Recenzija
13.07.2016

Sarežģītas attiecības

Komentē
4
Saglabā

Šī nav recenzija par Artūra Snipa stāstu krājumu "Stāsti laika logos", apgāds "Zvaigzne ABC", 2016

Cilvēka attiecības ar grāmatām ir ļoti sarežģītas. Esmu pārliecināts, ka katram literatūras cienītājam ir savas "problemātiskās grāmatas" – publikas iecienīti darbi, ar kuriem viss it kā ir kārtībā, taču kuri kaut kādu neizdibināmu iemeslu dēļ tieši šim cilvēkam dotajā laikā, vietā un situācijā ir absolūti nelasāmi. Parasti par šādiem gadījumiem nav vērts runāt – skaidrs, ka tas ir saistīts ar lasītāja individuālajām īpatnībām, nevis grāmatām. Šo iracionālo barjeru var norakstīt uz lasītāja gaumi, "viedokli" vai kaut ko tikpat nekonkrētu, un šādos gadījumos literatūras apspriešana ārpus formāliem kritērijiem nav sevišķi lietderīga.

Par viedokļiem, protams, var strīdēties bezgalīgi – lai nu ko, bet šīs nodarbes popularitāti internets ir pierādījis neskaitāmas reizes. Taču profesionālai literatūras kritikai ar to nepietiek. Tai ir arī praktiskā funkcija: ja kāds ir publicējis grāmatas recenziju, var pieņemt, ka šai recenzijai atradīsies vismaz viens lasītājs (gribētos uz to cerēt), un šim lasītājam būtu jāspēj saprast, vai recenzējamā grāmata ir viņa laika un uzmanības vērta. Lūk, man ir aizdomas, ka pieredzējis lasītājs var lieliski iztikt arī bez recenzijām – vairumā gadījumu grāmata tomēr ir interesantāka par tās kritiku. Turklāt pastāv risks, ka vai nu lasītājam, vai recenzentam iestāsies neizskaidrojamā pretestība pret apspriežamo materiālu un to nebūs iespējams racionāli pamatot.

Īsāk sakot, lasot Artūra Snipa "Stāstus laika logos" (jeb drīzāk cenšoties pārvarēt pretestību, ko šī grāmata manī izraisīja), es secināju, ka recenziju šī vārda klasiskajā izpratnē uzrakstīt nespēšu. Un, ja tā padomā, recenzija kā publicistikas žanrs (nevis akadēmiska disciplīna) man šķiet samērā garlaicīga un nevajadzīga.

Viss gluži likumsakarīgi beidzās ar to, ka es devu svinīgu zvērestu nerakstīt recenzijas līdz brīdim, kad būšu sapratis, kā to pareizi darīt (vai nedarīt). Bet par to vēlāk.

Vēl pirms mēneša es par Artūru Snipu nezināju absolūti neko. Šī bija pirmā viņa grāmata, kas nonāca manās rokās. Grūti pateikt, kāpēc es uzņēmos rakstīt šo tekstu. Varēju arī neuzņemties. Taču kaut kas ienintriģēja. Uz grāmatas aizmugurējā vāka bija īsa biogrāfija, no kuras par Artūra Snipa dzīvi varēja uzzināt divus faktus: to, ka sava mūža pirmos astoņus gadus viņš ir pavadījis Taimirā, izsūtīto ģimenē, kā arī to, ka 1986. gadā kopā ar Daini Īvānu viņš žurnālā "Literatūra un Māksla" publicējis rakstu, pateicoties kuram aizsākusies cīņa pret Daugavpils HES būvniecību. Gan Īvāns, gan Snips tādā veidā esot kļuvuši par Atmodas priekšvēstnešiem. Šāda faktu izvēle, protams, lika noprast, ka stāstu saturs būs patriotisks un traģisks – iespējams, vēsturiskā atmiņu proza. Taču grāmatas dzīvespriecīgais noformējums liecināja par pavisam ko citu. Arī autors par saviem stāstiem bija uzrakstījis dažas rindas, taču tās bija tik abstraktas un poētiskas, ka es pavisam apmulsu. Vēl uz pēdējā vāka greznojās mākslinieces rokrakstā izpildīts apgalvojums, ka stāstus vieno "dzīves patiesību skabargainā smeldze", "neparasts filozofiskums" un "sulīgi dzīvelīga valoda". Visu šo elementu kopums atstāja pretrunīgu, tomēr intriģējošu iespaidu. Atgriezies mājās, iekārtojos dīvānā un sāku lasīt. Taču jau pēc pirmā stāsta sapratu, ka necik tālu netikšu. Stāsts lielākoties sastāvēja no kāda tēla iekšējā monologa – tēla, kurš man bija svešs un vienaldzīgs un par kuru līdz pašām teksta beigām nebija iespējams uzzināt neko citu kā vien to, ka viņš stumj pa Vecrīgu bruģakmeņiem piekrautu ķerru, – viss pārējais izklausījās pēc rotaļāšanās ar sulīgi dzīvelīgo valodu. Un Snipa valodai, protams, nav ne vainas, tā ir draudzīga un muzikāla. Taču šī latviešu daiļprozai raksturīgā izteikšanās maniere manī nokauj jebkādu lasītprieku. Lai piešķirtu tēlam dzīvību, nevajag daudz. Pietiek par to pavēstīt kaut vienu īpatnēju faktu. Padarīt to interesantu. Piešķirt tam motivāciju. Bet, ja grāmatas pirmais stāsts sākas ar liriskām apcerēm par to, cik grūti klājas ķerras ritenim uz vecpilsētas bruģa, kamēr galvenais varonis paliek lingvistisko virāžu ēnā, rodas jautājums, vai šādai literatūrai vispār ir vajadzīgs lasītājs.

