Raksti
03.12.2012

Sarauj, sarauj - Dievs dos!

Komentē
0
Saglabā

Šogad nebija diez ko labs ābolu gads. Lai gan daži saka, ka bija. Arī mežacūkas un bebri savairojušies. Cūkas izrakņāja ne vien sējumus un stādījumus, bet pat grāvmalas, un lietus ūdeņiem bija iespēja izskalot grunts ceļus. Bebri rosās pat Rīgas centrā. Rīgas "Dinamo" īsti labi neveicas, tomēr latviešu fani, protams, viņus mīl tāpat. Pat ja "Vefiņam" neiet diez ko spoži, dažādi uzņēmumi turpina ziedot naudu. Sniega un ledus pārsteigumu arī nav, ka tik nu nesanāktu melni Ziemassvētki. Dzīve ir briesmīgu nepatikšanu pilna. Daži uzskata, ka pasaules gals arī vairs nav tālu. Daudziem tas jau sen kā pienācis pavisam nesenās ekonomiskās krīzes iespaidā. Tā, piemēram, amerikāņu televīzijas producente Ofra Baikela vēl nesen filmā "Tuvu pie mājām" dokumentēja kādas Manhetenas frizētavas regulāro apmeklētāju piedzīvojumus. Tur bija tvirtuma treneri, baņķieri, dažādi aktieri un kas tikai vēl ne, taču viņus visus vienoja pēkšņa attapšanās ja nu ne gluži bada un trūkuma, tad vismaz neziņas un bezpalīdzības priekšā. Saprotams, no līdzšinējā dzīvesveida arī atteikties grūti, un kamēr vien kredītkarte tur, vajag gan tenisu, gan privāto treneri un sporta zāli, jo, kā teica viens no filmas varoņiem: "Dievs parūpējas".

Kāds tur brīnums, ka dažādām nebūšanām sāk gribēties atrast ne vien cēloni, bet arī atrisinājumu. Teiksim tā, kā to dara Rīgas domes deputāts un mācītājs Jānis Šmits. Ja vēl nesen viņu nodarbināja Lāčplēša šaubīgā izcelsme (neesot īstas skaidrības, vai šim māte sieviete, tēvs – lācis, vai otrādāk),  tagad kaut kas īsti lāga neesot arī ar mūsu valsts himnu.

"...mūsu valsts himna, kas ir dziedāta miljoniem reižu, pat neticīgam cilvēkam ir vislabākais pierādījums tam, ka Dievs ir un Viņš atbild uz lūgšanām. "Dievs, svētī Latviju!" – jā, Viņš to ir darījis un turpinās darīt," Šmits klāsta intervijā "Latvijas avīzē"[1]. "Bet ko mēs lūdzam? "Kur latvju meitas zied" – jā, latviešu sievietes ir skaistākās pasaulē. "Kur latvju dēli dzied" – jā, mums ir izcili kori. "Laid mūs tur laimē diet" – jā, mums ir daudz starptautiski atzītu deju kolektīvu. Laikā, kad Baumaņu Kārlis uzrakstīja šo himnu, tas bija vienīgais veids, kā latvieši varēja paust savu tautisko nostāju – dziedāt un dejot. Taču mēs dzīvojam 2012. gadā, un, ja redzam, ka šī lūgšana ir piepildījusies, vajadzētu varbūt to otro daļu parevidēt, līdzīgi kā savā laikā pirmajā daļā vārdu "Baltiju" nomainot uz Latviju, teiksim, "kur latvju bērni dzimst, kur tauta tikumībā mīt, dod labklājībā būt mums Latvijā". Jēzus Kristus ne velti Evaņģēlijā pamāca: "Lūdziet, un jums taps dots." Ja mēs lūdzam ticībā savas konkrētas vajadzības, Dievs uz mūsu lūgšanām atbild."

Atmetot stereotipiskās muļķības par "latviešu sievietēm" un deju kolektīviem, svarīgākā, protams, šajā pārspriedumā ir pati himnas satura mainīšanas ideja.

Sagadīšanās pēc tā uzradusies gandrīz vienlaikus ar portālā Manabalss.lv nobalsošanai iesniegto ierosinājumu par Latvijas himnu padarīt Mārtiņa Brauna dziesmu "Saule, Pērkons, Daugava" ar Raiņa vārdiem (vērojot komponista reakciju uz šo ziņu TV, radās gan iespaids, ka viņam neviens padomu pirms tam nebija prasījis).

