Komentārs
26.08.2016

Sargi sevi, un Dievs tevi sargās

Komentē
3
Saglabā

"Uzvalks pāri formastērpam," – tāda ir mūsdienu Rietumu pasaules attieksme pret par attiecībām starp civilo un militāro varu. Armija ir viena no valsts institūcijām, tāpēc tai jāpiemēro kontrole, kuru īsteno sabiedrības leģitimētas (šajā gadījumā – ievēlētas) amatpersonas. Ideālā versijā kontrole izpaužas visos līmeņos, t.i., līdzīgi kā Senajā Grieķijā vai strādnieku un kareivju padomēs, kur komandieri tika ievēlēti. Praksē diemžēl (vai par laimi) tas nav iespējams, jo virsnieks atšķiras no parasta ierēdņa. Šī iemesla dēļ armija vienmēr ir bijusi "valsts valstī", kas stingri ievēro savas tradīcijas, neatkarību komplektēšanas metožu izvēlē un stingru korporatīvo garu. Pēdējā pusgadsimta laikā situācija ir mainījusies – lielā mērā pateicoties vispārējai demokratizācijas un liberalizācijas konfrontācijai ar notikumiem Otrā pasaules kara laikā, armija tika apolitizēta, iespēju robežās to izslēdzot no politiskām aktivitātēm un norobežojot no sabiedrības.

Tiktāl – par teoriju. Tiesa, pēdējā gada laikā daudz kas Latvijā ir mainījies. Pirmkārt, tika pieņemtas izmaiņas Nacionālās drošības likumā, kas tagad komandieriem dod rīcības brīvību krīzes situācijā, ja civilā pārvalde nav spējīga rīkoties. Tas ir svarīgi, bet par to – mazliet vēlāk. Otrkārt, pēdējos divus augustus armija ir tikusi izvesta Rīgas ielās – pērn Latviešu strēlnieku simtgades pasākumu un šogad Zemessardzes 25. jubilejas laikā. Treškārt, armija (tiesa, Aizsardzības ministrijas (AM) amatpersonu balsī) ir izteikusi nepatiku pret akciju "Mēs darītu tāpat". Tas izraisīja divdomīgu reakciju no sabiedrības puses, vieni atbalstīja AM viedokli, citi agresīvi komentēja tvitera vidē vai ironizēja par "varoņu mīta" radīšanu.

Ir saprotams, kāpēc AM politiskā aktivitāte izraisa sabiedrības nepatiku. Pazīstamais civili militāro attiecību pētnieks Semjuels Finers to ir definējis šādi: "Tā vietā, lai jautātu, kāpēc militārajai sfērai iesaistīties politikā, ir jāuzdod jautājums, kāpēc lai notiktu citādāk. Jau no pirmā acu uzmetiena militāristu politiskās priekšrocības pār civilajām organizācijām ir nomācošas. Militārās struktūras ir krietni labāk organizētas. Un tām ir ieroči." Tik tiešām – neviens demokrātiskais mehānisms nevar sacensties ar armijas metodēm efektivitātes un vardarbības potenciāla ziņā. Jautājums ir tikai viens – kā nodrošināt to, lai ieroči netiktu žvadzināti nevietā?

Interesants ir fakts, ka līdz Otrajam pasaules karam civili militāro attiecību pamatjautājums nevienu nesatrauca. Agrāk tas problēmas nesagādāja, jo armija tika pozicionēta nevis kā birokrātiska valsts institūcija, bet gan kā būtiska sabiedrības daļa. Virsnieku korpuss tika komplektēts no sabiedrības elites – aristokrātijas un vidusslāņa –, līdz ar to ietverot ja ne sabiedrības krējumu, tad piena treknāko daļu gan. Šādā situācijā armija nebija drauds valsts pārvaldei, jo tā pati bija būtiska valsts pārvaldes sistēmas daļa. Līdzīga situācija ir mūsdienās Izraēlā. Veidojoties armijas apolitizācijas procesiem, šīs arguments nobālēja, tāpēc tika ieviestas dažādas civilās pārvaldes formas.

