Saruna dzelzceļa stacijā

16. junijā starptautiskās mākslinieku rezidences Kunstlerhaus Bethanien ietvaros Berlīnē atklāj Evelīnas Deičmanes izstādi “Burt Nieks”.

29. maijā filozofs Jānis Taurens ar tulkotāju no krievu valodas Vasīliju Voronovu Rīgas dzelzceļa stacijā apsprieda tobrīd vēl topošo Evelīnas izstādi, kā rezultātā tapa dialogs, kas nu kalpo par ekspozīcijas pavadošo tekstu.

Izstāde "Burt Nieks" ir apskatāma Kunstlerhaus Bethanien izstāžu zālē, Berlīnē, Kottbusser Str. 10, no 17. jūnija līdz 10. jūlijam. Tajā ir aplūkojami zīmējumi un skaņas objekti, ko ir iedvesmojuši Burtnieki kā vieta un vārdu spēle.  Zīmējums Nr. 1 vēsta: Vecos laikos ezeri lidojuši apkārt un meklējuši vietu, kur nolaisties. Tā arī tagadējā Burtnieku ezera ielejas ļaudis redzējuši lidojam ezeru kā melnu mākoni. Tas šņācis un krācis. Diena palikusi tumša kā nakts. Cilvēki baidīdamies, ka tas neuzkrīt uz viņu galvām, vaimanājuši un klieguši, jo nezinājuši, kā lai to vārdā sauc. Tad tie gājuši un lūguši burvim, lai tas aizrunā to prom. Atlicis burvim pateikt: „man burt nieks“, kad ezers nokritis. Tā ezers ticis pie vārda.

Evelīna Deičmane ir kim? laikmetīgās mākslas centra stipendiāte. Mākslinieces uzturēšanos Kunstlerhaus Bethanien rezidencē atbalsta Valsts Kultūrkapitāla Fonds un VKN.


Foto: Ayoung Kim.


Saruna dzelzceļa stacijā

Agrā svētdienas rītā Rīgas dzelzceļa stacijā satikos ar savu draugu Vasīliju. Laika nebija daudz – viņš devās uz Pēterburgu ziemeļaustrumos, es – uz laukiem Latvijas dienvidaustrumos, bet Berlīne ar topošo Evelīnas izstādi palika Pēterburgai pretējā virzienā. Tieši par Evelīnas darbiem gribēju ar Vasīliju parunāt. Mēs parasti apspriedām jaunākās laikmetīgās mākslas izstādes, ko bijām redzējuši – šoreiz gan līdzi varēju paņemt tikai pa e-pastu atsūtītās Evelīnas skices un nelielu paskaidrojuma tekstu ar zīmējumu nosaukumiem. Biju rakstījis par Evelīnu Venēcijas biennāles katalogam pirms diviem gadiem, taču tagad ar Vasīlija palīdzību gribēju rast kādu jaunu skatījumu uz viņas darbiem.

