī iestudējis Mārtiņš Eihe – režisors ar cilvēkos un notikumos neviltoti ieinteresēta eksperimentētāja reputāciju –, kopš pirmizrādes pagājušā gada 4. novembrī nosvinēta jau daudzas reizes. 

"Svinību" rīkošanā piedalījusies vesela virkne organizāciju – Gētes institūts, Žaņa Lipkes muzejs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Rīgas Stradiņa Universitātes Komunikācijas fakultāte, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, pat Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministrija nav liegusi atbalstu. Izrādes idejas autors ir Deniss Hanovs – Rīgas Stradiņa universitātes profesors un kulturologs. 

Iecerei izmantot dažādu paaudžu respondentu iesūtītus atmiņu stāstus par 20. gadsimtu nav ne vainas. Atmiņa un iztēle, tostarp mākslinieciskā, ir nozīmes ziņā tuvi jēdzieni. Abi mēdz būt palīdzīgi gan domāšanas operācijās, gan tēla radīšanā. Atmiņas vienmēr ir sajauktas ar iztēli un mainās atkarībā no tā, kā mainās tagadne. Tālab bieži atceramies to, ko gribam atcerēties, vai to, ko atcerēties liek aktuālā īstenība. 

"Ieņēma" vai "atbrīvoja"?

Bet aktuālā īstenība cita vidū ir tāda, ka dzīvojam divkopienu sabiedrībā. Šis realitātes aspekts Mārtiņu Eihi intriģē jau labu laiku. Par mākslinieciskās izpētes objektu režisors to ir padarījis gan izrādē ar provokatīvo nosaukumu "Kāpēc es mīlu krievus", gan parafrāzē par Šekspīra traģēdiju "Romeo un Džuljeta" – "Viss par mīlestību". Arī "Taņas dzimšanas dienā", kur skatītāji, nosēdināti pie balti klāta pakavveida galda, var ne tikai ēst, dzert, skatīties un klausīties, bet, ja vēlas, arī iesaistīties sarunās, kuras lielākoties grozās ap "neviennozīmīgiem gadījumiem", kā, piemēram, 9. maijs. Skaidrs, ka arī latviešu un krievu kopienu iekšienē attieksme pret šo datumu nav un nevar būt viennozīmīga, tomēr populārais jeb stereotipiskais viedoklis latviešu sabiedrībā ir tāds, ka 9. maijā notiek dzerstiņš pie Uzvaras pieminekļa, kurpretī krievu kopiena ir pārliecināta, ka svin uzvaru pār nacistisko Vāciju. Līdzīgs datums – "hameleons" – ir 16. marts, kas latviešu pusē tiek notaksēts par Leģionāru piemiņas dienu, bet krievu pusē: par fašistu manifestāciju. Galu galā jautājums vienmēr ir par vārdu izvēli.    

Ja pagājušā gadsimta 70. gados vēstures stundā vidusskolēns, stāvot pie kartes un stāstot par Otrā pasaules kara norisi, bez kādiem slēptiem nolūkiem Sarkanās armijas ienākšanu Rīgā apzīmēja ar vārdu "ieņēma", satrauktā skolotāja šo padomju apstākļos politiski nekorekto verbu steidzīgi laboja uz cildeno "atbrīvoja". Nē, nē, akurāt šāds piemērs izrādē nav sastopams, toties uz galda blakus ķilavu un desu maizēm un vīna glāzēm rindojas bļodas ar auksto uzkodu, ko latvieši sauc par rasolu, bet krievi dēvē pavisam citādi – "salat Olivje". Par to arī izrādes stāsts – par valodas konstrukcijām, aiz kurām slēpjas atšķirīgi skatpunkti, kultūras tradīcijas un varas pozīcijas. 

