Ja šīs vēlēšanas tiek dēvētas par īpašām, atšķirīgām utt., tad nav skaidrs, kādēļ tiek lietota politiskā retorika, kas sevi izsmēlusi.
Lai neviltu garumā – konkurentu apzīmēšana par populistiem vairs nefunkcionē atbilstoši apgalvojuma izteicēju vēlmei, jo jēdziens "populisms" ir tik izplūdis un bieži lietots, ka, manuprāt, ir zaudējis savu agrāko saturu. Savukārt apzīmējums "agresīvie populisti" nozīmē, ka ir arī neagresīvi, pieklājīgi populisti, t.i., ka ir labs un slikts populisms. Savdabīga loģika. Ir diezgan bezjēdzīgi vainot konkurentus vēlētāju "mānīšanā", ja lielai sabiedrības daļai liekas, ka politika vispār ir lielā mērā viena vienīga "mānīšana". Jēdzieni "konstruktīvi", "pragmatiski", kas tiek lietoti laikam taču sevis izcelšanai labā nozīmē, neko daudz nepalīdz, ja daudziem tie simbolizē "neko nedarīšanu". Izdzirdot vārdu "pieredze", daudziem rodas asociācijas pirmkārt un galvenokārt ar negatīvo pieredzi varas lēmumu rezultātā. "Valsts", "Latvijas" piesaukšana, ja vien klausītājs nav jau puslīdz labvēlīgi noskaņots pret piesaucēju, nefunkcionē. Šādi turpināt var ilgi; nav vienas konkrētas partijas vai grupas, kas būtu specifiski vainojama politiskās valodas devalvācijā, tomēr tas nemaina pašu devalvācijas faktu. Un ne jau tikai Latvijā.
Tas nav arī nekas jauns. Ja mēs ilgākā laika nogrieznī pavērotu, kā mainījies tādu apzīmējumu kā, piemēram, "masons", "pilsonis" vai "anarhists" uztvere, apzīmējuma izplūšana un dažādu interpretāciju parādīšanās būtu viegli pamanāma. Sākotnēji politiskajā retorikā lietoti apzīmējumu laika gaitā zaudē savu politisko īpašumu, iekļaujoties vienā rindā ar citiem apzīmējumiem, kādus nu mēs cits citam dzīvē veltām. Un rezultātā politiskās retorikas auditorija lielākoties ir paši politiskā procesa tiešie dalībnieki, kas jūtas aicināti to lietot, reaģēt uz to utt.; sabiedrība (vēlētāji) to vienkārši neuztver. Un, jo intensīvāk tiek lietota sabiedrības izpratnē jēgu zaudējusī politiskā retorika, jo vairāk tas sabiedrību kaitina.
Vai politiskā vide – Latvijā un t.s. Rietumu demokrātijās – spēj apgūt citu politisko valodu? Domāju, ka ne. Par to liecina arī izteikumi, ka "jārunā cilvēkiem saprotamā valodā". Te nav pretrunas, jo šie izteikumi liecina, ka politiskā vide turpina neapšaubīt līdzšinējo valodu kā tādu; tiek vienīgi deklarēts, ka tā pārtulkojama "cilvēkiem" pieņemamā formā. Šo izteikumu iekšējā loģika atgādina kādu ezoterisku zināšanu nesējus, kuri turpina šīs ezoteriskās zināšanas uzskatīt par vienīgajām pareizajām, vienīgi pieņem to, ka "vienkāršie cilvēki" tās nesaprot nepārtulkotas. Tikmēr var gadīties, ka "vienkāršie cilvēki" vispār neizjūt nekādu ezotērisku zināšanu nepieciešamību. Pašizdomātā valodas vienkāršošana nefunkcionē – var aizstāv vārdkopu "ģeopolitiskā orientācija" ar "Kremli", bet, ja uzrunāto neuzrunā politiskā izteikuma saturs kā tāds, formulējumam nav lielas nozīmes.
