Sapnis par Raiņa un Aspazijas gadu

***

Direktors Ojārs pa ceļam uz darbu no rīta bija piesēdis uz Bastejkalna soliņa, lai iedzertu "Narvesen" kafiju un notīrītu brilles. Te pēkšņi, uzmetot paviršu skatienu kanāla pīlēm, viņam garām steidza režisors Kirils. Abi izplūda smaidā, draudzīgi apkampās un uzsāka nepiespiestu flirtu. "Zini, ko es šonakt sapnī redzēju? Gan jau nezini. Iedomājies, man bija uzcelts piemineklis. Zini, kur? Gan jau arī to nezini. Uzvaras parkā! Kas ir interesantākais – es nesēdēju, sastindzis cienījamā pozā, bet biju atgāzies ceļos un pilnā rīklē smējos..." Ojārs vēl gribēja turpināt, bet Kirils viņu pārtrauca. "Labvakar, Latvija, Ojār! Zini, ko es sapnī redzēju? Gan jau nezini," viņš teica viegli ironiskā tonī. "Manā vārdā bija kapi nosaukti!" Tajā brīdī, tērpies melnā "Adidas" treniņtērpā, garām joza rakstnieks Jānis Joņevs, kurš abiem tikai sirsnīgi pamāja, jo bija pārāk aizņemts, cīnoties ar "Endomondo" aplikāciju. "Pieminekļus taču ceļ tikai dižgariem. Nu, kā tas jūsu Rainis, piemēram," Kirils turpināja. "Arī dižgari sapņo! Lielāks vai mazāks Rainis dzīvo katrā latvietī un krievā!" Ojārs sparīgi atcirta un izvilka no kabatas Ungārijas forintu. "Kas tas tāds?" Kirils vaicāja. "Forints, kas – neredzi?" Ojārs ar sev raksturīgo smīnu atbildēja. "Darām tā," direktors Ojārs noteiktā balsī teica, "es metu gaisā forintu. Ja uzkrīt ģerbonis, tu taisi izrādi par Raiņa sapņiem. Ja monēta, tad..." – "Par Raiņa kapiem!" sajūsmināti iespiedzās Kirils. Forints gaisā desmitiem reižu apgriezās, līdz piezemējās uz asfalta. Abu skatienam pavērās Ungārijas ģerbonis. Varbūt tā arī nebija, bet kas mums neliedz pasapņot!

***

Pēc Serebreņņikova izrādes noskatīšanās Kristians Brekte, galvu nodūris, devās mājās. Nepatika viņam tā visatļautība, ar kādu režisors dižgaru par cilvēku centies pārvērst. "Nu nav Rainis nekāds puišelis, nav!" Brekte šķendējās, vienlaikus cenšoties izvairīties no peļķēm uz trotuāra. Rīgā lija kā Anglijā. Bija tumšs vakars, un vēl tumšāka Brektem rādījās priekšā esošā bezmiega nakts. Pārnācis mājās, Kristians uzvārīja tēju un ķērās pie darba. Viņš bija stingri nolēmis darīt galu modē nākušajai tendencei Raini padarīt par cilvēku muļķīgā peldkostīmā. Rīta gaismai austot, Kristians beidzot devās pie miera – darbs "Mīla stiprāka par nāvi" bija pabeigts, nofotografēts un ielikts feisbukā.

Ieraudzījis Kristiana bildi, Edgars Jaunups no sajūsmas aplaudēja un steigšus metās nomainīt frotē halātu pret izejamām drēbēm: "Man tā glezna ir jādabū sev!" Ātri atskārtis, ka neraksturīgi sev palicis bez skaidras naudas, Edgars nolēma vispirms doties uz "Bērnu pasauli", jo tur ir bankomāti. Pie veikala ieejas pamanījis paziņu, Jaunups iesaucās: "Gerken! Gerken!" Gerkens pienāca pie bankomātiem un izskatījās aizdomīgi jūsmīgs. "Edgar, es šorīt visu sapratu. Es ieraudzīju Brektes darbu un VISU sapratu! Māksla atšķirībā no biznesa nevar bankrotēt. Māksla ir forever, Edgar." Edgars, sapratis, ka arī Gerkens tīko Brektes darbu sev, norādīja uz savā rokā esošo četru simtu eiro žūksnīti un teica: "Es biju pirmais, vecīt.. Piedod. Tomēr mēs varam palikt partneri."

Lai arī pretrunīgā māksla bija izraisījusi lielu ažiotāžu medijos, Edgaram gar to bija maz daļas. Viņš priecājās par savu pirkumu. Viņa īpašumā jau bija kāda britu mākslinieka glezna, kurā attēlots raudošs Šakils O'Nīls. Pats Brekte tikmēr, kā jau ierasts, palika nesaprasts, jo nevienam, šķiet, tā arī nepielēca, ka viņa darbs vēstīja to, ka Rainis ir dižgars. Un ne jau nu peldkostīmā. Varbūt tieši tā arī nebija, bet uz to pusi gan.

***

Eva Ikstena-Strapcāne, kā jau ierasts, ķēra iedvesmu dienai, šķirstot portālu "Pinterest". Te pēkšņi kā oranža saule ekrāna kreisajā stūrī iezaigojās "Skype" ikoniņa. Rakstītājs bija kāds tuvs draugs, kurš vēlējās palikt anonīms: "Hei, hei, pasties šito!" Eva uzmanīgi izlasīja un atvēra saiti, kas sekoja aiz teksta. Ieraudzījusi Aspazijas kailo krūti, viņa uz mirkli apstulba, tad viegli noelsās. "Tas ir spēks!" Eva nodomāja, un pār viņas ķermeni negaidīti pārskrēja erotiska rakstura tirpas. "Bet kāds spēks? Stiprais spēks? Vieglais spēks? Elektromagnētiskais spēks? Gravitācija? Deviņvīru spēks?" Evas pārdomas iztraucēja telefona zvans: "Mazā bilžu rāmītī..." "iPhone 4s", maigi vibrējot, žūžoja uz palodzes. "Sveiks, Goran Gora!" viņa burtiski iekliedza klausulē. "Čau, čau, Evan Eva! Zini, kaut kā baigi gribas ēst. Aizejam brančā uz "Index Cafe"?" Goran Gora vaicāja. "Jā, jā!" Eva, esot tuvu katarsei, atbildēja. Viņa bija sapratusi. Tas bija domu spēks! Tuvojoties Blaumaņa un Tērbatas ielas krustojumam, Evai jau viss bija skaidrs. Nepiegriezusi īpašu vērību Goran Goras jaunajam Nameja gredzenam, ko viņš neuzkrītoši centās viņai parādīt, Eva bēra kā no pārpilnības raga: "Mēs, mēs abi, mēs varētu būt Rainis un Aspazija, mūs nogrimētu, mēs braukātu pa visām Eiropas Savienības valstīm, jo ir tā prezidentūra, tas viss make sense, mēs satiktu tur vietējās slavenības, taisītu tādas īsfilmas, arī dzeju parunātu, stāvot jūras krastā vai kalnā... Galvenais, ar tādu vieglumu to visu. Es domāju, tas tiešām aizietu." – "Ģeniāli!" viņai izjusti atbildēja Goran Gora, pavisam jau aizmirsis par jauno gredzenu un izsalkumu. Kas zina, vai tā patiešām bija, bet skaidrs ir viens – būtu varējis būt.