Pārlapojot fotoalbumu

No šāda viedokļa visu (jāsaprot – krievu un latviešu) sēdināšana pie viena pakavveidīga "apaļā galda" izskatās kā pieteikums atklātai sarunai un stereotipisku priekšstatu kliedēšanai. Lailas Burānes sakārtotajos atmiņu stāstos balstītās izrādes pieredze atgādina ģimenes fotogrāfiju albuma kolektīvu šķirstīšanu. (Starp citu, līdzīgi kā Hermaņa iestudētajā Sorokina "Ledū", kur reālu cilvēku fotogrāfijas kļuva par izrādes fiktīvās realitātes būtisku sastāvdaļu). Viens un tas pats uzņēmums katram atsauc prātā kaut ko citu – faktu, cilvēku, notikumu –, līdz no atsevišķiem fragmentiem kā mozaīkas gabaliņiem tiek salīmēta vienota aina. Bet vai vienota? Tāds, šķiet, nav bijis izrādes veidotāju mērķis.  Spriežot pēc Gētes institūta mājaslapā publicētās intervijas, tieši pretēji – mērķis ir bijis raisīt diskusiju, konfrontēt uzskatus, atmiņu stāstus, kas vienu un to pašu faktu vai notikumu rāda no dažādiem, pat diametrāli pretējiem skatpunktiem. Turklāt respondentu iesūtītās atmiņas tiek sapludinātas ar pašu izrādes veidotāju atmiņām un pieredzi, imitējot sarunas pie viesību galda, kad vēstures grāmatās un ziņu portālos lasītais, pašu pieredzētais, pa ausu galam saklausītais un iztēlotais savijas tematiski irdenā, vīna gara iedvesmotā plūdumā. 

Kas ir Taņa?

Jādomā, ka izrāde no izrādes atšķiras. Ja ne citādi, tad ar skatītāju kontingentu. 16. februāra vakarā publika šķita rātna un disciplinēta. Par tās "etnisko sastāvu" neradās ne vismazākā nojausma. Nekāda domu, viedokļu vai atmiņu stāstu apmaiņa arī nesanāca un interaktivitāte, ja ar to saprotam publikas gatavību iesaistīties mākslas darba notikuma tapšanā, izpaudās vien kā izrādes komandas sarūpēto ēdienu un dzērienu baudīšana un atsevišķu, aktieru izraudzītu indivīdu ļaušanās Taņas lomai.  

Kas ir Taņa? Gaviļniece, kuras dzimšanas dienas svinībās sapulcējušies radi un draugi. Par Taņu izrādes laikā var kļūt jebkurš – kāds no aktieriem, kāds no skatītājiem, turklāt neatkarīgi no dzimuma, vecuma vai etniskās piederības. Dabūs rozi un buču. Taņas loma kā stafetes kociņš izrādes laikā ceļo no aktieriem pie skatītājiem un atkal atpakaļ. Gaviļniece jāmet gaisā – un aktieri no skatītāju vidus izraugās kādu slaidāku meiču ar vieglāk cilājamu ķermeņa masu. Jau ar pirmajām izrādes minūtēm kļūst skaidrs, ka Taņa ir vispārināts tēls – tāds kā latviešu/krievu divkopienu sabiedrības vidusmēra cilvēks, kurš varbūt ir audzis padomju apstākļos, varbūt tikai dzirdējis par šiem tālajiem laikiem. 

Intervijā ar izrādes komandu uzmanību piesaistīja uzveduma muzikālās dimensijas aprūpētāja Artūra Čukura vērojums, ka arī jaunākās paaudzes respondentu atmiņas saistās ar Otrā pasaules kara notikumiem. Ka vidusskolā vēstures stundas acīmredzot balstītas uz to, ka "viss ir par mums, par to, kā mēs (latvieši – V.Č.) ciešam, un tas ir tas, ko varam redzēt arī šeit…". 

