Foto: Artūrs Stiebriņš
 
Teātris
20.11.2019

Sarežģītais gadījums ar viltus ziņām

Komentē
0
Saglabā

Par teātra trupas "Kvadrifrons" izrādi "Fake News!" Rīgas cirkā.

Teātra trupa "Kvadrifrons" savā jaunākajā izrādē "Fake News!" Rīgas cirkā izvirzījusi nopietnu mērķi – analizēt "viltus ziņu jēdzienu un ietekmi Latvijā", taču izrādes atvēziens viltus ziņu jēdziena interpretācijā ir tik plašs, ka pašu pieminētos patiesības orientierus ietin vēl dziļākā miglā.

Nav nekāds noslēpums, ka viltus ziņas un dezinformācija ir nopietna problēma mūsdienu pasaulē – tā sagādā galvassāpes gan amerikāņiem, kuru politiku apvij vesels viltus ziņu mākonis, gan Baltijas valstīm, pret kuru vērstajā Krievijas hibrīdkarā tās ir viens no galvenajiem ieročiem, iedvesmojot nezinātnisku pārliecību piekritējus un uzturot dažādas konspirācijas teorijas, bet mazāk kaitīgajos gadījumos – pelnot naudu ar sensacionāliem virsrakstiem un amizantiem stāstiņiem. Ar to mēģina cīnīties, pielietojot dažādas medijpratības stratēģijas, programmas un rīkus, kas kļuvuši par informācijas telpas neatņemamu sastāvdaļu. Šādā kontekstā "Kvadrifrona" izrādes tēma ir īpaši aktuāla un tās dramaturga Evarta Melnalkšņa uzdotie jautājumi – ļoti būtiski: "Kas izlemj, kas ir patiesība, kā to konstruē un kā ar to manipulē? Kādos nolūkos tas tiek darīts, un kā ar to tiek panākti konkrēti – biznesa, politikas vai attiecību – mērķi?"

Protams, cilvēku kāre pēc aizraujošiem naratīviem ar nosacītu pamatu realitātē nav nekāds 21. gadsimta fenomens. Mūsu laikmetu raksturo vēl nepieredzēta informācijas plūsmas intensitāte un daudzveidība, mediju lietotāju sakairinātie jutekļi prasa arvien interesantākas, šokējošākas un karstākas ziņas, kurās katrs var atrast argumentus sev tuvajai pārliecībai. Tas izrādē atveidots precīzi un asprātīgi, četriem aktieriem – Reinim Boteram, Arīnai Bubovičai, Andrim Kaļiņinam un Ancei Strazdai – imitējot bezgalīgās feisbuka ziņu lentes tīšanu: cits caur citu skatītājiem tiek piedāvāti daudzi lielākoties groteski stāsti, kuri smelti no visdažādākajiem laikiem un avotiem – viduslaiku leģendām, urbānajiem mītiem, pseidomedicīnas atziņām, Bībeles stāstiem, arī klasiskiem "viltus ziņu" piemēriem, kurus var atrast, nedaudz parokoties interneta dzīlēs utt. To, kas uzreiz neliek acīm ieplesties, nomaina nākamā ziņa, kas cīnās par mūsu uzmanību. Reālajā dzīvē pēc šāda feisbuka skrollēšanas maratona parasti iestājas pārsātinājums, nogurums un vainas apziņa par pazaudēto laiku, taču izrādē ne – skatītājiem tiek piedāvāts pats "viltus ziņu" un citu pastāstu krējums un atlasītie piemēri ir tik absurdi, ka skatītāji lielākoties atrodas divos stāvokļos – vai nu ķiķina, vai lokās smieklos. Viss atgādina aizraujošu TV šovu, un nojaušama ir arī izrādes veidotāju taktika pavērst spoguli pret pašiem skatītājiem – ja nekaitīgas, bet smieklīgas viltus ziņas un aizraujoši stāstiņi sagādā tik daudz jautrības un prieka, kas gan tur slikts? Pārsātinājumam un apnikumam neļauj iestāties arī deju iestarpinājumi un aktieru personiskie stāsti par dzīves situācijām, kas tiešākā vai pastarpinātā veidā skārušas patiesības, pārliecības un ticības tēmas.

