Par grāmatām
09.10.2018

Saruna ar Daini Deigeli

Komentē
0

Ievads: "satikšanās"

"Dievs beidz" ir Daiņa Deigeļa (1983) pirmais krājums, un, lai arī autoram bijušas publikācijas un daudziem viņš ir zināms kā biežs viesis dažādos dzejas lasījumos, šī recenzija vairāk vai mazāk būs viens no pirmajiem piedāvājumiem – kā lasīt autora dzeju. Līdz šim medijos piedāvātie konteksti, kas parādījušies, ir 1) Kārļa Vērdiņa analīze nošķīrumā, kuru viņš veido starp sociāli nozīmīgiem dzejniekiem un dzejniekiem, kas apzināti ieņem kādu vēsturiski determinētu dzejnieka-sludinātāja sociālu lomu, un 2) preses relīzē atrastais, pieņemu, redaktorei Ingai Gailei piederošais piedāvājums analizēt šo dzeju kā "vīrieša skatījumu uz vertikālās varas struktūrā ietūcīto pasauli", kas izteikts īpaši emocionālā, niansētā veidā. Abi šie skatījumi, man šķiet, būtu pelnījuši plašāku izvērsumu Daiņa Deigeļa dzejas kontekstā.

Tomēr, lai arī autors kādā 2016. gada intervijā uzsver: "dzejniekam ir jārunā par sabiedrībai sāpīgām tēmām, nevis tikai par saviem iekšējiem pārdzīvojumiem", man, lasot Deigeļa krājumu, šķita, ka, iespējams, tieši viņa subjektīvais pārdzīvojums lasītājam liksies gan saprotamāks, gan aktuālāks. Personiskums redzams gan apstāklī, ka dzeja rakstīta pirmajā personā, gan faktā, ka Deigelis visai niansēti atklāj tieši savu personīgo kritisko skatījumu uz sociālo realitāti, neitrāliem novērojumiem atvēlot salīdzinoši mazāk teksta. Arī iepriekšminētajā relīzē pats autors piesaka krājumu kā savas personīgās sarunas ar sevi, dievu un sabiedrību un aicina uz šādām sarunām arī lasītāju. Tādējādi arī savu metodi krājuma lasīšanai tiecos pielāgot šai autora vēlmei un izveidoju shēmu, pēc kuras lielās līnijās iespējams grupēt krājumā atrodamās idejas, metaforas un likumsakarības:

Saturs: "mani biedē jūs dienas gaisma"

Būtībā ideju vai emociju katrā dzejolī var uztvert, pat līdz galam nesaprotot kādu konkrētu metaforu, epitetu vai salīdzinājumu, jo svarīgākais vēstījums ir pats Deigeļa pasaules skatījums – reālijas, ko viņš pamana, veidi kā viņš tās interpretē un kādu kritiku par tām izsaka. Šādas reālijas, ar kurām Deigelis iesaistās attiecībās, ir ļoti dažādas, esmu izcēlusi tikai pašas galvenās. Bieži vienā dzejolī autors var raksturot attiecības ar vairākiem no šiem mainīgajiem, veidojot likumsakarību saiknes un kritisko komentāru kopumus, kas tad arī ļauj lasītājam ieskatīties Deigeļa pasaulē. Dievs (starp citām lietām) šajā pasaulē, iespējams, ir kašķīgu, rīcībnespējīgu pusmūža veču izdomājums un kopā ar viņiem nereti "beidz" brīžos, kad tiek atrasts vainīgais pie netīkamās pasaules kārtības. Tā var būt, piemēram, sieviete (46. lpp.), bet tas var būt principā jebkas. Dzejas krājumā autoram bieži metas nelabi (fizioloģiski un garīgi), noraugoties uz cilvēces melīgumu, pretrunīgumu, liekulību (nāk prātā vārds – farizejismu – , ko autors gan nemin, bet grūti atrast citu labāku apzīmējumu, kas aptvertu visas kritiskās dimensijas, kuras autors izvērš krājumā, – pret sevi, Dievu, cilvēci). Runājot par Dievu, netieku gudra, vai bez šī cilvēces izdomātā, pārprastā, izvarotā Dieva ir arī kāds īstais un neiztēlotais, kas iederas autora pasaules uzskatā, vai Deigelis to izmanto tikai kā metaforu kompleksu, caur kuru ilustrēt savu kritisko skatījumu. Varbūt Dievam vispār nav jēgas, tāpat kā būtībā nekam nav jēgas, arī dzejai ne (43. lpp.) (un kura atklāsme gan dzejniekam var būt vēl šausminošāka). Krājums tomēr beidzas ar nosacītu atrisinājumu. Lai arī pasaule ir tāda, kādu autors to atklāj savā krājumā, Deigelis atvadās no lasītāja ar atziņu – katrs jauns dzejolis tomēr dod tieši tik lielu iemeslu, lai neatmestu dzīvei ar roku: "(…) vēl/ nolasi/ vienu" (53. lpp.)

