Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Foto no autora personīgā arhīva
 
Šajā dienā pirms 100 gadiem
30.09.2019

Sarkanais, zaļais un rozā patriotisms

Komentē
1
Saglabā

Turpinām Latvijas valsts simtgadei veltīto publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem", kurā autori caur 100 gadu vecu laikrakstu fragmentiem mēģina saprast Latviju.

Šī gada pirmos sešus mēnešus nodzīvoju Katalonijā. Pirms došanās turp šo to zināju par katalāņu neatkarības centieniem un tāpēc naivi domāju, ka tur nonākšu pavisam tuvu vēsturei un redzēšu, kā tā top. Tomēr tas, ko pamanīju, nelika domāt par vēsturi – es redzēju ikdienišķas ainas: cilvēkus, kas dzer vīnu, iet uz darbu, brauc ar mašīnu un pie vakariņām strīdas par politiku. Mani samulsināja tas, cik nepamanāma vēsture ir tuvplānā. Teju vienīgais, kas ikdienā atgādināja par katalāņu neatkarības centieniem, bija uz ielām izkārtie sarkandzeltenie karogi, plakāti un dzeltenās lentes, ko daži bija piesprauduši pie apģērba. Tā nebija mana cīņa un mani simboli, tomēr, skatoties uz tiem, dažkārt jutu vieglu aizkustinājumu un pacilātību. Tad mēģināju iedomāties, kā es justos, ja Rīgas ielās ikdienā redzētu tikpat daudz pie māju logiem un balkonos sakārtu Latvijas karogu. Sapratu, ka es būtu drīzāk nobažījies un īgns, jo patriotismu šodienas Latvijā esmu iemācījies asociēt (labākajā gadījumā) ar tukšu žestu un pārspīlētu sentimentu vai (sliktākajā gadījumā) ar rasismu, seksismu un homofobiju.

Par to es atceros, šķirstot datora ekrānā 1919. gada septembra avīzes, kur mani sākumā tieši tāpat visvairāk pārsteidz ziņas par ikdienišķiem notikumiem – teātra izrādēm, romāniem turpinājumos, darba meklējumiem un kautiņiem bāros. Skatoties no mana leņķa, tā laika vēsture ir tik liela, ka visam nupat nosauktajam tur vispār nav vietas. Man šķiet, ja es dzīvotu 1919. gadā, es nevarētu ne gulēt, ne ēst, jo visu laiku notiktu vēsture un man būtu tajā jāpiedalās – lai ko tas arī nozīmētu. Protams, ka tā nav taisnība un es to zinu, jo līdzīgi spraigā, bet ne tik ekstrēmā brīdī, kad uz patriotisma pacēluma risinās valsts vēsturi izšķiroši notikumi, esmu bijis Katalonijā.

Vārdā ne vienmēr nosaukts, bet klātesošs patriotisms ir daudzos 1919. gada avīžrakstos: "Mums ir jākoncentrē visi mūsu spēki – materiālie un garīgie. Mums ir jāatmet šinī laikā mūžīgā spriedelēšana un dalīšana starp dažādām krāsām: tas sarkans, tas zaļš un rozā utt. Kad māja deg un jāglābj cilvēku dzīvība, tad parasti neprasa pēc ticības apliecības. Mūsu māja – Latvija arī iet bojā un nodevējam līdzināms tas, kas šinī brīdī gudro un neglābj savu dzimteni." [1] Vai arī: "Ir briesmīgi aizmirst savus varoņus, atstāt viņus savam liktenim, kamēr viņiem pašiem jāuzsauc līdzpilsoņiem "Es nevaru vairs izturēt!" Tā ir vislielākā traģika, kura top vēl drausmīgāka, kad viņa atskan taisni tagad, kur cīņas notiek par brīvu Latviju. Tas tā nedrīkstēja un nedrīkst būt." [2] Patriotisms un apelēšana pie tā šajos rakstos mani neatbaida – no mūsdienu skatpunkta raugoties, emocijas šķiet sakāpinātas, tomēr ne vairāk, kā to pieprasa laikmeta konteksts (Kurzemē pulcējas fon der Golca armija) un vēstures izšķiršanās. Šis patriotisms nevēršas pret citiem, bet aicina apvienoties un rīkoties. Tas ir iekļaujošs un mobilizējošs.