Kvadrifronieši intervijās uzsver, ka tēma ir ļoti nozīmīga un sarežģīta, un pauž vēlmi caur izrādi rosināt diskusiju, tāpēc es no izrādes gaidīju ne tikai izklaidi, bet arī vielu pārdomām. Tomēr nepamet sajūta, ka gaidītos apgriezienus šajā ziņā izrāde tā arī neuzņem un viltus ziņu tēma – par spīti pieteikumam – tiek pārlieku vienkāršota un tai pašā laikā nevajadzīgi vispārināta.

Izrādes režisors Klāvs Mellis Latvijas Radio sižetā skaidro: "[..] atšķirība starp īstām ziņām un viltus ziņām ir ļoti trausla un subjektīva, jo bieži vien attieksmi nosaka mūsu vērtību sistēma vai kas tamlīdzīgs. Ir diezgan grūti un pat samērā augstprātīgi pateikt – lūk, šī ir tā viltus ziņa, bet šī ir tā patiesā." Tādā veidā Mellis uzrāda jēdziena "viltus ziņas" pelēko zonu – vai par "viltus ziņām" uzskatāma gan simtprocentīgi safabricēta informācija, gan tendenciozi pasniegti, bet reāli fakti? Kas īsti ir viltus ziņas? Šis jautājums ir aktuāls joprojām, un tiek meklēti jauni veidi, kā padarīt informācijas lauku skaidrāku.

Piemēram, somu pētnieki mudina atteikties no jēdziena "viltus ziņas", jo tas ir pārāk neskaidrs un neparocīgs, lai raksturotu dažādos informācijas un dezinformācijas izmantojuma veidus. Pētot ziņas no Somijas, Polijas, Francijas un ASV, viņi nonākuši pie secinājuma, ka tās bieži vien balstītas patiesā, taču apzināti kūrētā informācijā (izlasīti fakti, tendenciozi secinājumi, mērķtiecīgs valodas lietojums), lai sasniegtu noteiktu, visbiežāk politisku, mērķi – piemēram, raisītu spēcīgas emocijas (dusmas, aizkaitinājumu, naidu) pret kādu parādību. Nereti šādi mediji sevi pozicionē kā alternatīvu "elites medijiem", un, kaut arī tajos sniegtā informācija faktoloģiski nav melīga, tomēr fakti ir izvēlēti un sakārtoti ļoti tendenciozi. Cīņa ar šādiem vēstījumiem un konspirācijas teorijām ir ļoti sarežģīta, jo nereti tiek uztverta kā "elites" mēģinājums piesegt savus nodarījumus. Tāpēc ir svarīgi saprast ne tikai to, vai ziņa ir faktoloģiski pareiza, bet arī to, kā šie fakti ir pasniegti un kāds ir ziņas veidotāju mērķis – tas var būt gan samērā nevainīgs, kā tas ir parodijas un joku ziņu gadījumā, gan jau krietni nopietnāks, kā tas ir, piemēram, ar propagandu.

Izrādē "viltus ziņas", kā jau minēts, ietver gan Bībeles stāstus, gan pērnās vasaras provokatīvo mākslas akciju, kurā Rīgā tika izplatīta nepatiesa informācija par indīgu zirnekļu invāziju, – daži stāsti ir acīmredzami sadomāti, taču citi, lai arī absurdi un smieklīgi, tikpat labi var būt arī patiesi. Pēc izrādes veidotāju vārdiem, tie kompilēti apdullinošā straumē, lai atņemtu skatītājiem orientierus un vairs neļautu saprast: kas tad īsti ir patiess un kas nav?

Domājot par informatīvās telpas sarežģītību, man uzmanības vērti šķiet arī veidotāju publiskie izteikumi, kuros patiesība, objektivitāte, viltus un ne-viltus ziņas un citi termini parādās kā diezgan relatīvi jēdzieni, ļaujot runāt arī par "pēcpatiesību" – stāvokli, kurā zūd kopīgi objektīvi standarti par to, kā noteikt, kas ir patiess. Piemēram, jau pieminētajā radio sižetā Andris Kaļiņins norāda, ka "neko jau tā patiesi objektīvi nemaz uzrakstīt nevar". Piekrītu: iespējams, ka absolūti objektīvi kaut ko spētu uzrakstīt tikai dators, taču, manuprāt, lai cīnītos ar viltus ziņām un izglītotu sabiedrību par to, kā notiek manipulācija, tomēr būtu vērts runāt par to, cik svarīgi ir nedevalvēt tos dažus kritērijus, ar kādiem vērtēt labu žurnālistiku, – īpaši faktoloģisko precizitāti un žurnālistu objektivitāti –, bet tā vietā trenēt sevi uztvert un vērtēt novirzes no šiem rādītājiem.

