Atsaucoties uz profesionālo režisores Ilonas Brūveres recenziju interneta vietnē kants.lv par Dāvja Sīmaņa filmu "Tēvs Nakts" ar vērtīgo kinokritikas žanru paskaidrojošo ievadu, nepretendēju šo rakstu saukt par kino recenziju, bet gan piedāvāju publicistiskas pārdomas tiem, kam tas ir saistoši.
Tātad – tagad arī latviešiem ir sava holokausta drāma, kas turklāt izdevusies visādā ziņā augstvērtīga. Subjektīvi man patīk, kā filmā izstāstīts vēstījums par ebreju glābēju Žani Lipki – viņš cilvēciski dara to, ko liek sirdsapziņa, kaut arī sākumā filmas varonis vēl cenšas to apslāpēt un konkrēta glābšanas plāna viņam nav. Tas, protams, gluži nesaskan ar vēsturiskajām liecībām par Lipki, kuram kopā ar sievu Johannu jau no paša sākuma bijusi pārliecība, ka jāslēpj ebreji, kā arī bijis rūpīgi pārdomāts plāns. Tomēr spēlfilmas žanrs un dramatisma kāpinājums pilnībā to pieļauj.
Režisora Dāvja Sīmaņa un aktiera Artūra Skrastiņa interpretētais Žanis ir enerģisks, saimniecisks (nodarbojoties ar kontrabandas pārvadāšanu, mācējis tikt pie savas jahtas un kravas automobiļa), vārdos paskops, pastrups, brīžiem rupjš, bet tomēr arī savā veidā mīlošs latviešu vīrietis. Pret šādu Lipkes kā personības interpretāciju būtībā nav iebildumu. Portālā satori.lv filmas recenzijas autors Aivars Madris gan iebilst pret pelēko Lipkes personību bez savas "rozīnītes" un pret filmā neizskaidroto ebreju glābšanas motivāciju.
Bet, pārfrāzējot krievu aktieri Dmitriju Nagijevu, kurš nesen uz ekrāniem iznākušajā drāmā "Nepiedotais" ("Непрощенный", 2018) pārsteidzoši izcili nospēlējis mūslaiku upuri un atriebēju reizē Vitāliju Kolojevu, jāsaka, ka nevar jau pretendēt nospēlēt to "īsto" Lipki. Tāpat kā Nagijevs nepretendēja nospēlēt īsto Kolojevu, bet gan savā interpretācijā radītu tēlu. Un kāpēc lai Lipke nebūtu tāds – ārēji it kā neizteiksmīgs vīrs, bez sevišķām cēlām, filozofiskām frāzēm dialogos, bez skaidras vīzijas, ko un kā darīs, bet ar neaptumšotu sirdsapziņas un prāta spēju ieraudzīt katrā līdzcilvēkā dzīvības svētumu!?
Turklāt filmas naratīvs kopumā un katrs atsevišķs tēls nav iecementēts, nemaināms vienums, bet gan atvērts vēl daudzām jo daudzām interpretācijām – katrs skatītājs atkarībā no sava pasaules uzskata ierauga tajā arī citas ētiskās un estētiskās šķautnes, savu taisnību, savu motivāciju.
Vēl gribas vilkt dažas paralēles starp filmu "Tēvs Nakts" un savā ziņā, manuprāt, līdzīgo Braiena Persivala holokausta drāmu "Grāmatu zagle" (2013, ASV, Vācija). Turklāt līdzīgi kā "Tēvs Nakts", kuras veidošanā izmantoti atsevišķi fragmenti no Ineses Zanderes topošās grāmatas "Puika ar suni", arī "Grāmatu zagle" uzņemta pēc austrāliešu rakstnieka Markusa Zusaka romāna ar tādu pašu nosaukumu.
Galvenā paralēle abās filmās ir bērna spēcīgie pārdzīvojumi, redzot holokausta šausmas, un personības veidošanās, pieaugšana šādos apstākļos. "Grāmatu zaglē" meitenei Līželei, kuru pieņēmusi vācu audžuģimene, iekšējie pārdzīvojumi (skumjas pēc īstajiem vecākiem un mirušā brāļa, bailes no nāves) liek meklēt patvērumu grāmatu pasaulē. Turklāt, daudz lasot, redzot cilvēcību savos audžuvecākos, kopā ar viņiem glābjot ebrejus, meitenē pašā nostiprinās nesatricināma cilvēkmīlestība un drosme, un viņa pamazām formējas par vērīgu, sirdsgudru rakstnieci.
