Recenzija par koncertuzvedumu "Kartupeļu opera"
Režisore: Margo Zālīte
Pirmizrāde: 2014. gad 24. novembrī
Konservatīvas četrgadnieces prātā vārdu salikums "Kartupeļu opera" pirms iestudējuma apmeklējuma radīja pretestību, jo viņa to uztvēra burtiski – ka operā uzstāsies kartupeļi. Patiesībā, protams, uzstājās cilvēki un uzvedums nemaz nenotika Nacionālajā operā (kur bija tikai pirmizrāde), bet gan koncertzālē "Rīga" ar iespaidīgu totalitārā režīma estētikas interjeru, ko papildina nacionālā pseidoromantisma ornamenti (zīmīgi – amfiteātra rindas ir izkārtotas diezgan stāvā plaknē, kas nozīmē ne tikai to, ka skatītājiem ir laba redzamība, bet arī – ir labi redzami viņi paši). Bet nosaukums izvēlēts veiksmīgs – tas apvieno šķietami nesavienojamo, nojaucot robežu starp "elitāro" un "populāro", tāpēc aicinājums pārcelt operu uz kartupeļu lauku solīja aizraujošu piedzīvojumu – gan satura, gan formas ziņā. Iespējams arī, ka šāda pasākuma apmeklējums dažiem bērniem raisīs lielākas simpātijas (ja tādu vēl nav) pret operas žanru, un šis būtu viens no "Kartupeļu operas" pedagoģiskajiem momentiem.
Operas pamatā ir stāsts par Kartupeļu ģimeni, kura no Dienvidamerikas dodas uz Eiropu, un viņu ceļš ir piedzīvojumiem bagāts, proti, neviendabīgs. Uzreiz gan jāsaka, ka operas librets ir neierasti apjomīgs, un, izstāvot garumgaro rindu pie garderobēm, atlikušajā laikā līdz izrādes sākumam es nemaz nepaspēju izlasīt, kas pirmajā cēlienā notiks. Taču izsekot sižeta attīstībai var tikai tā, jo muzikālajā uzvedumā darbības atspoguļojums ir visai nosacīts un uz skatuves notiekošais šo iespēju sekot līdzi sižetam nenodrošina. Nelielu pavedienu gan sniedz videoprojekcijas, kuras droši vien ir uzveduma vizuāli radošākais risinājums – tajās darbības vieta tiek uzzīmēta, un skatītāji redz gan otas triepienus un krāsu pludinājumus, gan mākslinieka roku. Šādi ieviesta stāstnieka-mākslinieka instance ir laikmetīgs žests, kas dod mājienu par to, ka stāsts nav universāls un objektīvs, bet gan tiek veidots no noteiktām pozīcijām, un šīs pozīcijas iestudējuma laikā pamazām tiek izgaismotas.
Lielā mērā grūtības nolasīt sižetu, kas bērnu uzvedumos tomēr ir svarīgs, izriet no paša stāsta. Vairākas epizodes savā starpā nav loģiski saistītas – tās varēja būt, bet tikpat labi varēja arī nebūt, jo stāsta galvenā virzība – Mazā Kartupeļa "lielā dzīves uzdevuma" meklējumi – no tā nebūtu cietusi. Protams, var iebilst, ka operu libreti bieži vien ir samāksloti un ar īpašu literāru vērtību neizceļas, tomēr tas nenozīmē, ka tā tam jābūt visos gadījumos. Šajā ziņā arī "Kartupeļu opera" nav izņēmums – Ineses Zanderes dzejoļi sešu Latvijas komponistu skanējumā veido spilgtas ainas, taču tām it kā trūkst "saistvielas": operas naratīvā struktūra un tās vizuālā atveide brīžiem šķita diezgan samocīta. Lai arī solistu un kora skanējums bija pilnvērtīgs, ļaujot lieliem un maziem klausītājiem gūt bagātīgu muzikālu pieredzi, radās iespaids, ka uz skatuves notiekošo precīzāk būtu dēvēt par koncertu.
Zināmu izbrīnu radīja arī stereotipu izmantojums: ja puisītis - tad nazītis, ja jūras ceļojums - tad vētra, ja Francija - tad dāmas baltās parūkās. (Te neiztrūkstošs arī "ieguldījums" patriotiskajā audzināšanā: "smalkā Eiropa" kartupeli nenovērtē un apsaukā par "mazo mežoni", savukārt Kurzemes sētā to ātri pieņem savējo pulciņā.) Īpaša vieta operā atvēlēta arī lauku un pilsētas pretnostatījumam, kas atkārto tradicionālos ar abām dzīves formām saistītos priekšstatus. Lauku dzīves tēlojumu raksturo draudzīga saime, kura, lai arī sīvi strīdas par pareizo kartupeļu stādīšanas laiku, tomēr kopumā dzīvo saticīgi, iemiesojot tradicionālas ģimenes ideālu. Uz saimnieces un saimnieka tērpiem ir pamanāmas Vilhelma Purvīša darbu reprodukcijas, kas simboliski pozicionē latvisko (mākslas) identitāti lauku dzīvesveidā. Savukārt pilsētas tēlojumā mīlas attiecības starp Stērķeles jaunkundzi un Ķīseļa kungu ir diezgan "lipīgas", sintētiskas un vispār apšaubāmas – morālā ziņā tās atpaliek no lauku ļaužu tikumiem. Kartupelis šeit transformējies par čipsi, šādi iezīmējot tradicionālo vērtību devalvāciju. Nav brīnums, ka mūsu "tīrais" un pareizais Kartupelis pret lielpilsētas vilinājumiem ir vienaldzīgs un – saskaņā ar libretu – atsakās arī no rūpnīcas direktora vietas.