Lasot šos rakstus, es domāju – kas noticis ar patriotismu mūsdienās? Vai tas ir sabojājies vai gluži vienkārši novecojis un kļuvis lieks līdz ar valsts izveidi un vēlāk – neatkarības atgūšanu? Vai patriotisms ir labs, iekļaujošs virzītājspēks tikai krīzes situācijās, vēstures samezglojumos, bet ne ikdienā?

Patriotisms ir viens no tiem dīvainajiem vārdiem, kam nav vienas skaidras definīcijas. Visbiežāk to tulko kā "mīlestību pret tēvzemi", tomēr tas visu drīzāk sarežģī, nevis atvieglo, jo nav skaidrs, kā šī mīlestība pret tēvzemi izpaužas. Mūsdienās tiesības uz patriotismu lielā mērā piesavinājušies nacionāli un konservatīvi spēki, kuri tos, kam uzskati par to, kā mīlēt tēvzemi, atšķiras, mēdz saukt par dzimtenes nodevējiem vai latviskuma nīdējiem. Šo cilvēku acīs tāds visdrīzāk esmu arī es, un tas ir iemesls, kādēļ iepriekš minēju, ka iedomātā aina ar Rīgas ielām, kas ik dienu būtu karogu pilnas, manī izsauc nevis patīkamu pacilājumu, bet bažas: es kā gejs to asociēju ar personīgu uzbrukumu. Un tomēr man šķiet, ka es mīlu šo valsti, un tāpēc gribu to iekļaujošo patriotismu, ko redzu 1919. gada avīžu izgriezumos un Katalonijā, atrast arī mūsdienu Latvijā.

Kā daudziem nekonkrētiem un plaši definējamiem vārdiem, arī "patriotismam" mēdz pievienot vēl citus, lai sarunas priekšmetu padarītu skaidrāku. Piemēram, Eiropas Savienības centrā ir ideja par konstitucionālu patriotismu jeb patriotismu pret liberālu vērtību kopumu, kas nostiprināts konstitūcijā. Ja interneta meklētājā ieraksta vārdu savienojumu "liberal patriotism" (latviski liberālais patriotisms internetā praktiski nefigurē), meklēšanas rezultāti norāda drīzāk uz problēmu, nevis dod iemeslu priekam: "The Possibility of Liberal Patriotism" ("Liberāla patriotisma iespējamība"), "Liberals Need a Version of Patriotism" ("Liberāļiem vajag patriotisma versiju") vai "Reclaiming Patriotism" ("Atgūstot patriotismu"). Tas nozīmē, ka nacionālie un konservatīvie spēki ir privatizējuši patriotismu ne tikai Latvijā, bet arī citur. Mani tas uztrauc, jo patriotisms ir emocionāli uzlādēts un tāpēc politiski jaudīgs rīks, kas savu spēku un spēju mobilizēt vēstures gaitā ir pierādījis bieži, bet ne vienmēr pozitīvi. Patriotisms ir vajadzīgs ne tikai tāpēc, lai valsti izveidotu, bet arī lai to uzturētu: zūdot patriotismam, zūd arī vajadzība pēc valsts. Šī iemesla dēļ domāju, ka ir būtiski apliecināt patriotismu un par to runāt arī no liberāla skatpunkta, pierādīt, ka patriotisms var ne tikai šķelt cilvēkus un tautas "sarkanos, zaļos un rozā", bet arī tos vienot. Arī pats šajā ziņā neesmu bez vainas, un patriotisms sava nacionālistiskā diskursa dēļ publiskajā telpā mani ir atgrūdis, tāpēc – banāls piemērs – pēdējos gados novembrī neesmu pie apģērba spraudis Latvijas karoga lentīti.

Interesants ir 2018. gadā publicētais Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētījums "Patriotisms Latvijas jauniešu vidū un sabiedrībā" [3]. Pētījuma statistika uzrāda, ka lielākā daļa aptaujāto Latvijas pilsoņu sevi uzskata par patriotiem (81%), tomēr vairums (65%) Latviju – patriotisko jūtu objektu – saista ar ģeogrāfisku teritoriju, dzimteni, ģimeni un dabu, nevis ar Latvijas valsti kā politisku veidojumu (tikai 3%). Šie dati norāda drīzāk uz augstu lokālpatriotisma līmeni, bet uz atsvešinātību no valsts, kā arī no publiskajā telpā tiražētā patriotisma diskursa. Domāju, nav pārsteidzīgi apgalvot, ka tādējādi zūd arī valsts simbolu – karoga, himnas, ģerboņa – emocionālais svars, bet to lietojums publiskajā telpā riskē kļūt par tukšu žestu.