"Taņas dzimšanas diena" uzlūkojama ne tikai kā mēģinājums sapulcēt pie viena galda atšķirīgi domājošos, bet arī kā sava veida psihoterapijas seanss, kas ar lietišķas atmiņu inventarizācijas palīdzību līdzēs pārvarēt pagātnes sāpīgās traumas. Iemācīs atcerēties bez ciešanām un sarunāties bez naida. Kaut gan – diez vai to spēs cilvēks, kura tuvinieki gājuši bojā izsūtījumā vai kura acu priekšā nodedzinātas dzimtas mājas, piemēram. Turklāt – traumatiskas atmiņas nav uztveramas tikai kā destruktīvs spēks vien, tās kalpo arī kā brīdinājums un nodrošinājums pret laikmeta lāstiem – nebrīvību un diktatūru.     

Ieguvumi un pametumi 

Izrādes režisors Mārtiņš Eihe ar raibu šalli ap kaklu ir tāds kā tamada. Viņš "diriģē" pasākumu – runā garākos monologus, uzdod vairāk jautājumu nekā citi izrādes dalībnieki, cenšas aktivizēt publiku. Brīžam tas arī izdodas. Atrodas pa kādam atsaucīgam skatītājam, kurš gatavs dalīties atmiņās par pirmo skūpstu vai seksuālo pieredzi. Pārējie aktieri – Jana Ļisova, Jānis Kronis un Artūrs Čukurs – lasa vēstules no frontes, stāsta par baiso dzīvi izsūtījumā, reģistrē ikdienišķas norises, dzied, aicina skatītājus uz deju. 

Kaut aktieri darbojas temperamentīgi un aizrautīgi, mēģinājumi atklāt respondentu stāstos pausto uzskatu pretišķības atstāj tīši inscenētu iespaidu. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc skatītāji nesteidz iesaistīties kopīgā atmiņu kamoliņa ritināšanā un par izrādes galveno elementu, kam pielīp acs un uzmanība, kļūst ekrāns. Uz tā projicējas fotouzņēmumi un melnbalts kino, kas rāda tādu pašu notikumu, kāds tobrīd risinās Ģertrūdes ielas teātra zālē: mājas viesības ar iedzeršanu un dejām. Autentiski cilvēki autentiskā vidē līksmojas, kā nu prot. Klāti galdi, šņabis, skaņuplates, reibuma pacilātības apgarotas sejas. Rodas dīvaina un nostalģiska sajūta, ka īstā dzīve ir tur, tajā konkrētajā mirklī, kas iemūžināts uz melnbaltās lentes, te, reālajā pasaulē, ir tikai imitācija.   

Otrs neapšaubāms ieguvums ir skatītāja personisko atmiņu un zināšanu, varbūt arī aizspriedumu lādes satura purināšana, ko izrāde provocē, liekot samērot atmiņu stāstītāju pieredzi ar savējo. Pat ja nerodas vēlēšanās šajā pieredzē dalīties publiski, galvā virknējas pagātnes ainas, veidojot paralēlu izrādi, kura nebeidzas līdz ar "Taņas dzimšanas dienas" svinībām.

Atmiņu svinēšana

"Taņas dzimšanas dienā" dažādas faktūras (dziesmas, dejas, atmiņu stāsti, dialogi), dažāda svarīguma un spilgtuma norises apvienotas brīvā kompozīcijā, ar kuras palīdzību izrādes veidotāji "saved kopā" savstarpēji sašķeltas sabiedrības daļas. Viņi neaģitē un necenšas pārliecināt. Nevienam jau nevar aizliegt domāt to, ko viņš domā. Tāpat vieni teiks "ieņēma", otri – "atbrīvoja". Tālab jēga (secinājumu un situācijas iespējamo risinājumu izpratnē) no atmiņu stāstiem un sarunām maza, bet – viesības nav zinātniska konference. Viesībās būtiska ir atmosfēra, sen nesatiktu cilvēku klātbūtne, atrašanās pie viena galda vienā telpā un laikā un pāri visam – pats sarunāšanās fakts. 

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!