Filmā "Tēvs Nakts", no vienas puses, šķiet, ka Lipkes jaunākā dēla Zigfrīda tēls nav tik smalki izstrādāts, bet, no otras puses, gribas sev uzreiz oponēt, jo zēna pārdzīvojumi ir tikai viens no filmu caurvijošajiem motīviem, turklāt katrā kadrā puikas sejiņas mīmika un ķermeņa valoda pat bez vārdiem tik daudz ko izsaka. Piemēram, kad tēvs, izrādot savas rūpes, acīs skatīdamies, tur viņu pie elkoņiem un saka: tev jābūt stipram, bet tā arī nepiekļauj dēlu sev klāt. Tobrīd šķiet, ka viss puikas stāvs cauri ekrānam sauc un slāpst pēc šī apskāviena.
Vēl kopīgais – gan "Grāmatu zaglē", gan filmā "Tēvs Nakts" labi jūtama spriedze, kas izveidojas attiecībās starp ģimenes locekļiem, kad jaunajos apstākļos "mūsu dzīvi" pakāpeniski nomaina "viņu dzīve". Kad mājas dzīves omulīgums, sāta sajūta, vēlme pēc glāsta vai apskāviena pašaizliedzīgi, bet ne bez iekšējas cīņas tiek nolikta malā svešu cilvēku glābšanas labad.
Šis iekšējais duālisms labi ieraugāms arī izcili izstrādātajā Johannas tēlā, kura sākotnēji labsirdīgi mudina vīru palīdzēt ebrejiem: "Padomā taču par viņiem!" Tomēr vēlāk arī labā, pacietīgā Johanna jūt trauksmi – "Tu esi traks!" –, ir pazaudējusies (kā skrejoša vista bez galvas!) un sāk domāt arī par sevi, par viņiem abiem, sakot vīram: "Tu esi mainījies. Mēs esam atsvešinājušies." Žanis to noliedz, viņš negrib tobrīd "mazgāt viņu attiecības", bet cenšas savākties, koncentrēties neparasti riskantajā situācijā.
Spriedzi abu dzīvesbiedru attiecībās savā veidā noņem ārēji apstākļi – pārmeklēšana viņu mājās. Kad viņu visu triju, kā arī bunkurā paslēpto cilvēku dzīvība karājas mata galā, viss sadzīviskais, egoistiskais kļūst nesvarīgs. Kad Johanna nevar pavilkt pa pagalmu smago Žani, tur plaukstās viņa sadauzīto galvu un bezspēkā raud, viņi atkal šķiet tik tuvi un radniecīgi.
Filmas estētika vēsajos toņos arī izdevusies stāstam atbilstoši skaudra. Pieņemu, ka skatītājus ar blāvām vai vispār bez priekšzināšanām meistarīgie un spēcīgie Maskavas forštates geto vai Rumbulas skati satrieca. Mani spoguļneironi tik stipri neiedarbojās, jo savulaik jau tika daudz darbināti, bet vienaldzīgu, protams, neatstāja. Ne tuvu tam. Ārkārtīgi jaudīga kino valoda – melno, it kā bezpersonisko cilvēku svītra, un balti, teju kaili cilvēki, kuri krīt mūžībā...
Kad studēju LU Sociālo zinātņu fakultātē, pirmo reizi izlasīju "Annes Frankas dienasgrāmatu" un turpinājumā lasīju un apcerēju Rīgas ebreju likteņus, diendienā staigājot caur kādreizējo ebreju geto teritoriju. Arī Žaņa Lipkes vārds ielas nosaukumā vairs nebija svešs. Ar velosipēdu braucot caur Rumbulu ciemos pie Salaspils radiem, ar tirpām pār muguru bija jādomā, kā tur toreiz šāviņi skanēja kā konveijerā. No atmiņas neizdzēšas kādas aculiecinieces izglābšanās stāsts – viņai netrāpīja, bet citi viņu iestūma bedrē, līķi sakrita virsū. Kad šāvēji bija prom, viņa izkārpījās laukā.
Ar to gribēju pateikt, ka biju sagatavota skatītāja. Cik nu kāds vispār var justies sagatavots, kad šādas filmas kā "Tēvs Nakts" šobrīd un "Melānijas hronika" pērn plēš pušu ierasto komforta zonu un atgādina, cik trausla ir mūsu brīvība un dzīvība, ja vairumā cilvēku apdziest cieņa pret dzīvības svētumu.
2