Līdz šim paustais var vedināt teikt, ka šis ir kārtējais pret t.s. eliti kritiski noskaņotais teksts. Jā, bet situācija, manuprāt, ir sarežģītāka. Iekšējās izmaiņas ir skārušas ne tikai specifiski politisko žargonu – politika ir izskalojusi saturu arī jēdzieniem, kas it kā uzskatāmi par pašsaprotamiem. "Rīkoties racionāli", "lemt saprātīgi", "kritiski izvērtēt": šīs vārdkopas ir zaudējušas savu statusu, kurā tās kādu laiku vairāk vai mazāk nozīmēja vienu un to pašu būtiskai sabiedrības daļai. To pretenzijas uz universālumu tiek noraidītas kā tukšas frāzes, ar kuru palīdzību elite manipulē, lai noturētu status quo. Ar skepsi tiek uztverti ne tikai politiskās vides dalībnieku izteikumi, bet arī t.s. elitei nepiederošu indivīdu vērtējumi, ja tie nesaskan ar konkrētā indivīda noskaņojumu. Respektīvi, neuzticēšanās skar vairs ne tikai mitoloģisko varu, bet arī citus "cilvēkus", kuru teiktais ("domājiet ar galvu" utt.) tiek iztulkots kā pazīme, ka teicējs ir "pārdevies", "ir aprobežots" utt. Kopsaucēji vairs netiek meklēti – būtiski ir formulēt noteiktu politisko valodu savā grupā. Atvainojos par terminoloģisku vaļību, bet mēs dzīvojam sektantisma uzplaukumā, kurā sevis definēšana notiek, iezīmējot atšķirīgo un šo atšķirīgo formulējot kā draudu, muļķību vai kaitniecību. Vienalga, vai runa būtu par politiķiem, ekonomiku, starptautisko situāciju, vēsturi vai reliģiju.
Kas tālāk? Personīgi piesardzīgi uztveru dažādas apokaliptiski iekrāsotas prognozes kaut vai tā iemesla dēļ, ka visbiežāk ar tām dāsni dalās cilvēki, kuri klusībā ir pārliecināti, ka viņus personīgi šīs prognozes neskars. Ja runa ir par vienotas politiskās valodas (runātāji puslīdz līdzīgi uztver tajā lietotos jēdzienus un deklarētās vērtības) izjukšanu, tad – pieņemot, ka šāda kopīga valoda vēsturē vispār ir bijusi, – droši vien tās izzušana ir neizbēgama, cilvēku savstarpējām attiecībām (sociālajām, identitāšu u.c.) kļūstot arvien sarežģītākām, daudzveidīgākām. Piemēram, sabiedrība Latvijā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā nebija nedz patriotiskāka, nedz optimistiskāka nekā šodien, tā bija viendabīgāka, pat ja viendabīgāka piespiedu kārtā (vairākas dzīves desmitgades totalitārā sistēmā). Līdz ar to var izvirzīt hipotēzi, ka vienota politiskā valoda vairs nav iespējama un labs rezultāts jau būs dažādu valodu mierīga līdzāspastāvēšana bez sektantismam raksturīgās izredzētības un neiecietības.
Kā varētu funkcionēt runāšana dažādās politiskajās valodās? Te man vieglāk lietot ar politiku nesaistītu piemēru. Pieņemu, ka ir cilvēki, kuri ar bažām (vēlamais rezultāts) uzklausītu vēsti par bišu skaita samazināšanos; viņiem var nebūt priekšzināšanu par bitēm, bet viņi ar bažām uztver visu, kas skar "dabu" (kaut ko pašsaprotami vērtīgu). Un būs cilvēki, kuri teiks, ka viņi bez medus var iztikt un vispār "kukaiņu" tāpat daudz. Arī loģiski. Ir bezjēdzīgi ar šo otro grupu runāt pirmajai saprotamā valodā, apelēt pie sugu daudzveidības kā vērtības, jo otrajā grupā jēdziens "daba" nozīmē kaut ko citu. Līdz ar to, vēršoties pie otrās grupas, perspektīvāk ir atgādināt: jā, štrunts par medu un sugu daudzveidību, bet vispār bites veic augu apputeksnēšanu, un, ja rodas problēmas ar to, tad rodas problēmas augiem. Jūs varat neēst medu un vispār neciest "dabu", bet elpot jūs gribat. Tātad, manuprāt, dažādu politisko valodu lietošana, protams, ir ķēpīgāka, bet iespējama tā ir.
Papildus interesanti būtu tikt skaidrībā ar dažādajām nozīmēm vispār, turklāt netērējot laiku ierastajiem strīdu objektiem ("populisms", "elite" utt.), bet, ja tā var teikt, fundamentālākiem. Intuitīvi liekas: ja mēģinātu izzināt, ko dažādas grupas lieto, saprot, piemēram, vērtējumu "man tas tomēr ir nepieņemami", rezultāti būtu negaidīti raibi. Tiesa, lai šāda izzināšana notiktu, ir vispār jābūt interesei par citām valodām.
2