Mūzika
26.09.2018

Sapņi un antiutopijas

Komentē
0

Kamēr Lielā ģilde gatavojas "Sinfonietta Rīga", orķestra "Rīga" un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertiem, Cēsu koncertzāle – festivāla "Čello Cēsis" dalībnieku uzņemšanai, bet "Lielais dzintars" – Liepājas simfoniskā orķestra jaunajai sezonai, tikmēr Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ierastā koncertdzīve jau atsākusies. Akadēmijas simfoniskā orķestra mūziķu atkalsastapšanās gan vēl gaidāma, taču pirmais sezonu atklājis orķestris "Sinfonia Concertante" – 2018. gada 12. septembrī augstskolas Lielajā zālē ar Anetes Ašmanes fantāzijas marimbai, timpāniem un stīgu orķestrim "1984" pirmatskaņojumu un Latvijā mazāk spēlētiem Franča Šūberta, Jirži Nerudas un Artūra Onegera opusiem. Vēl dienu iepriekš – flautistes Ilonas Meijas, altistes Andras Dārziņas un pianistes Hertas Hansenas koncerts Mūzikas akadēmijas Kamerzālē, kurā savukārt izskanēja Maijas Einfeldes un Mārītes Dombrovskas darbu pirmatskaņojumi, klasikas vietu atvēlot Roberta Šūmaņa partitūrām. Tātad – pietiekami nopietni iemesli, lai turpinātu sekot latviešu komponistu jaunradei un viņu līdzgaitnieku panākumiem atskaņotājmākslā.

Kamermūzikas koncerta "Sapņu tālumā" nosaukums drīzāk gan attiecās uz abiem Šūmaņa darbiem – "Trim romancēm" flautai un klavierēm un ciklu "Pasaku ainas" altam un klavierēm – nekā pārējo programmas daļu. Jo Maijas Einfeldes "Sonāte meditācija" un Mārītes Dombrovskas "Epilogs Pētera Plakida piemiņai" te izskanēja diezgan skaudrās intonācijās, pievēršot uzmanību ar visnotaļ dramatisku vēstījumu. Otrkārt, klausītāju pārpildītā Kamerzāle liecināja, ka patiesībā arī šī programma būtu pelnījusi akadēmijas Lielo zāli, jo acīmredzot ne viens vien domāja, ka ikkatra lielāka Maijas Einfeldes jaundarba pirmatskaņojums ir notikums. Un tā patiešām arī bija – Einfeldes sonāte flautai un klavierēm ne tikai atsauca atmiņā viņas pagājušajā gadā jaunradīto klavieru trio (arī šī darba pirmajā interpretācijā piedalījās Herta Hansena), bet arī parādīja, ka komponistes radošā domāšana joprojām ir aktīva un spraiga, un tajā ne vienmēr dominē traģiskas izjūtas vai retrospekcija. Jāteic, ka attiecībā uz autoriem, kuri jau pietuvojušies savai astoņdesmit gadu jubilejai, šāda parādība ir retums.

Taču līdzās Einfeldei koncerta koncepcijas centrā atradās vēl viena izcila personība 20. gadsimta latviešu mūzikā – Pēteris Plakidis. Tādējādi koncerts sākās ar muzikālu raritāti – toreiz astoņpadsmitgadīgā komponista sarakstītās klavieru sonatīnes pirmo daļu "Tokāta". Un pieņemu, ka ar 1965. gadu datētais opuss būtu pelnījis atskaņojumu pilnībā, it īpaši iederoties vienā programmā ar, piemēram, Paula Dambja tā paša perioda klaviermūziku – Plakida "Tokāta" spilgti atbalso laikmeta garu, un par kompozicionālām kvalitātēm nav jāšaubās pat tik agrīnā darbā. Koncerta pirmajā daļā skanēja arī Maijas Einfeldes "Sonāte meditācija" altam un klavierēm, un šī 1983. gada partitūra komponistes daiļradē gan ieņem nozīmīgu vietu – katrā ziņā 10. septembra koncerts atkal ļāva pārliecināties par Einfeldes opusa eksistenciālajām zemstrāvām, psiholoģisko daudznozīmību un aiz noslīpētas formas paslēpto traģisko stiegrojumu.