Deigelis runā un nerunā par visu sabiedrību kā tādu, jo autors grib un negrib pasauli skatīt kā no sevis nošķirtu telpu. Tādējādi neesmu pārliecināta, vai visi autora spriedumi par pasauli ir balstīti neitrālā tās novērojumā, un tas arī man kā lasītājai liek primāri vērst uzmanību nevis uz politiskajām, sociālajām vai ekonomiskajām plaknēm krājumā, bet uz ļoti personīgiem vēstījumiem. Šādu secinājumu izdarīšana, protams, ved uz dzejnieka psiholoģiskā portreta veidošanu, ko man ļoti nepatīk darīt, jo man nav zināšanu šajā jomā. Bet tieši personiskie attiecību modeļi starp autoru un pasauli ļauj atklāt galvenās likumsakarības autora realitātē un viņa centrālo attieksmi pret pasauli. Tas arī veido kopējo autora pasaules uzskatu. Katra cilvēka pasaules uzskats balstās gan uz realitātē novērotajiem faktiem, gan uz paša cilvēka attieksmi pret tiem jeb attiecībām ar tiem. Man šķiet, ka šādā grāmatas lasījumā slēpjas krājuma unikalitāte, jo tieši autora specifiskais pasaules skatījums būs galvenais, ko patērēs arī lasītājs, ja tāds atradīsies, un šāds lasījums varētu būt arī tas, ko Deigelis pats piedāvā savam iztēlotajam lasītājam. Protams, persona vienmēr ir saistīta ar sociālo, ekonomisko un politisko vidi, kurā šī persona uzturas, taču pretēji paša autora mudinājumiem es, iespējams, akcentu liktu uz pašu personu, nevis uz vidi, kuru tā vērtē kritiski.

Vēl viens iemesls, kādēļ izvēlēties tieši šādu lasījumu, bija autora tendence izmantot tēlainos izteiksmes līdzekļus (īpaši metaforas, epitetus, salīdzinājumus) veidā, kas, manuprāt, nedod ar tēlainajiem izteiksmes līdzekļiem tēlotajām idejām nekādu papildu nozīmi. Protams, ja lasītājam patīk skaisti teksti, tas netraucē. Lielākoties dzejoļos ir visai viegli nolasāmas emocijas un tās viegli interpretējamas kopējā atmosfērā, ko dzejoļi veido. Taču tie lasītāji (pie kuriem piederu arī es), kuriem patīk katru tēlainās izteiksmes līdzekli "atkost", atrast tās nozīmju šķautnes, kas papildina dzejoļa kopējo kontekstu, nevis tos tikai baudīt, bieži var tapt nokaitināti, kad, metaforu "atkožot", izrādās, nekāda papildu konteksta nav – ir tikai ideja, ko autors pasaka skaistāk vai interesantāk, bet nepiešķir tai papildu nozīmi. Tad rodas jautājums – kādēļ pilsēta ir "atkušņa nodriskāta" (37. lpp.), kas ir "pēdējā revolūcija" (34. lpp.)? Emocijas Deigeļa dzejā nolasāmas vienmēr, bet kā ir ar pārējo vēstījumu? Protams, autors savā mākslā var atļauties visu, ko vēlas. Arī riskēt, ka viņa izvēlētās metaforas un likumsakarības lasītājā neatbalsosies un paliks nesaprastas. Tas šķietami nonāk pretrunā ar paša autora mērķi – komunicēt ar lasītāju vai likt tam komunicēt ar autora izvēlētajām lietām – sevi, Dievu un sabiedrību. Jebkurā gadījumā man būs interesanti sekot līdzi tam, ko par Deigeļa krājumu teiks lasītājs, kurš tad izlems: padarīt vai nepadarīt Deigeļa dzeju par eksistējošu, izvēloties to patērēt. Iespējams, ka minētais autora izteiksmes veids pieprasa, lai lasītājam ar viņu būtu līdzīgi pieredzes lauki, un, ja tā nav, – sava daļa no krājuma "dziļuma" tiek zaudēta, jo netiek uztverta. Iespējams arī, ka Deigeļa cinisma vai vientulības pilnās attiecības ar pasauli brīžos, kuros viņš runā par emocijām, kas ir ārpus minētajām, attālināšanās no pasaules norisinās tādā mērā, ka viss tiešām paliek abstrakts un nesaprotams. Bet tas, kā tad īsti ir, jājautā pašam autoram.