Saprotams, bezkaislīgi vērtējot, Baumaņu Kārļa veikums nav nekas izcils ne muzikālā, ne poētiskā ziņā. Kaut gan tiek uzskatīts, ka dzejdara prasmes viņam ir bijušas lielākas par komponista spējām (bet dramaturga spējas – dramatiski vājas), par himnu kļuvušajā tautas lūgšanā diezin vai teksts ir tās jaudīgākā daļa. Taču reti kurš un reti kuru himnu – tās tekstu, vārdus, – vērtē bezkaislīgi. Atšķirībā no tādiem mūslaikos bieži vien anahroniskiem, tomēr vēl vienmēr praktiski pielietotiem (kuģniecībā, uz nacionālo valūtu naudaszīmēm u.tml.) valstiskuma atribūtiem kā karogs vai ģerbonis, himnas ir vienlaikus vismazāk praktiski pielietojamās un tajā pašā laikā visemocionālākās valstu oficiālās atšķirības zīmes.

Himnas taču parasti spēlē vai pat dzied pēc tam, kad uzvarēta sporta sacīkste, himnas laikā ir pieņemts celties kājās vai pat noņemt cepuri u.tml. Taču esmu pārliecināts, ka neviens himnas laikā neraušas kājās vai nesāk savā no kora atskaitītā nesekmīgā rūcēja balsī vilkt līdzi vārdus tikai tāpēc, ka himna, lūk, vēsta par šī iztēlotā "kāda neviena" tagadnes rūpēm un raizēm. Lai kādi arī būtu himnas vārdu poētiskie trūkumi, nav ne mazāko iemeslu tos piepeši mainīt tikai tāpēc, lai atspoguļotu "konkrētas vajadzības".

Vēl šķībāku visu šo himnas revidēšanas ideju padara fakts, ka to paudusi persona, kas amatu apvienošanas kārtībā ir gan mācītājs, gan Rīgas domes deputāts. Kaut vai tāpēc, ka mācītājs Šmits esot luterānis. Pie luterāņiem kā jau protestantiem, atšķirībā no dažādiem jaunās paaudzes reliģiskajiem strāvojumiem, vismaz līdz šim nav pārāk bijis cieņā nedz Svēto Rakstu burtisks tulkojums, nedz tikpat burtiska pārliecība, ka "kvalitatīvas" lūgšanas tiks atlīdzinātas vai nu skaidrā naudā vai ar pārskaitījumu, ar sporta spēļu uzvarām, vai kādas nu kuram katram tās īpašās vajadzības. Kaut kā visos šajos domnieka Šmita ierosinājumos, – sākot ar Lāčplēša ģimenes lietu noskaidrošanu un beidzot ar ideju himnu sapludināt ar "Tautas balsi", – nemana nedz pārliecību par taisnošanu vienīgi no ticības (un nevis labiem darbiem), nedz protestantisko neziņu vai pat izmisumu, vai gan tava ticība ir stipra diezgan, lai nodrošinātu pestīšanu.

Protestantiskās neziņas vietā ir cieša pārliecība, ka esošā himna "savu uzdevumu" ir izpildījusi un tāpēc jāmeklē kaut kas vajadzībām atbilstošs – teiksim, "Kur ir mana lidmašīna", "Tu slīdēji pa slidotavu", "Vecās likteņdzirnas", "Kretīnu deja" vai kāds cits jaunāko laiku populārās vai nepopulārās mūzikas hits.

Es neesmu nedz baigi ticīgais, nedz pārākais patriots, drīzāk – neizlēmīgs skeptiķis. Tomēr man šķiet, ka šajās himnas pārgrozīšanas ierosmēs ir vienīgi šaubīga patriotisma samaisījums ar tikpat šaubīgu dievbijību.

Tas, par kā trūkumu himnā sūkstās domnieks Šmits, ir viņa kā politiķa un visu pārējo politiķu tiešais darba pienākums. Par šo pienākumu pildīšanu viņš saņem algu, un par to pildīšanu vai nepildīšanu ir jādzied nevis himnās vai jāmēģina iedziedāties starp rindām Baumaņu Kārļa jau sacerētajā himnā, bet jāgaida vēlētāju piekrišana kārtējās vēlēšanās.

Šaubos, vai Latvijas himna varētu kļūt par "vislabāko pierādījumu" pat neticīgajiem, ka Dievs eksistē. Taču ja vien manī būtu pietiekami stiprs ticības spēks, es, klausoties vai mēģinot dziedāt mūsu valsts himnu, atšķirībā no domnieka Šmita stāstītā, nepavisam nebūtu pārliecināts, ka Dievs savā visaptverošajā svētīšanas spējā pie mums te jau visu ir paveicis, nodibinājis korus un deju kolektīvus, bet tagad viņam būtu jāpasūta kaut kas "reāls". Vai arī – paturot prātā šo pašu iztēloto ticības spēku, bet ieklausoties domniekā Šmitā, – es varētu sākt apšaubīt paša Dieva eksistenci.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!