Par to, cik dziļas pēdas Pēteris Plakidis atstājis savu studentu un citu līdzgaitnieku apziņā, uzskatāmi vēsta viņam veltīto piemiņas skaņdarbu klāsts, kur sēras nebūt nav obligāts motīvs – kā cieņas apliecinājumu Plakidim Andris Dzenītis rakstīja savu aizrautīgo kamerorķestra miniatūru "Euphoria", pagājušā gada "Rudens kamermūzikas festivāla" koncertā "Brāmss iedvesmo Plakidi" skanēja noskaņās dažādi Līgas Celmas-Kursietes, Imanta Zemzara, Edgara Raginska un Gundegas Šmites jaundarbi, bet nu Mārīte Dombrovska radījusi "Epilogu Pētera Plakida piemiņai" flautai, altam un klavierēm. Darbu, kas ir ne tikai ļoti personisks, bet arī neapšaubāmi izdevies – Plakida mūzikas alūziju caurvītajā opusā viscaur bija dzirdama arī pašas Dombrovskas balss un attieksme, daudzslāņainā forma un neparedzamie muzikālās dramaturģijas pagriezieni atklāja vērā ņemamu radošo meistarību, bet partitūrā ietvertais dramatiskais piesātinājums saistīja gan ar izjūtu patiesumu, gan ar kontrastainiem salikumiem.

Turpat īsti vietā bija arī Roberta Šūmaņa skaņdarbi, lai koncerts pārlieku neieslīgtu traģikā vai rezignācijā, un, starp citu, arī abi vācu klasiķa opusi bija pietiekami atšķirīgi, ciklā "Pasaku ainas" iezīmētajiem krāšņajiem pretstatiem kontrastējot ar "Triju romanču" emocionālo līdzsvarojumu. Un Šūmaņa mūzikas interpretācijas sniedza tādu pašu prieku kā latviešu autoru darbu lasījumi – ne velti Andra Dārziņa un Ilona Meija izsenis pazīstamas ne tikai ar spēju radīt košus un piepildītus alta vai flautas tembrus, bet arī ar mūzikas iekšējās loģikas izpratni, precīzu gaumes izjūtu un emocionālas iejūtas apvienojumu ar racionālu skaidrību. Un ne velti abas mākslinieces par kamermūzikas partneri izvēlējušās tieši Hertu Hansenu – kā zināms, viņai piemīt tieši tās pašas profesionālās kvalitātes, turklāt 10. septembra koncertā pianistei bija visgrūtākais uzdevums, jo atšķirībā no Ilonas Meijas vai Andras Dārziņas viņai nācās uz skatuves atrasties nepārtraukti.

Tik izvērsta un nopietna koncertprogramma Hertu Hansenu tomēr nenogurdināja, jo arī Maijas Einfeldes sonāte flautai un klavierēm koncerta finālā izskanēja saliedētā un niansēm bagātā abu mūziķu duetā. Kolorīti atklājot trijdaļu cikla koncepciju un emociju spektru, kur komponiste nebūt nekavējās pie kāda muzikālā motīva vai noskaņas atkārtojumiem – viss tika ietverts lakoniskā formā, mijoties kontemplatīvam vērojumam, dramatiskam kāpinājumam un apskaidrotai apcerei, viss tika pateikts ar augstu mākslinieciskā vispārinājuma un individualitātes pakāpi. Nav šaubu, ka Einfeldes sonāte flautai un klavierēm, tāpat kā komponistes klavieru trio un "Sonāte meditācija", jāspēlē vēl un vēl.

Orķestra "Sinfonia Concertante" sezonas atklāšanas koncerta programmas veidotāji vēstījuši, ka 16 gadu laikā orķestris uzrunājis 25 komponistus un saņēmis no viņiem 30 jaundarbus. Ja vēl ņem vērā "Sinfonia Concertante" pastāvīgo interesi par agrāk tapušām latviešu autoru partitūrām (te atkal minams Pēteris Plakidis, tāpat arī Juris Karlsons, Artūrs Grīnups, Romualds Kalsons), tad statistika kļūst vēl iespaidīgāka, un gluži pašsaprotami šķiet, ka tagad Andra Vecumnieka izveidotais kamerorķestris nonācis līdz Anetei Ašmanei – visticamāk, ar skatu arī uz citiem visjaunākās latviešu komponistu paaudzes pārstāvjiem. Šoreiz, 12. septembrī, pie orķestra diriģenta pults stājās Guntis Kuzma, turpretī kā solisti bija uzaicināti veseli četri interpreti – Elīna Endzele, Elvijs Endelis, Aleksejs Bahirs un Jānis Porietis. Četru skaņdarbu secībā 21. gadsimta latviešu mūzikas paraugs skanēja kā otrais.