– Klau, tu taču reiz jau rakstīji par Berlīnes arhitektūru, lai arī nebiji to redzējis, – Vasīlijs, nolicis malā Evelīnas skices, vaicājoši palūkojās manī.
– Jā, par topošo Potsdamas laukuma arhitektūru, – apstiprinoši pamāju, – toreiz man bija tikai jaunajai arhitektūrai veltītās izstādes katalogs. Bet tas bija gandrīz pirms piecpadsmit gadiem.
– Un tomēr, – Vasīlijs neatlaidās, – vai tas nav tāds kā domāšanas grēks, tāds kā narcisisms, proti, domāt un rakstīt par lietām, ko neesi redzējis?
– Iespējams, bet tad kā “grēku izpirkšana” varētu kalpot pievēršanās tiem lietu aspektiem, kurus to klātbūtne citkārt noslēpj vai vismaz padara grūtāk pamanāmus, – es mēģināju atjokot.
– Un tie būtu? – Vasīlija balss bija nopietna.
– Piemēram, nozīmīga... – es centos iegūt laiku, lai formulētu domu, kas man pašam nemaz nebija skaidra, līdz prātā ienāca negaidīts risinājums. – Jā, kāpēc gan ne, – es teicu, – var izmantot arī savu laiku nokalpojušo formālismu. No termina “nozīmīga forma” atmetīsim vārdu “forma” un iegūsim apzīmējumu “nozīmīgs”, citiem vārdiem sakot, iegūsim nozīmi.
– Nozīmei vajag kādu materiālu nesēju, proti, rakstītu vai runātu valodu, objektu, zīmējumu un tā tālāk. Protams, – Vasīlijs pasmaidot piebilda, – ja neņemam vērā nepastarpinātu domu apmaiņu ar tāda kā intellektuelle Anschauung palīdzību, ko atstāsim varbūt kādām citām, ne cilvēciskām domājošām būtnēm.
– Evelīnas izstādē arī būs objekti, zīmējumi un, var teikt, ka arī teksti, jo dažu zīmējumu nosaukumi ir kā nelieli stāsti.
– Vai nav tā, ka katru objektu uztveram estētiski?
– Tu gribi norādīt uz tādu kā vispārēju estetizāciju, par kuru runā Volfgangs Velšs? – atbildēju ar pretjautājumu.
– Ne gluži, – attrauca Vasīlijs. Viņam nepatika, ja uzreiz neuztveru domas virzību. – Es gribu runāt tieši par mākslu. Varētu pat teikt, ka Dišāna “projekts” (ar redīmeidu palīdzību noliegt estētisku izvēli) nav izdevies. Vismaz nav izdevies, – viņš piebilda pēc nelielas pauzes, – ja domājam par mūsdienu mākslas situāciju.
– Paskaidro, lūdzu, – es teicu, lai arī šoreiz nojautu, ko Vasīlijs domā.
– Teiksim tā... mēs ar estētisku labvēlīgumu uztveram jebkuru ikdienas pasaules objektu, mehānismu, arī darbību, kas iekļauta kādā performancē, un jebko citu, kas atrodas mākslas izstāžu zālē vai galerijā, – Vasīlijs atbildēja, uzsverot vārdus “estētisku labvēlīgumu”.
– Labi, – es piekrītoši noliecu galvu, – tevis teikto var attiecināt uz Evelīnas objektiem jeb skaņas instalācijām. Bet ievēro, tie ir skaņas objekti. Vai jebkura skaņa arī ir pakļauta šim estētiskajam labvēlīgumam? Protams, – es pats arī atbildēju uz savu jautājumu, – ņemot vērā gan trokšņu, gan klusuma, gan cilvēka ausij nedzirdamu vai uz noteikta instrumenta neizspēlējamu skaņu iekļaušanu mūzikā, varētu domāt, ka tas tā ir.
– Jā, taču tieši šī vizuālā un audio visatļautība vai, labāk, – Vasīlijs pats sevi izlaboja, – šī priekšmetiskā un skaniskā visatļautība prasa, lai izmantotie elementi būtu semantiski piesātināti.
– Skaņai grūti iedomāties nozīmi, ja vien tā nav tēma noteiktas formas skaņdarbā, piemēram, fūgā, vai govju zvārgulīšu izmantojums...
– Mālera sestajā simfonijā, – Vasīlijs pasmaidīja, zinot manu vājību, un turpināja. – Lai saprastu, kā veidojas nozīme skaņas instalācijai, jādomā tieši par zvārgulīšiem, ko tu minēji. Proti, skaņu objektu gadījumā ir svarīgi, kā tā vai cita skaņa tiek radīta, kas ir skanošais priekšmets, jāaplūko, no kādām daļām skanošais mehānisms ir izveidots, un tad, protams, jāņem vērā arī, kāda tad ir pati skaņa, kā tā saistās ar citām skaņām, ja tādas tiek paredzētas.
– Evelīnas skicē ir attēlots it kā cilvēks, kas guļ zem stīgām... – es biju paņēmis rokās no datora izdrukāto lapiņu.
– Jā, savdabīgas sagatavotās klavieres, – Vasīlijs pasmaidīja. – Būtu interesanti redzēt, kā šis darbs izskatīsies izstādē.
– Lūk, arī nozīmīgums jeb nozīme, – man beidzot kļuva skaidra doma, ko biju mēģinājis formulēt sarunas sākumā. – Izstādes nosaukumā ietverta atsauce uz kādu teiku par Burtnieku ezeru. Arī kāda zīmējuma nosaukumā izmantots šīs teikas variants. Es gan  no bērnības atceros garāku versiju, kur pēc burvja vārdiem “Man burt nieks”, kas saprotami gan kā apgalvojums par viņa buršanās spējām, gan kā ezera nosaukums, kas liek tam nolaisties vietā, kur tas tiek nosaukts, vēl ir minēts, ka tas noticis ezeram laižoties pāri baznīcai, kurā mācītājs teicis sprediķi. Teika beidzas ar aptuveni šādu tekstu: “Saulē vēl tagad, kad Burtnieka ūdeņi ir tīri, var redzēt baznīcu, karieti četriem melniem zirgiem, kučieri, kas kā sēdējis, tā sēž vēl tagad uz bukas, un mācītāju.”
– Jā, šis ir interesants variants, kur ir gan baznīca un mācītājs, gan burvis, kas ir spēcīgāks par kristietību, bet spēcīgāks it kā gramatiska pārpratuma jeb joka pēc. Arī es, – Vasīlija skatiens kļuva nedaudz vērsts uz sevi, – studējot padomju laikos, interesējos par folkloru, kas līdzās, piemēram, matemātiskajai loģikai, bija veids, kā pretstatīt savus domāšanas priekšmetus ideoloģizētajai apkārtējai videi.