Tāpat interesants aspekts ir arī attiecības starp faktiem, ziņām un viedokļiem. Tai pašā sižetā teikts, ka aktieri Reini Boteru "darbs pie izrādes darījis pieņemošāku pret citu cilvēku viedokļiem, lai arī cik tie viņam šķistu dīvaini vai pat nepieņemami". Vēl viena pēcpatiesības laikmeta parādība ir priekšstats par viedokļa neaizskaramību. Cilvēki sava viedokļa apšaubīšanu mēdz uztvert kā vārda brīvības ierobežošanu un vēršanos pret viņu tiesībām uz viedokli kā tādu, taču viedokļi gandrīz vienmēr dekonstruējami līdz patiesiem vai maldīgiem apgalvojumiem, un nereti tiem arī pilnībā trūkst pamata faktos (piemēram, kā esmu pati pārliecinājusies, viedoklis "gejiem nevajadzētu adoptēt bērnus" mēdz balstīties uz visdīvainākajiem pārpratumiem un faktoloģiski viegli apgāžamiem aizspriedumiem). Tāpēc, lai arī katram cilvēkam ir tiesības ticēt, kam viņš vēlas, ir svarīgi nepadarīt viedokli par kaut ko svētu, bet par tēmām savstarpēji diskutēt (protams, riskējot tikt nosauktam par fašistu, kā tas mēdz gadīties internetā).

Izrādē ir viens problemātisks elements, kas mulsina un riskē vest pie pārsteidzīgiem secinājumiem, – ticības iesaistīšana, kas izpaužas ne tikai kā Bībeles tekstu citēšana, bet arī kā reliģiska popdziesma, kuras pavadījumā tiek izdejota horeogrāfes un izrādes dalībnieces Arīnas Bubovičas iestudētā "Patiesības deja". Ticība Dievam tomēr nav priekšnoteikums ticībai viltus ziņām un safabricētiem stāstiem, kā to vienā no izrādes satelītpasākumiem – diskusijā "Māņi galvās un uz skatuves" (tās ierakstu iespējams noskatīties "Kvadrifrona" feisbuka lapā) – arī pareizi atzīmēja filozofijas un socioloģijas pētnieks Ģirts Jankovskis. Zināms, ka kritiskās domāšanas attīstīšanā tomēr lielākā nozīme ir izglītībai, un tā var būt dziļa un pamatīga mācītājam, bet virspusēja un pavirša zvērinātam ateistam.

Man šķiet simpātiska "Kvadrifrona" vēlme runāt par sarežģītām tēmām sabiedrībā, un apsveicama ir arī izrādes pavadprogramma, kas mudina ne tikai noskatīties izrādi, bet arī sarunāties par tās centrālajām tēmām. Taču, lai arī izrāde ir smieklīga un izklaidējoša, šai kompilācijai pietrūkst mērķa – es drīzāk to sauktu par izpētes sākumu, ne rezultātu, jo šobrīd izrāde rada visnotaļ virspusēju priekšstatu par viltus ziņu ietekmes lauku, kurā bīstamākie nav klikbeita raksti par vīriešiem, kas saindējas, mēģinot izvarot gliemenes, bet tieši tā pelēkā zona, kur, kā Klāvs Mellis pats definējis, izplūst robežas starp meliem un viedokli un kur ziņas veidotas, lai apzināti modificētu sabiedrisko domu. Ja viltus ziņas ir viss, sākot no viduslaiku leģendām līdz "Nigērijas prinču" mēstulēm, tās reizē nav arī nekas, un mūsdienu situācijā nevajadzīgi paplašināt robežas un izkliedēt uzmanību tomēr nešķiet produktīvi.

Anna Andersone

Anna raksta par teātri un ir interneta žurnāla "Satori" ziņu redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!