No tā izriet, ka neviens no trim piesauktajiem patriotisma veidiem mūsdienās nespēj būt iekļaujošs un mobilizējošs: nacionālais patriotisms atstumj konkrētas sabiedrības grupas, konstitucionālais (liberālais) patriotisms akcentē vērtības, bet nespēj panākt vajadzīgo emocionālo saķeri (mobilizēt), bet lokālpatriotisms vieno nelielas, par valsti mazākas cilvēku grupas.

Jau piesauktajā pētījumā kā risinājums šai problēmai ir izvirzīts pilsoniskais patriotisms jeb "konstruktīvi kritiska un aktīva līdzdalība politiskajos procesos ar mērķi veicināt kopējo labumu, valsts un tautiešu labklājību un attīstību" [4]. Es uzskatu, ka šāda patriotisma versija ir gan iekļaujoša, jo spēj apvienot dažādas sabiedrības grupas, gan mudina uz rīcību. Ne mazāk būtiski – tas ir patriotisms, kas ne tikai pieļauj, bet arī aicina kritiski izturēties pret valsti un tās politiku, turklāt ir vērsts uz nākotnes veidošanu, ne tikai uz jau notikušu kultūras un vēstures faktu slavināšanu.

Tas ir patriotisma veids, ko varu attiecināt arī uz sevi: būt pilsoniskam patriotam nozīmē piedalīties vēlēšanās, kritiski izvērtēt ziņas un atmest melīgās, rūpēties par vidi, šķirot atkritumus, ziedot, veltīt dažas minūtes, lai parakstītos par labu likumprojekta iniciatīvu, piedalīties piketos, pat aplaistīt Barona ielas puķu podus un rakstīt šo rakstu. Tas ir patriotisms, kas ikdienā, no tuvuma raugoties, ir grūti pamanāms ne tikai Latvijā: arī Katalonijā es to nebūtu ievērojis, ja uzmanību nepiesaistītu daudzie karogi.

Man šķiet, ka šāds patriotisms sabiedrībā pieaug, taču iniciatīvas, kurās tas saskatāms, reti tiek saistītas ar patriotisma jēdzienu vai valsts simboliem. Kritiku aizvien bieži uzlūko drīzāk kā marginālu neapmierinātības izpausmi, kas abas puses nostāda aizsardzības pozīcijā, piemirstot, ka kritikas (vismaz jēgpilnas kritikas) mērķis ir panākt uzlabojumus. Savukārt pilsoniskās iniciatīvas bieži prasa daudz enerģijas, bet to sniegtie rezultāti reti ir tūlītēji vai viegli pamanāmi, un tāpēc šķiet, ka ieguldītā enerģija ir lielāka par sasniegto rezultātu. Iespējams, tāpēc pilsoniskais patriotisms ir Latvijas sabiedrībā ne tikai visgrūtāk pamanāmā, bet arī vismazāk izplatītā patriotisma forma: pētījuma rezultāti to saista vien ar jau piesauktajiem 3% aptaujāto.

Šķirstot 1919. gada avīzes, jāsecina, ka latviešu kūtrums attiecībā pret politiskajiem procesiem nebūt nav tikai mūsdienu kaite: "Dažs labs no tautiešiem gan sirdī nopriecājas, ka ir jau laba lieta tā Latvijas brīvība, bet ko nu es tur, gan jau kāds cits tur priekš manis strādās, gan viņi to izdarīs un ja kas labs iznāks, tad jau es arī līdzi, bet pagaidām "es acīm pamirkšķināšu [..]"." [5]

Protams, šim kūtrumam var meklēt dažādus iemeslus vēsturē – mūsu demokrātija un iespēja pašnoteikties ir salīdzinoši nesena privilēģija, padomju okupācija ilga pusgadsimtu utt. Tomēr būtiskāk man šķiet atcerēties, ka vēsture top arī šodien, tikai no tuvuma to ir grūti pamanīt. Man nav maģiskas formulas tam, kā izskaust no sevis kūtrumu, un es pats to vēl mācos, bet man šķiet, ka pilsonisko patriotismu vajag piesaukt biežāk un padarīt to stilīgu.


[1] http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_brlv1919n13|article:DIVL12|issueType:P

[2] http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_blzi1919n30|article:DIVL16|issueType:P

[3] https://www.naa.mil.lv/sites/naa/files/document/PETIJUMS_PATRIOTISMS.pdf

[4] Turpat.

[5] http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_brlv1919n13|article:DIVL12|issueType:P

Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!