Ideja par fantāziju marimbai, timpāniem un stīgu orķestrim "1984", kuras iecere patiešām balstās Džordža Orvela slavenajā antiutopijā, neapšaubāmi ir intriģējoša, un uzreiz jāteic, ka komponiste šeit guvusi daļējas sekmes. Pats galvenais – neordinārā instrumentārija izmantojums īstenots ar uzviju; te nu patiešām marimbai un timpāniem bija, ko darīt, rezultātam saistot gan ar neparastiem tembrāliem atradumiem, gan arī ar abu solopartiju ritmiski intonatīvo diferenciāciju, savijumiem un pretstatiem, virtuozo skaņurakstu un konceptuālo jēgu. Citos opusa parametros panākumi atpalika – stīgu orķestrim te bija atvēlēta otrā plāna loma, un tas ne ar ko īpašu neizcēlās, komponistei uz stīginstrumentu iespējām raugoties ar jūtami mazāku izaicinājumu; tāpat arī pārlieku ordinārs izklausījās pats tematiskais materiāls. No vienas puses, viss bija savā vietā – gan emocionāla sastinguma un sairuma atainojums, gan dramatisku akcentu un nostalģiskas iztēles brīži, tomēr skaņdarba intonāciju lokam pietrūka dziļākas iezīmības un sprieguma. Un, protams, par diskutablu jāatzīst Anetes Ašmanes jaundarba sasaukšanās ar tik nopietnu un vispārzināmu pirmavotu kā Orvela romānu – salīdzinājums gribot negribot izvēršas nevienlīdzīgs, jo jebkuram mūsdienu autoram grūti nāktos turēties pretī veselam metaforu un asociāciju klāstam. Tiesa, uz solistu priekšnesumu – Elvija Endeļa marimbas un Elīnas Endzeles timpānu spēli – komponiste nu reiz varēja droši paļauties, arī Gunta Kuzmas pārraudzītā orķestra veikums nelika vilties, un to var uzlūkot kā pienācīgu atspēriena punktu Anetes Ašmanes tālākajām orķestra partitūrām – ar vai bez sitaminstrumentu solo.

Arī pārējais koncerta ritējums atstāja divējādus iespaidus. Pirmām kārtām, atšķirībā no iepriekšējā vakara Mūzikas akadēmijā tā arī netapa skaidrs: kādēļ tieši šāda programma, kādēļ tieši šāda repertuāra izvēle? Savā ziņā viss ir saprotams – šeit pārstāvēta četru gadsimtu mūzika, tātad no vienveidības nav jābaidās. Artūra Onegera mūziku Latvijā spēlē nepelnīti maz – lūk, te arī Otrā simfonija, Franča Šūberta "Rondo" vijolei un stīgu orķestrim tāpat nebūs ierindojams standartrepertuārā, bet 18. gadsimta čehu komponists Jirži Neruda šeit nav pazīstams vispār. Problēma vienīgi tā, ka no trim Šūberta darbiem vijolei un orķestrim neviens nepieder pie komponista daiļrades nozīmīgākās daļas, un viņa "Rondo" uztverams kā jauks mocartisks opuss bez kādas sevišķas, konkrēti Šūbertam piemītošas individualitātes; turpretī Jirži Nerudas koncerts trompetei un stīgu orķestrim Mi bemol mažorā ir ne labāks un ne sliktāks par daudzām citām partitūrām uz baroka un klasicisma robežas – spēlēt var, klausīties var, bet atmiņā īpašas pēdas tas neatstāj. Starpība vien tā, ka Jāņa Porieša sniegums Nerudas koncertā caurmērā izklausījās izteiksmīgāks un drošāks, kamēr Aleksejs Bahirs Šūberta "Rondo" lasījumā atturējās uzņemties spilgtāku solista iniciatīvu – kādi tembrālie vaibsti un emocionālā temperatūra vijolnieka un orķestra spēlē bija dzirdama sākumā, tāda tā arī turpinājās līdz skaņdarba beigām.

Vislielāko interesi, bez šaubām, raisīja koncerta fināls ar Artūra Onegera Otro simfoniju stīgām un trompetei. Pilnīga pārliecība par interpretācijas piepildījumu gan neradās – Guntis Kuzma ļāva skaņurakstam izpausties pašam par sevi, bet diriģenta mērķtiecīgāka līdzdalība simfonijas kompleksitāšu atklāsmē un dramaturģiskās arhitektonikas iedzīvinājumā tomēr būtu noderējusi, un arī orķestra skanējumā dažbrīd bija manāms pieredzes un intensitātes trūkums. Tomēr Onegera partitūras atskaņojumam kopumā piemita pieklājīga kvalitāte, interpretācijai ritot droši un brīvi; mūziķi te prata uzturēt balansu starp konstruktīvu skatījumu un emocionālu plastiskumu, un skaņdarba uztverei tas nāca tikai par labu. Šeit nu varēja dzirdēt, kāds Onegers ir meistars muzikālā materiāla atlasē un attīstībā; un, kad simfonijā ietvertais neoklasicisma un ekspresionisma saliedējums nonāca līdz izskaņai ar trompetes solo tādā pašā divdabībā (no vienas puses, korālis, no otras puses, džeza intonācijas), šis brīdis kļuva par pienācīgu visa koncerta izskaņu. Gaidīšu citus Onegera darbus – gan kopā ar viņa gara radinieku (Paula Hindemita, Sergeja Prokofjeva, Fransisa Pulenka) mūziku, gan līdzās jauniem vai piemirstiem latviešu komponistu opusiem.

Tēmas

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!