Prakse ir parādījusi vienu – ar kontroles mehānismu vien nepietiek divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, armijai tomēr ir ieroči, un, otrkārt, armijai ir būtiska kontroles funkcija, lai nepieļautu politiskos lēmumus, kuru dēļ var izcelties karš. Mūsdienu pasaule no kara vairākkārt ir izvairījusies vai būtu spējīga izvairīties virsnieku individuālas iniciatīvas dēļ, tiem nepakļaujoties klasiskajiem kontroles mehānismiem (Kubas raķešu krīze, ASV ģenerāļu "revolūcijas" Vjetnamas kara laikā un 2006. gadā u.c. gadījumi). Lai šāda sistēma eksistētu, ir nepieciešama cieša interakcija starp sabiedrību un armiju, turklāt tai ir jābūt abpusējai.

Te parādās iemesls, kāpēc akcija "Mēs darītu tāpat" ir nepareiza tik daudzos veidos. Stāsts – kara gadījumā "mēs bēgtu" – metodoloģiski ir pārāk liela mēroga vispārinājums, kas ir bīstams esošajā ģeopolitiskajā situācijā, taču tā ir tikai viena medaļas puse. Empātijas radīšanai tas varbūt vēl varētu būt noderīgs – galu galā Sīrijā tomēr ir pilsoņu karš, kurā nav skaidri nosakāmi "labie" un "sliktie" un tā tālāk.

Problēma slēpjas tajā – lai arī uzrunāta tiek visa sabiedrība, tos desmit divdesmit tūkstošus cilvēku, kuri ir devuši zvērestu "nebēgt", tas nostāda savādā situācijā. No vienas puses, ir radīts iespaids, ka bēgšana no konflikta ir kaut kas pozitīvi vērtējams, līdz ar to liekot aizdomāties, kā vērtēt tos, kuri izvēlas "valsts un sabiedrības eksistenci pirms ģimenes". Turklāt tas rada iespaidu, ka sabiedrības acīs armija nav spējīga izpildīt savus uzdevumus. Šādā veidā aizvainotas ir nevis individuālas personības, bet gan viss armijas esprit de corps, t.i., cirtiens ir veikts pašā jūtīgākajā vietā.

Mūsdienu situācijā iespēja saglabāt sabiedrības status quo balstās vājā atturēšanas politikas iespaidā. Latvijai kā NATO dalībvalstij ir liels handikaps, taču akcijas, kurās tieši vai netieši tiek grauts mūsu pašu atturēšanas potenciāls, zāģē zaru, uz kā paši sēžam. Lai armija saglabātu uzticību sabiedrībai, ir nepieciešama sabiedrības uzticība armijai. Tāpēc arī pēdējo divu gadu pasākumi ir saukti par "tautas un armijas" svētkiem. Tikai eksistējot augstam armijas prestižam un tās intelektuālai spējai izprast notiekošos procesus, lai varētu reaģēt sabiedrības interesēs, var veidoties situācija, kurā ir radīti vislabākie apstākļi turpmākam mieram. Apšaubot šo armijas spēju, samazinās Latvijas atturēšanas potenciāls.

Mūsdienu auto būtiska drošības prasība ir drošības jostas. Patiesībā tās ir viena draņķīga lieta – burza apģērbu, ierobežo kustības un lielāko daļu laika vispār nav nekam noderīgas. Tās radītas tikai katastrofas gadījumam. Ar armiju ir līdzīgi – tā patiesībā ir milzīgs, lielas summas apēdošs organisms, kas lielāko daļu laika nesniedz dižu ieguldījumu sabiedrības attīstībā. Līdz konkrētam brīdim, savukārt brīdī, kad sākas krīze, armijas mehānisma kļūdai var būt fatālas sekas. Līdzīgi, starp citu, ir ar ugunsdzēsējiem. Tikai to eksistenciālo jēgu neviens necenšas apšaubīt, jo tie biežāk redzami, pildot savu tiešo funkciju.

P. S. Nedaudz pieskaroties diskusijai par "bēgšanu un nebēgšanu", var atzīmēt tikai vienu. Potenciālā konflikta gadījumā pāris diennakšu laikā tiks bloķētas komunikāciju līnijas, tāpēc tiem, kuri plāno doties prom, to ieplānot vajadzētu laikus, jo post factum vairs nebūs laika. 

Tēmas

Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!