(Piebildīšu, ka mēs abi ar Vasīliju piederam sešdesmito gadu sākumā dzimušajai paaudzei.)

– Evelīnai gan droši vien svarīgākas ir personīgās atmiņas un saistība ar šo vietu, – es centos atgriezt Vasīliju pie mūsu sarunas temata, jo, palūkojies pulkstenī, redzēju, ka sarunai atlicis pavisam nedaudz laika.
– Protams, – Vasīlijs arī paraudzījās pulkstenī, un viņa balss kļuva sparīgāka, – interpretācijas vienmēr būs atvērtas. Pat pieņemot tavu uzskatu, ka darba pamatelementi ir semantiskas vienības, kas, šķiet, ietver noteiktu jēgu, atšķirībā no formālu elementu un attiecību nenoteiktības.

Paņēmis salveti, kas stāvēja uz stacijas kafejnīcas galdiņa, pie kura mēs bijām apsēdušies, lai risinātu šo sarunu, Vasīlijs kādu brīdi kaut ko zīmēja. – Skaties! – viņš teica, pabīdīdams salveti uz manu pusi.

– Tā, vienu un to pašu priekšmetu mēs varam apzīmēt dažādos veidos, – teicu, aplūkojot skici, – tās būs dažādās “jēgas”, ar kuru palīdzību nonākam pie references jeb tā, ko Frēge dēvēja par Bedeutung. Bet šeit tu parādi, ka viena un tā pati zīme (vārds vai lieta) atkarībā no tā, kā uz to palūkojamies, iegūst atškirīgu jēgu un līdz ar to tai var būt arī dažādas references. Diez vai Frēge tam piekristu, – centos paironizēt.
– Mēs šobrīd nenodarbojamies ar Frēges valodas filozofiju, – Vasīlijs diezgan asi atsacīja, tad piebilda nedaudz pielaidīgākā tonī, – lai arī varam runāt par māksliniecisko valodu. Ievēro, personīgo, ne privāto! – Vasīlijam patika uzsvērt, ka viņš pārvalda arī sarunas partnera interešu sfēru. – Tieši tāpēc, ka objekti (arī skaņas, arī jebkāda veida zīmējumi vai skices) tiek uztverti ar estētisku labvēlīgumu, tie paši par sevi mums vairs nešķiet nedz kritiski, nedz šokējoši, nedz pat vienkārši interesanti. Interesants var būt tikai to semantiskais aspekts, kas darbojas kā norāde uz kaut ko ārpus darba “rāmja”. Un atkal, – Vasīlijs turpināja vienā elpas vilcienā, nelaizdams mani pie vārda, – tas nevar būt tikai kaut kas sociāli vai, ja vēlies, metafiziski nozīmīgs, tam jābūt apzīmētam (arī noteikts priekšmets, materiāls var kalpot kā apzīmēšanas veids), balstoties mākslinieka personīgajā pieredzē, kas padara to atvērtāku dažādām interpretācijām un nepārvērš nevienam nesaprotamā (tātad arī neiespējamā) privātā valodspēlē.

Vasīlija doma man šķita interesanta, tomēr bija arī diezgan daudz kas iebilstams, it īpaši pret šo savdabīgo “privātās valodas argumenta” interpretāciju. Taču mums bija jādodas prom – vienam uz Pēterburgu, otram – uz laukiem, bet topošā Evelīnas izstāde palika Berlīnē, skatoties no Rīgas – Pēterburgai pretējā virzienā.