Forma: "mūžīga nakts"

Veltīšu arī atsevišķu rindkopu dzejas formālajiem aspektiem, kas, manuprāt, Deigeļa gadījumā ir izdevušos eksperimentu kopums un tiešām izceļ autora veidoto saturu. Grāmatas formāts gan ir mazliet par lielu, lai noskaņotu mani uz intīmu sarunu ar autoru, bet tas laikam ir labāk nekā konkrētos dzejoļus lasīt sagrieztus pa vairākām lappusēm, jo tādējādi pazustu ritms, kas Deigeļa dzejā ir svarīgs. Ritms un forma, kas informāciju par ritmu nodod lasītājam, ir pārsvarā vienāda visā krājumā. Dzejoļi bieži sākas un pārsvarā beidzas ar vienu vai diviem vārdiem, radot tādu kā skaņu vilni ar sākumu, kulmināciju un nobeigumu. Dzejoļi reti beidzas uz skaļas nots: pēdējās rindas, kurās katrā ir tikai viens vai atsevišķi vārdi, "nobremzē" tempu, ko parasti dzejoļa laikā autors "paātrina", veidojot aizvien garākas rindas un emocionāli piesātinātākas metaforas. Šāda tempa nobremzēšana un pat apstādināšana paspilgtina iepriekšējā rindkopā radīto atmosfēru, arī ritmā miksējot stagnējošo, bezcerīgo ar aktīvo, dusmām, kritiku. Līdzīgi strādā arī rindas, kas atkārtojas, un vietas, kurās autors izvēlas iesākt dzejoli ar rindām vienā izkārtojumā, bet dzejoļa attīstības gaitā izmantot tās pašas rindas tikai citā izkārtojumā. Visbeidzot man patīk, ka ilustrācijas ne tikai izceļ tekstu, bet arī funkcionē kā autonoms mākslas darbs. Ne visus tekstus, protams, vajag ilustrēt, bet Deigeļa dzejas krājumam ilustrācijas piestāv. Tajās izceltie provokatīvi populistiskie, no dzejas rindām brutāli izrautie saukļi arī sadala tekstu emocionāli vienotās dzejoļu grupās un tādējādi rada krājuma vispārējo struktūru. Lai gan, skatot Deigeļa tekstu kopumu caur personīgā paradigmu un pieņemot, ka lasītājs visvairāk var iegūt tieši no Deigeļa pasaules uzskata izpratnes, strukturāls sakārtojums pat nav galvenais, tomēr jāatzīst, ka lasītājam tas var būt svarīgs. Kaut vai tad, ja gribas ielikt kaut kur grāmatzīmi un atstāt pārējo uz nākamo vakaru. Bet vispār šie emocionālie anklāvi dod pienesumu kopējai bildei un katrs no tiem nav nošķirams no citiem.

Nobeigums

Visā visumā mūsdienu Latvijas dzejas ainā Dainis Deigelis ienāk ar visai konkrētu piedāvājumu, kas atšķiras no citiem. Es ceru, ka tā atradīs savu īsto lasītāju un šis lasītājs strīdēsies ar manu recenziju, sarunāsies ar autoru un kritiski paskatīsies uz sevi, Dievu un sabiedrību.

Krista Anna Belševica

Krista Anna Belševica studē un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!