Otro stāstu es lasīju bārā, pustumsā, dzerdams viskiju. Šis stāsts ļoti atšķīrās no pirmā. Tas bija vienkāršs, elegants, bez lieka ornamentālisma, datēts ar 1985. gadu. Pārsteigts par tik lielu atšķirību starp viena un tā paša autora darbiem, es pašķīru pāris lappušu atpakaļ, lai pārbaudītu, kad tapis ķerras stūmēja iekšējais monologs. Tas bija sarakstīts 2003. gadā. Arī atlikušajā grāmatas daļā laika diapazons bija tik plašs, ka nebija skaidrs, kā rīkoties tālāk – lasīt stāstus hronoloģiskā secībā, sekojot autora stila evolūcijai, ievērot grāmatā piedāvāto secību vai iedzert vēl vienu viskiju un iet mājās.

Nākamajā dienā es ķēros pie trešā stāsta. Tas bija kvalitatīvs un diezgan saistošs, taču pie kādas piektās vai sestās lappuses es apstājos un vairs nespēju turpināt. Protams, "nespēt" nav tas pats, kas "negribēt". Tur jau tā lieta, ka es gribēju. Bet nevarēju. Sulīgi dzīvelīgā valoda traucēja uztvert tekstu, un pat tik vienkārša darbība kā lappušu pāršķiršana pēkšņi kļuva par smagu pārbaudījumu un vairs nebija atkarīga no manas brīvās gribas. Bet ap to laiku es jau biju iepazinies ar dažu uzticamu draugu atsauksmēm, un tās bija diezgan optimistiskas. Tātad problēma bija manī, nevis grāmatā.

Un tad iestājās panika. Man bija jāraksta par grāmatu, kuru es nepratu lasīt. Es nēsāju to līdzi visur, kur vien gāju, izmantoju brīvos brīžus, lai to pārlapotu, bet pat tajās reizēs, kad man beidzot izdevās sakoncentrēties tekstam, uztvere pati no sevis atslēdzās un autora sakārtotie vārdi paši pēc savas iegribas aizpeldēja tukšumā. Pēdējo reizi kaut kas līdzīgs, šķiet, notika piektajā vai sestajā klasē, kad bija jālasa "Staburaga bērni".

Nemiers pieauga ar katru dienu. Es modos ar domu, ka šodien atkal jācenšas lasīt "Stāsti laika logos", un gāju gulēt, lamādams sevi par to, ka atkal neesmu izlasījis nevienu lappusi.

Iedomājos, ka tas varētu būt saistīts ar necilvēcīgo karstumu, kāds tobrīd valdīja visapkārt, un aizbraucu uz jūru. Lēni un pamazām pievārēju grāmatas lielāko daļu, un tā patiešām bija "pievārēšana" – ar literāru baudījumu tam vairs nebija nekāda sakara. Kaitināja arī tas, ka solīto "neparasto filozofiskumu" stāstos bija grūti saskatīt. Lielākoties tas atgādināja aforistiskas atziņas: "par laimi jāmaksā", "dzīve ir tāda, kāda tā ir" un tādā garā. Vēlāk kaut kur izlasīju, ka Artūrs Snips tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem latviešu absurda literatūras pārstāvjiem. Varbūt tas tika attiecināts uz kādu no viņa iepriekšējām grāmatām, jo šajā nekā absurda nebija. Tieši otrādi, likās, ka autors apzināti ir tiecies ja ne uz reālismu, tad uz kaut ko līdzīgu savdabīgām realitātes interpretācijām. Viņš pats vairākkārt uzsvēra, ka prozā svarīgākais ir dzīves patiesība. Un atkal – man taču tik ļoti patīk Folkners! Kur ir problēma? Kāpēc ar šo grāmatu man izveidojās tik sarežģītas attiecības? Varbūt modernisma labākajās tradīcijās pie visa varētu vainot savu paaudzi. Tiekšanos pēc ātruma un identificēšanos ar savām privātajām traģēdijām. Bet Snipa stāstus caurvij rāms un vienmērīgs dzīves plūdums, spēja pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir. Bez vēlmes un vajadzības kaut ko mainīt. Varbūt šī pasivitāte arī bija galvenais šķērslis.

Es sēdēju uz soliņa kāpas virsotnē, lasīju kārtējo stāstu (kurš sagadīšanās pēc bija tieši par jūru) un kritu izmisumā. "Ko lai par to uzrakstu? Un kam tas viss ir vajadzīgs?" es nodomāju un piecēlos kājās, joprojām turēdams rokā atšķirto grāmatu. Pārlaidu skatienu liedagam, it kā cenšoties tajā izzīlēt atbildes uz šiem jautājumiem. Kā ironiska atbilde man pavērās plašs un mierīgs tukšums. No kāpām līdz apvārsnim nebija redzams neviens cilvēks. Es vēroju nekustīgo krasta līniju un pats sev devu zvērestu. Jūs jau zināt, kāds bija šī zvēresta saturs. Es biju mazs, apjucis un bezspēcīgs.

"Kā personāžs no Snipa stāstiem," es nodomāju. Un tad iestājās ilgi gaidītais miers.

Svens Kuzmins

Svens Kuzmins ir mākslinieks, literāts, etīžu teātra "Nerten" režisors un aktieris. Raksta prozu un publicistiku, kā arī glezno.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!