Literāro darbu konkurss
02.11.2003

Sarunas starp dvēselēm un eņģeļiem

Komentē
0
Saglabā
*** Mazā spēļu laukumā, Kas apvīts ar apiņiem, Laužas smeldzošas skaņas. Maitu lijas asins spārniem Cenšas aizsegt sauli. Koka vilciņš kā vājprātā kauc, Lego piramīdas lūzt un irst Un trīsritenim ķēde žņaudz. Bet mazais bērns, Izņēmis savu sirdi, Grauž…grauž…grauž… *** Caur mirdzošām puķēm Viņš iznira no dūņām. Goda vietu viņš ieņēma, Savu balsi pacēla. Tauta bija sajūsmā, Pūlis aplaudēja. Bet dārznieks izvilka bultu Un trieca to viņam sirdī. Asins - dzīvības sula- Nomazgāja netīro kaunu. *** Vecs autobuss piestāj pustukšā stacijā, Uzņemot jaunpienācējus ar ovācijām. Iekšā laužas siltas mājīguma strāvas, Un šoferis stūrē bezjēdzīgā tumsā. Paskrien pietura pēc pieturas, Līdz notiek eksplozija! Uzdrīkstēšanās pārvēršas miglainā rēgā Un pāriet jaunā dimensijā. Autobuss apstājas, izkāpj cerība. Tikai ilgas sēž pēdējās rindās Un sit galvu pret stindzinoši loga rūti. Bet autobuss? Autobuss dodas mierpilnā tumsā. *** Manas lūpas sauc tevi. Kaut kur tukšumā, Kaut kur neaizsniedzamā tālumā Atrodas tavs Marss. Mans augums tvīkst pārpilnībā. Viņš gaida tavus zemurbumus, Viņš brēc: ,,Ņem mani! Ņem un pārvērt vēl neredzētā ziedā!" Un nesaki, ka tev šādas jūtas svešas. Es neticu, ka tev tuvs ir akmens cietums, Ka mīli raupju pilnmēness nakti. Tikai atnāc - es dāvāšu dzīvi! *** Ģeniāli - es atkal esmu uzvarējusi! Un tu man neticēji Tikai vilinošs acu skats, pārdrošs lēciens ar izpletni, Un gravitācijas spēku vairs neapturēt. Pats vainīgs, ka nespēji izturēt klusumu, Jo tagad tu esi pielīmēts zemei. Man, no mākoņa malas skatoties, Par to nāk nežēlīgi smiekli. Neceri, ka padošu tev izpalīdzīgu roku, Jo man tā labāk! *** Kāds savāds miers valda šajā paradīzē! Kāds klusums pirms eksplozijas! Vēl vētra snauž kristāla režģī, Vēl cilvēka sirds nezin naida. Nevainība staigā basām kājām, Godīgums apskalo paradīzes krastus, Un mīlestība paceļ saulītē skaisto. Bet nesnaud aklajā miglā. Jo pirmatnība jau džungļos meklē aizliegto augli! *** Un jau atkal bez klauvēšanas klusiņām ir piezagusies savādā sajūta pakrūtē, Un jau nezin kuro reiz kā sasiets tu centies izskriet cauri pasaulei. Klupdams un krizdams tu šķērso kristāla kalnu, Cerēdams augšā šūpoties zvaigžņu šūpolēs. Dievs padot savu spēka pilno roku un jau liekas: Viss būs labi! Bet pašā virsotnē velns uzsit viltus knipi, Un tu, smagi sizdamies, krīti lejā. Bet, pirms sāksi atkal rausties pie princeses vai 7 kraukļiem, Sirds klusi čukstēs: viņš taču mani mīl!? *** Pasaki: vai tu viņu mīli? Ja tā, tad es atdošu jums vasaru, Iebēršu klēpī ziedu pušķi, Un pacelšu augstu virs debesīm! Pasaki: vai tu viņu maz mīli? Ja, nē, tad laid, lai iet! Neturpini apreibinošās rotaļas ar viņa sapņiem, Neliec viņam izmisumā un sāpēs aprakt sevi dzīvu! Tikai pasaki: vai tas tev nāk no sirds? Ja šaubies, tad zini - Šajā pasaulē esmu arī es, Kas viņu mīl, gaidot saullēktu! Vēl saulriets

Inga Tropa

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!