Deniss Hanovs nupat latviski iznākušās Gajatri Čakravorti-Spivakas darba "Vai pakļautie spēj runāt?" pēcvārdā raksta, ka tradicionālās, lielākoties zemnieku dabas un darbu ciklā balstītās, pieredzes un prakšu pasludināšana par sabiedrības vērtības augšgalu ir viens no regulāriem un Latvijā plaši sastopamiem realitātes ignorēšanas rituāliem [1]. Šķiet, arī "Kartupeļu opera" ir sniegusi savu artavu šī rituāla kopšanā. Tās iezīmētā aina atgādina nostalģiju pēc zudušā laikmeta ar centrālo Saules tēlu, kurš tiek cildināts, Pērkonu, kas nāk palīgā cīņā ar "mošķiem", gadskārtu ritējuma un dabas cikliskuma uzsvēršanu un idealizētas dzīves portretu utopiskā lauku sētā. Otra ideoloģiskā konstrukcija ir eirocentrisms: kad Kartupeļu ģimene uzsāk ceļojumu, viņiem pavēsta, ka tiem būšot lemts "pabarot visu pasauli". Kartupeļi, kā zināms, nemaz neveido pasaules iedzīvotāju uztura pamatu, turklāt reģionos, kur pārtikas nepietiekamība ir daudz lielāka problēma nekā Latvijā, kartupeļus nemaz neaudzē, un ne jau tāpēc, ka par tādiem nezinātu. Līdz ar to kartupeļu "misijas apziņa" šķiet krietni pārspīlēta. Ja "pasauli" savukārt aizvieto ar "Latviju", tad veidojas pretrunīga aina: vai tad strādīgā un kārtīgā Kurzemes zemnieku ģimene tiešām gaida kādu "glābēju", kurš viņus pabaros, un nespēj sev pārtiku nodrošināt pati? Vēl aizkustinoša nianse – operā parādās arī Kurzemes hercogs Jēkabs, kurš sit kanti Kartupeļu Mammai un vēlāk kartupeļus ved uz Kurzemi. Šķiet, pret koloniālisma politiku, ja atrodamies vēstures "pareizajā" pusē, mums nekas nav iebilstams, un ar lepnumu steidzam stāstīt, ka arī mums kādreiz piederējušas aizjūru kolonijas.
Protams, var uzskatīt, ka šīs epizodes ir mazsvarīgas, jo "Kartupeļu operas" centrālais notikums ir Mazā Kartupeļa laimes meklējumi, kas, saskaņā ar žanra noteikumiem, prasa drosmi un izveicību. Tiesa, atbilde uz jautājumu par viņa dzīves uzdevumu, kas tiek sniegta operas pēdējā ainā, īsti nav saprotama - tas esot "stādīt sapņus un audzēt nezināmo". Mana četrgadniece paskaidro, ka sapņus var stādīt tad, ja ir brīnumnūjiņa. Labi, lai būtu brīnumnūjiņa, taču man šāds atrisinājums vienalga izklausās pēc tautoloģijas: viņš sapņoja par... sapni, nezināmais, pēc kā viņš tiecās, ir... nezināmais.
Un vēl kāda piezīme, kas tiešā veidā saistīta ar burvi Kondoru (kurš galvenajam varonim iedāvina nazīti), bet netieši ir attiecināma uz kultūras piedāvājumu bērniem vispār. Nejauši dzirdēju, kā man kaimiņos sēdošā meitenīte vaicāja savai mammai: "Kāpēc viņam ir tādi mati?" Patiešām, kāpēc? Varētu atbildēt: jo izrādes veidotāji uzskatīja, ka bērnu uzvedumā burvim Kondoram jāizskatās tieši tā. Ka mazajam puisēnam noteikti vajag būt ietērptam īsās bikšelēs ar bikšturiem, ka žurkām jābūt tieši tādām maskām, ka kurmim noteikti jābūt aklam, citādi bērni nesapratīs, ka tas ir kurmis. Domāju, arī šīs operas veidotāji ir uzdevuši sev jautājumu par bērnu uztverei "piemērotu" formu, un izdarītā izvēle uzveduma vizuālajā un saturiskajā risinājumā iezīmē drīzāk konservatīvu tendenci. To, par laimi, atsvaidzina muzikālais sniegums, kas brīžiem ieskanējās gluži drosmīgās un ne-bērnišķīgās tonalitātēs.
Mēģinājumi iejusties bērnu ādā ir viens no lielākajiem izaicinājumiem – gan uzvedot bērnu operas, gan rakstot grāmatas. Mana pārliecība ir tāda, ka bērniem vēl nav nekādu priekšstatu par to, kādam kaut kam ir jābūt un kā jāizskatās. Taču šie priekšstati ir pieaugušajiem, kuri iedomājas kādu noteiktu, bieži vien vienkāršotu, bērniem atbilstošu uztveres režīmu. Cenšoties pielāgoties iedomātai bērnu gaumei vai to uzminēt, bieži vien tiek aizmirsta vienkārša lieta, proti, tas, ka mēs - pieaugušie - arī esam šīs gaumes veidotāji.
[1] Hanovs, Deniss. Par jauno tradicionālismu, vērtībām un pētnieku konstrukcijām Latvijā // Čakravorti-Spivaka, Gajatri. Vai pakļautie spēj runāt? Rīga: Mansards, 2014, 105. lpp.
0